Šorīt pamostos pat pirms modinātāja :) Vakardienas aizgulēšanās ir laikam drusku uzdevusi pa nerviem – nu ir bail aizgulēties. :D Bet arī ar to visu daivcentrā neierodos ātrāk par ierasto. A kur steigties? ;) Daivcentrā izrādās, ka šodien daudz tūristu uz intro daiviem, tāpēc mūs no „Rosetta” pārliek uz „Sun Boat” – būsim kopā ar lietuviešiem. Man grupa neliela – trīs cilvēki – vāciešu pāris Renāte un Manfreds un krievs Vlads.
Uz „Sun Boat” parādi komandē Arunas – tur kur lietuvieši šodien nirs, tur arī mēs. Bet tas nav apbēdinošs faktors – tātad noteikti nebūs Abu Ramada vai Fanous un Turtle Bay, kas jau sāk pamazām apnikt. Lietuvieši ir sadalīti divās grupās – vieni ies ar Arunas, bet otra grupa ar Serjogu.
Pirmais daivs Banana Reef. Jāteic, ka vismaz šo daivsaitu piekrita izvēlēties pēc mana lūguma :) Nu, bet man nācās visiem izstāstīt kā te būs jāpeld, nu – kāds būs maršruts, un apmēram ko te var redzēt.
Es ar savējiem dodos ūdenī pirmā, pēc tam seko abas pārējās grupas. Vismaz mēs peldam ierasto maršrutu – sākumā nedaudz nost no rifa, garām tam uz lielo ergu, tur tad arī padzīvojamies – ir tur pāris fotografēšanai tiešām skaistas vietas, apskatām arī mazos, turpat esošos ergus un tad peldam atpakaļ rifa virzienā. Drusku pat papeldam aiz rifa – otrā pusē ir vairāk ko skatīties, bet tur dikti tālu peldēt nesanāk – gaisa krājumi grupas balonos liecina, ka jāsāk jau peldēt atpakaļ. Tur vēl ir vieta kur var safotografēt daudz tauriņzivju, kā arī oranžo zivtiņu barus – oranžās vispār tusē netālu no rifa stūra, kur jāpagriežas uz botu piestātni – viņas nelielā seklumā ir vesels mākonis, un ja laiks ir saulains, tad zivtiņas izskatās īpaši skaistas – spilgti, spilgti oranžas :) Tāds mierīgs un jauks daivs... nu nemaz neliecināja, ka nākamais man izvērsīsies par diezgan stresainu un vairs nu ne tik jauku daivu...
Tā kā „Sun Boat” ir zem lietuviešu karoga, tad niršana notiek pēc viņu plāna – tas nozīmē pēc pirmā daiva un pusdienām ir vēl vismaz stundu garš pārtraukums. Daiveri gulšņā vai nu saulītē, vai kopkajītē. Atpūta...
Un tad otrais daivs - Sabina. Drifts.
Atkal es ar savu grupu tieku sūtīta ūdenī pirmā. Nu ko... Aiziet!
Ar Sabina daivsaitu ir tā – it kā vienkāršs, bet vajag trāpīt pareizajā „pagriezienā”... Nu, man Sabina nav mīļākais daivsaits... Un te ir jēga taisīt driftus, parastajam daivam īsti nav jēgas... Tā ka atliek tikai ielekt ūdenī un tikt pie rifa pareizās sienas – lai nenomaldītos kaut kur ne tur.
Līdz šim man te vienmēr bija veicies... Nu bet šodien bija pienākusi tā – TĀ – diena, kad arī es beidzot pa īstam apmaldījos...
Viss jau sākās jauki, nekas neliecināja, ka varētu būt kaut kādas problēmas... Nu, labi, bija straume, nu, zinu, ka mana kļūda bija uz bota nenoteikt kompasa grādus, kurp jāpeld... vienmēr ir sanācis viss ok – ielecam un bez problēmām trāpām pareizajā virzienā, tiekam pie rifa sienas un tad jau tik uz priekšu līdz pat botu piestātnei – rifs visu laiku labajā pusē. Nu vēl jāteic par daivsaita specifiku – te nav tā, ka ielecot ūdenī apakšā ir smilšaina gultne, te viscaur apakšā ir koraļļu lauks, tāda konkrēta siena sākumā nemaz nav redzama... Nu un šoreiz reāli mūs straume aiznesa drusku ne tur kur vajag, var teikt, ka vispār aizpeldējām uz otru pusi... gandrīz uz otru pusi. Arī vēl kaut kāda grupa, kas jau bija zem ūdens, drusku novērsa uzmanību no rifa vērošanas... Serjožka, kurš ar savu grupu gāja pēc mums, pēc tam uz bota teica, ka es esot uzreiz drusku šķībi no maršruta aizgājusi...
Nu tā nu mēs peldējām, ieraudzījām milzīgu eagle ray – tas bija reāli neaizmirstami. Tik lielu eagle ray es vēl nebiju redzējusi! Viņa aizlidoja kādu gabalu no mums. Manfreds centās viņu pat drusku panākt, bet eagle ray jau bija prom. Pāris kadrus viņam fotoaparātā gan izdevās uzņemt.
Pēc tam papeldot vēl gabaliņu uz priekšu, man sāka rasties aizdomas, ka kaut kas nav tā kā vajag, kaut kā apkārtne tāda sveša... Arī dziļums tā kā lielāks nekā tam vajadzētu būt... Ne jau baigais drop off zem mums – bet nevis apmēram 10, bet kādi 16-17m Nu un tad parādījās ļoti skaists ergs, viens pats koraļļu stabs lielā oranžo zivtiņu mākonī. Skaisti, bet kaut kam tādam mūsu maršrutā nu noteikti nebija jābūt. Kaut kas nebija tā kā vajag... Ko citu darīt – jānirst augšā un jāpaskatās, kur mēs īsti atrodamies.
Ar to izniršanu sanāca tā, kā sanāca... Safety stop nācās izlaist, piedevām drusku tika pārsniegts arī izniršanas ātrums, kompis rādīja „griestus” - 3m, bet to nācās noignorēt, galu galā grupa gaidīja ziņu – kur tālāk peldēsim. Protams, ka es zinu, ka šādas izniršanas var būt kaitīgas veselībai, ka var norauties uz DKB... Nu, jā... tobrīd es ļoti, ļoti cerēju, ka viss būs kārtībā, ka nekādu problēmu nebūs... Paldies, ka paveicās, viss pēc daiva bija ok.
Izniru – izrādās, esam aiznesti tiešām diezgan šķībi prom no rifa... Boti vēl diezgan tālu, ne jau nesasniedzamā attālumā, bet ņemot vērā grupas gaisa rezerves, varētu teikt, ka kādu brīdi, kad jau būsim netālu no botiem, nāksies peldēt virs ūdens...
Nu, ko – secinājusi kāda ir situācija, pēc kopmasa noteikusi virziena grādus, ieniru atpakaļ, parādīju grupai kādā virzienā un kādā dziļumā peldēsim – ne vairāk kā 6-8m. Un peldējām. Labi, ka grupa tāda, kur daiveri visi labi elpo, tādi ar kuriem vienmēr sanāk vairāk kā stundu zem ūdens pavadīt.
Nākamā izniršans reize notika pēc visiem noteikumiem – safety stop. Nu nācās, protams, iznirt nesasniedzot botu... Bet piestātne bija turpat blakus, tālu nebūtu jāpeld... Jā, nebūtu... Ja vien „Sun Boat” nebūtu bijusi nepieciešamība pāršvartoties – bija jāpalaiž kaut kāds no botiem laukā no piestātnes. Bet tas nozīmē, ka „Sun Boat” bija jāatiet nost no piestātnes, lai tas cits bots varētu tikt laukā. „Sun Boat” atiešana no rifa vāciešiem izraisīja paniku... Bāc! Man nācās tikt galā arī ar 2 panikojošiem draiveriem... Labi, ka Vlads saprata, kas piestātnē notiek, ka te nav epizode no filmas „Open Water”... Bet vācieši tik kliedza un māja ar rokām... Kamēr man beidzot izdevās viņiem ieskaidrot, ka bots nekur bez mums nedosies, ka te notiek tikai pāršvartošanās... Beigu beigās viņi drusku nomierinājās. Bet visu šo izrādi bija pamanījuši arī mūsējie uz bota un tā kā mēs bijām „Sun Boat” pēdējā ūdenī palikusī grupa, tas kapteinis pagrieza botu mūsu virzienā – ko tur vairs pāršvartoties, savāks mūs un brauks mājās ;)
Tā nu mēs laimīgi izkāpām uz bota :) Jāteic, ka, ja mēs nebūtu redzējuši to milzīgo eagle ray, tad daivs būtu bijis totāli nekāds... Pēc daiva de-brīfingā pārrunājām visu notikušo, finālā sanāca tā, ka par notikušo visvairāk satraukusies biju es, nevis mana grupa... Vācieši pat bija paguvuši aizmirst to, ka viņiem šķitis, ka bots mūs pamet un nu visiem uz bota ar lielu sajūsmu stāstīja par redzēto eagle ray. Nu, bet Vlads pasmējās, ka viņa šo brīvdienu noslēdzošais daivs bijis neaizmirstams.
Bet man, ja godīgi, nu ir drusku bail no niršanas Sabina... Labi, ka uz šo daivsaitu mēs tik bieži nebraucam...
Vakarā sevi izliku teabo treniņā, tā teikt, kājas spēra un rokas izdarīja precīzus un asus sitienus... Bet tas īpaši nepalīdzēja... bija tikai nogurums, bet galvā joprojām šaudījās domas par dienā notikušo. Pat arī pasēdēšana ar družkām „Karkarā” nelīdzējā... No smadzenēm daivu Sabina izdzēst neizdevās...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru