Vējš.... :( vēl stiprāks nekā vakar... Sētnieki laikam paņēmuši brīvdienas, tā teikt, nav ko šobrīd tīrīt, šā kā tā vējš atkal visu sanesīs atpakaļ... Ielas šodien reāli netīras – papīri, plastmasas maisiņi, pudeles, skārdenes un vēl viss kas nezi kas... Hurgada, kas pāris dienas atpakaļ bija daudz maz tīra, nu šķiet, ka sāk līdzināties Neapolei... Un bija tik patīkami iziet no mājas un doties uz darbu neredzot pilnas ielu malas ar visādām drazām... Kaut nu tas vējš rimtos...
Jūra šodien izskatās, ka vārās... Un daivcentrā sagaida bēdīgas ziņas – šodien vispār jūras policija vai kā nu tā iestāde te saucas, aizliegusi botiem doties jūrā... Tā ka, ja vakar bijusi tikai rekomendācija neiet jūrā, tad šodien jau ir aizliegums...
Šodien arī satieku daivcentrā bosu, pāris dienas neesmu viņu redzējusi, visu laiku bija tikai Bobs. Sems apjautājas kā man ar veselību, vai tiešām viss esot ok. Nu ir jau labi, ir :)
Tā kā jūrā neviens neiet, tad daivcentrā norisinās ekipējuma pārbaudes un labošanas darbi. Puiši ņemas ar BCD un regulatoru pārbaudēm, bet meitenēm tiek iedota brīvdiena...
Atkal visa diena brīva... Ko darīt? Ideja nav tālu jāmeklē – ir trešdiena, tātad Sadai ir taebo rīta nodarbība. Jānoskaidro tik vai ir kāda brīva vieta, jo vakaros tagad tā teikt, jau bez maz vai iepriekš jāpierakstās, ja kāds grib tikt uz nodarbību. Brīvu vietu vienkārši nav. Izrādās, šodien būšot tikai 3 cilvēki. Tā ka man atliek tikai fiksi doties uz mājām pēc tērpa un sporta kurpēm.
Uz nodarbību ir ieradusies Saikjo, Monika un Sabrina. Vispār jau super, mums bez maz vai individuālā nodarbība, visa zāle ir mūsu rīcībā un nav jāuzmanās vai nejauši kādam blakus stāvētājam netrāpīsi ar kāju vai roku :D Ufff!!!! Rīta treniņi ir super! Ja nebūtu no rītiem parasti jābūt daivcentrā, varētu arī kādas nodarbības paņemt rīta pusē...
Pēc taebo dodamies kaut kur iedzert tēju-kafiju. Bet izejot no „Kotta’s” sanāk satikt Samīru – juvelieri, viņam te „Kotta’s” ir 2 juvelierveikali – vienā tirgo zelta, otrā sudraba izstrādājumus. Piedevām, pie viņa strādā tiešām ļoti labi meistari – tā teikt, ja vajag ko tiešām oriģinālu un skaistu – jāiet pie Samīra. Pats Samīrs ir tā ap 50, sieva viņam krieviete jeb pareizāk Kazahijas vāciete, kas pirms viņi apprecējušies diezgan ilgi dzīvojusi Vācijā. Kā pats Samīrs saka, sākumā viņš pat nezinājis, ka viņa prot krieviski, jo kopš iepazīšanās sarunājušies vāciski.
Nu, jā – Samīrs ir mūs ieraudzījis izejam no „Kotta’s” un uzaicina pievienoties uz rīta kafiju turpat „KarKar” coffee shop. Mums gan tā kā bija ideja par „Arabesca” – tur tā kā būtu labāk no vēja noslēpties, bet baigās jau piekrītam Samīra uzaicinājumam. Viņš savu kafijas tasi un avīzi pārnes no ielas gadiņa, pie kura pirms tam sēdēja, uz coffee shop iekšieni. Jā, tik traki tomēr coffee shop iekšpusē nepūš :) Sada pasūta turku kafiju, a man kaut kā šorīt ko tādu tomēr negribas... vot būtu normāla kafija... kā mājās... tā kā nekā tāda te nav, tad labāk dzeršu tēju :D
Tā arī rīts paiet pļāpājot ar Sadu un Samīru par šo un to. Sada pastāsta, ka viņai piesējies taxi vadītājs – gribējis dot viņai savu telefona numuru, lai vēlāk viņa viņam piezvanītu un pateiktu vai izlēmusi ar viņu (nu, taxi vadītāju) precēties!!!! Kāda nekaunība!!! Sada viņam uzreiz uzbrēkusi nē! „Es uzreiz varu atbildēt, ka NĒ!!!” Samīram šajā lietā ir savs viedoklis, kuram vispār var pat piekrist – Hurgadā nevajag skatīties uz cilvēku pēc viņa nodarbošanās, vajag skatīties pēc tā, kāda viņam sirds. Tiešām piekrist var, tikai ne gadījumā ar taxi draiveriem! Un vēl ļoti, ļoti daudziem citu profesiju pārstāvjiem... ;)
Kad Sada viņam pajautā, a par ko tad viņa ar to taksistu lai vakaros sarunājas? Tad arī Samīrs saprot situācijas komismu un iesaka pāris tēmas – par nobraukto kilometru daudzumu, degvielas cenām, tankošanās biežumu... Un tad jau mēs visi smejamies.
Papļāpājuši par rotaslietu biznesu, kaut kā aizrunājamies arī līdz telpu īrei. Sadai tomēr atkal ir atgriezusies doma par savu sporta studiju. Bet Hurgadā ir tāda nopietna problēma – labas telpas, kur ierīkot zāli sporta nodarbībām, ir deficīts. Kā pati Sada saka, ja ēģiptiešiem būtu jāceļ slēgts futbola stadions – nu, zem jumta, tad futbolisti futbolu spēlētu ap kolonām... Jā, tā tas nu ir – gandrīz visas vairāk vai mazāk izmēra ziņā atbilstošas telpas ir ar kolonām... Jāteic, ka Sada bez maz vai aizvadītā gada laikā ir apskatījusi visas iespējamās telpas, kur varētu ierīkot sporta klubu... Nekā... jeb arī – ja der, tad vai nu cena nesamērīga, jeb kādas citas problēmas. Samīram tomēr radās ideja, ka varbūt tomēr tepat Kauserā ir kādas atbilstošas telpas, pat kādu savu draugu sazvanīja. Nu, jācer, ka varbūt Sadai beigu beigās izdosies ko atrast... Lai gan viņai bija arī ideja aizbraukt nākamnedēļ uz gan vēl nepabeigto tā saucamo Olimpisko centru – ceļas Dahārā paliels sporta komplekss, kuru jau rotā olimpiskie apļi – tā teikt, varbūt tur var telpas izīrēt...
Tā arī pagāja rīta puse. Arī ar visu to, ka meiteņu papļāpāšana drusku pajuka ;) Lai gan, kā izrādījās ne uz ilgu laiku :D Atvadījušās no Samīra un pateikušās par tēju-kafiju devāmies prom. Izrādījās, Sadai tomēr vajag sirdi izkratīt... Un finālā nekur tālu jau mēs netikām – netālu no Esplanādes, gandrīz pie pagrieziena uz Bowling Road, ilgu laiku bija „Beļģu ceptuve”, kas šķiet vienmēr bija tukša, nu ir nomainīta izkārtne uz „Vācu ceptuve”. Un ejot garām mums gandrīz vienlaicīgi radās doma, ka jāieiet pārbaudīt...
Tas bija... nu... kā no vienas pasaules – citā... Neliela telpa, pāris galdiņi, vitrīna ar tikko kā ceptām, smaržojošām maizītēm, nu nekas neliecināja, ka mēs būtu Ēģiptē... Un mēs tur palikām – ne tikai dēļ tām smaržojošajām maizītēm, bet īstenībā vēl vairāk dēļ kafijas... aha... kafijas... visparastākās kafijas no kafijas automāta... nu tā kā mājās... Apkalpoja mūs pati saimniece, drusku pat ar viņu papļāpājām. Tā te tāda it kā nerakstīta lieta – ārzemnieki kaut kā savā veidā turas kopā, nu tak pie mums diez vai es ielaistos garās sarunās ar kādu pārdevēju, bet te – te ir savādāk...
Izvēlējāmies mēs sēdēt ārā, viņiem ir arī terase ar nojumi, tā ka vējš netika klāt. Meitene mums atnesa kafiju ar pienu un pašceptiem smilšu mīklas cepumiem bonusā. Kafija bija burvīga... mmmmm.... šķiet, ka ja būs brīvs rīts un gribēsies kafiju – nākšu uz šejieni, galu galā – nav tālu no mājām :) Jāteic, kamēr sēdējām un pļāpājām, cilvēki nāca un gāja – ārzemnieki, visi pēc maizītēm :)
A mums bija meiteņu sarunas, nu – par puišiem, protams ;) Pareizāk par Mahmudu, kurš solījis piezvanīt un nu nezvana... jau kuro dienu, a Sada ta izrādās gaida... Tā ka man šodien rīta otrajā pusē bija psiholoģiskā uzklausīšanas dienesta loma ;)
Un tā mēs tur nopļāpājam līdz vēlai pēcpusdienai – nu tak – man brīvdiena, a Sadai nākošais taebo tikai vakarā. Un kafija te superīga... tā ka var sēdēt tiešām ilgi :)
Protams, problēmas jautājumā mēs pie atbildes tā arī netikām... Bet jebkurā gadījumā ir attiecības, kuras vērojot no malas, šķiet, ka skaties kino, piedevām ļoti romantisku kino, tikai nezini kāds būs nobeigums, vai tas tiešām būs tāds, kur abi varoņi uz motocikla aizbrauc saulrietā...
Jā, varbūt kādreiz būs arī jāuzraksta šis story... story par Sadu un Mahmudu... :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru