9.marts, 2010.

Šorīt uz daivcentru vairs tā nesteidzos kā vakar, jo ir skaidrs, ka nekas būtiski nav mainījies manas prombūtnes laikā – atļaujas iziet jūrā joprojām tiek piegādātas ļoti vēlu. Tā, ka mierīgi var ierasties ap 8:45 :)

Pirmo daivu šodien taisīsim El Fanous. Tā kā Ivaram iet AOWD kurss, tad jātaisa dziļais. Grupu mēs nedalām – es peldēšu ar Oļegu, bet Ivars ar Mustafa. Mustafa uzdevums iedot Ivaram apmēram 25m sarakstiņu ar pāris jautājumiem, uz kuriem jāatbild, kā arī parādīt kaut kādu lietiņu – Ivaram jāuzraksta, kas tika parādīts.

Ienirām. Tieši zem mūsu bota no neliela erga aliņas snaikstījās paliela murēna. Bez tam uz šī paša erga sēdēja akmens zivs – nu, tā neglītā, neglītā ;) Peldējām tālāk – uz dziļo galu ;)

Fanous šajā daļā vienmēr ir slikta redzamība, dziļie daivi te nav īpaši forši, jo nav jau ko īsti redzēt. Bez tam nirstot dziļāk redzamība tikai pasliktinājās – arvien lielāka migla... Bez tam man sāka palikt drusku auksti...

25m Ivars tika nosēdināts smiltiņās, iedota kartīte ar jautājumiem. Uz tiem viņš atbildēja ļoti ātri. Tad Mustafa no kabatas izvilka kaut ko apaļu un, nu šajā dziļumā tas izskatījās brūnīgs. Es vēl nodomāju – tomēr apelsīnu no virtuves paņēmis. :D

Ivars apskatīja un uzrakstīja atbildi. Latviski tikai. Mustafa pasauca mani, lai paskatos, vai atbilde ir pareiza. Uzrakstīts bija „izskatās tā kā apelsīns”. Paskatījos, ko Mustafa viņam bija rādījis – tas bija tomāts. Ivaram tika parādīts, ka atbilde nav pareiza. Viņš vēlreiz paņēma rokā tomātu, apgrozīja, apskatīja, tad izņēma no mutes regulatoru un nokoda no tomāta :D Un, protams, pēc tam uzrakstīja pareizo atbildi. Bet man bija pilna maska ar ūdeni, sen tā zem ūdens nebiju smējusies :))))

Pēc tam visi peldējām tālāk. Redzamība joprojām slikta. Un tad smiltīs ieraudzījām lielo raju – to, kuru mēdz arī dēvēt par smilšu rajām. Viņa mierīgi gulēja smiltīs un nelikās īpaši traucēta par mūsu parādīšanos. Tā teikt, turpināja vien mierīgi gulēt tālāk. Mustafa mēģināja viņu drusku pabaidīt, lai tak papeld uz priekšu, bet sākumā – nekā. Beigās rajai laikam apnika mūsu plivināšanās apkārt un viņa lēnām pacēlās un aizpeldēja prom. Tiešām – tā lēnām un nesteidzīgi.

Uzdevums dziļumā bija izpildīts, līdz precīzi 30m gan neienirām, bet drusku vairāk par 25m gan bija. Nu un tad jau peldējām atpakaļ. Aizpeldējām līdz pirmajam ergam, tur apkārt oranžo zivtiņu mākonis, smuki. Redzējām arī lielu jūras zvaigzni, nu to, kura klāta tādām kā adatām. Un tad jau gar rifa sienu atpakaļ uz botu.

Otrais daivs – Turtle Bay. Ivaram navigācija – būs drusku ar kompasu zem ūdens jāpapeld.

Daivsaitā mēs bijām vienīgais bots. Es ielēcu ūdenī pirmā. Paskatījos, kas darās zem ūdens.... ojjj..... lejā vispār redzamība bija gandrīz nulle... Vot te raz! Arī straume vēl... Un tad arī puiši jau bija ūdenī. Ienirām. Ivars izpildījis orientēšanās vingrinājumus pievienojās mums ar Oļegu un mēs peldējām tālāk. Cauri lagūnai, kur redzamība joprojām bija slikta, nu, ne tik slikta, kā zem botiem, bet tomēr. Pie pārejas lēnām pacēlāmies augšā, bez tam - kamēr vēroju kā Ivars veic orientēšanos ar kompasu, kompis bija skaitījis laiku ;) Un nu paceļoties augšup, lai 1,5-2m pārpeldētu rifu, man kopnis iedeva 3 minūšu stop... Nācās peldēt vēl lēnāk, vismaz nonākot 2,6m dziļumā kompī neparādījās paziņojums – „Griesti 3m”, tipa augstāk par 3m nenirt, jāievēro pietura.

Pārpeldot rifu, otrā pusē kā pilnīgi citā vietā. Redzamība normāla. Papeldējām drusku nost no rifa, paskatījāmies koraļļu dārzu. Jau peldot atpakaļ pārejas virzienā, Oļegs atrada astoņkāji. No slēptuves tas diez ko negribēja līst laukā, tikai tā drusku pasnaikstījās mūsu virzienā, pamainīja krāsu un viss.

Safety stop pirms pārejas, un tad jau peldējām atpakaļ uz botu pusi. Nelielā dziļumā virs rifa bija tāda siltā ūdens vanna – ja dziļāk ūdens ir ap +23C un, nu tas tomēr ir drusku pavēsi, tad te bija silti. Tā teikt, bija iespēja drusku sasilt ;)

Peldējiens caur lagūnai pagāja normāli. Ivaram gan ap lagūnas vidu balona rādītāji bija pietuvojušies 50 bāriem, bet manu oktopusu viņš neņēma – pats līdz botam aizpeldēšot.

Jo vairāk tuvojāmies botiem, jo redzamība sliktāka. Kā tādi ezīši miglā, tikai bez pūces un baltā zirga :D

Pēc rifa sienas – botu piestātne jau ir tuvu, īstenībā jau mūsu bots būtu jāredz, bet apkārt tāds piens, ka neredz neko. Tikai jau atrodoties pāris metrus no paša bota, beidzot ieraudzīju drusku sudrabaini spīdošās trepes un virvi, ar kuru bots bija piesiets pie rifa. Var teikt, ka nebija tālu no tā, ka mēs vienkārši būtu ar galvu ieskrējuši botā – tas tā tēlaini teikts. Nu, redzamība bija tāda, ka botu tiešām gandrīz varēja pamanīt tikai nonākto ļoti, ļoti tuvu tam klāt. Diez ko introdaiveri šajā daivā redzēja... visticamāk, ka neko...

Pabijām zem ūdens drusku vairāk kā stundu, pēdējie uz bota atgriezāmies. Un uzreiz pēc tam tika arī darbināti dzinēji un mēs devāmies daivcentra virzienā.

Pēc daiva ar Ivaru un Oļegu devāmies pasēdēt „Joly Pub” – tā teikt, „Mr. Sam” tika nomainīts uz citu vietu, nu pīpes „Mr.Sam” nav vairs kā senāk, nu nav tik labas. Tur mums pievienojās Lera, ar kuru man bija sarunāts, ka kopā aiziesim līdz „EtiSalat” ofisam (tepat uz Sheraton), jo man jāatjauno sava Salāta simkarte, un tad brauksim pasēdēt uz „Chez Sam” Esplanādē un papļāpāt.

„EtiSalat” ofisā viss noritēja ātri – samaksāju par aizvadīto mēnesi, par nākamo arī, kā arī par simkartes atjaunošanu. Pati atjaunošana bija tikai 5 paundi, bet kam tādam bija vajadzīga mana pase – tipa citiem no malas nesanāk ko tādu izdarīt. Andrejs un Biatlonists bija apsolījuši segt izdevumus par to mēnesi, kad nav maksājuši, kā arī par simkartes atjaunošanu. Vot i būs puišiem rēķins jāpiestāda :D Tā ka pāris minūšu laikā es atkal biju tikusi pie sava interneta :)

Pēc tam aizbraucām uz Esplanādi. Tādā agrumā, nu ap kādiem 16, „Chez Sam” vēl bija maz apmeklētāju. Tā arī tur sēdējām un pļāpājām, līdz mums pievienojās Leras jaunais boyfriend. Gamals. Jeb vienkāršāk – kretīns, kurš iedomājies, ka ir mani El Fanous lagūnā kaut kad glābis... Story ir tāds – vasaras beigās viņš ar grupu peldējis El Fanous Lagūnā, tur atpakaļceļā jau uz botiem, pie viena no pirmajiem ergiem pie ieejas lagūnā esot bijusi es ar lielu grupu, es neesot zinājusi, kur atrodas boti un paprasījusi viņam, kur ir piestātne. Viņš, lai mana grupa neredzētu, ka es nezinu kur peldēt, man tā pa kluso parādījis, kurā virzienā jāpeld. Bez tam, es esot nirusi no cita bota, kaut kāda tur „... Mustafa” (nu paguvu jau aizmirst to nosaukumu). Tāds nu tas stāsts. Viss jau būtu ok, ja vien ar mani nekas tāds dzīvē nav noticis (un ceru, ka nenotiks ar). Bez tam viņš pirms tam mani redzējis tikai vienu reizi – kad kaut, kad augustā bijis kā frīlancers paņemts uz vienu dienu „Frogman”, kad daudz intro bijis. Piedevām, es viņu neatceros.. Galu galā, kurš visus arābus var atcerēties ;) Toties Gamals par 100% ir pārliecināts, ka tā zem ūdens esot bijusi es. Pēc ekipējuma pazinis :D Hahaha! Mans ekipējums gan ir ļoti parasts – melns, vismaz tad bija... Un melnā te nirst gandrīz visi. Kad pajautāju, kādas tad bija man pleznas un vai kaut kas uz tām bija rakstīts – to nu viņš nezināja. Tāda nu ir story viena puse, otra puse ir tāda, ka El Fanous Lagūna ir diezgan vienkāršs daivsaits un tur apmaldīties ir pagrūti, ja nu vienīgi, ja aizpeld pārāk tālu... Bet pēc viņa teiktā, es biju apmaldījusies pie ieejas lagūnā, kur īstenībā skaidrāks par skaidru kur tālāk jāpeld... Ergs aiz muguras, rifs ar aplauztajiem koraļļiem kreisajā pusē, apkārt smilšaina lagūnā – nu un jāpeld tik uz priekšu... Un galu galā – ir man arī kompass :)

Pasmējāmies ar Leru, ka tagad jāskatās, vai kādā daivsaitā nesatiksim to botu uz kura it kā es esot bijusi un vai uz tā bota nepeld kāda mana līdziniece :D Es pat biju ar mieru, ka sanāks, rīt prasīt El Fanous Lagūnu, nu lai apskatītos uz vietas, kur es tur esmu „pazudusi” :D

No tēmas, kā mani glābis, Gamals ātri pārgāja uz nākamo – sākām apspriest safari. Un te nu mums izvērtās oj kāda diskusija – par to, vai tiešām var ņemt uz safari OWD, par niršanas drošību utt. Redz, puisis arī uz safari par gidu piestrādā. Vot i nācās veselu gūzmu visa kā noklausīties. Stāsti vairāk bija tādi kā viņa varoņdarbi (nu viņa izpratnē), kas īstenībā lika domāt – redz kā nevajag darīt. Finālā izrādījās, ka šitas kadrs mīl gan dziļos, dziļos daivus (viņa rekords esot 85m ar 1 balonu – uz jautājumu – kāpēc ko tādu vajag darīt? Atbilde bija – a kaifu gribas. Tā lūk!), gan šo to neatļautu uzpīpēt... Viņam pat bija stāsts, kā viņš zem ūdens uz „Thistlegorm” pīpējis zāli. Protams, ka man radās jautājums – kā un kāpēc ko tādu vajadzēja? Kāpēc – jo saderējis ar kaut kādu instruktoru no Ukrainas uz 100$ (vot, kādi instruktori mēdz arī būt...). Kā – sagatavojis kā tur to cigareti, šķiltavas un kad bijuši vrakā, tad, cik sapratu, tas bijis vraka otrajā stāvā, kaut kur virs tilpnēm ar mašīnām. Tur pie griestiem esot izveidojusies salīdzinoši liela gaisa kabata, tas nu arī tajā gaisa kabatā viņš aizdedzinājis to cigareti un uzpīpējis. Ukraiņi to pat esot nofilmējuši.

Jāteic, ka stāstu viņam bija bez gala... Tā nu mēs tur pāris stundas nosēdējām diskutējot par to ko drīkst un nedrīkst, kādai jābūt daiveru sagatavotībai, par to, ka viņam galvā ir visu daivsaitu kartes un kompasu viņam nevajagot, utt... Lera tik sēdēja un klausījās mūsu debatēs.

Un šitādam kadram tad vēl ticēt stāstā par manu apmaldīšanos...? Diez vai...

Finālā es tikai ap 19:30 tiku mājās. Bija vēl arī ar Lenu sarunāts, ka viņa, kad brauks uz šo pusi – piezvanīs. Man vajadzēja Lenai viņas EtiSalat flešku atdot.

Tā nu vēl šajā vakarā sanāca pasēdēt ar Lenu un Ļubu (tā viņas paziņa no Pēterburga, kas pirmo reizi uz Ēģipti atbraukusi). Izlēmām par labu „Sofi” coffee shopam Esplanādē. Ar Lenu ar pārrunājām Leras bojfrenda stāstu par El Fanous Lagūnu. Lena arī vēl izkritizēja Gamala zīmēto daivsaita karti (nu uzzīmēja viņš man karti, lai parādītu, kurā vietā es esot bijusi pazudusi :D) Arī pēc viņas domām, pazust un apmaldīties tur nevar. Varot tur tikai drusku nojukt maršruts – ja uz tālo ergu aizpeldot, viņai reiz piemēram, gadījies tam vergam vienkārši 2 reizes appeldēt apkārt, bet lai pie ieejas lagūnā nezinātu, kur ir botu piestātne – nu tas esot nereāli.

Tā arī vakars pagāja, bet pirms došanās pa mājām, vēl pasmējušās par ēšanu uz nakti, iegriezāmies „Cinnabon” – nu, grūti tur garām paiet, kad tik dievīgi smaržo pēc tikko kā ceptām kanēļmaizītēm. Tā nu mēs pirms pusnakts katra pa kanēļmaizītei nopirkām un devāmies pa mājām :)))

Man atpakaļ ceļš sanāk gar boulingu. Šovakar tur kaut kas notika – dikti daudz mašīnu stāvēja. A Maikls kā par nelaimi kārtējā minisafari, tā ka nav īsti ar ko iet boulingu uzspēlēt. Lena gan teica, ka varētu kādu vakaru viņas ar Oļu arī uzspēlēt. Baigi jau gribas... Jau vairāk kā 2 mēnešus nav spēlēts.

Tā nu eju es gar boulingu, pareizāk, pa pretējo ielas pusi. No ielas malā noliktās auto izkāpj viens puisis un dodas boulinga virzienā – nu, jāteic, ka patstāvīgie spēlētāji te vairāk vai mazāk viens otru pazīst, nu un es tak pagājušā gada beigās ar te tiku ierakstīta patstāvīgo klientu sarakstā, pat boulinga biedra karti piedāvāja iegādāties – tad spēles lētāk sanāk. Nu vot, a tas puisis viens no labākajiem spēlētājiem, pazina mani, pamāja. Var teikt, ka nu boulingā gan jau zina, ka esmu atpakaļ. Nāksies vien drīz tur parādīties, šā kā tā prom braucot apsolīju, ka pēc atgriešanās vēl kādu spēli ar Briesmīgo Ali uzspēlēšu.. .:D (briesmīgais – tāpēc, ka tā arī izskatās, tipa no sērijas – pieci mati, bet tie paši sačirkoti un saželēti :D)

Tāda man tā dieniņa šodien bija... :)))