Vakar Oļegs un Ivars prasīja šodienai daivsaitus, kur būtu smuki. Sagaidām bosu daivcentrā. Šorīt viņš kavējas, jo jābrauc uz PADI pēc OWD grāmatām krievu valodā – tūrfirma ir atvedusi 2 studentus, bet izrādās, grāmatu pietrūkst. Boss ierodas un piekrīt par labu manai izvēlei :))) Brauksim nirt šodien mēs uz Banana Reef un Turft el Shahed, nu jeb vienkārši Torfa.
Intro arī šodien manz – tikai 7 cilvēki, vēl tie OWD kursa studenti un mēs.
Uz niršanas vietu mēs dodamies nevis kā ierasts braucot dienvidu virzienā – gan Paradīzes salu, Small Giftun utt., bet braucam uz ziemeļiem gar Fanous. Tā teikt, apbraucam salu no otras puses. Kapteinis saka, ka tā ātrāk būs. Nu, bet kapteinim Misadam vienmēr var ticēt uz vārda :)
Pirmais daivs Banana Reef. Boriss atkal pievienojas mūsu grupai. Bet tas, laikam ir loģiski, jo viņš ir viens, nu nav ar ko viņam nirt.
Ienirām. Kapteinis bija piešvartojies var teikt, ka pie paša rifa stūra, tā ka līdz ergiem tālu nebija jāpeld. Jāteic gan, ka redzamība bija so-so. Parasti no rifa stūra ergus jau var redzēt, bet šoreiz viss dūmakā tīts. Arī zivju salīdzinoši maz... Nu, bija jau pāris palielu gruperu, tauriņzivju pulciņi arī bija savā vietā... Nu bet kaut kā pietrūka... Var teikt, ka viens no maniem mīļākajiem Hurgadas daivsaitiem izskatījās patukšs. Un vēl pie rifa stūra bija straume. Lai gan – tas nu nav te nekas pārsteidzošs. Šoreiz tā vēl bija salīdzinoši neliela.
Otrā daiva vieta bija turpat blakus – Turft el Shahed. Arī straume – vietām ;) Redzamība arī ne tā spīdošākā. Aizpeldējām sākumā pa labi – līdz lielajam ergam, kas drusku nost no rifa. Smuki tur – liels mākonis tumši brūnu zivtiņu. Bija pāris murēnas, stingrejas. Īstenībā jau šis daivsaits ir tāds, nu, lai apskatītu tās smukākās vietas nākas diezgan arī peldēt virs smilšainas gultnes. Daiva otrajā daļā apskatījām rifa kreiso pusi. Jāteic, ka šoreiz bija kā bija. Nu nebija jau tā ka galīgi neko neredzējām, bet salīdzinot ar iepriekšējām reizēm, ko es te esmu nirusi – pašvaki. Un visos daivsaitos izskatās, ka ir līdzīgi... Pāris paziņas daiveri teica, ka problēma esot tajā, ka šobrīd īsti neesot vēl niršanas sezona, tipa tas posms starp ziemu un pavasari, kad īsti nekā daudz zem ūdens nav. Redzamība pašvaka, ūdens vēl pavēss, zivju maz...
Pēc daiva kopā ar Leru gājām uz Shery. Puķes pirkt, jo es vakarā biju ielūgta uz Lenas mammas 70 gadu dzimšanas dienas svinībām. No Leras biju sapratusi, ka puķu veikals ir kaut kur Shery otrā galā, nu un to galu es īsti nepārzinu. Finālā izrādījās, ka viņa domāja puķu veikaliņu, kas pie „Gad Allah” coffee shopa. Nu ja jau bijām līdz turienei nonākušas, prom jau neies, neiešu apbraukāt citus ziedu veikalus, lai gan pie mājās arī pāris bija – i „Magnolija” Esplanādē pie „Marlin Inn” viesnīcas, i puķu veikaliņš netālu no mājas, pie pagrieziena uz Bowling Road. No Leras biju sapratusi, ka tajā puķu veikalā, uz kuru mēs ejam ir liela izvēle un labi ziedi... Aha.... Sākumā šķita, ka īsti pat nav ko ņemt... Bet finālā arī no tā nekā tika salasīti ziedi pušķim. Bez tam pārdevēju es biju pastūmusi malā – lai nemaisās pa kājām, pati tikšu galā :D Sākumā, kad iegājām veikaliņā, viņš man gribēja iesmērēt kādu no jau gatavajiem pušķiem. A gatavie pušķi te nozīmē ziedu kompozīciju, kas sasprausta tādā kā nelielā podā vai kurvī un ir skatāma no vienas puses, tipa tāds dekors, ko var uz galdiņa pie sienas nolikt... Tā ka neko tādu man nevajadzēja, tad ķēros pati pie izvēles un meistarošanas. Pārdevējs gan diez ko priecīgs neizskatījās, tipa, ka es neļauju viņam strādāt, bet centīgi palīdzēja izvilkt ziedus no vāzēm.
Jāteic, tā kā Lena uz jautājumu – ko mammai uzdāvināt, sākumā pateica – neko, bet pēc ilgākas jautāšanas - lai vienkārši uzdāvinu viņai bloku cigarešu „Kleopatra”. A „Kleopatra” ir vietējās markas cigaretes, ļoti stipras un arī diezgan lētas. Nu vai tā ir nopietna dāvana uz 70 gadiem? Man šķita, ka nav. Bet ja jau cigaretes, tas cigaretes. Un ja „Kleopatru”, tas pirksim arī to. Bet jebkurā gadījumā – ziedu pušķi vajadzēja tādu nopietnu.
Tātad, kādus ziedus varēja izvēlēties tajā puķu veikaliņā uz Shery. Bija kallas, sīkziedu krizantēmas, saulespuķes, strelīcijas, gladiolas, ne pārāk svaiga izskata rozes un visvisādi zaļumi. Varētu teikt, ka izvēle nekāda īpašā. Bija vispār brīdis, kad šķita, ka jāiet prom un jāmeklē laime pie mājas esošajos puķu veikalos. Bet pēc tam, kad biju sākusi no vāzēm vilkt laukā ziedus, pamazām parādījās ideja kādu pušķi varētu taisīt. Tātad – pušķis sastāvēja no baltām un dzeltenām gladiolām (jā, tas te ir pārsteidzoši, pavasarī – gladiolas, kas pie mums zied rudenī), baltām un dzeltenām sīkziedu krizantēmām un saulespuķēm, pa vidu – apjomam vēl bija dažādi zaļumi. Kad visi ziedi bija savākti, paskatoties uz pārdevēju kļuva skaidrs, ka viņš dikti grib pats tos visus salikt pušķī... Nu labi... :) Pati jau arī varētu, bet tas galu galā ir viņa darbiņš. Sapratis, ka var sataisīt pušķi, viņa sejā parādījās smaids līdz ausīm :))) Finālā pušķis sanāca liels un arī smuks. Man patika. Pušķis vēl tika iesaiņots šeit neiztrūkstošajā caurspīdīgajā papīrā – no kreppapīra un auduma gabaliem, kas līdzinājās audumam no kā šuj basketbolistu un kā vēl tur sporta tērpus, es atteicos. Bet pašu noslēguma punktu pielika dzeltena lenta, ar kuru pušķis tika apsiets. Izmaksāja tas 100 paundus, nu nepilnus 10 latus.
Bez tam pārdevējs mums ejot prom uzdāvināja katrai vēl pa baltai rozei. Tas nekas, ka ne īpaši svaigai ;) Vot viņiem ir tāda mode – noplēst rozēm visas lapas, un tas, ka arī ziedlapiņas drīz sāks birt nost – arī tā nav problēma, arī tādas rozes var pārdot...
Tālāk mēs devāmies meklēt iesaiņojamo papīru. Kaut kur tak tas cigarešu bloks man arī būs jāietin ;) Tā kā Shery ir ideāla vieta, kur var atrast da jeb ko, tad atrast ietinamo papīru arī nebija problēma, problēma tikai bija atrast normālu ietinamo papīru. A to, te visi ietinamie papīri ir vai nu ar sirsniņām un uzrakstiem „I love you”, vai lācīšiem, kaķīšiem, sunīšiem utt. Nu, nav papīru ar puķītēm, neuzkrītošiem rakstiņiem vai vienkārši vienkrāsainu papīru... Tā, ka tās manuprāt, te ir biznesa iespējas ;) Ārzemniekiem toč ne vienmēr pie sirds iet tie viņu salkanā izskata papīri un rotājumi. Liela loksne ietinamā papīra ar dzeltenīgi oranžām sirsniņām (tas, starp citu, bija gaumīgākais papīrs no visiem tiem, kas tika piedāvāti), dzeltena pušķī savelkamā bantīte un skočš kopā izmaksāja 4 paundus (apmēram 40 santīmus).
Pie „La Pasha” viesnīcas Lera nogriezās uz mājām, bet es vēl devos uz „Abu Ashara” pirkt „Kleopatru”.
Pie Telecentrāles kāds man uzpīpināja un saka "Hello!". Paskatos taksometra vadītājs - onkulītis, kuru es pazīstu jau pāris gadus. Kad vēl mēs ar Ināru īrējām dzīvokli Shery, viņš uz mūsu ielas turēja auto, nu un parasti ejot garām mēs sveicinājāmies. Nu un tagad viņš jau dažus gadus brauc ar taksometru. Atkal pasveicinājāmies, apjautājāmies kā iet un viņš prasa - man uz kurini. Saku, tepat līdz "Abu Ashara". Viņš - "This is my way", lai tik kāpjot iekšā - viņam tas pa ceļam. Gabals jau nav liels, turpat vien ir, nu bet tā kā man laika bija diezgan maz, kāpu tik iekšā un tos pārsimts metrus līdz veikalam vēl arī drusku papļāpājām.
Izkāpu pie "Abu Ashara", pateicu paldies un devos pirkt bloku "Kleopatra" cigarešu. Pārdevējs pat pārjautāja, vai man tiešām vajag šīs cigaretes un vai tiešām bloku :D
Kad viss bija sapirkts varēja braukt mājās, starp citu, tas pušķis bija diezgan smags.
Coffee shop „El Ezba” man bija jābūt 19, tā kā šodien mēs vēlu atgriezāmies no daiva, kā arī kamēr pirku ziedus un visu pārējo, laiks bija paskrējis. Sanāca tā, ka paguvu tikai pārģērbties, sasaiņot dāvanu un skriet lejā pa trepēm, lai ķertu taxi.
Kad ierados Lena, tante Ņina (Lenas mamma), Eva Marija, Magdi un Ļuba jau visus gaidīja. Pēc manis ieradās Jūlija ar divām meitām un tēvu, kurš ir Lenas mammas gados un arī dzīvo te, pēc tam ieradās Biatlonists un vēl kaut kāds Magdi draugs. Andrejs nebija ticis, jo jāstrādā līdz deviņiem vakarā.
Dzimšanas dienas svinības izvērsās jaukas. Lena bija centusies salātu gatavošanā, bija i „salat Olivje”, gan siera, gan tunča salāti, lasis un sarkanie ikri, žāvētā desa, rupjmaize un baltmaize no Krievijas. Tas viss bija atvests no mājām, restorānā vēl tikai tika pasūtīts kebabs un kofta, kā arī baklažānu salāti, zaļie salāti, kolas-fantas-spraiti un ūdens. Bija arī konjaks, vodka un vietējais vīns. Beigās bija arī torte. Nevis jau apnikt sākušās „El Zahraa” tortes, bet mājās cepta Napoleonkūka – esot te krievu meitene, kas uz pasūtījuma cepot. Cenu ziņā gandrīz tas pats, kas „El Zahraa”.
Tā nu vakars pagāja. Beigās vēl Lena gandrīz visus pa mājām aizvizināja, tikai Biatlonists viens pats ar taxi dabūja braukt uz savu tālo „Hiltonu”, kas braucot uz Safagas pusi. Viņi ar Andreju tur strādā „Pirates” daivcentrā un viņiem tur arī tā saucamās darbinieku kojas ir.
Jāteic, ka Lenas mammas dzimšanas dienas svinības izvērsās par jauku pasākumu, nu tā kā, kad mājās svin jubilejas. Nu ne tā, kā kad vietējiem ir kādi svētki. Šīs bija tā kā pierasts, nu, tā kā mājās :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru