Atkal diena pa mājām. Neko īpašu nedaru, nu šādus tādus mājas darbus... Tad vēl saņēmos pieķerties ķirbim, jo šaubījos vai 2 nedēļas manas prombūtnes Dahabā, tas nesabojāsies. Tā kā pusdienlaikā cepu ķirbju pankūkas. Jāteic, ka ķirbis pats par sevi izrādījās garšīgs. Kā vēlāk paziņas padalījās receptēs – vienkārši sarīvēt uz rupjās rīves ķirbi, pievienot nedaudz citronu sulas un medus, kā arī sagrieztus apelsīnus – salāti gatavi.
Vēlā pēcpusdienā gan Lena mani izvilka no mājas – uz New Marina. Sarunājām tur satikties, braucienā uz New Marina man patrāpījās kaut kāds crazy taksists, brauca kā gonkās, es tik spēju kā domāt par to vai mēs neieskriesim kādā citā mašīnā vai stabā... Bez tam, viņš pat pamanījās apdzīt policijas auto un tos policistus vēl arī apaurēt... Nu nekādas cieņas pret varas pārstāvjiem :D Netālu no „El Tabia Hotel”, braucot lejā no kalna, no būvlaukuma puses vējš pacēla smilšu mākoni – es tik paspēju kā drusku aizgriezties un aizklāt seju ar roku, lai tās smiltis nedabūtu acīs – logi ta līdz galam bija vaļā. Smiltis un mazi akmentiņi ielidoja pa logu. Tikai tad ar frāzi: „Madam, sorry, sorry!” logs tika aizvērts :D Lena jau sēdēja itāļu „L’Imperatore”. Eva Maria gulēja krēslā. Kaut kā tā itāļu mūzika fonā un skats uz baltām jahtām nedeva domāt par to, ka mēs atrodamies... Ēģiptē. Tā eiropeiski...
Nu bet pašā vakarā ar Sadu un Katju pasēdējām „Chicco d’oro” – itāļu saldējums, meiteņu sarunas... nu apmēram tā :D
Sada sīkumos pastāstīja, kā viņai gājis braucienā uz Aleksandriju – uz konsulātu pasi kārtot. Ne bez piedzīvojumiem, tā teikt. Bez tam atgriežoties atpakaļ Hurgadā, dzīvoklī nācies piedzīvot nelielas šausmas. Guļamistabā, kur bijušas aizvērtas ne tikai durvis, bet arī logi un balkons, protams, bijis ar vēju sapūsts daudz smilšu (nu tā mums te visiem – katru dienu slaukām smiltis dzīvokļos). Tas, protams, nekas īpašs, bet kad atgriežoties dzīvoklī, atverot visus logus un durvis lai izvēdinātu, guļamistabā, pēc balkona durvju atvēršanas, no gultas apakšas izskrējusi liela žurka un pa balkona durvīm laukā. Kā Sada teica – es jau neesmu no bailīgajām, žurku ieraugot nebļauju, bet, kad izgājusi uz balkona paskatīties, kur žurka palikusi, izrādījies uz balkona, un kā vēlāk arī secinājusi, istabā vēja sapūstajās smiltīs nebijis nekādu pēdu... It kā tā žurka vienkārši kaut kur izkūpējusi. Visi, kam viņa šo stāstu stāstījusi, uzreiz teikuši, ka viņai mājās velns dzīvojis... Nu bet braucot autobusā no Kairas uz Hurgadu, Sadai sanācis braukt kopā ar kaut kādu krievu ezotēriķu grupu, kur piedevām blakām viņai sēdējusi sieviete, kura uz nedēļu devusi klusēšanas zvērestu, bet dēļ Sadas šo zvērestu pārkāpusi – kā teikusi – viņa jutusi, ka ar Sadu viņai ir jāparunā. Bez tam kaut kādu tur ļauno garu atbaidītāju - amuletu, uzdāvinājusi. Nu un atgriežoties mājās, Sadai no dzīvokļa aizbēdzis velniņš... Tic gan viņi te visam kam tādam... Noklausoties šo story man bija savs komentārs, ko Sada nosauca par pārāk pozitīvu, ka es uz visu pārāk pozitīvi skatoties :D A ko? Kāpēc visā ko tik sliktu saskatīt? Tad vēl arī naktīs mierīgi gulēt nevarēs, murgi rādīsies ;) Beigu beigās es vēl izmetu, ka varbūt viņas boulinga Mahmuds, pārvērties par žurku sēdējis zem gultas, nu tas bija sākums smieklu vētrai. Visas trīs mēs tālāk iztēlojāmies Mahmudu kā žurku, kura tup zem gultas. Reāli pārsmējāmies :D Pat nospriedām, ka rīt jāiet boulingu uzspēlēt :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru