Šodien pirmais daivs uz „El Mina” vraku. Nu, tak Ivaram kursa ietvaros ir arī niršana uz nogrimušiem objektiem. Sems pats novada brīfingu, es nez kāpēc tieku pieaicināta par tulkotāju uz latviešu valodu... it kā varētu krieviski, lai arī pārējie saprot, jo Sems stāsta angļu – krievu valodu sajaukumā. Nu bet mana grupa galu galā īstenībā šodien uz pirmo daivu ir samazinājusies līdz 1 cilvēkam, t.i. – Oļegam. Uz „El Mina” nirsim diezgan lielā kompānijā. Bez Ivara un Oļega būs arī Boriss, kā arī Oksana un Nataša.
Tā kā „El Mina” ir tepat blakām, viss notika diezgan ātri. Bijām saģērbušies, bots piebrauca tuvāk virvei, kas ved lejā uz vraku un mēs salecām ūdenī. „Rosetta” aizbrauca drusku nost – lai piešvartots. Bija straume un mūs reāli nesa prom no virves. Kad visa lielā grupa ar Semu priekšgalā bija tikusi līdz virvei – zīmes „ok” un „dodamies lejā”. Ienirstot zem ūdens straume tik stipri nejutās. Grupa turoties pie virves, bet mēs ar Semu un Borisu, kurš arī tak ir instruktors, čekojot, lai viss notiktu pareizi, lēnām nirām lejā. No dūmakas parādījās vraks. Izrādās, kamēr es biju prom, ir nomainīta piešvartošanās virve – tā vairs neved tieši uz „El Mina” dzenskrūvēm, bet nu vairāk uz vraka vidusdaļu.
Sems peldēja pa priekšu, tad Oksana un Nataša, pēc tam Ivars, tad es un Oļegs, bet beigās Boriss. Jāteic, ka Boriss gan diezgan bieži mainīja savu atrašanos, un ne vienmēr bija grupas noslēgumā.
Priekšniecība druksu daiva laikā iztracināja – viņš vairāk uzmanības veltīja sievai un sievas draudzenei, nevis Ivaram... Bet Ivaram tas galu galā bija daivs kursa ietvaros...
Apskatījām vraku, visus tos lādiņus, kas ir gan vrakā, gan mētājas netālu no nogrimušā kuģa. Appeldējām ap vraka priekšgalu un tad, pārpeldot pāri „El Mina”, devāmies vēl papētīt kuģa augšējo daļu, izpeldējām pat caur koridoru, a mīnas, peldot caur to koridoru, bija virs mums ;)
Un tad jau lēnām sākām pacelšanos – atkal pa virvi, safety stop un peldējām līdz botam.
Nākamo daivu, kas bija Aroug Talata, mēs izlaidām – atpūtāmies. Nirām tikai pēc pusdienām. Niršana Shaab Ishata. Boriss turpina nirt ar mums. Vispār es to sapratu tad, kad jau Ivaram un Oļegam biju izstāstījusi kā peldēsim. Skatos, Boriss arī taisās, pajautāju – vai tu ar mums? Izrādās – jā. Nu ko – labi! Pastāstīju viņam kā peldēsim – sākumā astotniekā apkārt abiem ergiem, tad uz zālīti, kur mēģināsim kādu bruņurupuci atrast, un pēc tam pie mazajiem ergiem, kas ir aiz jūras zāles pļaviņas, un atpakaļ uz botu piestātni. Ok? Ok.
Ienirām. Turpat zem bota bija astoņkājis. Pie rifa stūra neliels bariņš dzelteno zivju. Peldot tālāk Boriss ieraudzīja akmens zivi – to, kurai ir arī tādas kā ķepiņas ar kurām viņa pārvietojas.
Kad bijām izpeldējuši caur koridoru, kas ved starp abiem ergiem, un jau sākām peldēt tā teikt, astotnieka pirmo cilpu, Boriss pajautāja, kāpēc nepeldam uz zālīti, ka jāpeld tur... Nostrādāja mana cieņa pret instruktoru un es piekritu... Boriss brīdi peldēja tā kā grupas priekšgalā, bet tikai kādu brīdi, pēc tam atkāpās drusku uz aizmuguri. Papeldējām pār jūras zāļu pļaviņu. Bruņurupuču nebija, bija tikai nelieli bariņi zaļganīgi dzeltenu zivtiņu, kuras dzīvojās pa to zālīti. Ivars parādīja, ka vajadzētu zāli sagriezt, nu zāle tak ;))) Tā teikt, pajautrojāmies :)))
Pēc tam no pļaviņas griezāmies atpakaļ uz ergu... Zivju bari, smuki. Nu un turpinājām peldēt astotnieku. Atkal izpeldējām caur to koridoru, tikai šoreiz skatoties otra erga sienu. Skatos, Boriss jau tā kā peld uz botu piestātnes pusi... Sagrabināju šeikeri un parādīju, ka tā kā vajadzētu peldēt vēlreiz garām zālītei, lai varētu tur esošos ergus apskatīt. Boriss pamāja, ka priekrītot. Tad nu peldējām turp. Ir tur pāris ļoti nelielu ergu – ļoti smuku, ar daudz, daudz nelielām zivtiņām. Tos bijām apskatījuši un peldējām atpakaļ uz botu piestātnes pusi. Vēl tikai pie piestātnes tuvāk esošā erga siena un daivs būs galā. Boriss jau peldēja uz bota pusi, parādīja, ka papeldēšot tu... Nu, a ko tam man iebilst... Mēs apskatījuši erga sienu, devāmies safety stop.
Man nez kāpēc, kad palikām pie tās sienas, bija šķitis, ka Boriss jau izkāpj uz bota, bet iznirstot un uzjautājot staffa puišiem, izrādījās, ka Borisa vēl nav... Baigais... ņēma un viens pats kaut kur aizlaidās. Kad mēs bijām jau noģērbuši ekipējumu, parādījās arī Boriss – viņš redz, līdz bota priekšgalam esot vēl aizpeldējis... Nu i nu...
Tad nu arī varējām braukt krastā.
Daivcentrā bosam un Bobam vēl atgādināju, ka rīt Oļegs un Ivars grib nirt uz „Salem Express”. Jā viss būšot. Viņi meklējot daivcentru ar kuru to varētu saorganizēt. Pēc stundas man atzvanīšot, es ar puišiem varot mierīgi iet kaut kur pasēdēt. Ok.
Vēl šodien man bija sarunāts ar Leru, ka pēc daivcentra viņa atbrauks pie manis, lai es viņai matus nokrāsojot. Kamēr vēl Lera daivcentrā pabeidza rakstīt tūristu pasūtītos diskus ar zemūdens bildēm, mēs ar Ivaru un Oļegu devāmies uz „Joly Pub” pasēdēt. Kamēr tika nests mūsu pasūtījums, mēs ar Ivaru vēl aizgājām uz „Kodak” – Ivaram vajadzēja sertifikātam nofotografēties. Fotografēšanās un bilžu gaidīšana izvērtās par jautru pasākumu.
Viss sākās laikam jau ar to, ka šodien „Kodakā” strādāja puisis, kuru es tur līdz šim nebiju redzējusi. Parasti, kad atnāku ar kādu no daivcentra studentiem fotografēties, es gaidu lejā, kamēr viņi augšā bildējas, bet šoreiz arī es tiku uzaicināta augšā :D
Fotogrāfs viņš izrādījās diezgan sūdīgs. Nobildēja Ivaru divas reizes – un ejam nu lejā. Tad kompī ātri apstrādāja bildes, jāteic, ka no abām diezgan sliktajām bildēm, viņš vismaz izvēlējās mazāk slikto, bet manu ieteikumu, ka vajadzētu vispār pārfotografēt – noignorēja.
Parasti komplektā ir astoņas dokumentu bildes – 4x3cm, bet kad es ieraudzīju, to ko viņš ir izdrukājis – tās bildes bija reāli lielas. Kā izrādījās 5x6cm. Kad sākām protestēt, viņš vēl mēģināja mums iestāstīt, ka tas esot Ēģiptes standarts dokumentiem :D Baigais!
Sapratis, ka nav jēgas strīdēties, ka pats sadarījis muļķības, viņš pārtaisīja bildes pareizā izmērā, tik šoreiz sabīdīja uz papīra tā, ka visas iegāja vienā lapā, piedevām nevis 8, bet gan deviņas. Tad izdrukāja un sagrieza. Uz manu jautājumu cik maksā, atbildēja – 21 paunds. Un tas nu bija reāli smieklīgi – parasti 8 bildes maksā 20 paundus, bet izrādās, ka 9 bildes maksā 21 paundu :D Nu i viņiem tā rēķināšana. Bez tam Ivaram nebija sīcenes, bet fotogrāfam nebija ko izdot, nu un finālā bildes tika atdotas par 20 paundiem :D
Tad atgriezāmies „Joly Pub”, kur Oļegs jau gaidīja. Pēc kāda brīža pienāca Lera, sataisīja līdz galam Ivaram pagaidu sertifikātu – jo daivcentrā esot viņam tak nebija vēl bildes. Un tad mēs ar Leru braucām pie manis krāsot viņai matus.
Krāsošana izvērsās ne tikai par krāsošanu, bet arī tējas dzeršanu, mielošanos ar balto šokolādi ar mellenēm un pļāpāšanu :D
Laiku pa laikam zvanīju Bobam, lai pārbaudītu, kas ar rītdienas daivu uz „Salem Express”. Pagaidām jaunumu nebija... Nu gan...
Lera ap kādiem 7 vakarā aizbrauca mājās. Es turpināju šo to darīt, un mēģināju joprojām dabūt info kā rīt Oļegam un Ivaram ar braucienu nirt uz Safagu. Tikai ap deviņiem Bobs paziņoja, ka nav izdevies sarunāt „Salem Express”, ka tā grupa pie kuras bija plānots pievienot Ivaru un Oļegu, ir atteikusies, a citu variantu viņam neesot.. Bāc! Būtu vismaz laicīgāk pateicis, varētu ko vēl meklēt, a tā 9 vakarā ir kā ir... Tomēr nevar tak uzreiz tā plinti mest krūmos, apzvanīju paziņa Hurgadā – uzdodot vienu vienīgu jautājumu – vai kāds nezin kādu, kas rīt brauc nirt uz „Salem Express”. Neviens tāds neatradās. Tika teikts, ka tagad, tā kā vēl īsti tūristu sezona nav sākusies, uz turieni braucot reti... Miša teica, ka nepieciešama grupa vismaz no 5 cilvēkiem... Nu to es tā kā zināju... Uz visiem šādiem īpašajiem maršrutiem tiek prasītas grupa. Tā arī man neizdevās atrast kaut kādu alternatīvo variantu, kā varētu rīt panirt uz „Salem Express”. Vienīgi vēl ar Mišu tik sarunājām kaut kad satikties un papļāpāt :)
Paziņoju puišiem, ka „Salem Express” rīt nebūs. Nu ļoti atvainojos, bet nesanāca... :( Viņi tad nirs rīt tāpat – parastos daivus. Un tad Bobs mani nošokēja – kad piezvanīju viņam, lai pateiktu, ka rīt no rīta puišiem tad vajadzēs transfēru no „Hiltona”, Bobs paziņoja, ka pagaidām uz rītdienu viņam neesot klientu, tipa boti varbūt neiešot jūrā... Bāc!!! Tas jau būtu pārāk liels uzmetiens... Beigās gan Bobs mani nomierināja, ka galīgo info par rītdienu viņš zināšot ap 10 vakarā. Paveicās, jau bez 15 minūtēm deviņos Bobs piezvanīja – viss notiekot, rīt būšot tūristi. Vismaz kaut kas jauks :) Tātad rīt tomēr nirsim :)))
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru