Pamodināja mani pamatīgs blīkšķis, pat īsti nesapratu kas. Pa miegam pat šķita, ka kāds ir šāvis... Tipa kāds zem maniem logiem ir nošauts... Pasteidzoties notikumiem uz priekšu – kad devos uz daivcentru zem logiem vai uz ielas nebija ne miņas no asiņu peļķēm :D Ko tik pa miegam nesadomāsi! :D Visticamāk kādam atkal pārsprāga riepa... jāteic, ka man ko tādu te ir nācies vairākkārt redzēt.
Aiz loga vējš. Īstenībā stiprs vējš. Palmas tiek pamatīgi purinātas, bet braucot uz daivcentru vējš ceļmalās dzenā papīrus un plastmasas maisiņus... pa gaisu viss kas lido ;) Vietās, kur pa ceļam skatam paveras jūra, varēja redzēt kā baltās putās gāžas viļņi... Hmmm...
Ejot caur viesnīcu uz daivcentru viss tāds kluss, mierīgs. Lai gan, es jau arī šodien biju klāt ap 8:30... Nu un tūristus kā kuru reizi atved, ne vienmēr uz pusdeviņiem, drīzāk jau vēlāk. Abi boti stāvēja piestātnē. Ziņas, kas sagaidīja daivcentrā izrādījās ne tik iepriecinošas – šodien mēs neiesim jūrā – slikts laiks un tūristu ar nav. Bāc! Un es tā gribēju uz jūru... Vot neveicas...
Uz mājām uzreiz braukt negribējās un nu atkal visa diena brīva. Kaut kas ir jāsadomā. Un ideja radās – jāiet ar kājām mājup gar jūras malu – nu pa ceļu, kas iet gar jūras malu – gar „Sun and Sea”, „Felfela”, veco „Hurghada” viesnīcu, „Marriott”, „Buls”, pa Esplanādi, gar „Sindbad”. Redzēs, cik daudz laika tas aizņems. Un, bez tam, varēšu arī pafotografēt :)
Un es devos pastaigā. Jāteic, ka vējš gan pūta pamatīgi, visādas drazas lidoja pa gaisu, vietām no smilšainajām zonām pāri brauktuvei lidoja smilšu mākoņi – labi, ka bija saulesbrilles, kas šoreiz vairāk aizsargāja tieši no smiltīm, mašīnu maz, cilvēku vēl mazāk. Vispār pastaiga izrādījās jauka. Kopumā ceļā pavadīju apmēram 1:30, bet reāli jau ceļš sanāktu ātrāks, ja es nebūtu taisījusi tādas foto pauzes :D
Tātad – neliela ekskursija pa Hurgadas vienu ļoti nelielu daļu (bildes arī būs, jo es tak ne par velti tur ar fotoaparātu vazājos ;)).
Izgājusi no daivcentra devos dienvidu virzienā. Garām baltajām villām, tad „Sun and Sea” un „Sun Rise” viesnīcām. Skatu laukumiņos piestāju pavērot jūru. Bija jau pāri 9 no rīta. Ap šo laiku parasti šeit jūrā vērojama dzīva satiksme – boti ar tūristiem dodas daivinga vai snorkelēšans izbraukumos, bet šodien tiešām bija citādāk. Tikai rets kuģītis devās jūrā un tie, kas devās, tad arī brauca dienvidu virzienā. Visticamāk Abu Ramada S un Small Giftun šodien bija tie populārākie daivsaiti – tipa, tās ir vietas, kur botiem stipra vēja laikā ir visvieglāk piešvartoties.
Zvanīja telefons – Lena. Pajautāja ko es šodien darot un uzzinājusi, ka sēžu krastā, piedāvāja aizbraukt uz „Senzo”. Piekritu, tik teicu, lai pirms izbrauks no mājas uzzvana, jo es redz esmu devusies nelielā pastaigā no daivcentra uz mājām ;) Tā arī sarunājām, ka kaut kur apmēram pēc stundas viņa man zvanīs.
Jāteic, kopš šo jūras malas ceļa posmu ir padarījuši arī pieejamu kājāmgājējiem, te var tīri jauki pastaigāties :) Kādreiz, vēl pāris gadus atpakaļ te pat brauca reti kura mašīna, jo ceļš bija slikts, iet ar kājām – tas kādreiz šeit, var teikt, bija pielīdzināms sava veida ekstrēmam piedzīvojumam :D Nu bet tagad ir jauki – plaša gājēju zona, apgaismojuma laternas, soliņi ik pēc pāris metriem, vietām pat puķudobes...
Tālāk atkal pāris, pēc izskata neapdzīvotu, baltu villu. Vispār man viņas patīk, kādā no tām es arī neatteiktos dzīvot... „Felfela” restorāns joprojām izrādās slēgts... nez kas par iemeslu? Toties gandrīz turpat, tikai otrā pusē, izskatās drīz atvērsies jauns restorāns „Granada”. Atkal baltās villas un tad lielais, jaunais komplekss. Kādreiz visiem šķita, ka tur būs viesnīca – nu tāda milzīga tā celtne, piedevām, lai pārietu uz jūru nav jāiet pāri ceļam, tam uzbūvētas 2 pārejas pāri brauktuvei – tā teikt, lejā brauc mašīnas, bet pa augšu mierīgi var pāriet pāri uz pludmali. Bet kā vēlāk izrādījās – tur pārdod dzīvokļus. Komplekss gan vēl pilnībā nav nodots, bet lielākā daļa dzīvokļu jau esot izpārdoti, dažos pat jau dzīvo.
Pagāju garām nelielai tuksnešainai, īsti neapbūvētai zonai. Tuvojoties viesnīcai „Safir”, pirms pašas viesnīcas tāds kā būvlaukums, vairāk gan izskatījās pamests – ar diezgan sarūsējušu cauruļu kaudzi un tikpat „izskatīgu” tehniku. Pati viesnīca „Safir” gan tā neko, pat korpusi, kas atrodas 2.līnijā izskatījās patīkami apzaļumoti.
Bet pēc „Safir”, var teikt, ka sākas šī ceļa pats neapdzīvotākais posms. Nu, nekā tur nav, lielāka vai mazāka pamestība. It kā slēgtā pludmale, bet šķiet, ka sen neviens to nav izmantojis, kaut kur pie žoga stūrī vientuļi sēdēja tikai kāds galabejā ģērbies uzraugs.
Dodoties tik uz priekšu skatam ceļa līkumā paveras vecākā Hurgadas viesnīca, kas tā arī saucas „Hotel Hurghada”. Jau kuro gadu tā stāv tukša un pamesta... Šķiet, kad es pirmo reizi biju Ēģiptē, jau toreiz tā bija pamesta, bet tas bija 2003.gadā... Šobrīd vienīgi tiek izmantota viesnīcas pludmalē esošā botu piestātne, no turienes katru dienu ar tūristiem jūrā dodas vairāki kuģīši.
Vispār jau šī vieta šķiet pat nemaz it kā nebūtu, var teikt, ka pilsētas vidū (tas, ja kartē skatās) – apkārt ir klusums, nav nekādas rosības, tādas kā noslēgtā zona.
Lai nonāktu līdz „Hotel Hurghada” nācās drusku pacīnīties ar vēju, kurš pūta tā, ka pat man likās, ka es varētu aizlidot :D Pāri ceļam uz jūras pusi tika nesti reāli smilšu mākoņi, starp zobiem burtiski šņirkstēja smiltis... Pie viesnīcas esošo palmu galotnes bija ieņēmušas horizontālu stāvokli, bet garām braucošie retie taksometri uz mani skatījās kā apmaldījušos tūristi, tātad potenciālu klienti :D
Aiz „Hotel Hurghada” ir tāds kā neliels parciņš, kas norobežots ar žogu, kaut kāds pamests divstāvīgu ēku komplekss tur atrodas.
Nu bet, kad tas viss jau ir garām, tad var teikt, ka tukšākais ceļa posms ir galā. Tūlīt būs viesnīca „Marriott” un aiz tās jau atkal sākas tūristu rajons.
Pie „Marriott”, kamēr cīnoties ar vēju mēģināju uztaisīt kādu bildi, pienāca apsargs, izrādās, viņš turpat pie sienas būdiņā bija sēdējis, un paziņoja, ka viesnīcu fotografēt aizliegts. Nu gan! Nu bet tā kā es te „ne pirmo ziemu”, tad šim pajautāju, kur tad tas ir rakstīts, ka fotografēt nedrīkst. Uz ko tādu viņam nebija ko teiktu, un viņš nolīda atpakaļ savā būdiņā un turpināja vērot apkārtni. Zinot vietējos, teikšu, ka viņš visticamāk cerēja uz bakšiš – mazu naudiņu par to, ka man atļautu nofotografēt kādu no „Marriott” sienām :D
Aiz „Marriott”, gandrīz turpat blakām, tikai otrā ielas pusē, tā teikt, 2.līnijā no jūras, atrodas „Elysees Hotel”. No malas skatoties tīri simpātiska viesnīcā. Ja godīgi, man pat ir doma, kādreiz pamēģināt tur uz vismaz pāris dienām padzīvot - paskatīties kāda tā viesnīca.
Un tad jau „Bulls”, restorāns, kas kādreiz bija Hurgadas daiveru un ne tikai to vidū lielā piekrišanā. Kāpēc? Nu, senāk ne visur bija free wi-fi ;) Jāteic, ka vienīgais mīnuss „Bulls” jau tad bija – ūdenspīpju trūkums.
Nu un tad jau var teikt, ka biju Esplanādes sākumā. Vēl tikai jāšķērso brauktuve. Lai gan – pirms brauktuves es drusku „aizķēros” – ieraudzīju puķu dobi ar kaktusiem... A tos milzīgos, apaļos, adatainos kaktusus es vienkārši dievinu. Rudenī, kad reiz no daivcentra laukā gājām caur blakus uzceltās dzīvojamās mājas teritoriju, un tur to kaktusu bija sastādīts, nu ļoti, ļoti daudz, vot toreiz mēs ar Biatlonistu un Andreju vēl smējāmies, ka jānāk naktī melnās hidrās pa kluso izrakt kādu kaktusu ;) Nu, vienkārši tie kaktusi ir reāli burvīgi!!! Un arī te apstādījumos viņi bija, piedevām 2 veidu, vieni pat drīzumā ziedēs sarkanīgiem ziediņiem (būs pēc kāda laiciņa jāaiziet paskatīties :)). Tā ka es tur drusku pakavējos, priecājoties par kaktusiem un tos, protams, arī pafotografējot.
Un tad jau Esplanāde – tūrisma informācijas centrs (kuru es nekad vēl neesmu redzējusi darbojoties), „Al Mashrabiya” hotel, „Hotel Marlin Inn”, „KarKar” coffee shop, „Kotta’s Mall”, „McDonalds” un „Esplanada Mall”, „Cinnabon”... Sienas ar vietējiem grafiti mākslas darbiem ;) „Sindbad” komplekss, „Little Buda” ar vēja norautiem plakātiem... Un tad jau turpat arī pagrieziens uz manu ielu :) Tā teikt, gandrīz apkārt „Sindbad”.
Un es biju galā. Ceļā apmēram pusotra stunda. Ieejot mājā, pretim nāca kaimiņš no blakus dzīvokļa un teica „Hello!” – „Hello!” Pie sevis nodomāju – oho! sākuši sveicināties :D
Piezvanīju Lenai un apjautājos, kad viņas plāno braukt – teicās pēc kādas pusstundas, kad izbraukšot uzpīkstināšot, nu – lai es varu līdz strūklakām, kas pie „Abazza” aiziet – tas ielas galā, ejot lidostas virzienā, apmēram 10 minūtes ko iet. Ok. Tātad es mierīgi varēju nomazgāt ceļa putekļus – seja reāli līdzinājās smilšpapīram....
Un tad jau atkal devos laukā. Izrādās Lena ar mazo un Ļubu nav vienas, vēl arī Nigma Oļa ar visu mazo Leilu. A Leila ir tikai nepilnas 3 nedēļas veca – maziņa, maziņa. Olgai rokās, satīta dzeltenā sedziņā, viņa vairāk līdzinājās mazai lellei... Piedzimusi jau arī maziņa – 2,9kg.
Pa „Senzo” staigājam diezgan ilgi, var teikt, ka līdz pusdienlaikam tur pabijām. Kamēr pa pārtikas veikalu, kamēr kafiju padzērām... „Spinneys” pārtikas veikalā visas draudzīgi sapirkām biezpienu – kaut kā vēlme pēc biezpiena pankūkām mums bija parādījusies vienlaicīgi :) Vēl arī šādi tādi dārzeņi, es pat pēc Lenas rekomendācijas, nopirku ķirbi... Teica, ka te ķirbji esot garšīgi, vot i sagribējā. Tā ka tagad man mājās ir ķirbis, kurš sver apmēram 3kg (1kg = apmēram 0.25 Ls), bet ar kuru es īsti vēl nezinu ko darīt ;) Nē, nav jau tā ka pavisam nezinu, ir jau šādas tādas idejas :) Vēl nopirku zemenes, kg par 50 santīmiem – kā nenopirksi. Mājās gan izrādījās, ka zemenes nu tā... tā ka vakaru pavadīju nošķiedusies ar zemeņu sulu – taisīju zemenes ar cukuru.
Pēc „Senzo” aizvizinājām Oļu un Leilu uz mājām – uz Dahāru, sanāk drusku aiz vietējā tirgus, pēc tam Lena savus pirkumus, piepalīdzot Ļubai, sanesa mājās, a es sēdēju mašīnā un auklēju Evu Mariju. Un tad mēs braucām atpakaļ uz centru – pasēdēt kādā coffee shopā. Izvēle krita uz „El Arabi” – galu galā sen tur nebija būts, šķiet, ka es tur pagājušo reizi biju pagājušajā gadā ;) Galvenais oficiants atnāca apsveicināties, un pajautāja vai man „apple shisha and fresh lemon” (nu gan! Visu atceras!) par ko Lenai bija komentārs, ka es esot „very popular person in Hurhada” :D Hahaha!!! Žēl, ka nebija Ramadana, tad vismaz ūdenspīpes būtu labas, a tā – nu bija so-so. Tā nu mēs tur pasēdējām, apspriedām kādus suvenīrus Ļuba varētu vest uz mājām – viņa rīt pēcpusdienā lido uz Pēterburgu. Un tad jau pa mājām :)
Dzīvoklī secināju, ka pa dienu turēt vaļā logu, īpaši kad ir vējš, ir baigi labi, var bez kondiškas iztikt (kura, protams, joprojām nav sataisīta :( ). Tā arī visu vakaru pavadīju pa mājām, ar zemenēm kamēr, tad grāmatiņu palasīju, Interentā pasēdēju ;) odus drusku ielaidu istabā.... Nācās fiksi pretodu ierīci no guļamistabas uz halli pārvietot :D
Un vēl šovakar dzīvojoties pa māju sajutos kā arābu zemēs... Visu laiku, kad pa vakariem sanāca būt mājās, logi parasti bija ciet, bet šodien, kad pārnācu mājās pēc pilsētas, kā logu attaisīju, tā arī tas palika vaļā. Ideja aiztaisīt logu ātri tika atmesta, jo kā logs ciet, tā istabā nav ko elpot... Šodien labi, šodien vējš logā. Bet ne par to es. Par to, ka sajutos kā arābu valstī – ap septiņiem vakarā, tā kā man bija atvērts logs, dzirdēju mullas aicinājumu uz lūgšanu. Izrādās kaut kur tuvumā te ir arī mošeja... Nebiju pamanījusi. Aicinājums uz lūgšanu bija kā pieklusināts fons, kuru laiku pa laikam pārspēja mašīnu pīpināšana un citi ielu trokšņi... Bet tas viss kaut kur atsauca atmiņā Luksoru... Pat īsti nezinu kāpēc.. Nu jā, ļoti sailgojos pēc Luksoras...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru