Rīts. Un es braucu uz daivcentru :) Tautas šodien izskatās tiešām būs daudz. Un sarkanais bots „Maximilian” arī jau stāv blakus „Sun Boat” un „Rosetta”. Manējais uz šo dienu... Nu, tas šodien privat boat, uz kura man jāvada brīfings.
Prieks ir atkal visus redzēt un satikt. Atbraucis ir Ļoša Deep Diver. Būtu es uz „Rosetta”, būtu kompānija...
Kamēr ar puišiem un Leru pļāpāju, parādījās arī mani privat boat pasažieri – 4 pieaugušie un viens bērns. Nirs tikai divi – Sergejs un Svetlana, pārējie – Nikolajs, Elena un Nikita snorkelēs. Tā nu ar boat list rokās un atpūtniekiem sekojot („Mostravel” gida pavadībā) devos uz „Maximilian”. Kā bots nelielai kompānijai tas tiešām ir labs. Tīrs, ērts, komanda laba.
Mūsu puiši pat uzlika trapu no „Sun Boat”, lai uz „Maximilian” nav jākāpj caur „Rosetta”. Kamēr tūristi pildīja anketas, Ibrahims ar Ahmedu iekrāmēja mums ekipējumu un balonus. Nirs ar viņiem Mustafa.
Vispār diezgan ilgi šodien gaidījām atļaujas iziet jūrā – tikai ap kādiem 9:30 atnesa... Vot, tas kantoris reāli pārāk lēni strādā, tak būtu vismaz vēl kādus cilvēkus pieņēmuši, lai darbs ātrāk iet uz priekšu... A tā diezgan bieži sanāk pietiekoši ilgi gaidīt....
Nu un kad beidzot atļaujas bija klāt, varējām doties jūrā. Pirmā pietura Gota Abu Ramada. Otrā niršanas vieta – vai nu Abu Ramada S, vai Aroug Talata. Skatīsies pēc laika apstākļiem.
Privat boat pasažieri izrādījās jauka kompānija. Niršana tā īsti gan interesēja tikai Sergeju, sievu viņš bija pierunājis kompānijas pēc, bet draugus – vienkārši paaicinājis izbraucienā pa jūru. Jāteic, ka sākumā gan Sergejs man likās tāds, nu no iedomīgajiem jaunajiem krieviem, cigarete nepārtraukti zobos, skatiens tāds „ja samij krutoj”, un vēl tie prikolīgie „Ekspedīcijas” oranžie t-krekli, kurus te nēsā katrs sevi cienošs krievs ;) Tā teikt, jo labāks uzraksts, jo krutāk. Sergejam bija „Пьем все, что горит, любим все, что двигается!” Nu, jā – pirmais iespaids šoreiz izrādījās maldinošs, viss bija ok. Sergejs pa nopietno interesējas par daivingu, sertifikāts gan viņam neesot vajadzīgs, arī tā labi, pietiekot viņam ar motocikliem, diviem nopietniem hobijiem neesot laika. Niruši gan viņš, gan Svetlana bija jau iepriekš – Šarm el Šeikhā. Tā ka brīfingā bija vieglāk – nu, drusku savādāk nekā, kad jāstāsta tādiem, kas daivingu ne reizi vēl nav mēģinājuši. Gandrīz visu ceļu līdz Gota Abu Ramada nopļāpājām. Interesēja viņus viss, ne tikai daivings un Sarkanās jūras zemūdens pasaule :)
Jāteic, ka vējš ir joprojām, ne īpaši stiprs, bet ir. Braucot uz Gotu nācās secināt, ka mūsu tur būs daudz. Nelielajā daivsaitā jau no rīta (lai gan parasti te visi dodas uz otro daivu) bija pilns ar botiem, ne mazākās iespējas pasūtīt, teiksim, piešvartošanos Coral Garden – šodien – kur būs vieta, tur arī būs labi. Tālāk esošajā Abu Ramada S neizskatījās labāk, arī tur bija pilns, bet par Small Giftun vispār nav jēgas runāt – tur šķiet bija lielākā daļa Hurgadas daily botu...
Kapteinis piešvartojās līdzās „Rosetta” – apmēram pa vidu daivsaitam, vairāk gan uz Haizivs pusi. Kopā ar Ibrahimu palīdzēju Sergejam un Svetlanai saģērbties. Ieleca viņi ūdenī... un... ehhh.... kā arī man gribējās ielekt.... Bet nekā... Jāturas... jāpaciešas....
Svetlanai pietika ar kādām 5 minūtēm zem ūdens. Uzprasījās augšā. Mustafa pat īsti nesaprata, kur problēma, neviens nesaprata. Pateica viņa tikai, ka viņai pieticis, ka vairāk nenirs. Toties Sergejs izbaudīja daivingu pēc pilnas programmas – pabija zem ūdens gandrīz 40 minūtes, bet tas priekš intro ir kas īpašs. Maksimums 20 minūtes....
Pēc tam bija pusdienas – jāteic, patīkama pārmaiņa „Rosetta” pavāra gatavotajam. Pusdienojot atkal par visu ko runājām, tik šoreiz sarunās iesaistījās arī „Mostravel” gids. Kad Nikolajs viņam pajautāja – no kurienes viņš pats ir, izrādījās – no Asjutas. Tā, garāmejot pateicu, ka es esmu Asjutā bijusi. Oj.... Sākumā viņš nenoticēja, bet pēc tam, kad sīkāk pastāstīju par mūsu pāris gadus atpakaļ veikto ceļojumu uz Khargas oāzi, ar pieturu Asjutā, gids dikti sapriecājās. Es esot bijusi Asjutā!!! Pēc pusdienām to zināja visa apkalpe, pat kaimiņu botu apkalpes. Un viņš tik turpināja trallināt – „Ti bila v Asjute!!!” Beigās man tas pat drusku apnika... cik tad var.... nu bet pēc tā, kad es esmu bijusi Asjutā, mēs tā kā kļuvām friends forever. Vismaz pēc viņa domām. Es vairs nebiju vienkārši meitene, kas vadīja introdaiveriem brīfingu, es biju meitene, kas bijusi Asjutā :D Tas nekas, ka sarunā par ēģiptiešu virtuvi, es diezgan daudz lietas atzinu par ne pārāk garšīgām, nu piemēram, tipisko brokastu ēdienu – ful (pupas tādā diezgan dīvainā mērcē), vai delikatesi, ko, piemēram, jaunlaulātie ēdot visu medusmēnesi – pildītus baložus. Tūristiem bija jautri klausīties mūsu diskusijā par vietējo virtuvi. Kā izrādījās, gidam ta sieva ir krieviete, nu tad tika viņam arī jautāts par pelmeņiem un boršču – viņam negaršojot :D
Otrā niršanas vieta – Aroug Talata. Nira tikai Sergejs, pārējie vairāk dzēra martini un viskiju. Vienīgi vēl Nikolajs sākumā drusku papeldēja.
Nu un pēc daiva, braucām daivcentra virzienā. „Rosetta” šodien krastā būs vēlāk, tā kā viņiem uz bota arī grupa francūžu, tad būs vēl trešā snorkelēšanas pietura.
Pēc daiva, atvadījos no saviem privat boat pasažieriem un devos mājās. Piezvanīja Lena, lai pajautāju vai negribu kaut kur aiziet pasēdēt, papļāpāt. Sarunājām apmēram pēc stundas „Chez Sam”. Kad ierados, skatos Lenas vēl nav, bet coffee shop puiši jau ziņoja, ka mana draudzene ar mazo esot atbraukusi, mašīna esot stāvvietā pretim coffee shop, bet viņa kaut kur aizgājusi. Sazvanīju – izrādās, viņa uz bērnu mantu veikalu otrajā stāvā uzgājusi. Pasmējāmies, par to, ka man viss jau noziņots :D Pēc tam diezgan ilgi „Chez Sam” nosēdējām. Mazā Eva Marija paguva ar savām biksēm izslaucīt coffee shop grīdu ;) Ceļgali no rāpošanas zilajām biksēm bija gandrīz melni... tādas te nu tās grīdas :D
Nu bet vakarā, atnākot mājās zvana telefons. Nu, mans vietējais numurs – uzrādās Anonīms... Padomāju, ka varbūt no mājām... lai gan... viņi tā kā tā nemēdz īpaši darīt... Pirmās divas reizes savienojums nobruka, savienojās tikai ar trešo piegājienu. Izrādās Sveta no Milānas! A es jau biju sākusi domāt, kur viņa pazudusi... Parunājām pa telefonu un pēc tam pārgājām uz sarunu skype. Noklausījos īso variantu kā viņai gājis ceļojumā uz Jordāniju. Nu, Svetai vienmēr veicas nonākt dažādos piedzīvojumos. Sācies viss ar to, ka prāmis uz Akabu kavējis... kavējis gandrīz diennakti. Toties gaidot prāmi ostā viņa sapazinusies ar diviem profesoriem no Pēterburgas, kuri devušies 2 mēnešu ceļojumā Ēģipte, Jordānija, Sīrija, Turcija. Viens profesors vēsturnieks, otrs – filologs. Piedevām abi runā ļoti, ļoti daudzās valodās. Finālā pa Jordāniju viņi ceļojuši kopā. Un kā Sveta teica – viņai paveicies ar tik superīgu kompāniju – ļoti daudz tajās nedaudzajās dienās paguvuši apskatīt. Pēc Jordānijas, ar pāris dienu pieturu Hurgadā, Sveta atgriezās Milānā. Darba daudz, visādi stresi, nu un Sveta ir tāda – ja atrodas brīvs brīdis – kaut kur jābrauc. Finālā viņa uz 5 dienām pievienojusies Pēterburgas profesoriem ceļojuma posmā pa Turciju. Esot bijis super! Un tagad aprīļa beigās viņa plānojot uz nedēļu aizlidot uz Kubu... :) Tāda nu ir Sveta ceļotāja :) Vairāk kā stundu norunājām – kamēr viena otrai jaunumus izstāstījām ;)
A rīt būšu daivcentrā – ja ne niršu, tad vismaz varbūt drusku papeldēšu... Puiši jau šodien gribēja mani iedabūt ūdenī – tipa izskalošot es degunu un kaklu ar sālsūdeni un viss būšot ok.... :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru