29.marts, 2010.

Mošejas klātbūtni nedzirdēju. Laikam pārāk cieši gulēju, tā ka agri, agri no rīta neviens mani nepamodināja ;) Piecēlos pati pēc sava modinātāja :D

Brokastot šorīt devos uz „Same Same”. Galvā jau ir doma – izmēģināt kādas viņiem te visas brokastis. Šodien sāku ar Egyptian breakfast. Izrādās, te brokasto diezgan daudzi. Šorīt pie brokastīm pasūtīju tēju, kafiju vēl neriskēju, jo, nu negribējās vēl to nescafe... Egyptian breakfast izrādījās liels šķīvis ar felafel, ful, tahinu, sieru ar tomātiem, gurķu šķēlītēm un trauciņu cukurniedru sīrupa. Nu, protams, arī vietējā maize. Jāteic, ka viss bija garšīgi, pat ful, kas man ne īpaši garšo. Bet šoreiz viņi tās pupas bija pagatavojuši kopā ar tomātiem, tā ka tiešām bija garšīgi. Arī vietējais baltais siers (kas drusku līdzīgs feta sieram) sajaukts ar svaigu tomātu biezeni un vairāk līdzinājās biezpienam ar tomātiem.

Brokastis pagāja ļoti nesteidzīgi... nu, laiks te nekur neskrien, šķiet, Dahaba ir viena no tām vietām, kur mierīgi var izbaudīt Egyptian time ;) Skats uz jūru, pāris kaķi, kuri skraidīja pa restorāniņu, tūristi, kuri brokastoja... Viens pārītis bija tāds īpaši fun – puisi brokastīs pasūtīja lielu trauku ar šokolādes saldējumu... Nu gan brokastis :D Bez tam, kad viens no brūni strīpainajiem kaķiem uzleca uz viņa dīvāniņa atzveltnes, puisis sākumā nopētīja vai neviens nemana un tad kaķi nogrūda no dīvāna malas :D Jāteic, ka oficiantiem tas nebija palicis nepamanīts – drīz viņam tika atnesta pudele ar ūdeni, no kuras var uzpūst kaķiem, kad tie pārāk sāk uzmākties :D

Tā nu es rītu pavadīju nesteidzīgi brokastojot, vērojot jūru un cilvēkus :)

Ap 12 bija sarunāts satikties ar Tishina „Planet Divers” – ekipējumu salikt, papīrus aizpildīt. Izrādās, es biju drusku pārrēķinājusi laiku, kas nepieciešams, lai no viesnīcas aizietu līdz Lighthouse, tā ka ierados drusku ātrāk. Kamēr gaidīju Tishina, garlaicīgi nebija, jo Planētas ofisa menedžeris Omārs sēžot pie datora un kaut ko tur darot, dziedāja. Tas nekas, ka īpaša dziedāšanas talanta viņam nebija. Vienalga dziedāja :D

Un tad jau Tishina bija klāt. Aizpildīju visus papīrus, uzrādīju DM un Nitrox sertifikātus, DAN apdrošināšanas karti. Saliku ekipējumu kastē un dabūju skapīti nr.109. Pasmējāmies vēl par to, ka man šoreiz ne tikai viesnīcā istabas numurs ir 109., bet arī daivcentrā skapītis ar tādu pašu numuru :)

Pēc tam līdz vakaram brīvais laiks. Pastaigāju pa Dahabu. Tāds relax :))) Pēc tam „Friends”... :)

„Friends” pasēdēju internetā un nospriedu, ka būs kādu dienu te jāatnāk vienkārši grāmatiņu palasīt. Viens anglis tā gulēja uz dīvāniņa, pīpēja ūdenspīpi un lasīja grāmatu... ar skatu uz jūru... relax...

Vakarpusē pienāca sms no Tishina – vakarā viņš pienākšot „Friends”. Tā ka vakarā atkal brieda daiveru tusiņš. Es gan tur biju drusku ātrāk – galu galā „vakars” ir stiepts jēdziens ;) Sēdēju pīpēju citronu ūdenspīpi un dzēru melno tēju ar svaigām piparmētrām. Līdz pie mana galdiņa parādījās viens no „Friends” puišiem ar saldējuma un augļu trauciņu – „Present for habibi!” Hi-hi-hi!!! Atlika tik smaidīt un teikt paldies :))) Saldējums tiešām izrādījās garšīgs. Un tad jau arī pārējie bija klāt. Rīt „Planet Divers” jābūt pirms 8:00 no rīta. Izbraukšana 8:00. Nirsim Canyon. Tā ka pa smuko būs :)

"Dahab Plaza Hotel" - es te dzīvoju :)

Braucam uz Dahabu - 28.marts, 2010.

28.marts, 2010.

Rīts sākās kā parasti. Nu, ar modinātāju, kam jāzvana 7:30. Pamodināja gan mani Lena, piezvanot 7:25 lai pajautātu kā es uz lidostu plānojot un cikos īsti man tur vajag būt. Viņa tikko kā Magdi uz marinu aizvedusi – viņš uz safari, un ja sanāks laiks, varbūt varot mani uz lidostu aizvest. Man tā kā lidostā ap 9 jābūt, lidmašīna pēc biļetes 10:20. Sarunājām, ka pēc stundas viņa piezvanīs – kad zinās skaidri – tiek vai nē.

Tā kā biju pamodusies, tad arī sāku lēnām taisīties :D Lena piezvanīja drusku pēc 8 – viņa tomēr netiekot, bet varot man atsūtīt taksistu. Ok. Sazvanījos vēl ar to viņas taksistu, sarunājām, ka ap 8:50 viņš būs klāt.

Stiepjot, jeb pareizāk – velkot somu lejā pa trepēm, protams, pirmajā stāvā satiku Mazo Riebeklīti. Kaut ko pa elektrības skapi rakājās... Paziņoju, ka būšu atpakaļ pēc 2 nedēļām, tipa, lai nedomā, ka s kaut kur esmu pazudusi.

Taksists gaidīja, un lidostā mēs ieradāmies ļoti laicīgi. Protams, tie lidostas rekonstrukcijas darbi drusku traucē, bet savādāk – ja atrod pareizo koridoru, kur caur būvmateriālu kaudzēm iziet uz izlidošanas daļu, tad jau viss ok :D

Pirms reisa uz Šarm el Šeikhu bija reiss uz Kairu, kurš drusku kavējās, toties Šarma reisu pat palaida drusku ātrāk. Un tad jau 15 minūtes gaisā, skats uz Sarkano jūru un jau laidāmies lejā. Pat stjuaršu izdalītās sulas visi paguva izdzert :D

Pie izejas no lidostas taksists, kam mani jau gaidīja. Ar lapu rokā, uz kuras rakstīts mans vārds. Un tālāk jau apmēram 85km garš ceļš caur kalniem uz Dahabu. Šoferītis laiku pa laikam man piedāvāja apstāties, lai nav tikai visu laiku man caur logu jāfotografē. Da, nevajag. Tāpat labi. Kamēr mēģināju nofotografēt kaut kādu kazu baru pie beduīnu ciemata, pabraucām garām beigtam kamielim... Ceļmalā gulēja... Laikam mašīna notriekusi... Vispār es nebūtu pamanījusi, vairāk tas nabaga kamielis līdzinājās smilšu čupai – gandrīz vienā tonī ar apkārtni. Tā ka beigta kamieļa foto nebūs.

Jāteic, ka šoreiz mēs līdz Dahabai aizbraucām ļoti normāli, nevienā kontroles punktā netikām apturēti.

Viesnīcā mani jau gaidīja. „Dahab Plaza Hotel” izrādījās jauka vieta. Reģistratūrā sēdēja meitene Olga, krieviete, kura, kā izrādījās, ar frīdaivingu nodarbojas. Izstāstīja kas un kā viesnīcā – tēja, kafija, dzeramais ūdens par brīvu, arī ūdenspīpē un veļas mazgātava par brīvu. Par brokastīm man izstāstīšot boss Emads.

Numuriņi forši. Dzīvoju otrajā stāvā. Pat interneta vads numurā :D Man gan tā kā diez ko nevajag, pašai sava interneta fleška. Televizors, piedevām, kā paguvu izpētīt, ir arī pāris filmu kanāli angļu valodā, tā ka ja galīgi nebūs ko pa vakariem darīt... ;) Kamēr izkrāmēju somu, klauvējiens pie durvīm – viesnīcas boss Emads – vai es esot gatava iet iepazīties ar restorāniem, kur varu brokastot. Ok. Vēl Emads saka, ka iedošot man „karton”... Hmmm... Ko? Pārprasīju, ko viņš plāno iedot, izrādās – kasti ar ūdeni (12 pudeles pa 1,5l)... Es pat apstulbu, kad apkalpotājs ienesa man numuriņā to kasti!!! Uzreiz kasti ūdens!!! Nu gan!!!

Jāteic, ka viesnīca atrodas tiešām gandrīz pašā centrā. Drusku gan nost no restorāniņu zonas, aiz tiltiņa. Ja precīzi, viesnīca atrodas aiz „Ghazala market” – tipa, vietējā lielveikala.

Nu un tad mēs ar Emadu gājām iepazīties ar restorāniem, kur varu brokastot. Brokastis ir iekļautas viesnīcas cenā. Izrādās, es varu brokastot vai nu „Same same”, kas atrodas netālu no viesnīcas, otra brokastošanas vieta – pie Lighthouse – „Fresh Fish” vai nu kā tur saucās. Bez tam abos restorānos, kas kā sapratu, pieder Emadam, pārējā laikā ēšanai 20% atlaide.

Emads izrādījās diezgan pļāpīgs... Un vēl – laikam jau viņam bija svarīgi izvadāt savu klienti pa saviem restorāniem, nu vispār pa visu to restorāniņu zonu.

Pēc pastaigas iepazīstot brokastošanas vietas, atgriezos viesnīcā... un pagulēju... sanāca kāda stunda... jo pamodos no aicinājuma uz lūgšanu... mošeja izrādās netālu. Lai gan smuki skanēja, pat varēja saprast, kas tiek teikts.

Nu un pēc tam pārvācos uz „Friends”. Sabri izrādās kaut kur ir prom, cerams, īslaicīgi. Bet ūdenspīpju kvalitāte tomēr nav mainījusies :)))

Atnāca Tishina, papļāpājām par daivingu, par to kad sākšu nirt, kas vispār te jauns utt. Tishina un Žeņa, piemēram, tagad ceļ te māju – drīz jau būs gatava. Pēc tam atnāca Andrejs un Olga. Ar Andreju tad es arī nākamnedēļ niršu. Vēlāk mums atkal pievienojās Tishina. Tā ka „Friends” nosēdējām diezgan ilgi :)

Tikai vakarā, kad taisījos tīrīt zobus sapratu kāpēc man jau pirmajā dienā iedota kaste ūdens – nu biju paguvusi piemirst, ka no krāna te tek nedaudz sāļš ūdens....

27.marts, 2010.

Šodien plāni tādi – sacept pankūkās atlikušo ķirbi, jo rīt galu galā braucu prom :D Pēc tam lidostā sagaidīt Jonjonu un tikt pie no mājām atsūtītā fotoaparāta. Bet vakarā ar daivcentra kolēģiem spēlējam boulingu...

Kamēr cepu pankūkas, zvana Lena – mums sarunāts, ka viņa aizvedīs mani uz lidostu, lai taxi nav jāņem. Papļāpājām, finālā Lena ar Evu Mariju atbrauca uz pankūkām :) Nu bet īsi pirms trijiem braucām uz lidostu. Izrādās, lidmašīna drusku kavējās. Lena aizbrauca uz stāvvietu, bet es devos gaidīt pie atlidošanas. Tūristu bari plūda no lidostas, tikai pēc kādām 20 minūtēm parādījās „Novators” pārstāvji, tas viesa cerību, ka lidmašīna no Rīgas nu jau ir nosēdusies. Un tad uzradās Hanny – viens no tūrkompānijas gidiem, kas šad tad brauc arī ar mums uz bota. Tāds dikti pļāpīgs tips. Tā nu man bija izklaide, nebija vienai garlaicīgi saulē jāstāv. Bez tam tiku pārējiem gidiem stādīta priekšā kā „nash instruktor” :D Hanny arī ieziņoja, kam lidmašīna tiešām ir nosēdusies, ka drīz tūristiem jāparādās. Finālā gan izrādījās, ka Jonjonam uzņemošā puse ir nevis „Novatours”, bet „Azur Travel”. Izrādījās, arī Ismails turpat netālu bija stāvējis. Un tad jau parādījās Jonjons. Parādīju viņiem Ismailu, kurš piereģistrēja savā lapā, ka šie tūristi jau ir iznākuši. Papļāpājām.

Lena pa to laiku bija mainījusi mašīnai riepu, kura braucot uz stāvlaukumu bija pārsprāgusi... Labi, ka taksisti bija izpalīdzējuši ar nomaiņu :D

Kad jau biju mājās zvanīja Lera, lai noprecizētu cikos tad šovakar īsti tiekamies – sarunājām 18:00 „Chez Sam”, lai pēc tam ap 19 dotos uz boulingu.

Kad ierados „Chez Sam” Lera, Maikls un Mustafa jau bija priekšā, arī Ļoša Deep Diver tikko kā bija ieradies. Tā nu mēs drusku patusējām coffee shop. Tad Lerai savajadzējās aizbraukt uz „Western Union” – tēvs naudu bija atsūtījis, vot i Maikls mūs visus savā jaunajā mašīnā izvizināja. Nu un pēc tam jau uz boulingu. Kā izrādījās Mustafa tēvocim ir kaut kāds sakars ar „Sindbad” kompleksu, tā ka mūsu Mustafa boulingā izrādās ir bezmaz vip statusā – tai skaitā ar 50% atlaidi uz spēlēm. Tā ka atkal izskatījās būs ilgs vakars boulingā.

Spēlējām mēs tikai četri – Maikls, Mustafa, Ļoša un es, Lera nespēlēja – viņai manikīrs ;)

Pirmā spēle bija vislabākā – mēs ar Ļošu bijām vadībā, sākumā vinnēja Ļoša, bet spēli beigās uzvarēju es. Maiklam par lielām sirdssāpēm, jo to, ka es esmu viņu vinnējusi viņam vienmēr ir grūti pārdzīvot :D Kā spēles laikā viņš tik laiku pa laikam izmeta – labāk, lai vinnē Ļoša, nevis tu! A mums par to jautri. Pārējās spēles vinnēja Mustafa, tā ka šajā vakarā Maikls tā arī netika pie uzvaras.

Jāteic, ka, lai arī kā Maiklam nepatīk, ja es viņu šad tad vinnēju, mums ir tāda sava veida komanda boulingam. Ir ar ko uzspēlēt. Tā ka, ja dikti gribas uz boulingu mēs parasti viens otram zvanam un jautājam – kā ar boulingu šovakar. Parasti jau laiki sakrīt. Jo ko te tādu īpaši vēl darīt. Maiklam pat ir ideja, ka mums uz pusēm jāpaņem boulinga Zelta karte – tur uz spēlēm sanāk tā 50% atlaide. Un tad mēs varētu tā pa riktīgo uzspēlēt :D Es gan šodien Maiklam, kurš atkal atgādināja ideju par Zelta karti, teicu – kāda jēga ņemt Zelta karti, ja mums ir Mustafa ;)

Nu bet boulinga puiši šodien bija vienkārši jauki. Mahmudam sākumā bija mācībstunda – viņš māca citiem spēlēt boulingu. Šovakar tie bija 2 vietējie puiši. Nu bet Aymans atkal bija vecais, labais Aymans, nevis Mr.Zlo :D

Kad jau gatavojāmies iet prom, es pie letes gaidīju Maiklu un Mustafa, kuri bija aizgājuši maksāt. Netālu stāvēja Mahmuds, kurš skatījās uz mani, neko gan neteica, bet izskatījās, ka grib parunāt. Nu a es ņēmu un pajautāju „How are you?” Uz ko Mahmuds sapriecājies, ka ir iespēja sarunai, pienāca klāt un sāka stāstīt, ka ir kā ir, ka jācer, ka būs labi utt. Diez ko daudz jau mēs parunāt nepaguvām, Maikls un Mustafa bija klāt, bet Ļoša jau ārā gaidīja. Bet izskatījās, ka Mahmuds grib parunāt par Sadu. Kā vēlāk, kad Sadai to stāstīju, viņa teica: „Nu, ja, tagad tev grib raznesti mozg.” Hehehe!! Nu tad ar Aymanu mums būs daudz kā kopīga, būsim abi apkārtējās problēmas saklausījušies, tik tad Sadkai vēl jāaiziet Aymanam sirdi izkratīt. Nu, tad toč būs pilns komplekts :D

Izejot no boulinga saku puišiem - čau, tiksimies tad pēc 2 nedēļām. Maikls tāds – kur tu tagad? Nu uz mājām, protams. Īsumā, tos „5metrus”, kas ir no boulinga līdz manām mājām, tiku aizvizināta ar auto :D Vajag jau pazīmēties. Visus vajag pa mājām izvadāt. Nu, labi, tur Ļoša, kuru uz „El Samaka”, un Mustafa, kuram uz Sakkalu. A es ta toč ar kājām varēju aiziet. Bet nekā – sēdies vien auto, aizvedīsim :D

Nu bet mājās vēl vajadzēja somu priekš Dahabas sakārtot. Tā ka līdz vēlai naktj... Galvenais neko neaizmirst :)))

26.marts, 2010.

No rīta braucu uz daivcentru. Neniršu, bet vienkārši pa jūru padzīvošos. Nu, paskatīšos, kā citi nirst.

Vakar daivcentrā bijusi „Chamber of diving and water sports” (CDWS) pārbaude – ikgadējā sertifikācija. Ar sertifikāciju viss ok, toties Kamerai tagad jauni noteikumi attiecībā uz introdive, kuru, kā izskatās, viņi iecerējuši vispār likvidēt. Tagad ar introdaiveriem varēs nirt tikai instruktori. Visiem DM tiek rekomendēts nokārtot vismaz CMAS instruktora sertifikātu. Bez tam – vairs nekādu 2 introdaiveru uz vienu gidu – tagad tikai pa vienam. Piedevām, ja introdaiveris pasūtījis arī zemūdens foto, tad to jāveic atsevišķam daiverim. Tā ka - vēl viens cilvēks zem ūdens.

Nu un šodien šie jaunie noteikumi – niršana pa vienam introdaiverim, tika ieviesta arī mūsu daivcentrā... Labi, ka tūristu šodien nebija īpaši daudz. A to – sanāktu vēl līdz vēlai naktij introdaivus taisīt...

Pirmā niršanas vieta El Sakhwa. Vējš šodien jūrā atkal liels, pat lai daivsaitā piestātu, kapteinim nācās pabraukt tam garām, tad apgriezties un no otras puses iebraukt švartošanās vietā... Šūpoja pamatīgi. Nira visi pēc noteikumiem, jo kā izrādās – ja redz zem ūdens, ka kāds daivcentrs neievēro noteikumus – par viņiem nekavējoties vajag ziņot Kamerai... Vobšem stučīšana...

Jāteic, ka Kamera plāno ar laiku (un kā izskatās, ļoti drīz) panākt to, ka introdaivu vietā būs Discovery Scuba Diver. Tātad – iepazīšanās ar daivingu – vispirms tūrists jāapmāca baseinā un pēc tam viņš var nirt jūrā... Bet tas nozīmē, ka cenas uz daivingu Ēģiptē tikai celsies...

Otrais daivs Marsa Abu Galawa. Šādos laika apstākļos... nu diez vai īpaši daudz ko tur zem ūdens varēja redzēt... Bez tam, daļa introdaiveru no otrā daiva atteicās. Man par pārsteigumu, neatteicās viens krievu pensionārs, kurš no pirmā daiva atgriezās pavisam bāls... Knapi 10 minūtes zem ūdens pabijis, pēdējiem spēkiem izkāpa uz bota... es pat viņam siltu, saldu tēju aiznesu, jo reāli viņš izskatījās ļoti slikti... Bet – viņš devās arī uz otro daivu, kā izrādījās viņam bija motivācija – vajag zemūdens bildes – nu, viņš zem ūdens... No otrā daiva viņš atgriezās daudz labākā izskatā, vairs ne balts kā palags...

Nu bet man diena jūrā pagāja savā ziņā labi – atpūtos, drusku, kad vajadzēja, palīdzēju ar introdaiveru saģērbšanu, bet tā vairāk vēroju jūru un klausījos mūziku :)

Vakarā 18 mums ar Sadu bija sarunāts iet uz taizemiešu restorānu „Thai Garden”. Katja netika, jo viņai bija jābrauc ar vīru uz Kairu. „Thai Garden” ir superīga vieta, bez tam visu šo laiku tur nav zudusi kvalitāte. Pēc restorāna vēl iegriezāmies „Chez Sam” – uzpīpēt :D Nu bet pēc tam ap kādiem 20:30 devāmies uz boulingu. Un te nu sākās vakara jautrības....

Eju es iekšā boulingā, tipa – durvis atvēru, pie letes stāv Mahmuds un smaida, tipa hello – hello! A te man no aizmugures atskan Sadas balss – ejam prom, fiksi ejam prom! Nodomāju, ka Sada ieraudzījusi Mahmudu, pārdomājusi par boulingu. Pagriežos un saku, lai beidz tak, lai nāk tik iekšā. Bet Sada – fiksi, ejam prom. Izgāju laukā noskaidrot kas un kā. Izrādījās, Mahmuds te ne pie vainas, bet gan tas, ka boulingā ir Alīna, nu bet Sada ar Alīnu šobrīd labāk netiekas, nu ja tas ir iespējams.

Tā kā Alīna ir boulingā, mēs tātad tur tagad nevaram iet... Jāiet kaut kur citur pasēdēt... Es gan paziņoju, ja šovakar mums šā kā tā jāiet spēlēt boulingu, tipa, lai tur Mahmuds un pārējais staffs nepadomātu, ka mēs kādas duras – kā kādas padsmitgadnieces, kas to tik prot kā atvērt durvis, pateikt čau un aizmukt prom :D Nu reāli, no malas tā droši vien izskatījās...

Kā izrādījās, Sada sākumā nebija sapratusi, kas par mašīnu stāv pie boulinga, tipa, Alīnas mašīnu nebija atpazinusi – jo tad mēs no šīs muļķīgās situācijas būtu izvairījušās. Bez tam, kā izrādījās, Sadai ir ļoti laba reakcija – es tak Alīnu pat nebiju pamanījusi – viņa kaut kur pie celiņiem bija stāvējusi...

Tā nu mēs pārvācāmies uz Aymana restorānu (nu nosaukumu es tā arī līdz šim neesmu iegaumējusi, kaut kāda Aymana restorāns ir), kur jau reiz bijām bijušas. Un te nu apstiprinājās fakts, ka Hurgada tiešām ir maza, visur kādus paziņas var satikt – te kaut kādā kompānijā sēdēja „Azur Travel” Muhameds, kuram, protams, uzreiz vajadzēja mani noinformēt, ka Irina braucot uz Hurgadu. Nu to es tā kā pati zinu :D

Tā nu mēs Aymana restorānā līdz kādiem desmitiem nosēdējām. Par laimi, ejot uz boulingu, jau pamanījām, ka Alīnas mašīna tur vairs nestāvēja. Tā ka ceļš bija brīvs.

Boulings izvērsās par ļoti jautru pasākumu. Viss sākās jau ieejot – aiz letes stāvēja Mahmuds, kurš ieraudzījis Sadu sāka ne tikai pārlaimīgi smaidīt, bet arī kaut ko runāt krieviski (a pirms tam krieviski viņš nerunāja), toties Aymans izskatījās nikns kā pūķis, īsts Mr.Zlo. Tā ka šim vakaram viņš pat tādu iesauku ieguva :D

Mums tika iedots pats malējais celiņš, kas gandrīz pretim izejai un letei. Piedevām, blakus celiņā spēlēja daži no tā dēvētās „izlases” ;) Tipa Lords un vēl viens. Īstenībā, kad blakām spēlē ļoti labi, tad var arī šo to noskatīties, iemācīties... Nu, interesanti ar, prieks tak skatīties, kad kāds ļoti labi spēlē :)

Tā nu mēs spēlējām, Sadai diez ko negāja... Un tad, kad viņai kārtējais metiens vija aizgājis pa malu, pagriežoties un dodoties pēc nākamās bumbas, no Sadas atskanēja „S...a b...d!!!” (nu, pī-pī-pīiii) Lodrs tajā brīdī gatavojās metienam. Tas bija jāredz, nu viņa seja – sākumā izbrīns, tad smiekli. A es jau tur bezmaz histēriski smējos. Viņš izdarīja metieni, visi ķegļi, protams, nogāzās. Sada arī bija sagaidījusi savu bumbu un atkal viņai tā aizripoja uz malu. Lords jau bija paguvis atgriezties pie savējiem un izstāstīt dzirdēto. Arī tur visi smējās. Pēc tam spēle kļuva vēl jautrāka – Lords uzņēmās šefību mācīt Sadai kā labāk jāspēlē. To tik vajadzēja ieraudzīt Mahmudam, kurš nu no visādiem stūriem lūrēja, kas nu te notiek. Toties Mr.Zlo joprojām nebija mainījis savu sejas izteiksmi un raidīja Sadai ļaunus skatienus, par ko mēs nospriedām, ka Mahmuds noteikti viņam raznjos ves mozg stāstot par savu nelaimīgo mīlu :D

Bez tam, kad Sadai atkal neizdevās metiens – bumba aizlidoja uz malu, Mahmuds, kurš jau bija pārvācies pie galdiņiem, veltīja aplausus. Vobšem bija jautri. Piedevām, Lodrs un „izlase” tika noņemti no celiņa, tipa it kā tūlīt grupa parādīsies, kas rezervējusi... Tas nekas, ka bija arī vēl citi brīvi celiņi. Tā ka „izlase” pēc tam sēdēja pie galdiņiem un vēroja kā mēs spēlējam. Pēc kādām 20 minūtēm tiešām parādījās baigais cilvēku bars. Mēs ar Sadu vēl nosmējāmies, ka ekskursanti ieradušies, nu tiešām – gandrīz lielais tūristu autobuss. Tā teikt, pa dienu viņiem bijusi ekskursija uz „Sindbad” akvaparku, bet vakarā uz boulingu :D

Piedevām, viņiem tiešām bija rezervācija uz 4 celiņiem. Pat mēs gandrīz tikām noņemtas no spēles. Kad aizgāju ar Aymanu runāt, ka mēs gribētu vēl vienu spēli, viņš saka – nav brīvu celiņu. Bet tad pēkšņi no nez kurienes uzradās Mahmuds un brīvs celiņš atradās – tikai zālēs otrā galā, prom no galdiņiem, kur sēdēja Lords un „izlase” :D

Jāteic, kā tikām aizsūtītas trimdā ;) Aymana attieksme kaut kur mainījās, sāka atkal pēc cilvēka izskatīties, nevis Mr.Zlo :D

Mēs pateicoties drusku ;) (he-he-he!) greizsirdīgajam Mahmudam bijām palikušas bez „atbalsta grupas”, bet tas nenozīmē, ka spēle no tā kļuva sliktāka. Boulings rullē! Tā ka jautrība turpinājās. Pat vēl vienu spēli pēc tam paņēmām. Finālā mēs pa vakaru 5 spēles katra nospēlējām.

Kad gājām maksāt, Aymans man prasa cik spēles esam nospēlējušas, vai pareizi, ka 10. Nu jā – katra pa 5. Uz ko viņš dod čeku un rāda uz vaigu – lai dodu buču! Man acis lielas. Par ko??? Viņš redz mums 50% atlaidi piešķīris :) Buču šā kā tā nedabūja, tik uzsmaidīju un pateicu paldies :D Tā ka Mr.Zlo arī vakara gaitā bija parādījušies cilvēcīgi vaibsti :D Kā Sada smējās – ka man ar viņu daudz kas kopīgs – viņam Mahmuds raznosit mozg, a viņa man – nu par vienu un to pašu tēmu, tikai no dažādiem saktu punktiem :D Ha-ha-ha!!!

Kamēr es kasē maksāju par boulingu, Sada kaut ko ar Mahmudu apsprieda – nu atkal viņš bija parādījies, lai atkal papļāpātu. Sada viņam šoreiz ar pateica, ka ko ta solījis piezvanīt, ja to tā arī neizdarīji. Uz ko viņš atbildējis, ka esot problēmas ar ģimeni. Kā Sada pēc tam teica, zinot ēģiptiešu ģimenes – visticamāk vecāki uzstāj, lai viņš šķiras no savas ārzemju sievas, tā te tāda tipiska lieta – ja ilgu laiku nav bērnu, tad priekš kam tāda sieva vajadzīga. Ir jau tādi, kas iztur ģimenes spiedienu un nešķiras, lai gan lielākā daļa tomēr piekrīt ģimenes viedoklim.

Prom ejot man gan no Aymana vēl nācās uzklausīt piedāvājumu – viņš man pamācīšot vēl labāk spēlēt boulingu, a par to es viņam krievu valodu iemācīšot. He-he-he! Te Hurgadā krievu valodas kursu ir pa pilno! Ir no kā izvēlēties. Pri chom tut ja :D Vobšem notēloju duru – hi-hi-ha-ha kas nu es par skolotāju, piedevām vēl krievu valodai :D

Tā nu jautri piektdienas vakars tika aizvadīts :)

25.marts, 2010.

Atkal diena pa mājām. Neko īpašu nedaru, nu šādus tādus mājas darbus... Tad vēl saņēmos pieķerties ķirbim, jo šaubījos vai 2 nedēļas manas prombūtnes Dahabā, tas nesabojāsies. Tā kā pusdienlaikā cepu ķirbju pankūkas. Jāteic, ka ķirbis pats par sevi izrādījās garšīgs. Kā vēlāk paziņas padalījās receptēs – vienkārši sarīvēt uz rupjās rīves ķirbi, pievienot nedaudz citronu sulas un medus, kā arī sagrieztus apelsīnus – salāti gatavi.

Vēlā pēcpusdienā gan Lena mani izvilka no mājas – uz New Marina. Sarunājām tur satikties, braucienā uz New Marina man patrāpījās kaut kāds crazy taksists, brauca kā gonkās, es tik spēju kā domāt par to vai mēs neieskriesim kādā citā mašīnā vai stabā... Bez tam, viņš pat pamanījās apdzīt policijas auto un tos policistus vēl arī apaurēt... Nu nekādas cieņas pret varas pārstāvjiem :D Netālu no „El Tabia Hotel”, braucot lejā no kalna, no būvlaukuma puses vējš pacēla smilšu mākoni – es tik paspēju kā drusku aizgriezties un aizklāt seju ar roku, lai tās smiltis nedabūtu acīs – logi ta līdz galam bija vaļā. Smiltis un mazi akmentiņi ielidoja pa logu. Tikai tad ar frāzi: „Madam, sorry, sorry!” logs tika aizvērts :D Lena jau sēdēja itāļu „L’Imperatore”. Eva Maria gulēja krēslā. Kaut kā tā itāļu mūzika fonā un skats uz baltām jahtām nedeva domāt par to, ka mēs atrodamies... Ēģiptē. Tā eiropeiski...

Nu bet pašā vakarā ar Sadu un Katju pasēdējām „Chicco d’oro” – itāļu saldējums, meiteņu sarunas... nu apmēram tā :D

Sada sīkumos pastāstīja, kā viņai gājis braucienā uz Aleksandriju – uz konsulātu pasi kārtot. Ne bez piedzīvojumiem, tā teikt. Bez tam atgriežoties atpakaļ Hurgadā, dzīvoklī nācies piedzīvot nelielas šausmas. Guļamistabā, kur bijušas aizvērtas ne tikai durvis, bet arī logi un balkons, protams, bijis ar vēju sapūsts daudz smilšu (nu tā mums te visiem – katru dienu slaukām smiltis dzīvokļos). Tas, protams, nekas īpašs, bet kad atgriežoties dzīvoklī, atverot visus logus un durvis lai izvēdinātu, guļamistabā, pēc balkona durvju atvēršanas, no gultas apakšas izskrējusi liela žurka un pa balkona durvīm laukā. Kā Sada teica – es jau neesmu no bailīgajām, žurku ieraugot nebļauju, bet, kad izgājusi uz balkona paskatīties, kur žurka palikusi, izrādījies uz balkona, un kā vēlāk arī secinājusi, istabā vēja sapūstajās smiltīs nebijis nekādu pēdu... It kā tā žurka vienkārši kaut kur izkūpējusi. Visi, kam viņa šo stāstu stāstījusi, uzreiz teikuši, ka viņai mājās velns dzīvojis... Nu bet braucot autobusā no Kairas uz Hurgadu, Sadai sanācis braukt kopā ar kaut kādu krievu ezotēriķu grupu, kur piedevām blakām viņai sēdējusi sieviete, kura uz nedēļu devusi klusēšanas zvērestu, bet dēļ Sadas šo zvērestu pārkāpusi – kā teikusi – viņa jutusi, ka ar Sadu viņai ir jāparunā. Bez tam kaut kādu tur ļauno garu atbaidītāju - amuletu, uzdāvinājusi. Nu un atgriežoties mājās, Sadai no dzīvokļa aizbēdzis velniņš... Tic gan viņi te visam kam tādam... Noklausoties šo story man bija savs komentārs, ko Sada nosauca par pārāk pozitīvu, ka es uz visu pārāk pozitīvi skatoties :D A ko? Kāpēc visā ko tik sliktu saskatīt? Tad vēl arī naktīs mierīgi gulēt nevarēs, murgi rādīsies ;) Beigu beigās es vēl izmetu, ka varbūt viņas boulinga Mahmuds, pārvērties par žurku sēdējis zem gultas, nu tas bija sākums smieklu vētrai. Visas trīs mēs tālāk iztēlojāmies Mahmudu kā žurku, kura tup zem gultas. Reāli pārsmējāmies :D Pat nospriedām, ka rīt jāiet boulingu uzspēlēt :D

24.marts, 2010.

Rīts. Un es braucu uz daivcentru :) Tautas šodien izskatās tiešām būs daudz. Un sarkanais bots „Maximilian” arī jau stāv blakus „Sun Boat” un „Rosetta”. Manējais uz šo dienu... Nu, tas šodien privat boat, uz kura man jāvada brīfings.

Prieks ir atkal visus redzēt un satikt. Atbraucis ir Ļoša Deep Diver. Būtu es uz „Rosetta”, būtu kompānija...

Kamēr ar puišiem un Leru pļāpāju, parādījās arī mani privat boat pasažieri – 4 pieaugušie un viens bērns. Nirs tikai divi – Sergejs un Svetlana, pārējie – Nikolajs, Elena un Nikita snorkelēs. Tā nu ar boat list rokās un atpūtniekiem sekojot („Mostravel” gida pavadībā) devos uz „Maximilian”. Kā bots nelielai kompānijai tas tiešām ir labs. Tīrs, ērts, komanda laba.

Mūsu puiši pat uzlika trapu no „Sun Boat”, lai uz „Maximilian” nav jākāpj caur „Rosetta”. Kamēr tūristi pildīja anketas, Ibrahims ar Ahmedu iekrāmēja mums ekipējumu un balonus. Nirs ar viņiem Mustafa.

Vispār diezgan ilgi šodien gaidījām atļaujas iziet jūrā – tikai ap kādiem 9:30 atnesa... Vot, tas kantoris reāli pārāk lēni strādā, tak būtu vismaz vēl kādus cilvēkus pieņēmuši, lai darbs ātrāk iet uz priekšu... A tā diezgan bieži sanāk pietiekoši ilgi gaidīt....

Nu un kad beidzot atļaujas bija klāt, varējām doties jūrā. Pirmā pietura Gota Abu Ramada. Otrā niršanas vieta – vai nu Abu Ramada S, vai Aroug Talata. Skatīsies pēc laika apstākļiem.

Privat boat pasažieri izrādījās jauka kompānija. Niršana tā īsti gan interesēja tikai Sergeju, sievu viņš bija pierunājis kompānijas pēc, bet draugus – vienkārši paaicinājis izbraucienā pa jūru. Jāteic, ka sākumā gan Sergejs man likās tāds, nu no iedomīgajiem jaunajiem krieviem, cigarete nepārtraukti zobos, skatiens tāds „ja samij krutoj”, un vēl tie prikolīgie „Ekspedīcijas” oranžie t-krekli, kurus te nēsā katrs sevi cienošs krievs ;) Tā teikt, jo labāks uzraksts, jo krutāk. Sergejam bija „Пьем все, что горит, любим все, что двигается!” Nu, jā – pirmais iespaids šoreiz izrādījās maldinošs, viss bija ok. Sergejs pa nopietno interesējas par daivingu, sertifikāts gan viņam neesot vajadzīgs, arī tā labi, pietiekot viņam ar motocikliem, diviem nopietniem hobijiem neesot laika. Niruši gan viņš, gan Svetlana bija jau iepriekš – Šarm el Šeikhā. Tā ka brīfingā bija vieglāk – nu, drusku savādāk nekā, kad jāstāsta tādiem, kas daivingu ne reizi vēl nav mēģinājuši. Gandrīz visu ceļu līdz Gota Abu Ramada nopļāpājām. Interesēja viņus viss, ne tikai daivings un Sarkanās jūras zemūdens pasaule :)

Jāteic, ka vējš ir joprojām, ne īpaši stiprs, bet ir. Braucot uz Gotu nācās secināt, ka mūsu tur būs daudz. Nelielajā daivsaitā jau no rīta (lai gan parasti te visi dodas uz otro daivu) bija pilns ar botiem, ne mazākās iespējas pasūtīt, teiksim, piešvartošanos Coral Garden – šodien – kur būs vieta, tur arī būs labi. Tālāk esošajā Abu Ramada S neizskatījās labāk, arī tur bija pilns, bet par Small Giftun vispār nav jēgas runāt – tur šķiet bija lielākā daļa Hurgadas daily botu...

Kapteinis piešvartojās līdzās „Rosetta” – apmēram pa vidu daivsaitam, vairāk gan uz Haizivs pusi. Kopā ar Ibrahimu palīdzēju Sergejam un Svetlanai saģērbties. Ieleca viņi ūdenī... un... ehhh.... kā arī man gribējās ielekt.... Bet nekā... Jāturas... jāpaciešas....

Svetlanai pietika ar kādām 5 minūtēm zem ūdens. Uzprasījās augšā. Mustafa pat īsti nesaprata, kur problēma, neviens nesaprata. Pateica viņa tikai, ka viņai pieticis, ka vairāk nenirs. Toties Sergejs izbaudīja daivingu pēc pilnas programmas – pabija zem ūdens gandrīz 40 minūtes, bet tas priekš intro ir kas īpašs. Maksimums 20 minūtes....

Pēc tam bija pusdienas – jāteic, patīkama pārmaiņa „Rosetta” pavāra gatavotajam. Pusdienojot atkal par visu ko runājām, tik šoreiz sarunās iesaistījās arī „Mostravel” gids. Kad Nikolajs viņam pajautāja – no kurienes viņš pats ir, izrādījās – no Asjutas. Tā, garāmejot pateicu, ka es esmu Asjutā bijusi. Oj.... Sākumā viņš nenoticēja, bet pēc tam, kad sīkāk pastāstīju par mūsu pāris gadus atpakaļ veikto ceļojumu uz Khargas oāzi, ar pieturu Asjutā, gids dikti sapriecājās. Es esot bijusi Asjutā!!! Pēc pusdienām to zināja visa apkalpe, pat kaimiņu botu apkalpes. Un viņš tik turpināja trallināt – „Ti bila v Asjute!!!” Beigās man tas pat drusku apnika... cik tad var.... nu bet pēc tā, kad es esmu bijusi Asjutā, mēs tā kā kļuvām friends forever. Vismaz pēc viņa domām. Es vairs nebiju vienkārši meitene, kas vadīja introdaiveriem brīfingu, es biju meitene, kas bijusi Asjutā :D Tas nekas, ka sarunā par ēģiptiešu virtuvi, es diezgan daudz lietas atzinu par ne pārāk garšīgām, nu piemēram, tipisko brokastu ēdienu – ful (pupas tādā diezgan dīvainā mērcē), vai delikatesi, ko, piemēram, jaunlaulātie ēdot visu medusmēnesi – pildītus baložus. Tūristiem bija jautri klausīties mūsu diskusijā par vietējo virtuvi. Kā izrādījās, gidam ta sieva ir krieviete, nu tad tika viņam arī jautāts par pelmeņiem un boršču – viņam negaršojot :D

Otrā niršanas vieta – Aroug Talata. Nira tikai Sergejs, pārējie vairāk dzēra martini un viskiju. Vienīgi vēl Nikolajs sākumā drusku papeldēja.

Nu un pēc daiva, braucām daivcentra virzienā. „Rosetta” šodien krastā būs vēlāk, tā kā viņiem uz bota arī grupa francūžu, tad būs vēl trešā snorkelēšanas pietura.

Pēc daiva, atvadījos no saviem privat boat pasažieriem un devos mājās. Piezvanīja Lena, lai pajautāju vai negribu kaut kur aiziet pasēdēt, papļāpāt. Sarunājām apmēram pēc stundas „Chez Sam”. Kad ierados, skatos Lenas vēl nav, bet coffee shop puiši jau ziņoja, ka mana draudzene ar mazo esot atbraukusi, mašīna esot stāvvietā pretim coffee shop, bet viņa kaut kur aizgājusi. Sazvanīju – izrādās, viņa uz bērnu mantu veikalu otrajā stāvā uzgājusi. Pasmējāmies, par to, ka man viss jau noziņots :D Pēc tam diezgan ilgi „Chez Sam” nosēdējām. Mazā Eva Marija paguva ar savām biksēm izslaucīt coffee shop grīdu ;) Ceļgali no rāpošanas zilajām biksēm bija gandrīz melni... tādas te nu tās grīdas :D

Nu bet vakarā, atnākot mājās zvana telefons. Nu, mans vietējais numurs – uzrādās Anonīms... Padomāju, ka varbūt no mājām... lai gan... viņi tā kā tā nemēdz īpaši darīt... Pirmās divas reizes savienojums nobruka, savienojās tikai ar trešo piegājienu. Izrādās Sveta no Milānas! A es jau biju sākusi domāt, kur viņa pazudusi... Parunājām pa telefonu un pēc tam pārgājām uz sarunu skype. Noklausījos īso variantu kā viņai gājis ceļojumā uz Jordāniju. Nu, Svetai vienmēr veicas nonākt dažādos piedzīvojumos. Sācies viss ar to, ka prāmis uz Akabu kavējis... kavējis gandrīz diennakti. Toties gaidot prāmi ostā viņa sapazinusies ar diviem profesoriem no Pēterburgas, kuri devušies 2 mēnešu ceļojumā Ēģipte, Jordānija, Sīrija, Turcija. Viens profesors vēsturnieks, otrs – filologs. Piedevām abi runā ļoti, ļoti daudzās valodās. Finālā pa Jordāniju viņi ceļojuši kopā. Un kā Sveta teica – viņai paveicies ar tik superīgu kompāniju – ļoti daudz tajās nedaudzajās dienās paguvuši apskatīt. Pēc Jordānijas, ar pāris dienu pieturu Hurgadā, Sveta atgriezās Milānā. Darba daudz, visādi stresi, nu un Sveta ir tāda – ja atrodas brīvs brīdis – kaut kur jābrauc. Finālā viņa uz 5 dienām pievienojusies Pēterburgas profesoriem ceļojuma posmā pa Turciju. Esot bijis super! Un tagad aprīļa beigās viņa plānojot uz nedēļu aizlidot uz Kubu... :) Tāda nu ir Sveta ceļotāja :) Vairāk kā stundu norunājām – kamēr viena otrai jaunumus izstāstījām ;)

A rīt būšu daivcentrā – ja ne niršu, tad vismaz varbūt drusku papeldēšu... Puiši jau šodien gribēja mani iedabūt ūdenī – tipa izskalošot es degunu un kaklu ar sālsūdeni un viss būšot ok.... :)

23.marts, 2010.

Jūru joprojām skatu tikai no balkona... Kā man gribas ienirt... Nu, ļoti, ļoti... Bet nekā – turpinu sēdēt mājās. Labāk jau, protams, ir. Mēģināju šodien – vai varu izpūst ausis... nekā... nekas nesanāca... Tātad par niršanu vēl jāaizmirst uz kādu laiku...

Tā kā turpinu dzīvoties pa māju, tad šodien, tā kā jutos daudz labāk, pieķeros televizora pārvietošanai no guļamistabas, kur tas reāli traucēja, uz halli. Mēbeļu trūkuma dēļ – nu nepatīk man kad tv gandrīz uz grīdas stāv, izveidoju nelielu „piramīdu”. Nelielo tv galdiņu uzliku uz hallē esošā galdiņa. Krāvums diezgan stabils, gāzties kopā nedomā. Ideja paņemta no kāda coffee shop uz Shery, kur plaukts bija izveidots sakraujot vienu virs otra trīs vienādus galdiņus. Pa vidu tam „plauktam” bija ielikts televizors. Tā kā man nebija trīs vienādu galdiņu ;) nācās iztikt ar to, kas ir :) Nu bet kopumā viss izskatās normāli.

Televizors bija pārvietots, arī satelīta kaste, nācās vēl tikai pašu vadu pārvilkt – nāk tas tv vads no jumta, un tātad man to vajadzēja izvilkt atpakaļ pa balkona durvīm un iedabūt caur halles logu istabā. Izrādījās pietiekoši vienkārši, vads ielidoja pa logu ar pirmo metienu, tā ka nebija jābiedē apakšējie kaimiņi ar to, ka pa viņu logu pēkšņi ielido kaut kādi vadi :D

Vispār sākotnējais plāns bija – televizora pieslēgšanai izsaukt Ahmedu, jo visi mani iepriekšējie mēģinājumi panākt, lai tv kaut ko rāda bija bijuši nesekmīgi... Tomēr pirms saukt pa logu Ahmedu, izdomāju vēlreiz pamēģināt... Kādu pusstundu spaidīju pogas abās pultīs, un tad, kad jau gribējās mest visam mieru – parādījās skaņa, kaut kāds krievu kanāls, ziņas... Ja jau ir skaņa – jābūt arī bildei. Finālā – pārspraužot vadus televizora aizmugurē – parādījās arī bilde. Izrādās, iepriekšēji dzīvokļa īrnieki bija vai nu aizmirsuši vai nu kā – bet viens vads nebija pievienots.

Tā teikt, pati saviem spēkiem biju beidzot tikusi arī pie televizora, kas rāda ;) 500 kanāli.... tiku līdz pirmajiem 150... apnika... labi, ka tie krievu kanāli ir pirmie, bet tālāk arābu kanālu gūzma, neiedomājami daudz dažādu tv veikalu, visādi reliģiskie kanāli, drusku mūzikas, diezgan daudz itāļu un poļu kanālu. Ar kaut ko skatāmu angļu valodā, ja neskaita ziņas, diezgan problemātiski... Nu bet vismaz būs ko skatīties, kad filmu krājumi beigsies ;)

Vakarpusē secināju, ka vajadzētu maizi tā kā nopirkt... Vāciešu ceptuve strādā līdz 18:00. Vot i sataisījos un paguvu vēl īsi pirms ciet vēršanas. Vispār uz vakaru atkal vējš sāk pieņemties... Pa dienu normāli, bet kā vakars – tā atkal pūš...

Nu bet pašā vakarā sarunājām ar Leru pasēdēt kaut kur Esplanādē. Tā teikt, papļāpāt par to kā viņiem daivcentrā iet ;)

Bet līdz tam vēl paguva piezvanīt boss, painteresēties kā man ar veselību un pajautāt vai rīt vismaz brīfingu uz privat boat varēšu novadīt. Brīfingu novadīt toč varēšu. Tā ka vismaz rīt būšu jūrā... Ja ne pati niršu, tad citiem stāstīšu kā nirt :D

Ar Leru pasēdējām „Sofi” coffee shop. Ar saktu uz ielu. Kaut kā šovakar daudz tūristu bija devies pa Esplanādi pastaigāties. Visi tā silti saģērbušies, var redzēt, ka daudzi paguvuši iegādāties „Red Sea Divers” jakas ;)

Bija arī tāds funny novērojums – netālu no Esplanada Mall, otrā ielas pusē apstājās auto (tas nekas, ka te visā iela garumā apstāties un stāvēt aizliegts, vietējie ne pārāk to ievēro, bet policija tad viņus dzenā) – kaut kāds gados vecs vietējais. Kādu gaidīja. Pirmās 15 minūtes viņš sēdēja auto, tad kādas 10 minūtes stāvēja blakām auto – gaidīja, pēc tam atkal sēdēja auto... Tā viņš neveiksmīgi kādu gaidīja vairāk kā 40 minūtes, nu līdz brīdim, kamēr piebrauca policists uz moča un palūdza viņu aizbraukt :D A tā (nu visticamāk, ka tā tomēr bija sieviete, un noteikti, ka tūriste, jo savādāk viņš sen jau būtu piezvanījis noskaidrot kas un kā), nu neieradās. Tā teikt, ne tikai jauniņi vietējie copē tūristes, izrādās – pensionāri arī :D Hehehe!!!

22.marts, 2010.

Turpinu sēdēt mājās. Vienīgais labums – šodien ir daudz labāk. Vairs nejūtos tā it kā kādi pāris vilcieni būtu pārbraukuši man pāri ;)

Rīta pusē papļāpāju ar Sadu – viņa vakar pēcpusdienā aizbrauca uz Kairu, Aleksandriju. Ne bez piedzīvojumiem. Knapi paspējusi uz pēdējo vilcienu, kas atiet uz Aleksandriju. Šodien viņai tur vēstniecībā jābūt pasi mainīt... A viņa jau visu pa minūtēm bez maz saplānojusi – ar domu, ka ap 14 jāpaspēj uz Kairas vilcienu, lai 16:30 brauktu ar autobusu atpakaļ uz Hurgadu. Vēstniecībā kaut kas ievilcies, gribējuši pat lai viņa pēc nedēļas vēlreiz atbrauc – bet Sadai laika nav. Finālā piekrituši dokumentus izskatīt pēc pāris stundām. Vot i viņa nervozēja – paspēs uz to vilcienu divos vai nepaspēs...

Vēl Skype parunāju ar Thishina par Dahabu. Tur viss esot ok, arī taxi uz lidostu man pakaļ atsūtīšot. Burvīgi! Nu, dikti man gribas "Friends" sēdēt uz kāda no dīvāniņiem un skatīties uz jūru... Un ne tikai to vien :))))

Bija man vēl zvanījusi Lera, bet es nebiju dzirdējusi zvanu. Mēģināju atzvanīt – nācās secināt, ka beidzies telefona kredīts. Nu i posos ārā – līdz Esplanādes „Radioshock” – tā šķiet ir tuvākā vieta kur var nopirkt Vodafone priekšapmaksas kartes.

Ārā šodien tāds patīkami silts, nelies vējiņš vēl. Telefonā naudu ieliku, atzvanīju Lerai, papļāpājām par to kā iet daivcentrā. Esot pēc manis jau paguvuši noilgoties... Tas, laikam, nozīmē, ka darba daudz ;)))

Uz māju uzreiz atpakaļ iet negribējās – aizgāju pasēdēt „Chez Sam”. Tēju padzert, tā teikt.

Zvanīja Sada – viņa esot vilcienā Aleksandrija – Kaira, bet tas kavējoties. Uztraucās vai paspēs no Ramses Station (dzelzceļa stacijas) laicīgi tikt līdz Tahrir – kur „El Gouna” autobusi atiet. Labi, ka viņa brauca ar ātrvilcienu, tad jau jācer, ka pagūs, kaut arī drusku vēlāk no Aleksandrijas tas vilciens izbraucis. Starp citu, Aleksandrijā esot auksti un vējš...

Tā arī kādu laiku pasēdēju „Chez Sam”, Remarku palasīju un tad devos mājup. Jāteic, ka nācās secināt, ka diez ko vesela vēl gan neesmu... Tā ka mājup vilkos...

Pa ceļam vēl gan iegāju „Deutsche Bakery” maizi nopirkt. Laikam pēc vakardienas otrās ceptuves atklāšanas svētki te turpinājās arī šodien – visai produkcijai bija atlaides :)

Uz savas ielas ieraudzīju ārzemnieku pāri, par kuriem, šķiet, runā visa Hurgada – viņi ar maziem trīnīšiem ir pārcēlušies uz šejieni dzīvot. Bērniem gada vēl nav. Un bērnu ratiņi tiešām atgādina mazu vilcieniņu ar trīs nodalījumiem. Izrādās, viņi dzīvo gandrīz man kaimiņos – „Desert Rose” kompleksā.

Nu un pēc tam vakars pa mājām :) Kino skatījos... 3 filmas pa vienu vakaru... Daudz laikam...

Un vēl parunāju ar Sadu, kura tomēr bija paspējusi uz Hurgadas autobusu. Paspējusi gan pateicoties taxi vadītājam, kurš no Ramses Station līdz „El Gouna” busu pieturai braucis ar 1.formulas cienīgu ātrumu, piedevām, autobuss jau braucis laukā no pieturas – taksists vienkārši aizšķērsojis tam ceļu un Sada laimīgi tikusi autobusā.

A, un vēl zvanīja tas freelancers, kurš piektdien bija daivcentrā paņemts palīdzēt ar intro. Neatbildēju. Ceru, ka saprata, ka negribu ar viņu runāt :D A par ko man ar viņu runāt? Un kaut kur vēl iet ar viņu pasēdēt kādā coffee shop es toč negribu...

Nu un turpināju skatīties „Vilcienu uz Dardžilingu” :)

21.marts, 2010.

Viss pa vecam – turpinu slimot. Vakar, kad družkas zvanīja un jautāja vai ko nevajag atvest, teicu – nevajag, bet šorīt secināju, ka ūdeni tā kā tomēr vajadzētu. Un rīts nu īsti nav labākais laiks, kad kādu dabūt rokā... visi pa darbiem... Tā nu taisījos pati uz veikalu.

Vajadzēja jau arī ar Ahmedu parunāt, nu lai nav pa logu jābļauj, ka nav ūdens. Viņš, kā parasti, sēdēja pagalmā. Padevu labrītu un teicu, ka nav ūdens. Uz ko Ahmeds atbildēja, ka gaida mašīnu, kas ūdeni atvedīs – drīz jābūt. Vispār jau sācis viņš šķiet ka drusku tā kā halturēt – parasti, ja ūdens tuvojās beigām, tad jau laicīgi klāt bija ūdens cisterna un ūdens krājumi mājai tika papildināti... Šoreiz viņš ir sagaidījis brīdi, kad māja palikusi bez ūdens... Un to, ka ne es viena bez ūdens es jau no rīta sapratu – kad blakus dzīvokļa kaimiņi aiz sienas skaļi paziņoja, ka „net vodi”.

Ārā jauks laiks, vējš gandrīz pierimis, ielās parādījušies sētnieki – manā ielā cītīgi slaucīja un raka smiltis no brauktuves, papīri, maisiņi un citas drazas, kas lielā vēja laikā lidoja pa gaisu, nu jau pazudušas – savāktas. Sētniekiem pilni atkritumu maisi.

Laikam uz pārējo fona uz ielas es izskatījos pietiekoši dīvaini – džemperis ar garām rokām, šallīte ap kaklu... a cilvēki uz ielas tādi topiņos, šortos... a es tā kā no citas planētas :D

Aizstaigāju līdz Esplanādes „Abu Ashara”. Bez ūdens vēl arī mazos citroniņus un apelsīnus nopirku. Apelsīniem tagad vispār kaut kāda akcija – kilograms maksā 15 santīmus.

Mājās devos pa tā saucamo – īso ceļu, domāju pa ceļam ieiet vāciešu maiznīcā, maizi nopirkt, mož arī kafiju padzert... Nācās vilties – izrādās, šodien viņi Hadabā atver otru ceptuvi un tāpēc šī šodien slēgta... Uz Hadabu gan nebraukšu, kaut arī kā vēstīja izkārtne – šodien tur visam 50% atlaide.

Pārējo dienu pavadīju pa māju. Tā ka nekā interesanta.... Vienīgi labi, ka paliek labāk, nav vairs tik traki kā vakar :) Tātad – veseļojos :)

20.marts, 2010.

Šodien nekā interesanta nav. Sēžu mājās un slimoju :( Laikam jau vakar nevajadzēja tādai pusslimai nirt... Vot i rezultāts... Tā ka diena nekāda, dzeru zāles un viss. Pat no mājas šodien neesmu izgājusi.

Vienīgais kaut cik ievērības cienīgais notikums – ap pusdesmitiem vakarā zvans pie durvīm. Atveru. Kaut kāds arābs. Šis saka „Electricity man”. Un tad es viņu atpazinu – tas pats uz kuru pagājušajā rudenī sabrēcu par elektrības rēķinu, par kuru, kā vēlāk izrādījās, „Sea View Reality” no manis naudu bija paņēmusi, bet samaksāt tālāk elektrības kompānijā – aizmirsusi... Šoreiz viņš mani ar kaut kādiem astronomiskiem skaitļiem nenošokēja. Šoreiz paziņoja – „5 paundi”. Protams, tāda summa arī mani pārsteidza, samaksāju, dabūju no viņa kvīti. Tiešām 5 paundi... Kas elektrība Ēģiptē pēkšņi palikusi tik lēta...??? Nu nekad par mēnesi, nu, labi, nepilnu mēnesi, rēķins nav bijis tik mazs... Kas ir 5 paundi! Tikai 50 santīmi....

Vai gājputni jau pošas mājup? - 19.marts, 2010.

Kamēr šodien braucām uz daivsaitu, gaisā pamanīju putnu kāsi... Vai gājputni jau sāk doties māju virzienā? Prom no siltajām zemēm?

19.marts, 2010.

Kaut kāda melnā strīpa manā dzīvē... Izskatās, ka pateicoties vējam esmu pamanījusies kaut kā arī apaukstēties... Pamodos var teikt, ka nekāda :( Degums tek, vienu ausi vispār nevar izpūst, kakls ar drusku sāp... Bez maz vai jāraud ;( Termojadjernās ;) antibiotikas arī mājās nav – bija man tāds pagājušajā rudenī, kad arī pamanījos apaukstēties. Aptiekā iedeva 2 veidu medikamentus – „Power Caps” un „Zisrocin”. Tās pirmās 3 reizes dienā pa 1 vai 2 kapsulām, a otrās – tur vispār iepakojumā tikai 3 tabletes – tā teikt 3 dienas pēc kārtas pa tabletei. Nu kaut kāda tipa milzonīga antibiotiku deva... Gribēju nopirkt no rīta aptiekā, kas pretim daivcentram – kaut arī izkārtne vēstīja „Open” – aptieka bija ciet. Tā ka nācās vien doties uz daivcentru īsti nezinot kā būs ar niršanu. Bija jau tāda klusā cerība, ka varbūt neviens tūrists ar daivera sertifikātu nebūs ieradies... Tad tā kā varētu braukt mājās – sadzerties zāles un izgulēties... Bet nekā! Veseli divi sertificētie daiveri. Un kā par nelaimi nevar arī puišiem viņus nodot – šodien ap 30 intro, pat viens freelance daivmāsters paņemts palīgos. Tā ka jānirst vien būs. Jāteic, ka gribās jau arī ienirt, a to veselu nedēļu esmu dzīvojusies pa krastu...

Sēdēju daivcentrā un vēroju kā tūristi aizpilda anketas. Un domāju, ko darīt, lai varētu normāli ienirt... Kā par nelaimi arī deguna pilieni nebija paņēmušies no mājām... Un tad atcerējos, ka rudenī Zaķis iedeva kaut kādas igauņu tabletes – tipa palīdzot. Un tas man toč somā bija. Šķiet, ka toreiz viņš arī minēja cik un kā tās jālieto, bet... nu neatceros es :( Nācās sūtīt sms ar jautājumu – kā tās tabletes lietojamas. Atbildi gan nācās gaidīt apmēram pusotru stundu – nu ko var gribēt tādus jautājumus tādā agrumā uzdodot... ;) Finālā atbildi saņēmu tad, kad mēs jau tuvojāmies Abu Ramada S. 2 tabletes stundu pirms daiva. A mēs jau tūlīt švartosimies pie daivsaita... Tātad jāiztiek kaut kā pirmajā daivā būs bez medikamentu palīdzības...

Par niršanu runājot – to, ka vējš sācis drusku pierimt ļoti labi varēja redzēt šodien jūrā – boti strīpām vien devās dienvidu daivsaitu virzienā – tipa Abu Ramada, Small Giftun – tie šodien visticamāk bija populārākie daivsaiti. Un tas nekas, ka šodien, kaut arī aizliegums doties jūrā bija noņemts, tomēr bija palikusi rekomendācija – neiet jūrā. Un tas nozīmē, ja daivbots dodas jūrā, tad tas ir uz viņu pašu atbildību – tipa laika apstākļi vēl nav ideāli un ja kaut kas notiek, tad visa atbildība uz daivcentru. Šodien šos papīrus par atbildības uzņemšanos bija parakstījuši gandrīz visi. Nevar tak bizness tik ilgi stāvēt bezdarbībā, nauda kaut kā jāpelna.

Jāteic gan ka visi pārsvarā, kā izrādās, devās uz Small Giftun, šķiet, ka tur brīvu vietu kur piestāt nebija, bet otrs populārākais daivsaits izrādījās Gota Abu Ramada – daudzi tur taisīja abus daivus.

Nu bet mēs, kā jau teicu, braucām uz Abu Ramada S. Kad piebraucām, mēs tur bijām ceturtais bots, a parasti tur nekad nav mazāk par desmit botiem...

Brīfings, saģērbāmies un aiziet, ūdenī. Man šodien grupā Kostja un Maksims. Maksims visu ceļu lasīja grāmatu, bet Kostja ar mani par Latviju, Krieviju un ko tik ne vēl pļāpāja. Ielecot un pārbaidot svaru daudzumu, abiem vajadzēja paņemt no bota vēl pa papildus 2kg. Tad „ok” un „dodamies lejā”.

Jāteic, ka nebija tā, ka ienirt nevarētu – kaut arī kreiso ausi es īsti nevarēju izpūst, tā tomēr nesāpēja. Vienīgi visu daivu man bija svjaz s kosmosom :D Nu tā čerkstēja ausī, tipa tā kā, kad radio nevar dabūt uz pareizā viļņa. Dēļ savas auss es arī daivu dziļāku par 13m netaisīju. Ir jau, protams, tur arī ap 17m smuki ergi, bet – ne šoreiz. Vēl kas – visgrūtāk īstenībā bija pašā daiva sākumā, bija pat moments, kad pagriežoties pret grupu drusku tā kā sareiba galva, bet varbūt es vienkārši pārāk strauji pagriezos... Kaut kur daiva vidū uznāca drusku bailes, a ko – ja gadījumā atgriezeniskais bloks aiziet – tipa auss sāk sāpēt pie pacelšanās, augstāk netieku, nākas palikt kaut kādā dziļumā... Bet tās bija tikai bailes. Par laimi. Secināju arī, ka dziļāk par 10m labāk nepeldēt – bijām tos pēc kompja 12.7m sasnieguši – pietiek, bet tālāk – pārsvarā peldējām ap 10m dziļumā. Vienkārši, es dziļāk īsti nevarēju – sāka auss drusku sāpēt.

Par pašu daivu – kā ienirām, tā zem bota ieraudzījām napoleonzivi – viņa tā arī gandrīz visu laiku kaut kur mums tuvumā peldēja. Maksimam bija ko fotografēt. Bija arī stingrejas, murēna, uz rifa stūra puišiem parādīju jūras adatas, bet alā, kas pie rifa stūra apmēram 5-6m bija pāris lionfish. Var teikt, ka īpaši tālāk par rifa stūri arī neaizpeldējām. Puiši, īpaši Kostja, elpoja tā, ka 20 min. balonā bija palikuši 100 bāri, tā ka jāgriežas atpakaļ :)

Safety stopu taisījām virs tā saucamā vraka, tur trīs krokodilzivis atradām. Viena gulēja starp vraka dzelžiem, bet divas – viena liela, viena maziņa – tradicionālajā vietā – zem nedaudz nost no vraka esošajām metāla trepītēm. Vot, tas bija labs kadrs... Būtu vien fotoaparāts... Ehhh...

Jau pie pašiem botiem, īsi pirms uzsākām izniršanu, ieraudzīju vēl arī nelielu tumši violeto skorpēnu. Tā ka, var teikt, biju parādījusi gandrīz visu, ko brīfingā biju solījusi. Vienīgi nācās iztikt bez jūraszvaigznes. Uz attālāko smuko ergu, kas ir ap 16m neaizpeldējām.

Vēl kas – ūdenī silti. +24C. Ja pirms nedēļas tie +24C šķita pavēsi, tad šodien tiešām zem ūdens nebija vēsi. Vienīgi redzamība gan bija ne pārāk.

Uzreiz pēc daiva iedzēru tās igauņu tabletes. Kamēr pusdienas un pēcdaiva atpūtā, tikmēr tā stunda arī paies. Jāteic, ka tabletes tiešām super. Pēc kādām 40 minūtēm jau sāku just iedarbību, deguns vairs nebija ciet, ar ausīm arī labāk, vispār vieglāk palika.

Otrais daivs mums Gota Abu Ramada. Kapteinis piešvartojās pie Coral Garden stūra. Mēs devāmies ūdenī pirmie, lai nebūtu jātraucē introdaiva konveijeram ;)

Ienirām – zem mums atkal peldēja napoleonzivs. Cita. Šitā bija mazāka, nekā Abu Ramada S redzētā. Bet bez napoleonzivs lejā bija arī straume. Un nelaime tāda, ka nācās peldēt Coral Garden virzienā pa straumi. Bija jau patīkami, bet ja padomā, kā būs atpakaļ peldot...

Pie dzelteno zivju bara apstāties bija pagrūti, reāli nesa garām :D Bija arī diezgan liels mazu barakudu bars, kuras saules staros vizuļoja kā sudraba lietus. Apskatījām abus blakus esošos ergus, tad vēl drusku virs brain corals papeldējām, pavērojām bariņu lielu tunču un tad jau bija jāgriežas atpakaļ. Atpakaļ peldējām starp koraļļiem apmēram 6-7m. Nu, bija drusku aizsegs no straumes ;) Bet ne pārāk liels. To nelielo gabaliņu, kuru bija jānopeld pēc tam gar rifa sienu līdz botam, nu tur gan bija pamatīgi pleznas jākustina... Apskatīt lejā guļošo krokodilzivi vai uz koraļļa sēdošo murēnu bija kā bija – piestāt nekādi, nes uzreiz atpakaļ, tā ka cik nu cīnoties ar straumi sanāca apskatīt, tik sanāca ;)

Kā man bija daivā? Salīdzinot ar pirmo daivu – šis bija burvīgs. Vismaz „kosmosa trokšņi” ausī netraucēja niršanu. Tikai pašā daiva sākumā ar tādu kā trrrrr skaņu auss izpūtās un bija tā kā ok. Protams, ne ideāli, ne tā, kā tad, kad esi vesela... Bet nirt tiešām varēja normāli. Reāli labas tās tabletes... :))) Piedevām arī pēc daiva vēl pāris stundas bija labi, nekādu deguna vai ausu problēmu :)

Atpakaļ braucot sēdēju aiz kapteiņa krēsla – tā bija vienīgā daudz maz sausā vieta uz augšējā klāja, kur laiku pa laikam neuzšļācās kāds vilnis. Piesēdās blakus man tas freelancers – Našids viņu saucot. Papļāpājām par šo un to, vairāk jau par daivingu. Viņš vairāk uz safari strādājot, arī ar organizāciju nodarbojoties. Tad uzradās Maikls, ar kuru vajadzēja apspriest :D tēmu „Kad mēs iesim uzspēlēt boulingu”. Un tad jau bijām pie daivcentra.

Dodoties prom Kostja paziņoja, ka rīt arī niršot. Tā ka rīt būs atkal darbiņš. :)

Pēc daivcentra mēs ar Leru iegājām pretim esošajā aptiekā. Man tās „termojadjernās” antibiotikas tak bija jānopērk. Izrādījās viņiem „Zisrocin” nebija, bija tādas pašas zāles, tikai citas firmas un ar citu nosaukumu – „Xithrone”. Arī 3 tabletes. 18 paundi. Bija arī vēl tieši tādas pašas antibiotikas, tikai ne vietējā ražojuma, bet importa – daudz dārgākas. Bet tā kā Ēģiptē medikamenti ir ļoti labi, tad kāda jēga pirkt importa, ja arī vietējās ir labas :)

Tālāk es devos „Abu Ashara” virzienā – ķert taxi vai busu uz mājām. Līdz veikalam netiku, pārķēra mani tas mūsu freelancers Našids – piedāvāja aizvest. Ja jau viņam pa ceļam, tad no problem. Braucot līdz Kauseram vēl parunājām par safari, par maršrutiem, botiem. Nu tā – parastas sarunas. Piebraucot pie manas mājas, Našids uzprasīja manu telefonu – ja nu kāds labs safari piedāvājums parādās. Un es (dura tāda!!!) iedevu!!! A parasti es te savu vietējo mobilo vispār nevienam svešam nedodu – zina to tikai draugi LV, Hurgadas družkas, daži krievu daiveri un daivcentrā. Laikam es Našidu biju pieskaitījusi pie daivcentra... Bet laikam nevajadzēja... Jo nākamais jautājums pēc telefona numura saņemšanas bija – kad mēs varētu satikties? Bāc!!! Es ar vietējiem uz randiņiem neeju!!!! Uz piedāvājumu kaut kur aiziet šovakar, pateicu, ka eju kaut kur vakarā ar draugiem (tas nekas, ka nekādu plānu nebija :D). Bet jautājumā par rītdienu paziņoju, ka neko nezinu, redzēs cikos no daiva atgriezīsimies. Pateicu paldies, ka atvedis, un devos prom. Pa ceļam sparīgi domājot – kā varētu viņa numuru nobloķēt, lai mani nevar sazvanīt...

Kad biju tikusi līdz savam 5.stāvam (Ahmeds, malacis, bija trepes no smiltīm izslaucījis – viss tīrs :) ) un iegājusi dzīvoklī – zvana telefons. Pat satrūkos – dikti ātri gan tas Našids zvana! Par laimi tā bija Sada, kura teica, ka esot netālu no mana darba – ejot uz „Kodak” fotografēties pasei... Vot, kur viņa bija kādas 10-15 minūtes ātrāk!!! Būtu izpalikusi man vizināšanās ar vietējiem :D Sadai bija ideja, ka varētu aiziet uz Shery paēst kebabus... Hmmm... Ideja nebija slikta, tā kā gaļu es te gandrīz vai neēdu, bet šodien vot tieši ko tādu bija sagribējies, tad kāpēc gan ne. Sarunājām pēc kādām 15minūtēm satikties pie „Abu Ashara”, kas uz Sheraton Road, nu centrā.

Izrādās, ap pieciem pēcpusdienā pie manas mājas noķert taxi vai busu ir diezgan problemātiski. Nācās aizstaigāt gandrīz līdz „Sindbad” līdz kāds busiņš parādījās.

Ejot uz Shery pusi, secinājām, ka pretim „Sea Gull” beidzot ir atvēries jaunais „Metro” veikals. Būs kaut kad jāieiet. Samājāmies ar mūsu daivcentra Mustafa, kurš sēdēja „4YOU” coffee shopā. Un tad jau mēs bijām uz Shery. Labākie kababi un koftas te ir „Shef Ramadan” restorānā. Un cenas ar normālas. Tā arī mēs tur diezgan ilgi nosēdējām. Beigās vēl aizstaigājām uz Shery viņu galu – pasēdējām kaut kādā coffee shop. Pasūtījām ūdenspīpes un piparmētru tēju. Ar tēju bija vesela jautrība – pasūtīta tika shai kosheri bin nana – nu, melnā tēja, ne paciņu, bet izberamā, ar svaigām piparmētrām. Mums tika atnestas glāzes ar shai kosheri un uz tasītes tējas maisiņi – tipa piparmētru tēja :D Viņiem nebija svaigu piparmētru!!! Nu gan!!! Bet no situācijas vietējie vienmēr izies :D Nav piparmētru – būs piparmētru tējas maisiņš :D Hehehe!!!

Vakarā sēžot mājās jau pie kompja atkal nācās klausīties kā vējš logus un durvis grabina... To vēju tā kā līdz otrdienai sola... Piedevām – pa dienu drusku pierimst, bet vakaros atkal sāk pūst stiprāk... Vot tāds tas pavasaris Ēģiptē...