Dahaba nemainās... vismaz man tā šķiet. Nekas būtiski kopš novembra līdz šim brīdim nav izmainījies. Tie paši veikaliņi, restorāniņi, pa ielām niršanas ekipējumā klīstošie daiveri... Suņi un kaķi... Nemainīgi šalcošā jūra, dūmakainie Saudi Arābijas krasti, gaisā virmojošais ūdenspīpju, grillētu ēdienu un jūras aromāts. Vakaros restorāniņos mirgojošās krāsainās gaismiņas, uz galdiņiem saliktās plastmasas pudeles ar smiltīs ieliktām svecēm, Dahabas ielas, kas pa dienu mirguļo sāls kristāliņos... Daudz kā tāda... Un tas viss kopā veido Dahabu tādu kāda tā arī ir. Paliekoša atmiņā, tāda pēc kuras ilgojas un kur gribas atgriezties no jauna.
Prom braukt bija skumji. Īpaši, kad pirms došanās prom, sēžot „Friends” viņi bija uzlikuši tādu paskumju mūziku, aš uz asarām pavilka...
Izbraucām no Dahabas mēs precīzi 16:00, šoreiz vieglā auto vietā bija mikroautobuss, jo bija jāaizved līdz lidostai arī 2 anglietes, kuras vakar atlidojušas, bet bagāžas gan ar viņām reizē nebija atlidojusi – šodien dabūja braukt uz Šarm el Šeikhas lidostu vēlreiz – pēc bagāžas. Policijas kontrolpunktā pie izbraukšanas no Dahabas mēs paņēmām vēl 2 ceļabiedrus – 2 policistus, kurus līdz Šarmam vajadzēja aizvest.
Braukšanas kultūra šeit ir „īpaša” – tas nekas, ka trasē Dahaba – Šarm el Šeikha ātruma ierobežojumi vieglajām mašīnām ir 90km, busiem 80km, smagajām mašīnām 70km, bet smagajām mašīnām ar piekabēm 60km. Tik lēni neviens te nebrauc. Visi brauc vidēji ar 120km/h, un brīžiem jau šķiet, ka pat tas ir lēni, īpaši, kad garām burtiski aizlido kāda mašīna. Un arī mēs braucām ātrāk nekā atļauts, tas nekas, ka aizmugurējā sēdeklī sēdēja divi policisti...
Arī ceļa zīmes te ir diezgan dīvainas, piemēram, pabraucām garām zīmei „Šarm el Šeikha 65km”, pēc kāda laika nākamā zīme rāda „Šarm el Šeikha 70km”... Hmmm... Bet pēc nepilnas minūtes nākamā zīme - „Šarm el Šeikha 60km”... Kas mēs kādā laika zuduma vai laika nobīdes zonā esam iebraukuši??? Tak nē! Izrādās te vispār notiek ceļa remonts (kurš normāls cilvēks izdomātu šādus darbus darīt TĀDĀ karstumā??? Tak izkāpjot uz asfalta ar basām kājām noteikti var apdedzināt pēdas...) un tā ietvaros tiek liktas arī jaunas ceļa zīmes... Kāds būs kaut ko sajaucis... ;)
Auto apdzīšana – nu tā arī ir savas uzmanības vērta. Ja gribi kādu apdzīt – uztaurē, ja nesaprot – vēlreiz uztaurē. Apdzenamais objekts pabrauc malā un tu tiec garām. Nekādi ne savādāk. Neviens laikam te tā pa īstam neskatās uz pagrieziena rādītājugunīm.
Ko vēl par šejienes transportu pastāstīt...? A, piemēram, „jaunie, biezie” beduīni vairs nejāj uz kamieļiem, viņi brauc spīdīgos Toyota pikapos – tieši tā – spīdīgos! Paši sniegbaltās galabejās ar sarkanbaltiem lakatiem ap galvām – arī paši tādi mirdzoši. Ja Dahabā ir pienākusi diena, kad no Šarma tiek vesti tūristi vizināties uz kamieļiem, tad šeit sākas tāda kā kamieļu migrācija – pēkšņi parādās ļoti, ļoti daudz kamieļu. Kamieļus dzen paši beduīni, bet kamieļu baru īpašnieki seko karavānai savos spīdīgajos, jaunajos pikapos. Vispār tas ir jāredz. ;)
Šarmā ieradāmies apmēram pēc stundas. Manī kārtējo jautrību izraisīja ceļmalās esošie paziņojumi, ka tiek veikta video novērošana un ātruma kontrole... Diez kur tās kameras ir ieslēptas ;) Un neviens tā strikti tos ātruma ierobežojumus neņem vērā...
Lidostā nācās pat drusku pagaidīt, līdz sākās reģistrācija uz reisu un bagāžas nodošana. Izveidojās pat neliela rinda – grupa franču tūristu pēc atpūtas Šarmā, devās uz Hurgadu, arī laikam atpūsties... Tā kā bija izveidojusies rinda, mani novirzīja uz biznesa klases lodziņu :D
Bagāžu nodevu, drusku vēl bija jāpagaida līdz sasēdinās busā un aizvizinās līdz lidmašīnai. Šis atkal, līdzīgi kā pagājušajā novembrī, izrādījās ekspresreiss Šarm el Šeikha – Hurgada – Aleksandrija. Puse lidmašīnas lidoja tālāk uz Aleksandriju.
Atkal 15 minūtes gaisā, saulriets aiz iluminatora un jau nosēdāmies Hurgadas lidostā. Bagāža. Taksometrs līdz mājām. Esmu atpakaļ. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru