Šodien daivplānā El Fanous un Turtle Bay. Tas laikam „par prieku” Katjai un viņas grupai – nu lai atkal nesaplānotu kādu „dziļo – dziļo” daivu. Viņiem – visai grupai šodien bija noteikts sagaidīt daivcentrā bosu un tikai tad varēs kāpt uz bota. Laikam visi tika „uz tepiķa”... nu, bet... nevar tak TĀDAS kļūdas taisīt... Nepietiek, ka visi viņi vakar ienira 45-50m, bet arī paķēra uz šo daivu līdzi tikko kā izceptu OWD... arī lielākajai daļai grupas nebija vairāk par 20 daiviem... Un pēc tam vēl knapi nogaidījuši 1:30 starp daiviem devās uz nākamo, kas arī nebija tas seklākais daivs... Nenopietni... Mēs ar Ināru un Jureks ar saviem gaidījām uz bota. Šodien vispār intro nebija. Tikai fun – tātad sertificētie daiveri.
Kamēr gaidījām, no blakus botu piestātnes viens bots gandrīz ieskrēja mūsu daivcentra „Sun Boat” (mēs bijām uz „Rosetta Flower”). Reāls action sākās – „Sun Boat” kapteinis kliedza, lai „Rosetta” fiksi izbrauc no piestātnes, lai viņi varētu pabraukt malā, mūsu bots darbināja dzinēju un brauca nost no piestātnes, daivcentrā esošais personāls skrēja ņemt nost „Sun Boat” trapu un palīdzēt ātrāk atsiet botu, kamēr tam sānā vēl nav izsists caurums... Finālā viss beidzās laimīgi. „Sun Boat” bez nopietnām traumām tika prom no „sliktā” bota, kuram, kā teicis tā kapteinis, radušās problēmas ar motoru... Mēs pēc tam atgriezāmies piestātnē, lai paņemtu Katju ar viņas daiveriem.
Tātad – pirmais daivs bija ieplānots El Fanous. Jūrā vējš un lieli viļņi, kamēr braucām uz daivsaitu – pamatīgi izšūpoja, bots reāli pa viļņiem lēkāja... Iebraucām El Fanous – viļņu dēļ un pārāk daudzo citu botu dēļ piešvartoties normāli nesanāktu un kapteinis izlēma braukt uz Turtle Bay – tas turpat „ap stūri”.
Tur mēs bijām pirmais bots, tā ka ar piešvartošanos problēmu nebija. Tomēr šūpoja pamatīgi. Un Ināra tajā brīdī izdomāja pārvietoties pa augšējo klāju... Uz tā esošais galdiņš gāzās un uzkrita Inārai uz kājas, pēc tam vēl pelnutrauks uzkrita... Evija nonāk lejā un prasa ledu, izrādās, uz bota ledus nav, bet samērcēt dvieli ledaini aukstā ūdenī gan varēja. Kamēr es meklēju dvieli, un puiši to dvieli mitrināja, Jureks meklēja kaut kādu smēri. Ināra sēdēja uz augšējā klāja ar pamatīgu zilumu kreisās kājas pēdas virspusē (nu nezinu precīzi kā to sasisto vietu nosaukt). Sasitums tika sasmērēts ar Jureka atnesto smēri, uzlikta aukstā komprese...
Jautājums – Ināra nirs vai nenirs? Ināra saka, ka niršot, vismaz pamēģināšot. Stafam tika piekodināts, lai palīdz viņai saģērbties, BCD viņa vilks sēžot uz bota malas un pēc tam lēnām iekāps ūdenī.
Kad Ināra jau sēdēja uz bota malas, Ahmedam skrūvējot vaļā viņas balonu, regulatorā ar nelielu blīkšķi pārplīsa o-rings... Tika meklēts jauns regulators... Tā kā šodien uz bota introdaiveru nebija, tad tā izrādījās neliela problēma... Izglāba safety tanks, kas bija nolaists zem bota – Katja uztraucās, ka viņas grupa atkal varētu atgriezties uz oktopusiesm (tas nekas, ka noteikums, ka 100 bāri un griežamies atpakaļ, tas nekas, ka te dziļāk par 14m diez vai sanāks ienirt...) – Inārai tika safety tanka regulators. Ienirām. Skatos, man kameras bokss vienā malā tāds drusku aizsvīdis... ieskatos – arī drusku ūdens boksā parādās. Labi, ka bijām tikko kā sākušas ieniršanu, dziļums vēl tikai kādi 3-4m. Sagrabināju šeikeri, parādīju Inārai, ka nirstu augšā – man problēma ar boksu, lai pagaida. Atdevu boksu Hosamam, sakot, lai taisa „jalla, jalla” vaļā un izņem kameru. Un niru atpakaļ lejā pie Ināras. Pēc daiva, jau izkāpjot uz bota Hosama saka, ka Mailks atvēris bokslu, izņēmis kameru, ka ar kameru viss esot ok. Tiešām, ar kameru viss bija ok, darbojās, ūdens nebija ticis ne pie baterijas, ne atmiņas kartes. Par laimi, ka tā!!!
Turtle Bay daivsaits ir īpašs ar to, ka te niršana parasti notiek rifa otrā pusē – ir jāizpeld caur smilšainu un diezgan tukšu lagūnu, apmēram 1,5 m jāpārpeld rifs un tad tā īsti sākas pats fun dive. Šoreiz, ņemot vērā Ināras traumēto kāju un straumi, kas tika prognozēta rifa otrā pusē, kā arī lielos viļņus virs pārejas, izlēmām peldēt tepat – šajā rifa pusē. Tā teikt, apsekot, kas te interesants... Interesanta nebija nekā – pelēks rifs, kā jau barjerrifa tipa rifiem – tā puse, kas tiek apskalota viļņiem, parasti ir pelēka, tā vairāk kalpo kā pārējā rifa aizsargs. Dažas stingrejas redzējām, šādās tādas citas zivis arī, bet savādāk – patukši.
Bijām sarunājušas, ka daivs būs īss – pēc 15 minūšu peldēšanas griezāmies atpakaļ. Pa ceļam vēl atradām 4 melnus gliemjus – tādus ar tādām kā dzeltenām austiņām. Atceļā vēl drusku atkritumus savācām – pāris vienreizējās glāzes, kolas un minerālūdens pudeles. Precīzi 30 minūtes bijām zem ūdens.
Zem ūdens Ināra par kāju nesūdzējās – bija jau tā notīta ar saiti, lai tūska neietu plašumā, bet uzkāpjot uz bota un papētot kāju tuvāk, viņa kā ārste secināja, ka ļoti iespējams kāds nelielais kauliņš varētu būt lauzts...
Otro daivu – El Fanous mēs izlaidām. Labāk nenirt!
Atgriežoties daivcentrā, boss apskatīja Ināras kāju, iedeva kaut kādu smēri un elastīgo saiti. Tagad, nokāpjot no bota – pareizāk – līdz daivcentram Ināru pat uz balonus pārvadājamajiem ratiņiem atveda, jāteic, ka tagad viņa kliboja vēl trakāk. Kāja sāpēja. Pa ceļam uz viesnīcu aptiekā vēl tika nopirkta elastīgā saite. Pie „Moon Valley” izšķīrāmies, sarunājām, ka ja kas – viņa sūtīs sms. Un es aizbraucu mājā. Pēc kādas pusotras stundas pienāca sms – „esmu ģipsī.... „ Ārprāts! Izrādās, viesnīcā „Novatours” pārstāvis aizvedis Ināru uz slimnīcu, tur uztaisījuši rentgenu – viens kājas pirkstu kauls lauzts, otrs ieplaisājis... uzlikuši ģipsi un iedevuši vienu kruķi, otru kruķi iedevuši viesnīcas reception... Un nu Ināra mācoties lēkāt ar kruķiem... Traki...
Tāda nu mums bija šī diena... Un pat ne piektdiena 13. datums....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru