Šodien niru. Ir atbraucis Jānis (no Draugiem), kurš iziet AOWD kursu. Vismaz daivings ar savējiem tā teikt :)
Satiku viņu pie „Waves” viesnīcas un devāmies uz daivcentru.
Bez mums šodien uz bota vēl francūži, Jureks ar saviem studentiem un viens krievs. Tautas šodien, var teikt, pamaz.
Pirmais daivs El Sakhwa... Hmmm.... Nesaprotu, ko Jureks savējiem prasa šo daivsaitu, nu labi, tur ir smilšaina gultne, kur vingrinājumus pildīt, bet savādāk tur redzamība ir slikta, īpaši arī ko skatīties nav...
Sems, kurš vada Jānim AOWD kursu, izlēma šeit arī taisīt Deep. Aizgājām precīzi līdz 30m, vismaz man kompis rādīja 30,0m :)
Pa ceļam uz dziļumu redzēju mazo, balto murēnu. Tas arī bija viss. 25m Jānim bija jāizpilda daži uzdevumi – jāuzraksta instruktora prasītais, to viņš izdarīja sekmīgi, arī slāpekļa narkozes pazīmes nebija manāmas. Pēc izpildītajiem uzdevumiem, nonirām līdz tiem 30m. Viss bija ok. Sākām pacelšanos, zem bota 3min drošības apstāšanās 5m. Un pirmais daivs AOWD kursa ietvaros Jānim bija galā :)
Starpcitu, vēl tāda lieta – mūsu „Rosetta Flower” daivsaitā stāvēja līdzās dr.Aladīna botam, kuru Hurgadā dēvē par otro „Rosettu”, jo, redz, dr.Aladins pārkopēja Sema botu un uztaisīja gandrīz līdzīgu, cik nu pēc fotogrāfijām varēja izdarīt ;) Uz „otrās” „Rosettas” es ar esmu nirusi – pagājušajā novembrī, kad Lenai bija jāpiepalīdz novadīt AOWD kursu – viņa, kā instruktore, visu darīja virs ūdens, bet man bija zemūdens daļa. Toreiz visādas jautrības bija tāda, ka Lenai es palīdzēju Semam nezinot, nu, tā Lena gribēja, un kas ta man – saviem instruktoriem jau jāizpalīdz :) Tās divas dienas, ko toreiz niru no dr.Aladina bota bija pietiekoši interesantas un jautras, protams, kad esi pieradis pie „Frogman” botiem un uz tiem valdošās kārtības, tad te nu bija drusku pagrūti uzreiz pierast, kaut vai tā iemesla pēc, ka bots tiek sadalīts tādās kā vairākās daļās – izīrēts vairākiem daivklubiem un instruktoriem frīlanceriem – te pašam jāseko visam līdzi, lai, piemēram, kāds nejauši nepaņemtu tavu masku vai svaru josta kaut kur nenozustu... Piedevām, „Frogman” botiem ir sava piestātne, no kuras tad arī tie iziet jūrā, dr.Aladina bots iziet no ostas. Jāteic, ja esi pieradis tā vienkārši no piestātnes ērti iekāpt botā – uzejot pa kādu laipu vai tamlīdzīgi, tad nu te nākas drusku izjust neērtības, pirmkārt jau tāpēc, ka jāaprēķina attālums lai neiekristu ūdenī, kas skalojas starp piestātnes betona malu un botu – tātad liels solis un stingri jāturas pie bota malas – lai kādā šūpošanās brīdī, kad bots attālinās no piestātnes malas pēkšņi sevi netraumētu... (Tas viss starp citu, atsauca atmiņā atgadījumu, kad ierodoties uz safari un dodoties uz botu Inārai palaimējās visu koferi šitā īslaicīgi noslīcināt starp botu un piestātni – visas mantas, un jāteic, ka tas nebija ekipējums, bija slapjas.). Otrkārt – ja neviens nepalīdz, tad ekipējuma pārvietošana uz botu arī var kļūt nedaudz problemātiska tieši šī paša iemesla dēļ. Tā teikt, labi, ka arābi tomēr ir tik izpalīdzīgi ieraugot kādu sieviešu dzimtes pārstāvi :D Hi-hi-hi! Tā ka toreiz mūsu ekipējums un mēs pašas ļoti veiksmīgi nonācām uz bota.
Toreiz uz bota mēs ar Lenu smukajam kapteinim – nu savādāk jau viņu nenosauksi, piedevām, ja vārdu vairs neatceras, sastāstījām, ka mēs esam māsas, sākumā jau viņš tam neticēja, bet beigās tā kā noticēja gan. A mums ar Lenu jautri :) Otrajā niršanas dienā, kapteinis pat Lenai bija pajautājis, kāpēc viņas māsa (tas ir – es) šorīt gandrīz nesmaida! (hmmm.... vai tad man visu laiku vajadzētu staigāt apkārt pārlaimīgi smaidot???). Uz jautājumu, ko tad tu viņam atbildēji, Lena saka – es viņam pateicu „she’s so tired from Egyptian men!” Ha-ha-ha!!!! Starpcitu, tas nostrādāja un kapteinis var teikt lika man mieru :)
Jāteic, ka ja jau kaut ko dara pa kluso, tad parasti parādās Mērfijs ar saviem likumiem, tā tas bija arī šoreiz – otrā niršanas diena tuvojās noslēgumam, vēl tikai viens daivs atlicis... Bots devās uz Turtle Bay. Sākumā izskatījās, ka mēs te būsim vienīgie. Bet te tev nu bija – kamēr mēs ģērbāmies atbrauca vēl divi boti – un vajag jau tā, ka tie tieši bija abi „Frogman” boti – „Rosetta Flower” un „Sun Boat”... īpaši jau tad, kad „Frogmanā” es esmu pateikusi, ka esmu nedaudz apslimusi... Nekas cits neatlika, kā ģērbties ātrāk un censties ātrāk tikt zem ūdens... Lena pat vaktēja, lai es pārāk neparādītos tajā bota malā, kura redzama no „Frogman” botiem :) Bet „pilnai laimei” jāteic, ka daļa „Frogman” daiveru, kuri bija uz „Sun Boat” izmantoja zodiaku, tā ka arī viņi diezgan ātri bija ūdenī. Labi vien, ka tā bija igauņu „Maxstar” grupa, kas gāja bez vietējā gida, galu galā Oļegs tak perfekti zina Hurgadas daivsaitus :) Sanāca jau tā, ka brīdī, kad mēs peldējām cauri lagūnai pārejas virzienā, blakus peldēja arī otrā grupiņa igauņu daiveru – tā teikt, galvenais, neskatīties viņiem virsū, pagriezt muguru utt. savādāk no apsveicināšanās ar igauņiem neizbēgt... Turpceļā ar „maskēšanās” problēmu tiku galā veiksmīgi, neviens nepamanīja, nu un ja arī pamanīja – tad neizrādīja. Atpakaļceļā pretim mums peldēja Kriss, Džoki un Maikls, nācās man atkal uz brīdi pagriezties ar skatu pret saviem daiveriem, lai tik mani nepamanītu... Drusku trakāk bija pēc tam, kad pārpeldējuši rifu, atgriezāmies lagūnā – tur ar saviem fun draiveriem no daiva atpakaļ atgriezās Amrs – viņš ta mani uzreiz atpazina, kaut gan es centos izlikties, ka viņa sveicienu neesmu pamanījusi... Vot i visa mana maskēšanās!!! Nu labi, rīt es tā kā tā niršu jau „Frogman”. (Jāteic, ka nākamajā dienā Amrs man tā pa kluso pajautāja – ko es darīju Turtle Bay ;) Bet tā par laimi bija tikai saruna starp mums.)
Nu bet „burvīgu” punktu dienai pielika atgriezšanās ostā, kad kāpjot no bota es nedaudz sadauzīju kāju – nu, nē – nenolikos es ar seju asfaltā, nekā tāda nebija, bet lecot no bota uz piestātni un tajā brīdī dikti laipni piepalīdzot kapteinim – kurš bija padevis roku (pēkšņi baigie džentelmeņa gājieni bija parādījušies!!! Hi-hi-hi!) – kaut kas tanī visā samisējās – vienā rokā smagā slapjā ekipējuma soma, otra roka padota kapteinim – finālā kreisā kāja dabūja triecienu celī (vot, nesaprotu, kāpēc es to ekipējuma somu pirms tam nevarēju nomest, bet jālec bija no bota ar visu somu....). Īsa un asa sāpe celī un pirmā doma – sasodīts, vēl tik man vajag satraumēt kāju! Par laimi sāpe pēc kāda brīža pārgāja, bet līdz Lenas džipam nācās aizklibot. Atgriežoties viesnīcā, nometot tur mantas – pa taisno uz aptieku meklēt kādu pretsāpju smēri – nopirku „Voltaren”. Starpcitu, celis bija drusku sapampis... Nu gan.... Smēre palīdzēja, līdz vakaram kaut kā vairs tā nesāpēja, bet tad vakarā ejot staigāt uz centru atkal kaut kā pamanījos sasāpināt kāju... Vēlreiz nācās paviesoties aptiekā, lai šoreiz nopirktu elastīgo saiti. Nākamajā rītā kāja vēl drusku sāpēja, bet elastīgā saite un „Voltarēns” bija devuši rezultātus – uz daivcentru es kliboju tikai nedaudz... Vismaz man bija pietiekoši pamatots „iemesls” kāpēc es neesmu bijusi 2 dienas savā daivcentrā ;) Jāteic, ka boss gan pajautāja – vai es neesmu nirusi kaut kurt citur... nu nācās izvairīties no konkrētas atbildes... slikti, slikti.... :(
Nu tāda tā atkāpe vēsturē par to, kā es iepazinos ar dr.Aladina botu ;) Nu u šoreiz, kad „Rosetta” tika piešvartota tieši blakus savai līdziniecei, nācās izlikties, ka es par šo botu neko nezinu, lai jau Sems izstāsta vēlreiz visu vēsturi, kā dr.Aladins nokopēja „Rosetta”. Un tas jau būtu vēl nekas – noklausījos, apspriedām un viss.... bet... bet dr.Aladina botam tak kapteinis joprojām tas pats... un labi, ka viņš mani pamanīja tad, kad Sema nebija blakus, tad gan nezinu kā būtu izgājusi no situācijas – kā es pazīstu dr.Aladina kapteini...
Labi, ka uz otro daivu mēs aizbraucām dažādos virzienos ;) Mums otrais daivs – Gota Abu Galawa. Manā uztverē – vēl briesmīgāks par pirmo. Nu, ja daiverus visu laiku vestu tikai uz šādiem daivsaitiem, tad diez vai Sarkanā jūra būtu tik populāra niršanas vieta... Redzamība nekāda, skatīties arī īsti nav ko... Nu, bet lai apgūtu zemūdens orientēšanos – var pat teikt, īsti laikā. Neko neredzi, vot i meklē, piemēram, instruktora noslēpto lietu ;) Pirmo daiva daļu Jānis tad nu arī trenējās zem ūdens izmantot kompasu, peldēja pēc kompasa „figūras” un meklēja instruktora noslēpto boju. Otro daiva daļu mēs ar Jāni peldējām vienkārši tāpat – nu, normālais daivs.
Tā kā uz bota bija arī franču snorkelētāji – tad obligātā trešā pieturvieta :) Šoreiz bots piestāja El Fanadir S – vismaz kāds labs daivsaits pa visu dienu. Jānim tad nu arī šodien bija trešais daivs – salīdzinoši īss, drusku vairāk par 20 minūtēm, bet toties smukā vietā. Tas bija tā saucamais boat dive. Es gan tagad atteicos nirt, ienirs viņš tikai ar instruktoru. Galu galā Sems par to trešo daivu izdomāja tad, kad mēs jau bijām ekipējumu savākuši, izjaukuši un es pat pārģērbties biju paguvusi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru