6.augusta rīts sākās ļoti agri – cēlos uzreiz pēc 6 jo 7 no rīta jau bija sarunāts tikties ar Džeinu un Tishina, lai brauktu uz El Tur Sinai (kas izrādās, nav tūrfirma, bet provinces centrs, apmēram 200km no Dahabas), lai pagarinātu vīzas. Bez 5 minūtēm 7 es jau stāvēju laukumā, pie kura sākas gājēju iela. Drīz arī parādījās mikriņš, izrādās, mēs nebijām vienīgie, kas devās pagarināt vīzas. Jāteic, šī bija mana pirmā īstā iepazīšanās ar Krievu klubu Dahabā. Bez Džeinas un Tishina busiņā sēdēja arī Vova, kā arī mazie Saša un Iļja. Vēl mums pa ceļam bija jāpaņem pāris braucēji – pāris, kur meitene lido uz Krieviju - viņus mēs ievedām lidostā, kā arī Olga un Vudijs, kuri brauca Olgai pagarināt vīzu.
Pagulēt ne līdz Šarma lidostai, kur bija pirmā pietura, ne pēc tam līdz par El Tur Sinai nesanāca, kaut kā miegs īsti nenāca. Pie policijas ēkas ieradāmies ap 10 un devāmies uz vīzu daļu. Nu tā policijas māja pati par sevi bija interesanta – aiz dzeloņdrāšu žoga, ar sargu tornīšiem, bet pati ieeja ēkas pusē, kur atradās vīzu daļa vairāk līdzinājās kaut kādam graustam... Vīzu daļa atradās 2.stāvā – telpa ar stikla nožogojumu aiz kura sēdēja vairāki ierēdņi. Mēs te nebijām vienīgie, jau priekšā bija vairāki ārzemnieki ar tādu pašu mērķi. Saņēmām pieteikuma anketas vīzas pagarināšanai – aizpildījām. Pēc tam pases kopija, esošās vīzas kopija, aizpildītā anketa un pase bija jānodod ierēdnim. Un tas nu atlika tikai gaidīt – cik nu ātri ierēdnis strādās, tik ātri būs rezultāts. Kamēr gaidījām varēja pavērot ierēdņus darbā – absolūti nesteidzīgi, iedzerot tēju, papļāpājot... nu, darbs viņiem noritēja ļoti lēnām... Vīzu daļas uzgaidāmajā telpā atradās arī galdiņš, aiz kura sēdēja viens no darbiniekiem. Kādas bija viņa funkcijas es tā arī nesapratu... Uz galdiņa viņam bija pāršķiramais kalendārs, pāris piezīmju papīra lapiņas, pildspalva, plastmasas paliknis zem kura atradās kaut kādi papīri un... mušu pletnīte ar kuru viņš laiku pa laikam paklapēja pa galdu... Citu neko viņš nedarīja, kādu brīdi gan izklaidēja mazo Iļju, rādot viņam ar rokām dažādas zīmes, kuras Iļja arī atkārtoja. Bet tas bija īslaicīgi, jo abiem mazajiem (Sašam un Iļjam) Vova un Tishina uztaisīja papīra pūķus, ar kuriem viņi tad arī pagalmā skraidīja...
Bez mums vēl vīzu pagarināt bija ieradusies grupa animatoru, kuri strādā kādā Šarm el Šeikhas viesnīcā, bija vācu ģimene, tad ieradās vīrietis, kurš bija ļoti līdzīgs Džekam Nikolsonam, bija arī ar briljantiem un zeltiem izrotājusies dāma, kuru atveda šoferis, kurš tad arī kārtoja visu viņas papīrus, jāteic, ka viņa tika apkalpota ārpus rindas...
Nu un tad beidzot pienāca mūsu kārta, man izrādās vīzu uzreiz nepagarināja, bet piešķīra numuru, ar kuru pēc nedēļas jādodas jebkurā vīzu daļā, lai saņemtu vīzu. Ierēdnis vispār man piedāvāja uzreiz piešķirt 3 mēnešu vīzu, a kam man tā, ja es pēc mēneša lidoju prom... Pateicu viņam, ka man 3.septembrī ir lidmašīna, ka lidoju prom un uz tik ilgu laika periodu man vīzu nevajag. Vīzas pieteikuma procedūra man izmaksāja 8 LE (apmēram 80 santīmus), saņemot vīzu būšot vēl apmēram 2 lati jāsamaksā. Krieviem bija savādāk – viņiem vīzas pagarināja uzreiz, bez nedēļu ilgas gaidīšanas. Nu, jā – ierēdņi tak apsprieda, kur tāda Latvija atrodas, jānoskaidro pirms vīzu pagarina ;)
Apmēram pusvienos mēs pametām vīzu daļu un devāmies atpakaļ uz Dahabu. Šoreiz gan visi mikriņā gulēja. Un tā arī nogulējām brīdi, kad, iebraucot Šarma teritorijā, mūsu šoferis izvēlējas nepareizo iebrauktuvi – iebrauca zem zīmes, kur norādīts „Autobusiem” nevis „Vieglajām mašīnām”... Izrādās, kāds posteņa darbinieks uzskatīja, ka mikriņš nav autobuss un tam bija jābrauc pa vieglo automašīnu iebrauktuvi – finālā mēs pamodāmies stāvlaukumā, kur bijām nosūtīti stāvēt, kamēr noskaidros lietas apstākļus. Sods – 250 LE. Šoferis mēģināja zvanīt saviem paziņām policijā (nu visā Ēģiptē tāda „sistēma” – ja aiztur policija, militāristi vai nu kas tur vēl – tad jāsameklē savu paziņu lokā kāds augstāk stāvošs policists vai militārists, kurš tad piezvanīs uz posteni, kas aizturējis un pateiks, lai palaiž vaļā...), diemžēl tik ietekmīgi paziņas viņam neatradās, arī Olgas vīrs Vudijs kaut kam zvanīja, bet arī ne pārāk sekmīgi... Sods gan tika nolaists līdz 200 LE, bet maksāt nācās šā kā tā. Piedevām šoferim (kā jau parasti) nebija naudas un Vudijs par viņu tos 200 LE samaksāja... Pēc tam varējām braukt. Skaidrojot lietas apstākļus bijām pavadījuši vairāk kā stundu un Dahabā ieradāmies tikai ap pusčetriem. Mēs ar Džeinu izkāpām pie „Planet Divers” – mums vēl niršana šodien paredzēta, jāteic, ka 3 daivu vietā gan palika tikai 2 – parastais un nakts daivs.
Ātri salikām pikapā ekipējumu un braucām uz Blue Hole. Braucot garām Canyon Džeina saka – redz kur tavējais, ar to domājot – no Latvijas. Horens pie Canyon krāmēja ekipējumu pēc daiva. Tāda funny lieta – pie ieejas vienā no Canyon zonas restorāniņu tualetēm ir piesprausta reklāma, ka izīrē zemūdens kameru, interesēties pie Horena un norādīts e-pasts un telefons. :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru