Viss notiek pēc plāna un kā solīts – braucam uz Umm Gammar :)))) Jurekam būs škrobe, ka šodien paņēmis brīvu ;) Jo visiem jau vienmēr gribas uz Umm Gammar. Smuki tur.... :)
Ceļš gan diezgan ilgs – gandrīz pusotra stunda jūrā, piedevām šodien joprojām ir vējš – stiprs vējš, šūpo ne pa jokam, bet „Sun Boat” kapteinis Ahmeds labi lavierē starp viļņiem, nevar teikt, ka šūpotu pārāk traki... Lai gan kā kuram. Nedaudzie introdaiveri, kas šodien ir uz bota pārsvarā guļ – tā vieglāk pārciest šūpošanu. Un tad jau esam klāt. Pirmais daivs - Umm Gammar.
Nirstam mēs divatā ar Ināru, puiši no stafa peld ar intro, Katja – ar savējiem. Aizpeldējām mēs līdz alai, kas ir 27m dziļumā. Tas arī mūsu daiva max dziļums. Tā kā, kad švartojāmies bez mums te vēl bija tikai 2 boti, tad zem ūdens sākumā daiveru bija maz – mēs ar Ināru pie alas aizpeldējām pirmās – varējām mierīgi pafotografēt. līdz alai, tautas vēl nebija tāpēc varēja mierīgi pafotorgrafēt. Pēc tam jau peldējām mazākā dziļumā – pafotografējām vēl vienu nelielu alu, kas ir ap 20m dziļumā. Smuki tur. Zivis ar daudz.
Katja ar savējiem atzīmējās 50m.... Traka... Var teikt, ka ar to viņa izdarīja arī vienu no savām lielākajām kļūdām. Tādus daivus Sems nepieļauj. Un visi to zina. Dziļais gaiss ir un paliek dziļais gaiss... Būtu vismaz viņa tur tikai ar brāli gājusi, bet nē – vajadzēja aizvilkt līdzi draudzeni Sašu, kura ir tikko kā nolikusi OWD un vairāk par 6 daiviem viņai nav, uz dziļo aizgāja arī viņai piešķirtie citi OWD, kuriem šodien pirmais daivs – tipa pat būtu bijis check dive jātaisa – sen nebija niruši, arī daži AOWD viņiem bija līdzi... Īsumā – galīgi crazy gājiens!!! Pilnīga bezsmadzeņu rīcība.
Pēc daiva uz bota Mustafa man saka – zini, ka Katja ar savējiem bija uz dziļo? Es – cik dziļi? Viņš – Katjas dziļuma mērītājs rāda 50m... Tā starp citu pajautāju Žeņam – cik dziļi viņš bijis – saka, ka uz 30m... Skaidrs, arī taisnību nesaka. Finālā, kamēr visi pusdienoja un pēc tam atpūtās uz bota pēc daiva, Mustafa bija pārbaudījis Katjas grupas daiveru kompjūterus – 50m, 48m, 46.6m, 45m utt. Crazy!!! Labi, ka vēl viss beidzās labi, labi, ka visi normāli uz bota atgriezās...
Otrais daivs Shabrour Umm Gammar. Mēs ar Ināru ienirstam pirmās. Pēc plāna maršruts – vraks. Jau ap rifa stūri parādās diezgan stipra straume, bet aizpeldam tomēr līdz vrakam. Tā arī ir vieta, kur mums ir max deep – man 23.4m. Paskatījušās uz lūžņiem, peldam tālāk, bet pie rifa šī stūra straume vispār ir nežēlīga. Vienīgais pareizais lēmums ir mainīt maršrutu – griezties atpakaļ un peldēt pretējā virzienā. Pie pagrieziena ap rifu uz botu piestātni pretim peld Katja ar savējiem – parādu zīmi, ka priekšā ir spēcīga straume. Katja ir vsjo ravno. Un viņi aizpeld tipa paši pārliecināties kas tur par straumi... Mēs ar Ināru papeldam garām mūsu botam un dodamies papētīt, kas atrodas šajā rifa malā. Reti, kad uz šo pusi daiveru grupas peld, parasti visi dodas apskatīt vraku (lai gan, kas nu tas par vraku – atlūzas). Murēnu šajā rifa malā ir daudz. Man atkal uz kādu brīdi nogļučī fotoaparāta bokss – atkal nedarbojas zibspuldzes un makro režīma poga. Tā mēs aizpeldam līdz lielajam ergam – smuki te, apmetam ap to loku un peldam jau atpakaļ bota virzienā. Gliemjus te arī pafotografējām. Pa ceļam satikām vēl Nigmu ar intro. Vispār daiva otro daļu pavadījām fotografējot 5-7m dziļumā. Rifa siena vienkārši ir superīga – daudz nelielu grotu un alu, smukas gaismu spēles, kādā nelielā grotā pat iepeldējām pafotografēt un tur atradām jūras zvaigzni. Jau netālu no botiem Ināra atrada vēl vienu jūras zvaigzni - kaut kādu mutant zvaigzni – ar 6 stariem. Vispār seklumā gar rifa malu te ir daudz ko redzēt. Tā nu mēs tur „ložņājām” līdz Nigms mūs pasauca, lai parādītu, ka zem paša bota ir astoņkājis. Nācās ienirt atpakaļ uz kādiem 12m, bet astoņkājis bija foršs. Divas zivis dzīvojās ap viņu, bet astoņkājis mūs pamanījis mēģināja slēpties un dikti fiksi mainīja krāsas. Safotografējām. Un tad jau parādījās Katjas grupa, no kuras gandrīz puse „sēdēja” uz savu baddy oktopusiem... Nu gan... Tie, kam vēl balonos bija gaiss, arī nonira līdz astoņkājim. Tā teikt – apmainījāmies vietām. Mēs devāmies safety stop – ne jau tusējām zem bota 5 metros, bet aizpeldējām atpakaļ pie rifa sienas un tās 3 minūtes (īstenībā jau vairāk) pavadījām pētot ko vēl interesantu var tur atrast :)
Vispār diena kaut kāda crazy – izrādās, arī šo daivu Katja ar savējiem uztaisījuši kā dziļo, šoreiz gan tikai uz 30m. Prāta reāli laikam nav...
Un vispār, šodien es biju ļaunā ragana (gan jau, ka Katja mani par tādu uzskata, ja vien saprata) – atgriežoties daivcentrā pateicu bosam visu, ko es par Katju domāju. 50m tas jau nu ir par traku, piedevām viņai bija uzticēti daivcentra klienti, nevis viņa nira tikai ar saviem draugiem, vest tikko kā „izceptu” OWD tādā dziļumā vispār nav prāts, vispār nevienu tādā dziļumā vest nav normāli... Un tie divi citi OWD ar nedaudz lielāku niršanas pieredzi (20 daiviem), kuriem šodien vispār bija pirmā daivdiena??? Kas tā tagad tāda jauna tradīcija čekdaivu 50m taisīt??? Un, kur bija garantija, ka ar kādu no daiveriem kaut kas slikts nenotiek??? Tādas garantijas ta nav! Bez tam starp daiviem pavadītais laiks arī bija neliels, pēc tāda dziļuma drusku vairāk kā pusotras stundas virs ūdens... lai pēc tam atkal uz dziļo daivu ietu... neprātīgi...
Boss noklausījās manu stāstu, pēc tam ofisā ienāca arī Mustafa – izrādās ar tādu pašu story – par Katjas dziļo daivu... Nu, pareizi, neviens daivcentrs tak negrib sev problēmas.
Vakarā papļāpāju skype ar BH2 – ārprāc! Viņš ārā sēdēja siltajā jakā!!! Kas Latvijā jau ziema tuvojas??? Es atlidojot mājās nenosalšu??? Man tak nekādu dikti silto drēbju nemaz līdzi nav.... Pēc tam vēl Lii parādījās – tā ka bija kādu brīdi papļāpāšana ar Latviju, redzot arī bildi, kāds ārā laiks... Diez ko karstais toč neizskatījās...
Pēc tam – ap 20:30 mums bija sarunāts satikties ar Ināru un Eviju netālu no „Marlin Inn” viesnīcas – tur blakām ir ziedu veikaliņš, a šodien ta Sadai dzimšanas diena (kas gan vēlāk izrādījās ir rīt – vot kļūda manos pierakstos!!!) – domājām viņai kādu puķi pie dāvanām nopirkt. Izrādījās – normālu puķu nav, ir tikai dikti apbružātas rozes, kaut kādas ne pārāk smukas lilijas un vēl kaut kādas – nekādas puķes, nu un vēl arī „veņiki” jeb padrausmīga izskata ziedu pušķi... Tā arī nekādas puķes nenopirkām, nu nebija nekā tāda, ko tiešām gribētos uzreiz pirkt...
Sarunāts ar Sadu satikties mums bija pie viņas mājas blakus esošajā restorāniņā – tur, kur vakar jau sēdējām. Ieradāmies mēs pirms Sadas, tā ka bija man laiks parunāt ar večuku – šefpavāru. Saku, ka mums vajadzētu „small cake” ar to domājot mazu kūku... Galu galā viņam ēdienkartē ir „cake of day”. Apsolīja, ka viss būs – noprecizējis, ka to dzimšanas dienai vajadzēs – tipa, ar svecīti... Atnāca Sada, sēžam, pļāpājam, tas večuks mani pasauc malā – kad viņš došot zīmi, lai mēs pārmainām vietu no āra terases uz restorāna zāli, tur viņš būšot uzklājis galdiņu dzimšanas dienas svinībām. Īsumā – pēc signāla pārcēlāmies uz restorāna zāli, tur tiešām bija izpušķots galds un.... liela torte.... Mums, izrādās, ir dažāda izpratne par „small cake”... ;) Piedaloties šefpavāram un puišiem no staffa pat nodziedājām „Happy birthday!”. Sadāvinājām dzimšanas dienas dāvanas un, kas cits atlika – ēdām kūku ;) Finālā ar to gan vēl tika sacienāti pārējie restorāna apmeklētāji, kā arī noskaidrojās, ka esmu kļūdījusies pierakstos un Sadai dzimšanas diena ir tikai rīt, piedevām, vienā dienā ar večuku šefpavāru, kurš pat mums savu Itālijas pasi parādīja – tiešām 15.augustā dzimis. Bez tam izstāstīja mums visu par savu ģimeni – 3 dēli, cik katrs no tiem vecs, ka visi atbrauks uz svinībām utt.
Tā nu mēs arī visu vakaru tur pavadījām – svinot tā teikt :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru