16.augusts, 2009.

No rīta mums sarunāts, ka iebraukšu „Moon Valley” viesnīcā un kopā ar Ināru un Eviju iesim uz daivcentru. Dēļ Ināras traumētās kājas – no diving, bet tā kā rīt viņas jau lido mājās, tas nav jau tik traki, kā būtu, ja kāja tiktu traumēta pirmajās atpūtas dienās, tad gan visas brīvdienas būtu totāli izbojātas. Lai gan, protams, jebkura trauma vienmēr ir traka lieta...

Ķeru taxi pie mājas un secinu, ka kavēju. Sms – būšu drīz, gaidiet! Beidzot arī kāds taxi parādās, kas te šorīt – lielais tukšums ielās vai?! Aizvizinājos līdz „Moon Valley”, reception sagaidīju Ināru un Eviju un devāmies uz „Frogman”. Vispār visiem ieraugot Ināru ģipsī un lecam uz kruķiem bija tāds „ārprāts, ārprāts” stāvoklis. Tika sakrāmēts Ināras ekipējums, drusku pasēdēts daivcentrā kamēr boti vēl nav devušies jūrā un tad jau mēs domājām doties prom, nu, biju iecerējusi, ka man būs brīvdiena... Bet Sems saka – „Ingrid, i have some fun divers for you...” Ja jau fun tad fun :) Dabūju es 4 puišus un Svetu. Jautra kompānija.

Saša un Žeņa pirms tam nira ar Katju – abi arī piedalījās tajā very deep daivā. Tad vēl ir Sergejs no Krievijas un Antons no Maķedonijas, nu un Sveta. Sergejam līdzi ir puika, kurš tiek uzticēts Katjai... viņai ar viņu jānirst.

Pirmais daivs - Abu Ramada S. Puiši gandrīz visi ir AOWD, izņemot Sergeju, kurš ir Rescue. Sveta ir OWD, tātad max dziļums 18m, puišiem brīfingā tiek pateikts, ka viņi var nolaisties līdz 20m, bet mēs ar Svetu ievērosim 18m robežu. Daivs izvēršas jauks, daudz murēnu un tā kā puiši brīfingā aizrunājās līdz vrakiem – gribot kādu dienu uz El Mina ienirt, tad for fun safety stopu taisām virs nelielā vraka, jeb lūžņu čupas, kuru Sveta sauc par „ribām”.

Biju ieplānojusi uz daivu ņemt līdzi arī kameru... Brīfingā pateicu, ka, kamēr viņi visi ģērbsies – es drusku ieniršu, lai pārbaudītu kameru. Ieniru, skatos – šķiet, ka atkal bokss sāk svīst... :( Izniru un atdevu boksu augšā uz bota. Maikls vēlāk teica, ka boksā drusku esot bijis ūdens.... Uz otro daivu paņēmu tukšu boksu – it kā viss bija ok....

Sergejs bija sarunājis ar Katju, ka viņa nirs ar savējiem un pēc daiva, kad viņš būs atpakaļ, kad būs jānirst viņa puikam (kuram ir 10 gadi), tad viņš ienirs kopā ar viņiem arī vēl drusku. Ok, ok. Atgriežamies uz botu, Sergejs pat drusku ātrāk uzgāja augšā – mēs vēl nedaudz zem bota patusējām – papeldējām gar rifu, jo balonos gaiss vēl bija. Iznirām, jau bijām nomainījuši ekipējumu, kad uz bota atgriezās Katja ar Sergeju un viņa dēlu. Šoreiz Sems, kurš arī bija uz bota, pat nepasauca Katju kaut kur malā lai izteiktu aizrādījumu, bet pateica visu turpat uz daivdeka. Izrādās, viņa ar 10 gadīgo puiku mierīgi bija nonirusi līdz pašai lejai – līdz gultnei, a tur – zem bota - ir kādi 18-19m... Bet ar 10 gadīgiem bērniem dziļāk par 12m nedrīkst... Sems to redzējis stāvot jau safety stop, tāpēc aizsūtījis lejā Maiklu, kurš gaidīja kārtējo intro, lai pasaka Katjai, ka lai peld uz augšu. Bez tam puika tajos 18-19m dabūjis regulatorā ūdeni un sācis rīstīties, pats augšā uzpeldējis. Tad nu Sems Katjai prasa – vai viņa zina, cik dziļi var tāda vecuma bērnus laist zem ūdens? Izrādās viņa nezin... Tas nekas, ka DM....

Tātad – otrais daivs - Gota Abu Ramada. Šodien kapteinis piestāj Coral garden galā. Daudz zivju, atradām arī akmens zivi. Smuki. Vispār jau visiem daiveriem vienmēr patīk Gota Abu Ramada :)

Starp daiviem ar Svetu pārrunājam ko viņai vajadzētu apskatīt Asuānā – izklausās jau traki – vasarā braukt uz Asuānu un Abu Simbel, bet ja gribas... :) Sarunājām, ka rīt abas paņemsim uz botu savis Ēģiptes ceļvežus, lai var normāli ceļojuma pieturas punktus sarakstīt.

Pēc daiva ar Sašu dodamies uz „Mr.Sam”, Ināra ar Eviju arī atnāk. Rezultātā mēs ar Ināru „skalojam” Sašam smadzenes par dziļajiem daiviem, dekompresijas slimību. Pastāstu kā man bija pirms vairāk kā gada, kad biju nirusi 2 safari pēc kārtas, kur bez dziļajiem daiviem nu nekā neiztikt. Par Pēterburgas barokameru pastāstām, par tur iespējamajām pārbaudēm. Saša pēc sarunas paliek domīgs – vakar viņš nenira, bet aizvakar, kad viņiem bija „dziļo daivu diena”, vakarā esot bijis tāds nepierasts nogurums, arī locītavas drusku sāpējušas... Vot, vot!

Bet pašā vakarā mums ir sarunāta meiteņu pasēdēšana Esplanādē - „Mashmesha” coffee shop. Ināra atklibo uz kruķiem... Reāli, traki! Rīt viņas ar Eviju lido mājās.

15.augusts, 2009.

Šodien daivplānā El Fanous un Turtle Bay. Tas laikam „par prieku” Katjai un viņas grupai – nu lai atkal nesaplānotu kādu „dziļo – dziļo” daivu. Viņiem – visai grupai šodien bija noteikts sagaidīt daivcentrā bosu un tikai tad varēs kāpt uz bota. Laikam visi tika „uz tepiķa”... nu, bet... nevar tak TĀDAS kļūdas taisīt... Nepietiek, ka visi viņi vakar ienira 45-50m, bet arī paķēra uz šo daivu līdzi tikko kā izceptu OWD... arī lielākajai daļai grupas nebija vairāk par 20 daiviem... Un pēc tam vēl knapi nogaidījuši 1:30 starp daiviem devās uz nākamo, kas arī nebija tas seklākais daivs... Nenopietni... Mēs ar Ināru un Jureks ar saviem gaidījām uz bota. Šodien vispār intro nebija. Tikai fun – tātad sertificētie daiveri.

Kamēr gaidījām, no blakus botu piestātnes viens bots gandrīz ieskrēja mūsu daivcentra „Sun Boat” (mēs bijām uz „Rosetta Flower”). Reāls action sākās – „Sun Boat” kapteinis kliedza, lai „Rosetta” fiksi izbrauc no piestātnes, lai viņi varētu pabraukt malā, mūsu bots darbināja dzinēju un brauca nost no piestātnes, daivcentrā esošais personāls skrēja ņemt nost „Sun Boat” trapu un palīdzēt ātrāk atsiet botu, kamēr tam sānā vēl nav izsists caurums... Finālā viss beidzās laimīgi. „Sun Boat” bez nopietnām traumām tika prom no „sliktā” bota, kuram, kā teicis tā kapteinis, radušās problēmas ar motoru... Mēs pēc tam atgriezāmies piestātnē, lai paņemtu Katju ar viņas daiveriem.

Tātad – pirmais daivs bija ieplānots El Fanous. Jūrā vējš un lieli viļņi, kamēr braucām uz daivsaitu – pamatīgi izšūpoja, bots reāli pa viļņiem lēkāja... Iebraucām El Fanous – viļņu dēļ un pārāk daudzo citu botu dēļ piešvartoties normāli nesanāktu un kapteinis izlēma braukt uz Turtle Bay – tas turpat „ap stūri”.

Tur mēs bijām pirmais bots, tā ka ar piešvartošanos problēmu nebija. Tomēr šūpoja pamatīgi. Un Ināra tajā brīdī izdomāja pārvietoties pa augšējo klāju... Uz tā esošais galdiņš gāzās un uzkrita Inārai uz kājas, pēc tam vēl pelnutrauks uzkrita... Evija nonāk lejā un prasa ledu, izrādās, uz bota ledus nav, bet samērcēt dvieli ledaini aukstā ūdenī gan varēja. Kamēr es meklēju dvieli, un puiši to dvieli mitrināja, Jureks meklēja kaut kādu smēri. Ināra sēdēja uz augšējā klāja ar pamatīgu zilumu kreisās kājas pēdas virspusē (nu nezinu precīzi kā to sasisto vietu nosaukt). Sasitums tika sasmērēts ar Jureka atnesto smēri, uzlikta aukstā komprese...

Jautājums – Ināra nirs vai nenirs? Ināra saka, ka niršot, vismaz pamēģināšot. Stafam tika piekodināts, lai palīdz viņai saģērbties, BCD viņa vilks sēžot uz bota malas un pēc tam lēnām iekāps ūdenī.

Kad Ināra jau sēdēja uz bota malas, Ahmedam skrūvējot vaļā viņas balonu, regulatorā ar nelielu blīkšķi pārplīsa o-rings... Tika meklēts jauns regulators... Tā kā šodien uz bota introdaiveru nebija, tad tā izrādījās neliela problēma... Izglāba safety tanks, kas bija nolaists zem bota – Katja uztraucās, ka viņas grupa atkal varētu atgriezties uz oktopusiesm (tas nekas, ka noteikums, ka 100 bāri un griežamies atpakaļ, tas nekas, ka te dziļāk par 14m diez vai sanāks ienirt...) – Inārai tika safety tanka regulators. Ienirām. Skatos, man kameras bokss vienā malā tāds drusku aizsvīdis... ieskatos – arī drusku ūdens boksā parādās. Labi, ka bijām tikko kā sākušas ieniršanu, dziļums vēl tikai kādi 3-4m. Sagrabināju šeikeri, parādīju Inārai, ka nirstu augšā – man problēma ar boksu, lai pagaida. Atdevu boksu Hosamam, sakot, lai taisa „jalla, jalla” vaļā un izņem kameru. Un niru atpakaļ lejā pie Ināras. Pēc daiva, jau izkāpjot uz bota Hosama saka, ka Mailks atvēris bokslu, izņēmis kameru, ka ar kameru viss esot ok. Tiešām, ar kameru viss bija ok, darbojās, ūdens nebija ticis ne pie baterijas, ne atmiņas kartes. Par laimi, ka tā!!!

Turtle Bay daivsaits ir īpašs ar to, ka te niršana parasti notiek rifa otrā pusē – ir jāizpeld caur smilšainu un diezgan tukšu lagūnu, apmēram 1,5 m jāpārpeld rifs un tad tā īsti sākas pats fun dive. Šoreiz, ņemot vērā Ināras traumēto kāju un straumi, kas tika prognozēta rifa otrā pusē, kā arī lielos viļņus virs pārejas, izlēmām peldēt tepat – šajā rifa pusē. Tā teikt, apsekot, kas te interesants... Interesanta nebija nekā – pelēks rifs, kā jau barjerrifa tipa rifiem – tā puse, kas tiek apskalota viļņiem, parasti ir pelēka, tā vairāk kalpo kā pārējā rifa aizsargs. Dažas stingrejas redzējām, šādās tādas citas zivis arī, bet savādāk – patukši.

Bijām sarunājušas, ka daivs būs īss – pēc 15 minūšu peldēšanas griezāmies atpakaļ. Pa ceļam vēl atradām 4 melnus gliemjus – tādus ar tādām kā dzeltenām austiņām. Atceļā vēl drusku atkritumus savācām – pāris vienreizējās glāzes, kolas un minerālūdens pudeles. Precīzi 30 minūtes bijām zem ūdens.

Zem ūdens Ināra par kāju nesūdzējās – bija jau tā notīta ar saiti, lai tūska neietu plašumā, bet uzkāpjot uz bota un papētot kāju tuvāk, viņa kā ārste secināja, ka ļoti iespējams kāds nelielais kauliņš varētu būt lauzts...

Otro daivu – El Fanous mēs izlaidām. Labāk nenirt!

Atgriežoties daivcentrā, boss apskatīja Ināras kāju, iedeva kaut kādu smēri un elastīgo saiti. Tagad, nokāpjot no bota – pareizāk – līdz daivcentram Ināru pat uz balonus pārvadājamajiem ratiņiem atveda, jāteic, ka tagad viņa kliboja vēl trakāk. Kāja sāpēja. Pa ceļam uz viesnīcu aptiekā vēl tika nopirkta elastīgā saite. Pie „Moon Valley” izšķīrāmies, sarunājām, ka ja kas – viņa sūtīs sms. Un es aizbraucu mājā. Pēc kādas pusotras stundas pienāca sms – „esmu ģipsī.... „ Ārprāts! Izrādās, viesnīcā „Novatours” pārstāvis aizvedis Ināru uz slimnīcu, tur uztaisījuši rentgenu – viens kājas pirkstu kauls lauzts, otrs ieplaisājis... uzlikuši ģipsi un iedevuši vienu kruķi, otru kruķi iedevuši viesnīcas reception... Un nu Ināra mācoties lēkāt ar kruķiem... Traki...

Tāda nu mums bija šī diena... Un pat ne piektdiena 13. datums....

Shabrour Umm Gammar - 14.augusts

Umm Gammar - 14.augusts

14.augusts, 2009.

Viss notiek pēc plāna un kā solīts – braucam uz Umm Gammar :)))) Jurekam būs škrobe, ka šodien paņēmis brīvu ;) Jo visiem jau vienmēr gribas uz Umm Gammar. Smuki tur.... :)

Ceļš gan diezgan ilgs – gandrīz pusotra stunda jūrā, piedevām šodien joprojām ir vējš – stiprs vējš, šūpo ne pa jokam, bet „Sun Boat” kapteinis Ahmeds labi lavierē starp viļņiem, nevar teikt, ka šūpotu pārāk traki... Lai gan kā kuram. Nedaudzie introdaiveri, kas šodien ir uz bota pārsvarā guļ – tā vieglāk pārciest šūpošanu. Un tad jau esam klāt. Pirmais daivs - Umm Gammar.

Nirstam mēs divatā ar Ināru, puiši no stafa peld ar intro, Katja – ar savējiem. Aizpeldējām mēs līdz alai, kas ir 27m dziļumā. Tas arī mūsu daiva max dziļums. Tā kā, kad švartojāmies bez mums te vēl bija tikai 2 boti, tad zem ūdens sākumā daiveru bija maz – mēs ar Ināru pie alas aizpeldējām pirmās – varējām mierīgi pafotografēt. līdz alai, tautas vēl nebija tāpēc varēja mierīgi pafotorgrafēt. Pēc tam jau peldējām mazākā dziļumā – pafotografējām vēl vienu nelielu alu, kas ir ap 20m dziļumā. Smuki tur. Zivis ar daudz.

Katja ar savējiem atzīmējās 50m.... Traka... Var teikt, ka ar to viņa izdarīja arī vienu no savām lielākajām kļūdām. Tādus daivus Sems nepieļauj. Un visi to zina. Dziļais gaiss ir un paliek dziļais gaiss... Būtu vismaz viņa tur tikai ar brāli gājusi, bet nē – vajadzēja aizvilkt līdzi draudzeni Sašu, kura ir tikko kā nolikusi OWD un vairāk par 6 daiviem viņai nav, uz dziļo aizgāja arī viņai piešķirtie citi OWD, kuriem šodien pirmais daivs – tipa pat būtu bijis check dive jātaisa – sen nebija niruši, arī daži AOWD viņiem bija līdzi... Īsumā – galīgi crazy gājiens!!! Pilnīga bezsmadzeņu rīcība.

Pēc daiva uz bota Mustafa man saka – zini, ka Katja ar savējiem bija uz dziļo? Es – cik dziļi? Viņš – Katjas dziļuma mērītājs rāda 50m... Tā starp citu pajautāju Žeņam – cik dziļi viņš bijis – saka, ka uz 30m... Skaidrs, arī taisnību nesaka. Finālā, kamēr visi pusdienoja un pēc tam atpūtās uz bota pēc daiva, Mustafa bija pārbaudījis Katjas grupas daiveru kompjūterus – 50m, 48m, 46.6m, 45m utt. Crazy!!! Labi, ka vēl viss beidzās labi, labi, ka visi normāli uz bota atgriezās...

Otrais daivs Shabrour Umm Gammar. Mēs ar Ināru ienirstam pirmās. Pēc plāna maršruts – vraks. Jau ap rifa stūri parādās diezgan stipra straume, bet aizpeldam tomēr līdz vrakam. Tā arī ir vieta, kur mums ir max deep – man 23.4m. Paskatījušās uz lūžņiem, peldam tālāk, bet pie rifa šī stūra straume vispār ir nežēlīga. Vienīgais pareizais lēmums ir mainīt maršrutu – griezties atpakaļ un peldēt pretējā virzienā. Pie pagrieziena ap rifu uz botu piestātni pretim peld Katja ar savējiem – parādu zīmi, ka priekšā ir spēcīga straume. Katja ir vsjo ravno. Un viņi aizpeld tipa paši pārliecināties kas tur par straumi... Mēs ar Ināru papeldam garām mūsu botam un dodamies papētīt, kas atrodas šajā rifa malā. Reti, kad uz šo pusi daiveru grupas peld, parasti visi dodas apskatīt vraku (lai gan, kas nu tas par vraku – atlūzas). Murēnu šajā rifa malā ir daudz. Man atkal uz kādu brīdi nogļučī fotoaparāta bokss – atkal nedarbojas zibspuldzes un makro režīma poga. Tā mēs aizpeldam līdz lielajam ergam – smuki te, apmetam ap to loku un peldam jau atpakaļ bota virzienā. Gliemjus te arī pafotografējām. Pa ceļam satikām vēl Nigmu ar intro. Vispār daiva otro daļu pavadījām fotografējot 5-7m dziļumā. Rifa siena vienkārši ir superīga – daudz nelielu grotu un alu, smukas gaismu spēles, kādā nelielā grotā pat iepeldējām pafotografēt un tur atradām jūras zvaigzni. Jau netālu no botiem Ināra atrada vēl vienu jūras zvaigzni - kaut kādu mutant zvaigzni – ar 6 stariem. Vispār seklumā gar rifa malu te ir daudz ko redzēt. Tā nu mēs tur „ložņājām” līdz Nigms mūs pasauca, lai parādītu, ka zem paša bota ir astoņkājis. Nācās ienirt atpakaļ uz kādiem 12m, bet astoņkājis bija foršs. Divas zivis dzīvojās ap viņu, bet astoņkājis mūs pamanījis mēģināja slēpties un dikti fiksi mainīja krāsas. Safotografējām. Un tad jau parādījās Katjas grupa, no kuras gandrīz puse „sēdēja” uz savu baddy oktopusiem... Nu gan... Tie, kam vēl balonos bija gaiss, arī nonira līdz astoņkājim. Tā teikt – apmainījāmies vietām. Mēs devāmies safety stop – ne jau tusējām zem bota 5 metros, bet aizpeldējām atpakaļ pie rifa sienas un tās 3 minūtes (īstenībā jau vairāk) pavadījām pētot ko vēl interesantu var tur atrast :)

Vispār diena kaut kāda crazy – izrādās, arī šo daivu Katja ar savējiem uztaisījuši kā dziļo, šoreiz gan tikai uz 30m. Prāta reāli laikam nav...

Un vispār, šodien es biju ļaunā ragana (gan jau, ka Katja mani par tādu uzskata, ja vien saprata) – atgriežoties daivcentrā pateicu bosam visu, ko es par Katju domāju. 50m tas jau nu ir par traku, piedevām viņai bija uzticēti daivcentra klienti, nevis viņa nira tikai ar saviem draugiem, vest tikko kā „izceptu” OWD tādā dziļumā vispār nav prāts, vispār nevienu tādā dziļumā vest nav normāli... Un tie divi citi OWD ar nedaudz lielāku niršanas pieredzi (20 daiviem), kuriem šodien vispār bija pirmā daivdiena??? Kas tā tagad tāda jauna tradīcija čekdaivu 50m taisīt??? Un, kur bija garantija, ka ar kādu no daiveriem kaut kas slikts nenotiek??? Tādas garantijas ta nav! Bez tam starp daiviem pavadītais laiks arī bija neliels, pēc tāda dziļuma drusku vairāk kā pusotras stundas virs ūdens... lai pēc tam atkal uz dziļo daivu ietu... neprātīgi...

Boss noklausījās manu stāstu, pēc tam ofisā ienāca arī Mustafa – izrādās ar tādu pašu story – par Katjas dziļo daivu... Nu, pareizi, neviens daivcentrs tak negrib sev problēmas.

Vakarā papļāpāju skype ar BH2 – ārprāc! Viņš ārā sēdēja siltajā jakā!!! Kas Latvijā jau ziema tuvojas??? Es atlidojot mājās nenosalšu??? Man tak nekādu dikti silto drēbju nemaz līdzi nav.... Pēc tam vēl Lii parādījās – tā ka bija kādu brīdi papļāpāšana ar Latviju, redzot arī bildi, kāds ārā laiks... Diez ko karstais toč neizskatījās...

Pēc tam – ap 20:30 mums bija sarunāts satikties ar Ināru un Eviju netālu no „Marlin Inn” viesnīcas – tur blakām ir ziedu veikaliņš, a šodien ta Sadai dzimšanas diena (kas gan vēlāk izrādījās ir rīt – vot kļūda manos pierakstos!!!) – domājām viņai kādu puķi pie dāvanām nopirkt. Izrādījās – normālu puķu nav, ir tikai dikti apbružātas rozes, kaut kādas ne pārāk smukas lilijas un vēl kaut kādas – nekādas puķes, nu un vēl arī „veņiki” jeb padrausmīga izskata ziedu pušķi... Tā arī nekādas puķes nenopirkām, nu nebija nekā tāda, ko tiešām gribētos uzreiz pirkt...

Sarunāts ar Sadu satikties mums bija pie viņas mājas blakus esošajā restorāniņā – tur, kur vakar jau sēdējām. Ieradāmies mēs pirms Sadas, tā ka bija man laiks parunāt ar večuku – šefpavāru. Saku, ka mums vajadzētu „small cake” ar to domājot mazu kūku... Galu galā viņam ēdienkartē ir „cake of day”. Apsolīja, ka viss būs – noprecizējis, ka to dzimšanas dienai vajadzēs – tipa, ar svecīti... Atnāca Sada, sēžam, pļāpājam, tas večuks mani pasauc malā – kad viņš došot zīmi, lai mēs pārmainām vietu no āra terases uz restorāna zāli, tur viņš būšot uzklājis galdiņu dzimšanas dienas svinībām. Īsumā – pēc signāla pārcēlāmies uz restorāna zāli, tur tiešām bija izpušķots galds un.... liela torte.... Mums, izrādās, ir dažāda izpratne par „small cake”... ;) Piedaloties šefpavāram un puišiem no staffa pat nodziedājām „Happy birthday!”. Sadāvinājām dzimšanas dienas dāvanas un, kas cits atlika – ēdām kūku ;) Finālā ar to gan vēl tika sacienāti pārējie restorāna apmeklētāji, kā arī noskaidrojās, ka esmu kļūdījusies pierakstos un Sadai dzimšanas diena ir tikai rīt, piedevām, vienā dienā ar večuku šefpavāru, kurš pat mums savu Itālijas pasi parādīja – tiešām 15.augustā dzimis. Bez tam izstāstīja mums visu par savu ģimeni – 3 dēli, cik katrs no tiem vecs, ka visi atbrauks uz svinībām utt.

Tā nu mēs arī visu vakaru tur pavadījām – svinot tā teikt :)

Aroug Talata - 13.eptembris, 2009.