Maskavā ielidojām precīzi pēc plāna 6:10. Man lidmašīna uz Rīgu 7:10... Caur tranzīta zonas pasu un somu pārbaudi tiku ātri, galu galā – biju tur pirmā, labi, ka tā jauniešu grupa, kas no Kairas lidoja caur Maskavu uz Baku, drusku kavējās, jo tas gan visticamāk es kavētu savu reisu.
Arī Rīgas lidmašīna bija pilna un jau pirms 8 no rīta pēc Latvijas laika es biju Rīgā. Es ta biju Rīgā, bet mana bagāža joprojām izrādās bija Maskavā... Nu bija man tādas aizdomas, ka viņi nepaspēs pārkraut no Kairas reisa uz Rīgas reisu manu bagāžu... Tā nu es stāvēju mūsu lidostā pie slīdošās lentas un gaidīju, vai parādīsies mana bagāža, vai neparādīsies... Un tas pienāca lidostas darbiniece, paprasīja vai es bagāžu gaidot, kā mani saucot un tad pateica, ka mana bagāža kavēšoties, ka tā tikšot atvesta ar pēcpusdienas reisu no Maskavas. Nācās aizpildīt pāris papīrus – par to kāda bija mana bagāža, uzrakstīt iesniegumu „Aeroflot”, ka mana bagāža laikā nav piegādāta utt. Labi, ka vakarā no Atēnām atlido vecāki, tad viņi varēs to manu koferi savākt...
Nu bet ārā mani jau gaidīja Līga. Tā kā sākumā es ta domāju, ka braukšu ar visu smago koferi mājās, tad bija kāds, kas līdz mājām aizved jāsameklē. Nu un Līga pirmā pieteicās. Pa ceļam līdz Ogrei izpļāpājāmies par Hurgadu, Dahabu, dzīvokli utt. Arī pēc tam sēžot dārzā un dzerot tēju to visu turpinājām pārrunāt.
Skatoties uz dārzu un zālē sakritušajiem āboliem kaut kā tā pa īstam sapratu, ka esmu atgriezusies... Tie 2 mēneši Ēģiptē atkal kaut kur bija pazuduši... It kā es nebūtu nekur vispār braukusi...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru