26.augusts, 2009.

Kur šorīt ir palikuši taxi??? Neviena! Galvā pat iešāvās doma – ja nebūs taxi, braukšu ar busu. Bet to jau arī nav... Tukša iela... Aizstaigāju gandrīz līdz boulingam, kad parādījās taksometrs.

Būtībā jau neko nenokavēju. Daivcentrā biju laicīgi un nevienam botam uz mani nebija jāgaida :P

Turpinu nirt ar kostromiešiem. Iļja šodien paņēmis brīvdienu. Par to viņš jau teica vakar, kad visi sprieda, ka gribētu uz „El Mina” vraku ienirt.

Šodien tradicionālie daivsaiti – Abu Ramada :) Pirmais daivs - Abu Ramada S. Maršruts uz Snake garden. Diezgan sen tur nav būts. Ienirām. Zem bota daudz stingreju – guļ uz gultnes un bola acis. Papēta draiverus, pavēro kā tie tuvojas un tad mūk prom. Dažas stingrejas mēģina ierušināties smiltīs, bet šeit, tieši zem bota ir akmeņaina gultne, nav smalko smilšu, tā ka ierušināšanās nesanāk.

Pavērojuši stingrejas, kuras Aleksejs arī vēl pafotografēja, peldam tālāk – apmetam loku ap nelielu ergu un nogriežamies pa labi. Arī no 20m dziļuma esam jau laukā un peldam jau kādos 10-12m. Neesam mēs vienīgā daiveru grupiņa, kas dodas Snake garden virzienā. Galvenais, lai visi vienlaicīgi tur nesapulcētos, tad no snake garden būs tikai smilšains klajums ;) Mēs drusku piebremzējam, palaižot lielāku daiveru grupu pa priekšu. Galu galā – pavērosim lielās murēnas, kuru arī te daudz, dažas tiešām ļoti lieli eksemplāri. Aleksejs tik fotografē.

Nu un tad jau arī mēs esam pie Snake garden. Kādu brīdi patupam uz ceļiem vērojot kā no smiltīm izlīdušas desmitiem tādu kā čūsku galvu – dažas izlīdušas kādus 20-30cm, citas knapi izbāzušas galvas. Taču tās nav čūskas, bet gan zušveidīgie. Piedevām ļoti bailīgi – pietiek piepeldēt drusku tuvāk un – hops – nekā vairs nav, visi kā viens ir pazuduši zem smiltīm.

Pie Snake Garden arī griezāmies atpakaļ. Atpakaļ peldējām gar pašu rifu – sienu apsekojām, tā teikt. Uz rifa stūra, kur ap 5m ir tāda kā neliela grota, tusēja divi spilgtos hidrotērpos tērpti daiveri – vīrietis un sieviete, bet abiem rozā, elektrozaļi un dzelteni tērpi. Koši. Tas jau nebūtu nekas – bet uz tā stūra, gandrīz saplūdusi ar rifu sēdēja liela violetīgi rozīga akmens zivs. Bet sievietes roka jau atradās tikai kādus 10cm no akmens zivs... Uz šeikera grabināšanu viņi nereaģēja. Vienīgi labi, ka tuvāk tai zivij nelīda, bet turpināja grābstīties gar rifu uz otru pusi. Pasaucu kostromiešus, lai viņiem parādītu akmens zivi. Safotografēja viņi to labi nomaskēto zivi. Uz bota pārrunājot daivu, visi tik šausminājās par tiem diviem daiveriem, kuri gandrīz akmens zivī iegrābās. Nu tak, īstenībā jau nevar ar rokām pie koraļļiem ķerties, vispār neko zem ūdens aiztikt... A to...

Otrais daivs - Gota Abu Ramada. Haizivs. Zem bota esošie trigeri palikuši mierīgi. Vairs virsū neklūp. Tā ka nebija ne no kā ar pleznām jāatvicinās :D Apskatījām Haizivi, kostromiešiem gan īsti nesanāca tur pafotografēties, jo virs Haizivs, kad mēs tur piepeldējām, piebrauca 2 daivboti un kaut kur tur pat piešvartojās. Nu vispār!!! Drīz jau pie pašas Haizivs sadomās botus piesiet!!! To 2 botu parādīšanās virs Haizivs aizsedza sauli, nu i nekāda fotografēšanās vairs – tumšs palika...

Pēc tam papeldējām tālāk aiz Haizivs, pār mazajiem koraļļiem, un tad gar rifu atpakaļ uz botu.

Vakarā pēc taebo bija plāns doties uz „EgyptAir” ofisu mainīt biļeti uz Kairu, uz drusku vēlāku datumu. Sākumā domāju, ka iešu es uz turieni viena, bet tad pieteicās Sada. Nu viņai kopš ar vīru pašķīrusies vispār tāda kā depresija. Visas meitenes no Taebo cenšas viņu kaut kā uzmundrināt. Galu galā – labi, ka mājās nesēd un neskumst, un pastaiga līdz „EgyptAir” arī būs taisni laikā. Tā nu mēs lēnā garā aizsaigājām līdz ofisam, kas atrodas aiz lielā tax free veikala, var teikt, Esplanādes otrā galā. Izrādās, biļeti apmainīt var pāris minūšu laikā, tik jāpiemaksā kaut kāda summa. Man tie bija 133 paundi un viss bija kārtībā. No Hurgadas uz Kairu lidošu 4.septembra vēlā pēcpusdienā. Jauki :)

Nu bet pirms doties pa mājām, izlēmām vēl pasēdēt kādā coffee shopā. Galu galā, ja jau uz šo Hurgadas malu esam atklīdušas, tad arī varētu te ievērtēt kādu coffee shopu. Izvēle krita uz nost no tūristu ielas esošo, nosaukumu, gan es jau pēc iziešanas no turienes biju paguvusi aizmirst, bet coffee shops bija gana kologīts – iekārtots tādā kā dārzā – daudz zaļumu, būrīši ar papagailīšiem un krātiņi ar trusīšiem, apkalpojošais personāls kaut kādos stilizētos tautas tērpos... Apsēdāmies mēs pie galdiņa, kur tuvumā nesēdēja kāda no daudzajām arābu ģimenēm – tā viņu tieksme vēlu vakaros iet pastaigāties ar maziem bērniem, nu man joprojām ir drusku neskaidra... Vai ta bērniem nevajadzētu jau būt mājās un saldi gulēt? Bet viņi staipās visur apkārt ar tiem mazuļiem – pārlaimīgie un lepnie tēvi nēsā tos zīdainīšu, pa pēdām seko tikpat pārlaimīgas mātes, tad vecvecāki, brāļi, māsas un vēl kāds bariņš radu vai draugu. Tipa tāda narodnoe guljanie...

Bet vispār coffee shops bija so-so. Vēlreiz diez vai es te nāktu. Pīpe bija – nekas īpašs, piedevām ilgi nesa. Apkalpošana arī – rēķinā ko tik mums klāt nebija pierakstījuši. Domāja, meitenes jau nu nepratīs izlasīt, kas tur arābiski čekā rakstīt :D Kļūdījās! Īsumā – čeku viņi mums trīs reizes laboja :D