Mans mērķis bija izgulēties! IZGULĒTIES!!! Bet kāpēc man to neļauj darīt??? Biju nodomājusi gulēt toč līdz kādiem 9-10, pēc tam lēnām paēst brokastis, apskatīt pie gaismas viesnīcas teritoriju un tad braukt iepirkt saldumus uz Vecpilsētas „Zahraa”, pēc tam uz dzīvokli izmazgāt grīdas, vēl šo to pašopingot, tad savākt daivcentrā ekipējumu un vakarā ar družkām pasēdēt vēl „Chez Sam”. Plāns bija, bet rīts sākās ne tā kā ieplānots.
8:10 mani pamodināja klauvējieni pie durvīm. Varētu jau ignorēt un necelties, bet tas novestu pie tā, ka uzkopējs ienāktu iekšā – vot, viesnīcas mīnuss – durvīm nav bultas ar ko aiztaisīt tās no iekšpuses, tikai atslēga. Un atslēgu aizslēdzot durvis arī nevar atstāt slēdzenē, jo atslēga jāieliek kastītē, lai numuriņā būtu elektrība... Tā ka nācās vien celties. Izbāzusi galvu pa durvīm paprasīju, kas noticis? Un ko tas uzkopējs atbildēja – viņš pajautāja vai man numuriņā viss esot ok!!!!!!! Pateicu, ka viss ir ok un aizvēru durvis. Bet kāda nu vairs gulēšana, ja jau pamodināja, tad nu arī jāceļas.
Ejot uz brokastīm – šorīt uz restorānu, kas atrodas jūras krastā, apskatīju saules gaismā viesnīcas teritoriju – balti korpusi, diezgan daudz zaļumu. Smuki. Brokastis bija jaukas – īpaši jau skats uz jūru. Tā burvīgi – miers, neviens netraucē, tu dzer brokastu kafiju un skaties uz jūru... :)
Pēc brokastīm uz ielas pie viesnīcas noķēru taxi un braucu uz „Zahraa” pēc saldumiem. Labi, ka pirms tam sarakstu, cik daudz jāpērk, biju uztaisījusi ;) Tad atpakaļ uz viesnīcu – saldumi tika iestumti nelielajā numuriņa ledusskapī, un es braucu uz dzīvokli.
Pa ceļam bija savas jautrības – brauca, taxi apdzen melns džips, kam pie stūres vietējā sieviete. Viņa pat vēl taksistam uztaurēja un kaut ko pa logu nobļāva. A šis tik smej – lai jau brauc, te tak ir ātruma ierobežojumi – atļautais maksimālais ātrums ir 60km/h un lai tas nez cik pārsteidzoši nebūtu, bet uz tās šosejas, kas iet uz lidostu, visi šoferi cenšas šo noteikto ātrumu ievērot. Kāpēc? It kā te esot radari uzlikti... Hi-hi-hi!!! Kādi radari!? Nu neticas! Un tad man bija īsts šoks – apzaļumotajā brauktuvju nodalījumā, starp krūmiem uz soliņa ar kaut kādu kastīti (tas laikam arī bija tas radars!!!) rokās sēdēja galabejā tērpts vīriņš... Nu gan! Šoferis nosmīkņāja, bet aiz nākamā pagrieziena stāvēja policijas patruļa, kas bija apturējusi to melno džipu... Tā lūk te ar ātruma ierobežojumiem, izrādās policija tiešām ķer ar radara palīdzību...
Aizbraucu uz dzīvokli, izmazgāju grīdas, sakārtoju visu un vēl kādu laiku paliku tur vienkārši pastrādājot datorā. Prom ejot, izrādījās, Ahmeda palīgs nav ticis galā ar uzdevumu – cik man jāmaksā par elektrību viņš nevarēja pateikt. Tipa – cilvēks no elektrības kantora nākšot tikai rīt... Bāc!!! Nu labi, pateicu, ka tad atbraukšu rīt pēc 12, bet tad gan lai būtu viss aprēķināts.
Tālāk plānā – daivcentrs. Kuģi vēl bija jūrā, kad es tur ierados. Kamēr gaidīju Bobu, saliku ekipējumu - to, ko atstāšu te, un to, ko vedīšu mājās. Un tad jau arī boti viens pēc otra tuvojās piestātnei. Arī Bobs ieradās. Puiši manu ekipējuma somu uzcēla noliktavā uz plaukta, Bobs teica, ja jau es plānojot atgriezties oktobra beigās, tad nemaz tik ilgi es nebūšot prom, tik drusku vairāk par mēnesi... jā tā skatās... tad jā... Šodien uz bota bija bijusi Irēna ar savu draudzeni. Atnākot uz daivcentru viņa paziņoja, ka ar mani tomēr nirt bijis daudz, daudz labāk. Tas priecē. :) Tad no bota atnāca arī Kriss un Džoki, sabučoja mani un teica, ka gan jau novembrī satiksimies... Visi tādi mīļi, mīļi... Nu negribas man braukt prom, ļoti negribas...
Uz botiem atvadīties no visa stafa es tā arī nesaņēmos aiziet. „Laimas” šokolādes konfektes, kas bija paredzētas visam daivcentram, atstāju Bobam, lai viņš vēlāk izdala. Atvadījos no tiem, kas bija daivcentrā un devos prom... Vienā rokā regulatora soma, otrā pleznas ;)
Un atkal braucu uz viesnīcu, lai pēc tam vakarā atkal brauktu uz centru – vēl ar družkām jāsatiekas. Tā nu pašu vakaru pavadījām ierastajā vietā – „Chez Sam”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru