20.oktobris sākās kaut kur pa vidu „Ledus laikmeta” dinozauru filmai. Pēc tam sekoja vēl viena filma – kaut kāda komēdija par Grieķiju, gidi, kura vada ekskursijas pa Grieķiju, nu tā bija romantiskā filma. Kā galvenā varone atrod savu īsto vīrieti :) Nu un pēc filmas beigām mēs jau drīz sākām nolaišanos. Kaira no augšas mirdzēja miljoniem gaismiņu. Tas ir skats, kas mani vienmēr aizrauj... Burvīgi!!!
Kaut arī lidmašīna nosēdās pie Terminal 1, mēs turpinājām ceļu – braucot caur visai lidostas teritorijai līdz Terminal 3. Un trakākais ir tas, ka es nopirku biļeti uz Hurgadu nezinot, ka lidmašīna no Frankfurtes nosēdīsies Terminal 3. Būtu zinājusi, mierīgi būtu pirkusi biļeti uz pirmo reisu, kas ir 5 no rīta, nevis nākamo – 7:00.
Jau lidmašīnā mums bija izdalītas imigrācijas kartiņas un arī veselības pārbaudes anketas – tipa, vai neslimojat ar cūku gripu. Tās veselības pārbaudes kartiņas ienākot lidostas ēkā savāca pirmās. Šoreiz gan nebija neliela armija baltos halātos un maskās tērptu cilvēku, bet gan pāris vīri ar medicīnas sejas maskām. Viņi arī tās anketas savāca. Pēc tam neliela rinda pie banku lodziņiem pēc vīzas, zīmogs pasē par ielidošanu un dodos pēc bagāžas.
Bagāžu gan nācās ilgi gaidīt, es pat kādu brīdi sāku domāt, ko darīt situācijā, ja bagāža nav atlidojusi... Bet tad uz slīdošās lentes parādījās mans plēvēs ietītais koferis un pēc tam tieši tāpat ietītā mugursoma. Bagāža tomēr bija atlidojusi.
Pie muitas kontroles man pajautāja kas ir somās – pateicu daivinga ekipējums un grāmatas. Muitnieks pasmaidīja, un pievērsās ķīniešiem ar ļoti piekrautiem bagāžas ratiņiem.
Tā kā jau biju Terminal 3, tad izdomāju, ka tomēr jāaiziet līdz „Egypt Air” ofisam un jāpajautā, vai nevar samainīt biļeti uz pirmo reisu. Puisis no „Egypt Air” pateica, lai ejot to jautāt pie reģistrācijas un bagāžas nodošanas. Nu, ko – atkal bagāžas drošības kontrole un devos uz „Egypt Air” reisu reģistrācijas letēm. Rinda tur bija diezgan liela, drusku pat sāku šaubīties, vai maz uz to pirmo reisu vēl būs vietas... Bez tam – mana bagāža sver gandrīz 40kg, tas ir divas reizes vairāk kā atļauts uz šo reisu. Un tā ir tikai nododamā bagāža (starpcitu, es tā arī vēl neesmu sapratusi, kas tur iekšā ir tik smags...), nu tā bagāža, kas atlidoja no Frankfurtes.
Tad arī pienāca mana rinda. Pastāstīju puisim savu situāciju – tipa man ir biļete uz reisu 7 no rīta, bet es gribētu lidot ar reisu 5:00. Vai ir iespējams apmainīt biļeti? Viņš aizgāja noskaidrot. Atgriezies paziņoja, ka varot gan, bez tam pat kaut kādu piemaksu par maiņu nepaprasīja... Nu, ko... tikt uz to reisu es varu, bet man ta vēl ir „bagāžas problēma”. Tā arī viņam pateicu – ka man ir vēl viena problēma – mana bagāža ir smagāka par atļauto normu... Puisis tik pateica, lai dodot to bagāžu šurp. 2 somas. Ok. Un nepievēršot uzmanību cipariem uz svariem, aplīmēja manas somas ar lidostas uzlīmēm, pirms tam gan noplēšot Rīgā salīmētas somu identifikācijas uzlīmes. Mana smagā bagāža bez kādām problēmām aizslīdēja pa lentu prom. Super!!! Tikai nu man bija jāpasteidzas, jo biļetē bija norādīts, ka iekāpšana sāksies 3:40 (tas nekas, ka reiss 5:00), bet pulkstenis jau rādīja 3:35. A līdz geitam iet ļoooti liels gabals... Pāris slīdošie celiņi dikti garos koridoros. Tāda pārlaimīga, ka tikusi uz šo reisu, aizslīdēju pa pāris slīdošajām lentām līdz vajadzīgajam geitam. Tautas daudz nebija. Drīz mūs sasēdināja busā un aizvizināja līdz lidmašīnai. Izrādās, pavisam ar šo agro reisu uz Hurgadu lidoja tikai kādi 20 cilvēki... Laikam tāpēc man tā paveicās ar bagāžu :)
Pagulēju drusku līdz Hurgadai, tās 2 filmas lidojumā līdz Kairai bija nogurdinājušas ;) Pamostoties, kad lidmašīna jau sāka nosēšanos, aiz iluminatora debesis bija dūmakaini rozā. Leca saule. Skaisti. Kad nolaidāmies Hurgadā, debesis jau bija oranžas.
Dikti karsts nebija, bet varēja nojaust, ka diena būs karsta.
Bagāža atnāca diezgan ātri. Taxi arī pie izejas no iekšzemes lidojumu termināla ātri dabūju. 30,-LE un būšu dzīvoklī. Piemaksāju vēl taksistam, lai manu bagāžu uzstiepj līdz 4.stāvam. Smaga ta bagāža, bet ar pāris apstāšanām viņš līdz dzīvokļa durvīm to aiznesa. :)
Dzīvoklis dikti daudz nebija pieputējis. Tikai drusku pie durvīm. Sanesu somas, ieslēdzu elektrību, norakstīju skaitītāja rādītājus (lai nevar man te nezi pa ko pēc tam likt maksāt) un... aizgāju gulēt. Apmēram 2-3 stundas pagulēju, tad iztīrīju dzīvokli, mēģināju izdzenāt skudras, kuras drusku ir parādījušās. Un tad jau braucu uz daivcentru.
Izkāpjot pie daivcentra no taxi, turpat stāvvietā no mašīnas kāpa laukā Lena. Ar kurvīti, t.i. bērnu sēdeklīti rokās. Tā nu es pirmo reizi ieraudzīju mazo Evu Mariju. Lenas un Magdi meitiņu. 5 mēneši jau viņai. Bet Magdi nemaz nav līdzīga, pirmais jau ādas krāsa krīt acīs – mazā ir balta, nevis šokolādes brūna kā tētis.
Pasēdējām ar Lenu pļāpājot daivcentrā, kamēr boti atgriezās no daiva. Bija tik superīgi satikt visus :) Boss dikti sapriecājās mani ieraugot. Rīt lai būtu darbā, tā teikt :) Un es tik priecājos :)
Pēc tam vakarā vēl ar Lenu un Larisu coffee shop pasēdējām.
Atgriezties tiešām bija labi. Kaut kā tas drusku vairāk kā mēnesis Latvijā bija pazudis. It kā nekur prom nebūtu braukusi :) Un rīt es atkal niršu Sarkanajā jūrā. Starpcitu, daivcentrā no savas ekipējuma somas izvilku veco 3mm hidru, kurai rāvējslēdzējs saplēsts, un vakarā mājās nomainīju rāvējslēdzēju pret jaunu – pāršuvu. Sausajā tērpā vēl neniršu, pārāk silts te :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru