Šodien es tak nenirstu, tā ka var pagulēt ilgāk. Vismaz es tā domāju. Līdz brīdim, kad 8:20 mani pamodināja telefona zvans. Bobs. Vai es nevarot atbraukt šorīt uz daivcentru – esot ļoti daudz cilvēku un vajagot palīdzību, nu un man tak lidmašīna tikai piektdien. Nu, nemāku es atteikt, tikai pateicu, ka man vajag vismaz pusstundu laika, ka ātrāk par 9 daivcentrā nebūšu. Bobs tik pateica – „Mēs tevi gaidīsim”. Un es ieslēdzot nez kuru tur ātrumu ļoti ātri sataisījos, izskrēju no dzīvokļa un pat taxi izejot uz ielas uzreiz izdevās noķert.
Daivcentrā tiešām tautas bija daudz. Fiksi savācu savu ekipējumu, puiši no stafa gan daļu jau bija paguvuši man kastē salikt. Noskaidroju uz kura bota man jābūt, ar ko niršu un kur brauksim.
Trīs boti – divi daivcentra un viens noīrētais. Bez manis palīgos izsaukti vēl pāris vietējie daivmāsteri – tie gan uz introdaiviem. Man toties nodoti visi fun daiveri. Un mani fun daiveri ir... Oļegs un.... Iļja. Un šodien pirmais daivs būs uz „El Mina”, jo redz Dimam ir AOWD kurss – jauna krievu ģimenīte, vakar viņi taisīja deep un navigāciju, šodien vraks un kaut ko veļ tur Dima viņiem ieplānojis. Tātad uz „El Mina” mēs iesim 2 nelielās grupiņās...
Iļja jau staro, jo šodien viņam final dive un piedevām vēl viņam izdevies tikt uz „El Mina”... Es gan tik ļoti nepriecājos, jo prātā vēl joprojām stāv stāsts kā Iļja niris uz „El Mina” iepriekšējo reizi – ar mēģinājumu nomest jostu, kā arī mans nesenais daivs ar Iļju, kad arī viņam sagribējās lidot uz augšu... Kaut nu viss būtu labi!!!
Jau esot daivcentrā sākām ģērbties, galu galā – vraks ta tepat blakām... Bots piestāja – kā jau ierasts, mēs izlecām, aizpeldējām līdz virvei, kas piesieta pie „El Mina” un tad bots devās piešvartoties drusku tālāk. Ienirām. Brīfingā Iļjam un Oļegam biju pateikusi, ka iesim lejā turoties pie virves, nekāda peldēšana gar virvi neturoties pie tās nebūs. Un ka appeldēsim mēs vraku, visu apskatīsimies un lēnām sāksim izniršanu. Ka neko vrakā aiztikt nevar – tur vēl joprojām ir nesprāguši lādiņi.
Mēs lejā devāmies pirmie, Dima ar saviem studentiem pēc tam. Jāteic, ka zem ūdens straume un slikta redzamība... Nu galīgi neideāli apstākļi... Nonirām bez kādas aizķeršanās. Oļegs bija paņēmis līdzi fotoaparātu un cītīgi centās iemūžināt „El Mina” vraku. Appeldējām apkārt – sākām ar dzenskrūvēm, tad gar podu uz kuģa priekšgalu un pēc tam apskatījām visus dzelžus, lion fish un glase fish barus, munīcijas un ielūkojāmies lūkās un tad jau peldējām virves virzienā, Oļegam balonā bija 70 bāri, jāsāk izniršana. Iļja gan izskatījās neapmierināts, viņam redz esot vēl 110, a cik neapmierinātai tad vajadzētu būt man ar 150 bāriem balonā??? ;) Visu daivu biju pastiprināti vērojusi un uzmanījusi Iļju. Tā kā viss bija ok, nekādus „jokus” viņš nemēģināja taisīt. Sākām pacelšanos – atkal turoties pie virves. Oļegs ar Iļju nedaudz virs manis, es viņiem sekoju un vēroju. Un tad... sākās... Iļja pēkšņi sāka taustīties gar savu svaru jostu... ak, tu šausmas!!! Sagrabināju šeikeri, fuu.... Iļja paskatījās uz mani!!!! Prasu vai viss ok? Viņš – it kā esot problēma ar jostu... Bet ar jostu viss ir kārtībā... Es pārbaudīju viņa jostas sprādzi – ir ciet, tiešām viss kārtībā. Un tā arī pateicu – viss ir kārtībā, labāk turies pie virves, jo straume ir liela. Tas kaut kā novērsa Iļjas uzmanību no jostas un mēs veiksmīgi sasniedzām 5m atzīmi – safety stop. To mēs atstāvējām turpat pie virves, straume bija pārāk liela, lai peldētu līdz botam un zem mūsu bota tas mēģināju noturēties 3min/5m. Kad kompis rādīja, ka var sākt uzniršanu, peldējām uz botu, nācās papeldēt garām vienam botam, jo mūsējais bija piešvartojies otrajā rindā. Straume spēcīga... reāli nesa prom no bota. Labi, ka iznirstot izdevās noķert puišu mesto boju ar virvi un iedot to Oļegam un Iļjam, a to viņi tur dikti cīnījās ar straumi, kas viņus nesa arvien tālāk no bota. Visi veiksmīgi izkāpām uz bota. Izrādās, Dima nemaz nebija ticis līdz „El Mina” vrakam – students bija sapanikojis, tipa dziļums liels, nevaru lejā tikt, bail un dziļāk par 10m viņi nebija bijuši. Vakar arī viņiem esot bijušas šādas tādas problēmas dziļajā daivā – puisis, kā ieraudzījis kompī atzīmi 30m sācis dikti prasīties uz augšu, tipa bail. Vismaz labi, ka nesadomāja fiksi lidot uz augšu...
Tā nu viņi tur bija kādu laiku pie virves tusējuši un tad niruši laukā.
Pēc daiva Dima man prasa - vai es nevarētu uztaisīt tagad vēl vienu daivu, tipa to, kuru es plānoju izlaist, jo redz, viņam uz bota ar OWD, ar kuriem tagad jātaisa vingrinājumi atklātos ūdeņos, bet tie AOWD studenti ta iepriekšējā daivā neko nav redzējuši. Padomāju, parēķināju tabulas un teicu – ok, tikai dziļums būs neliels un daivs nebūs ilgs, galu galā jaunus balonu viņiem nedos – jānirst ar tiem pašiem, kas bija uz pirmo daivu. Labi, ka tur viņiem pa 100 bāriem bija palicis. Man bija nedaudz vairāk.
Otrais daivs – El Fanadir N. Tā kā daivs bija ieplānots nelielā dziļumā, tad mēs mierīgi varējām nodarboties ar visādu sīku zemūdens dzīvnieciņu meklēšanu, īpaši jau dažādu gliemju. Fanadir siena viņiem patīk, te vienmēr var ko atrast. Daiva statistikā – 5 oranži strīpainie gliemji, 1 zilganpelēkais ar dzeltenajiem punktiņiem, vairākas akmens zivis, 3 murēnas, daudz lion fish. Un bijām zem ūdens mēs gandrīz 40 minūtes. Vismaz tie Dimas studenti elpoja labi.
Nu un trešais daivs – El Fanadir S. Dimu un viņa AOWD mēs „izmetām” ātrāk – viņiem drifts. Man pa telefonu tika paziņots, ka no „Sun Boat” man tiks iedoti 2 franči, jo Mustafa, lai ietu ātrāk, piepalīdzēšot ar intro daiveriem. Tā ka mums būs normal dive. Grupa paliela ;) – Iļja un Oļegs un 2 franči. Vienīgais daiva mīnuss – atpakaļ nācās peldēt pret straumi. Savādāk bija smuki – pat strīpaino murēnu, kas bija ieslēpusies aliņā, atradām. Bija arī oranži strīpainie gliemji, akmens zivis, lion fish. Un gandrīz 50 minūtes zem ūdens.
Tagad gan tas bija man final dive šajā reizē.
Atgriežoties daivcentrā atkal mazgāju ekipējumu, liku žāvēties – rīt pēcpusdienā braukšu pakaļ.
Nu un pēc tam braucu uz dzīvokli krāmēt koferi – šodien pārvācos uz viesnīcu. Sākumā jau bija doma, ka es tur ieradīšos jau 12 dienā – tas tajā gadījumā, ja nebūtu braukusi uz daivcentru nirt. Sakrāmēju mantas, rīt vēl tik jāatbrauc grīdas izmazgāt un tad jau viss ok.
Prom ejot Ahmeda palīgam pateicu, ka rīt būšu, lai līdz tam laikam sarēķina cik man jāmaksā par elektrību. Apsolīja izdarīt.
Aizbraucu līdz hotel „Arabella” – nākamās 2 dienas, līdz pat lidošanai mājās, es te dzīvošu. Iečekojos, numuriņi tiešām austrumu stilā. Un tā kā bija jau vakars un vakariņu laiks, izpētījusi reģistratūrā iedoto karti, nolēmu vispirms apskatīt viesnīcas teritoriju – tas nekas, ka jau tumšs, un pēc tam iet vakariņās. Teritorija izrādījās pietiekoši liela, lai bez kartes varētu arī tumsā apmaldīties ;) Bet ejot uz vienu no restorāniem, nācās šķērsot tādu kā nelielu ieliņu, kur viens vietējais bija izlicis savus tepiķus – pārdošanai. Jāteic, ka mierīgi tiem tepiķiem paiet garām nevarēja... Vai nu es izskatījos kā vispār pirmo reizi uz Ēģipti atbraukusi, vai vienkārši tas pārdevējs bija ieraudzījis jaunu seju – bet „uzklupa” viņš man – vai nevajag tepiķi, dikti labi tepiķi utt. Pateicu, ka nevajag un gribēju iet prom, a šis nostājas ceļam priekšā – tipa nelaiž garām – vai varētu parunāties. Atrunas, ka nav laika, nelīdzēja. Beigās viņš vēl piedāvājās mani vakarā uz pilsētu aizvest!!! Bāc!!! Ko viņš iedomājas!!! Kas es kāda muļķe, kas pirmo dienu Ēģiptē un nezina kā vietējie mēdz uzmākties??? Un finālā es izrādīju man tik reti uznākošo neiecietību pret vietējiem – un pateicu atklātā textā, lai liek mierā, ka mani neinteresē ne viņa tepiķi, ne viņš pats!
Par vakariņām – biju izvēlējusies itāļu restorānu – varu teikt, ka bija garšīgi. Bet pašā vakarā vairs uz pilsētu braukt negribējās, pasēdēju turpat viesnīcas bārā, rakstīju textus blogam un vēroju viesnīcas iemītniekus. Ļoti daudz vāciešu un itāļu, krievu gandrīz vai nav (bet – gandrīz – jo staigājot pa viesnīcas teritoriju nācās novērot vairākus krievu pārus, kuri fotografējās gandrīz pie katras palmas vai ziedošā krūma, tas nekas, ka jau tumšs un ka „ziepju trauka” zibspuldze diez vai pietiekami izgaismos to palmu un pašu fotografējamo). Vēl jāteic, ka iemītnieki vairāk cilvēki gados, pensionāru daudz. Un ļoti daudzi no viņiem sēdēja bārā dzēra kokteilīšus vai alu. Galu galā – viesnīca ir ar ALL ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru