Pēc plāna šī ir šoreiz noslēdzošā niršanas diena. Rīt jāizguļas, jāsakārto dzīvoklis un jāpārceļas uz viesnīcu. Sveta baigi labi tādu pāris dienu palikšanu viesnīcā nosauca – safety stop – kad vajag atpūsties. Nu, bet atpūsties gribas, vispār gribas tā vienkārši kādu dienu ņemt un izgulēties... Tādas dikti vienkāršas man tās prasības :)
Piebraucot pie daivcentra, vispirms iegāju veikalā nopirkt sulu, ko paņemt uz botu. Veikalā satiku Džoki – Maikls jau vakar teica, ka Kriss un Džoki atbrauc. Iepirkāmies abas un kopā devāmies uz daivcentru. Izrādās, viņi atbraukuši uz divām nedēļām, bet pirms došanās šurp jau paguvuši nopirkt biļetes nākamajam braucienam uz Hurgadu – 16.novembrī.
Šodien Sveta ir prom, tad kad mēs pošamies uz botu, viņa visticamāk jau sēž lidmašīnā Kaira – Milāna. Es nirstu ar Irēnu. Arī šodien Iļja ir uzticēts Mustafa. Viņiem gan šodien vēl ir viens nirējs – Oļegs.
Arī Jureks šodien ir uz bota – viņam viena OWD un viena introdaivere. Mēs jau ar Irēnu pagūstam pasmīnēt, ka „very sexy man” šodien ir ar divām „very sexy” meitenēm.
Un vēl šodien „Rosettai” ir jauns kapteinis ;) – ierastajam kapteinim ir iedota brīvdiena un „Rosettu” šodien stūrē Ahmeds - „Sun Boat” kapteinis.
Pirmais daivs Small Giftun. Jātaisa drifts. Izrādās, mēs ar Irēnu vienīgās plānojam driftu. Pa ceļam uz Small Giftun sarunāju ar kapteini, ka mums būs small drift – nu, neliels drifts. Visu lielo maršrutu neiesim, jo Irēna diezgan ātri izelpo balonu. Saģērbjamies un gaidām signālu. Amrs no augšējā klāja, kad pasaku, ka tālāk mūs nevajag vest, ka apmēram te arī leksim, nodot to tālāk kapteinim. Signāls un mēs ar Irēnu ielecam ūdenī. Ielecot Irēna kaut kā uzsit oktopusu un no tā sāk plūst gaiss – kamēr problēma tiek novērsta, kādi pārdesmit bāri ir zaudēti. Ienirstot viņai balonā palikuši tikai 150 bāri... Labi, ka pieteicu mazo driftu... Un labi, ka straume bija ar mums. Diezgan ātri aizpeldējām līdz botam, bet Irēna no ūdens izkāpa ar kādiem 40 bāriem balonā.... Tas pie tā, ka dive time viņai bija tikai 34 minūtes un daiva vidējais dziļums bija apmēram 11-12m. Man kaut kā ar 130 bāriem kāpt uz bota negribējās – patusēju zem bota vēl ar Krisu un Džoki. Gandrīz vai zem paša bota, zem neliela koraļļa atradu sarkano jūras zvaigzni ar zilajiem punktiņiem. Vispār visādas sīkās zivtiņas pavēroju. Dikti jau gribētos fotoaparātu atkal paņemt zem ūdens... būtu tik bokss...
Otrais daivs Gota Abu Ramada. Uz jautājumu – ko es labāk gribētu – Coral Garden vai Haizivi, saku, ka šoreiz man vienalga – vakar tak bija Haizivs, bet aizvakar Coral Garden. :)
Kapteinis piestāja pie Coral Garden – mēs pat bijām rindā pirmais bots – gandrīz vistuvāk, vēlāk gan mums priekšā, gandrīz virs paša rifa bija piešvartojušies vēl divi citi boti.
Ienirām un lēnām peldējām apsekot Coral Garden. Smuki jau, bet arī daiveru daudz. Tāpat kā zivju ;) Krokodilzivs sēdēja starp smadzeņu koraļļiem. Grūperu diezgan daudz, neiztrūkstošie dzelteno un zilgano zivju bari. Vispār jau man te dikti patīk peldēt tieši nelielā dziļumā, apmēram 7-8m. Koraļļu labirints var teikt. Smuki. Atpakaļ mēs tieši tā arī peldējām. Ieraudzīju rozīgi violetīgo akmens zivi – ir jau viņa dikti nesmuka, bet tai pašā laikā vienkārši burvīga. Irēna pēc tam uz bota teica, ka ko tādu viņa redzējusi pirmo reizi. Nedaudz tālāk peldēja vēl viena daiveru grupa – sagrabināju šeikeri, lai pievērstu viņu uzmanību. Nācās diezgan ilgi gaidīt, kamēr kāds uz manu pusi paskatījās... Kad viņu gids beidzot bija sācis skatīties apkārt, kas te tā grabina, parādīju viņam, ka te ir akmens zivs. Ko viņš uz to atbildēja? Vai man viss esot ok!!! Drusku pie sevis nolamājos un parādīju zīmi – ok! Ja jau neinteresē tā akmens zivs, tad neko... Bet viņa bija tiešām dikti smuka...
Tālāk bija uz koraļļa guloša krokodilzivs. Gandrīz saplūdusi ar koralli – gandrīz vai vienā tonī. Kaut kā nevarēju papeldēt tai garām, neparādījusi to bez Irēnas vēl kādiem citiem daiveriem... Šoreiz netālu peldošais daiveru pāris gan atpeldēja apskatīt krokodilzivi un to pat pafotografēja :)
Mēs peldējām tālāk uz botu. Un kad bijām jau pie rifa stūra, kur jāpagriežas uz botu pieturas vietu, man kaut kā tā pēkšņi aizgāja, ka šis tak man šoreiz ir final dive... Pat pāris asariņas zem maskas nobirdināju... Negribas braukt prom...
Uz bota pēc daiva pārrunājām redzēto, Irēnai dikti paticis, izrādās, līdz šim neviens viņai tik daudz dažādas zivis un zemūdens dzīvnieciņus nebija rādījis... Hmm... Man laikam pa šo laiku acs ietrenējusies uz dažādām grūti pamanāmām zivīm...
Saliku ekipējumu, no jostas noņēmu svinu – viss, niršana ir galā. Un palika reāli skumji... Un šoreiz ir trakāk kā visas citas iepriekšējās reizes, vēl nekad man nav gribējies te palikt, nekur nebraukt prom... Puiši no stafa uzzinājuši, ka man ļoti iespējams šodien ir noslēdzošā daivinga diena, arī tādi pabēdīgi staigāja. Nu, mēs te visi esam tā saraduši, kā viena liela ģimene...
Kad bots devās prom no Gota Abu Ramada, uzkāpu uz augšējā klāja – domāju vienkārši pasēdēt un pavērot jūru. Jāteic, ka dienas otrā pusē laiks drusku sabojājās – vējš, lieli viļņi... Nesanāca man mierīga pasēdēšana... Kapteinis pasauca pie sevis, nosēdināja savā vietā un teica – stūrē nu tu! Oj!!! Labi – skaidrs kurā virzienā jābrauc, bet kā bots vadāms...??? Ahmeds parādīja kas un kā, piebilstot, ka viss tikai jādara mierīgi, atvēra vēl kompasu un parādīja kur kas pēc grādiem atrodas. Vot i Ingrīda nu vari stūrēt botu uz daivcentru... Briesmas!!! Man reāli bija bailīgi, kamēr sapratu, kas un kā... oj oj oj. Amrs, kurš ar Ibrahimu turpat spēlēja šahu, uzjautāja – „Ingrid, where we are going?” Viņiem ta jautri, piedevām, kapteinis aizgāja mierīgi pasēdēt – un diezgan patālu no manis... Nācās vien brīžiem saukt palīgā – help! – kad īsti nesapratu, kas un kā, kā botu dabūt atpakaļ pareizā virzienā... Viena lieta ir vadīt botu, kad laiks ir mierīgs, bet kad jūrā ir lieli viļņi... oj oj oj... Vispār drīz gandrīz viss stafs sēdēja augšā un vēroja „new captain”. Jureks pat atnāca, apjautājās vai es labi vadot botu, uz ko Ahmeds atbildēja, ka labi gan :) Bez tam man tika parādītas pogas, kuras nospiežot var signalizēt. Nu, vajadzēja tak man to visu izmēģināt ;) Viena poga, kad signāls atskan bota priekšgalā, otra – aizmugurē. Nospiežot aizmugurējā signāla pogu, trepēs parādījās Big Ahmed (tas ir tas cilvēks, kura pienākumus uz bota mēs ar Māri un Inesi nekādīgi nevarējām saprast) galva – un diezgan nepamierināti viņš kaut ko arābiski nobēra. (Jāteic, ka šodien uz bota ir trīs Ahmedi – kapteinis, tad puisis, kurš palīdz ar ekipējumu un vēl arī Lielais Ahmeds). Kapteinis un pārējie par to dikti uzjautrinājās, jo izrādās, ar šo signālu var izsaukt arī kādu no personāla, kā kapteinis teica „nu, ja kapteinim sagribas tēju vai kafiju”. Es pajautāju, ja es vēlreiz to pogu nospiedīšu, vai kāds vēl atnāks no personāla. Par to visiem bija lielā jautrība – neatnākšot, jo visi jau esot te :)
Tā nu es stūrēju botu gandrīz līdz pašam daivcentram, protams, kapteinis laiku pa laikam piepalīdzēja. Netālu no daivcentra, pie „Sun Rise” viesnīcas, kādu gabalu mums priekšā izbrauca divi vējdēļi – nu, es nospiedu taures signālu, par ko visiem atkal bija liela jautrība – redz, kā Ingrīda ātri saprot lietas būtību :)))
Tikai iegriešanos daivcentra piestātnē kapteinis veica pats. Izrādās, izdomājuši viņi tagad mani pa nopietnam iemācīt stūrēt botu – tipa, rīt varētu turpināt... Nu, nu... man mājās, var teikt, jau jābrauc...
Kāpjot no bota gan Hosama, gan Ahmeds saka – līdz rītam! Nezinu, diez vai... Man plānā rīt tikai pēcpusdienā atbraukt pēc ekipējuma...
Daivcentrā izmazgāju ekipējumu, parunāju vēl drusku ar Bobu un fiksi devos prom... Nu nevarēju es šodien no visiem atvadīties, pateicu tikai „Poka, poka, Bye, see you tomorrow!” un devos prom... Raudāt gribējās. Reāli šoreiz ir ļoti grūti aizbraukt, dikti mēs te visi esam saraduši, grūti būs pamosties un nebraukt uz daivcentru, grūti būs bez Sarkanās jūras... Viens ir skaidrs – pēc pāris mēnešiem es braukšu atpakaļ...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru