Tas nu ir par traku!!! Šorīt 8 no rīta man atkal klauvēja pie durvīm, tas nekas ka bija uzlikta šiltīte – „Lūgums netraucēt!” Protams, atkal cēlos un gāju prasīt, kas šoreiz par lietu. Šoreiz viņš gribēja zināt – vai es zinot, ka man 12 ir check out. Saku, ka zinu gan. Nākamais jautājums – cikos es čekošos ārā? Saku – 12. Tāda mums tā saruna. Un kāda man vairs gulēšana... Saģērbos un devos pēc brokastu kafijas jūras malā :) Brokastoju šoreiz ļoti ilgi – lēnām dzēru kafiju un vēroju jūru... Ehhh.... Skaisti....
Tad saliku visu, kas vēl nebija salikts, koferī un 12 visas somas aiznesu uz reģistratūru. Pateicu, ka ap 17 būšu atpakaļ – nu uz 17 man bija transfērs uz lidostu. Un pati aizbraucu... uz dzīvokli... :D Kā vakar družkas teica – kāda tev jēga no viesnīcas, ja gandrīz visu laiku tu esi dzīvoklī... Vispār jau pareizi... Nākamreiz vairs nekādas viesnīcās!!!
Ahmeds ar palīgu sēdēja dārzā. Piegāju parunāties – kas ar elektrības rēķinu. Palīgs jeb mazais riebeklītis saka, ka vīrs no elektrības kantora neesot atnācis, es saku, ka pēc pāris stundām lidoju prom un tā kā gribētu samaksāt. Tad nu šis vilka laikā diezgan nobružātu burtnīcu un kalkulatoru. Un sāka rēķināt. Jāteic, ka aprēķinātā summa mani pārsteidza – nu dikti jau liela. Prasu – par kādu periodu tad tā ir. Uz šo jautājumu viņam nebija ko teikt. Un tad viņš zvanīja uz kantori, kas tā kā to dzīvokli apsaimnieko. Finālā es pa telefonu parunāju ar kaut kādu puisi, kurš teica, ka ja man ir laiks, lai atbraucot uz kantori tur samaksāt... Ar laiku gan bija nu tā... Aizsūtīju vēl sms Līgai ar jautājumu – kā labāk darīt – maksāt viņiem ar pārskaitījumu no Rīgas par elektrību, jeb labāk braukt uz firmas ofisu. Sarunājām, ka es aizbraukšu. Galu galā – tāpat tur garām būs jābrauc. Tas viss ir centrā, pie viesnīcas „Roma”.
Kantorī, kurš izskatījās vairāk pēc kādas lorda darbistabas – tādas mēbeles, brokāta aizkari, gleznas un spoguļi – sēdēja tikai viena meitene (lai gan darba vietu, spriežot pēc datoriem, bija daudz vairāk). Viņa tad arī sarēķināja cik man par elektrību jāmaksā. Jāteic, ka viņas aprēķins no Mazā Riebeklīša aprēķina atšķīrās precīzi par 200 paundiem...
Pēc tam, tā kā vēl drusku bija laiks līdz transfēram, aizgāju na dorozhku pasēdēt uz „Mr. Sam”. Jureks ar saviem poļu daiveriem bija jau priekšā un uzzinājis, ka es braucu prom, tā drusku saskuma. Nu, jā – bija jau mums visiem forša kompānija uz bota. Arī „Mr.Sam” puiši sāka taujāt – kā, es tiešām braucot prom? Nu, jā – braucu gan... Ūdenspīpi gan labu uz atvadām uztaisīja :)))
Un tad jau es braucu atpakaļ uz „Arabella” – kur mani gaidīja transfērs – šoferītis bija ieradies pat ātrāk. Braucot uz lidostu ceļu aizšķērsoja policija – bija notikusi avārija – vieglā mašīna ieskrējusi elektrības stabā (stabs bija betona vai kā nu tur), mašīnai visa priekša sadauzīta, stabs nogāzts... Nu, jā – ātri braukt viņiem patīk... Traki... Nu un visas tās avārija rezultātā bija izveidojies sastrēgums, policija nelaida nevienu tai avārijas vietai garām, lai gan 2 joslas šā kā tā bija brīvas. Un tad mans šoferītis izcēlās – pasaucis policistu viņš tam ņēmās stāstīt, ka „madam kavē lidmašīnu, ka dikti jāsteidzas”. Mūs palaida :)
Lidostā es biju dikti laicīgi, lai neteiktu, ka pārāk laicīgi. Uz iekšzemes reisiem reģistrācija sākas stundu pirms izlidošanas, bet es biju ieradusies 2 stundas pirms reisa... Bez manis vēl viena arābu ģimene gaidīja uz čekošanās sākumu. Tā kā darīt īsti nebija ko, nosvēru bagāžu... mmm... jāaaa.... bija vairāk par 20kg... bija visi 25kg... Būs kaut kā jāmēģina tikt cauri bez maksāšanas par pārsvaru...
Mums par prieku čekošanos uz reisu sāka ātrāk nekā plānots, pirms manis bagāžu nodeva kāds amerikānis – skaists vīrietis, es vēl nodomāju, nu tādam gan man nesanāks blakām lidmašīnā sēdēt... Un ar bagāžu man vispār paveicās – izvelkamais rokturis bija iesprūdis un dabūt to atpakaļ koferī nu nekā. Saku tam kurš, bagāžu uz svaru lentas liek – vai viņš to rokturi nevar nolauzt, galu galā traucē. Viņš mēģināja, mēģināja – bet nekā. Nu bet pa to laiku otrs bija paguvis man biļeti izdrukāt, koferim birku pielīmēt un finālā koferis aizgāja bez problēmām :)
Uz Kairu, izrādās, lidoja ļoti daudz cilvēku. Un kad sakāpām lidmašīnā, izrādījās, smukais vīrietis sēž man tieši blakām :D Teikšu gan uzreiz, ka pēdējo dienu laikā dabūtais klepus visu „izjauca” ;) Lidojuma sākumā uznākusī klepus lēkme, tāda ka pat asaras sāka birt, panāca tikai to, ka smukais vīrietis pierāvās pēc iespējas tuvāk iluminatoram un aizslēpās aiz žurnāla, kuru lasīja... Vot tā... :(
Kairā ielidojām 8 vakarā. Bagāžu drusku nācās pagaidīt, un tad vēl to smago koferi iedabūt busā, kas brauc uz Terminal 3.
Un kas darījās Terminal 3... Nu ko tādu es vēl nebiju redzējusi... Cilvēku bija vairāk kā vajag, izstumties ar ratiem caur pārpildīto zāli bija ļoti grūti. Kas te notika? Ramadana laiks, daudzi brauc uz Meku un tos, kuri brauc, atnākušas pavadīt ģimenes, draugi, radi, varbūt pat visi ciemi... Tie, kas uz Meku tērpti baltās galabejās, visi tie radi-draugi uzskata par obligātu ceļotāju sabučot, paspiest roku un izteikt kādu novēlējumu. Un tas viss rada ļoti lielu drūzmu... Ceļotājiem uz Meku pat bija atvērtas vairākas atsevišķas pārbaudes vietas. Es to sākumā nebiju sapratusi, jo parasti jau visi iet caur jebkuru no pirmās, pirms bagāžas nodošanas, pārbaudes punktiem. Kad biju gandrīz vai visu rindu nostāvējusi, vīrs, kurš „komandēja parādi” norādot kur kuram jāiet, man pajautāja – uz kurieni es lidošot. Uz Maskavu. Tas jums jāiet uz to tur pārbaudes punktu... Bāc!!! Atkal garum garā rinda... Izstāvēju arī šo rindu. Tad atdevu koferi, lai ietin normālā plēvē, lai koferis tā teikt galīgi pa daļām nesajūk. Un tad jau čekošanās, bagāžas nodošana. Neuztrauca arābus mans smagais koferis. Iečekoja man bagāžu līdz Rīgai.
Gaidot Maskavas reisu sēdēju kafejnīcā un dzēru kapučino un vēroju apkārtējos. Izrādās, uz Meku lido divu veidu ticīgie – vieni, kas ģērbušies baltās galabejās, nelielām somiņām plecā, un kaklā iekārtām id kartēm, kur teikts, ka viņi lido uz Meku. Un otri – viņi ir ietinušies tādos kā baltos, ļoti garos frotē dvieļos, nu kā tādās togās, basām kājām, kurās uzautas tikai iešļūcenes. Jāteic, ka tie aptītie dvieļi nav diez ko gari – tā apmēram līdz celim. Un šādi tērpušies ir tikai vīrieši. Man pat kafejnīcā blakām sēdēja ģimene – tēvs un abi nelielie puikas bija satinušies tajos baltajos dvieļos, bet māte ar mazo meitiņu vienkāršās arābu sieviešu garajās kleitās un lakatos.
Cerība, ka lidmašīnā man neviens blakus nesēdēs un varēs mierīgi pagulēt neattaisnojās... Blakus sēdēja arābs gados, otrā ejas pusē viņa sieva un 2 bērni... A es biju cerējusi pagulēt pa visiem 3 krēsliem... Vispār drusku sapīku par šito faktu, bet tad mans blakussēdētājs pārcēlās uz blakus rindu – blakus vienam no bērniem. Tagad man bija vienai 3 vietas :) Stjuarts – šoreiz apkalpe bija tikai vīrieši, atnesa man vēl sedziņu un spilvenu. Viss – gulēšu. Pamodināja gan pa vidu, lai iedotu „pusdienas”, bet savādāk nogulēju līdz pat Maskavai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru