11.-12. decembris, 2006. Hurgada, Ēģipte

Noslēgumam tā kā būtu jābūt, ne :)

Vispār mēs jau esam atpakaļ, šo pēcpusdien ielidojām Rīgā.
Bet ja jau noslēgums, tad noslēgums - tātad par visu pēc kārtas.
Brīvdienas tiešām atkal bija paskrējušas nežēlīgi ātri. Klāt jau bija pirmdiena - un mēs vairs nenirām - 24 stundu pārtraukums pirms lidojuma. Lai nebūtu jānīkst pilsētā, vai viesnīcas pludmalē, mēs ar Ināru no rīta atkal devāmies uz daivcentru. Tā jau tāda kā tradīcija - dienā, kad vairs nirt nevar, vienkārši atpūsties uz bota. Mūsējo bija maz - mēs abas, tad Anatolijs, Džokija un Kriss. Lietuviešu daiveri bija aizdevušies uz Luksoru ekskursijā, Židrunas laikam atpūtās viesnīcā vai sēdēja internetā. Pārējie - intro. Nira tikai Kriss ar Džokiju (nu neskaitot intro), mēs pārējie vienkārši peldējām. Diena kā jau diena uz intro bota - Abu Ramada S un Gota Abu Ramada. 

Kamēr intro katrs uzturējās instruktora-gida pavadībā pa 20 min. zem ūdens, mēs ar Anatoliju peldējām, bet Ināra pasnorkelēja. Nu, man snorkelēšana vienkārši nepatīk.... Za to, es nedaudz atsvaidzināju iemaņas freedaivingā. Mēnesis bez treniņiem - un jūtams, ka jau tā kā drusku neiet tik labi... 

Starp intro izcēlās viens pāris - vīrs un sieva. Sieva visu laiku staigāja satinusies sporta jakā un drebinājās, bet vīrs bija tāds šustrijs - visu laiku skraidelēja pa botu - nu tāds nemiera gars. Un ne tikai ar to viņi "iekrita" mums acīs. Es pirmo reizi redzēju, kā kāds dodas snorkelēt ar baseina cepurīti galvā... :))) Lieta tāda, ka vīram bija sākuši izkrist mati, nu aiz vecuma (diez ko jauns jau nu viņš nebija), bet tā kā laikam plikais pakausis viņam radīja kompleksus, tad tam pāri - no vienas puses uz otru - viņš bija pārķemmējis matus, bet lai peldot, "frizūra" neizjuktu, viņš galvā lika zilu, puķainu baseina peldcepuri (kas, starp citu, krāsās bija saskaņota ar peldbiksēm, masku un trubiņu). Un tad viņš tā ļoti naski, sparīgi peldēja ap botu. Nu jā, tas bija jāredz.

Nu īsumā - mēs visu dienu pavadījām atkal jūrā. Atgriežoties krastā kaut kā īpaši uzmanība pievērsās botiem, kas no daivsaitiem atgriežas mājās... Tu tā sēdi uz augšējā sun deka, skaties jūrā un domā, ka atkal kādu laiku to visu neredzēsi, jā - šoreiz es tiešām ievēroju cik daudz botu atgriežas no izbraukumiem.... Ļoti, ļoti daudz....

Nu un atgriežoties uz sauszemes vēl īsas un sirsnīgas atvadas daivcentrā, un tad iesākumā ierastā pēc-daiva programma - shisha un piparmētru tēja "Mr.X", bet pēc tam ļoti fiksos tempos viesnīcā sakrāmējām šeit atstājamās mantas (dvieļus, fēnus utt.) un braucām uz Mubarak-2 pie vienas no draudzenēm, kas te ieprecējusies - pie viņas mēs vienmēr atstājam daļu mantu, nu, lai nav vienmēr jāvadā līdzi vai jāpērk katru reizi, kad atbrauc - tas par pludmales dvieļiem. Mani laikam, no mājas izrakstītu, ja es atkal pēc kārtējā brauciena uz Ēģipti atvestu kādu milzīgo pludmales dvieli :))) Tagad jau kādi tādi 8 gabali mājās mētājas...

Pēc tam vēl bija papļāpāšana pie vakariņām ar Lenu un Židrunas un tad jau - jalla, jalla (ātri, ātri) - kā jau ierasts uz pēdējo brīdi atliktā iepirkšanās. Lai kā man nepatīk tā kaulēšanās un iepirkšanās - ko padarīsi, ja katru reizi, kad braucu uz Ēģipti radi, draugi, paziņas sataisa tādu pasūtījumu sarakstu.... Tad nu mēs ar Ināru, kā jau ierasts secinājušas, ka esam aizsēdējušās pļāpājot ar Lenu, rikšiem metāmies meklēt visus nepieciešanos pasūtījumus. Tas tā ap pusnakti jau bija. Paveicās, kaut kā visu paguvām sapirkt. Un paguvām ar vēl "El Arabi" coffee shopā šoreiz pēdējo shishu uzpīpēt.

Te atkal viens story - ir "El Arabi" viens apkalpotājus (jauniņais), kurš, kad mēs viņam kaut ko pasūtījām, nekad nevarēja saprast vai viņš ir sapratis, ko mums vajag - varēja viņam jautāt vai nu angliski, vai arābiski - reakcijas nekādas, kaut ko noņurdēja zem deguna un viss. Tad nu vakar vakarā - mēs pasūtījām shishu un sulu kokteiļus, pasūtījumu mums atnesa minētais puisis. Un mums par pārsteigumu pēkšņi viņš pajautā "How are you?" Es tā apstulbu, ka spēju tikai pateikt "Ok", uz ko viņš atbildēja "Allah Akbar" un aizgāja. Bet Ināra toties sāka ķiķināt sulas glāzē. Sēžu es un nesaprotu, kas te notiek. A Ināra saka, atceries, to anekdoti, ko Miša stāstīja? Tipa "Lidosta. Kāds jaunietis iet prom atstājis somu. Drošības dienests to pamanījis viņam seko un saka - "Jaunais cilvēk, jūs aizmirsāt somu!" uz ko ir atbilde: "Allah Akbar!"" Nu un tad jau arī es sāku ķiķināt - ko mums saprast ar šo "Allah Akbar"?! Kā Ināra teica - a es jau to sulu kokteili paguvu iedzert :)))

Un tad jau vēl atlika pats grūtākais darbs - somu sakrāmēšana... Transfērs šorīt 7:30, lidostā mēs iebraucām vieni no pirmajiem, vismaz pie reģistrācijas mēs bijām pirmie (visi 6 no mūsu viesnīcas). Tur atkal sākās nelielas jautrības - vismaz mēs ar Ināru visam tam sen jau pieejam ar humoru, savādāk - sanāk vien nervu bojāšana. Lieta tāda, ka vietējie, kas sēdēja pie iečekošanas letēm paziņoja, ka mūsu vārdu nav sarakstā. Tipa mums tā kā biļete ir, bet pasažieru sarakstā mūsu tomēr nav. Kamēr lidostas darbinieki skraidelēja viens pie otra ar jautājumiem, mēs ar Ināru sākām jau apspriest iespēju palikt te ilgāk - nekādu problēmu. Un tad atklājās, ka mūsu iečekotājs prosto skatījies nepareizajā sarakstā - pavisam uz citu reisu. Gadās arī tā. Nodevām bagāžu, iedeva mums iekāpšanas talonus un devāmies mēs uz pasu kontroli un tālāk uz tax free zonu gaidīt paziņojumu ar uzaicinājumu doties uz mūsu geitu. Laika bija dikti daudz. Izpētījušas visu suvenīru bodīšu sortimentu (a ko citu tur darīs) mēs sēdējām un gaidījām savējo reisu, kad pienāca tie paši lidostas darbinieki, kas mūs reģistrēja reisam (kuru viņi sākumā nevarēja atrast). Un ko viņi mums jautāja - lai parādot savus iekāpšanas talonus. Mēs pabrīnījāmies aiz ko ta tā un uzrādījām prasīto. Un ko šie - dod mums jaunus iekāpšanas talonus, kuros mums nomainītās vietās - no 28E un F un 18 E un F. Bez jebkādiem paskaidrojumiem... Nu nekas, sēdējām nevis, kā pašas smējāmies "bagāžas nodalījumā", bet lidmašīnai pa vidu.

Un tad nepilnas 5 stundas gaisā un mēs jau bijām Rīgā. Te lija....