10.februāris, 2007. St.Pēterburgas barokamera - pārbaude uz noturību pret dekompresijas slimību

2007.gada februāra sākumā pabiju St.Pēterburgā. Brauciena mērķis bija iepazīties ar barokameru, kā arī (ja sanāktu - iziet kādas pārbaudes).

Jāteic, ka Zemūdens peldēšanas fizioloģijas katedra atrodas tieši blakus Vitjebskij vogzal - stacijai, kur pienāk vilcieni no Rīgas, kā arī turpat blakus atrodas arī pietura, kur pienāk autobusi no Rīgas. Viss pa rokai, tā teikt :)

Pārbaudes procedūras daiveriem parasti tiek organizētas nedēļas nogalēs - sestdienu rītos, bet ja ir kāda nopietna problēma - barokamera darbojās arī svētdienās. 

Kādas procedūras tad tur tiek piedāvātas:

1) Noturība pret dekompresijas slimību (ilgst ~6 stundas, grupā 3-6 cilvēki) - programmā: lekcija "Kas tas ir - dekompresijas slimība, kā tā izpaužas, kā no tās izvairīties", medicīniskā pārbaude (mēra asinsspiedienu), uzmanības testi, procedūra barokamerā (30m nākas pavadīt 1 stundu, tad seko "izniršanas" procedūra - kopā barokamerā nākas pavadīt apmēram 2 ar pusi stundas), tad atkal veselības pārbaude un uzmanības testi, kam seko arī 4-reizēja "burbulīšu" klausīšanās asinīs.

2) Noturība pret slāpekļa narkozi (ilgst ~5 stundas, grupā 2-8 cilvēki) - programmā veselības pārbaude, testu pildīšana (3 dažādi testi), "ieniršana" uz 70m, kur atkal jāaizpilda tie paši testi, kas sākumā un tad sākas "izniršanas" procedūra.

3) Noturība pret skābekļa toksisko iedarbību (ilgst ~4 stundas, 1 cilvēks).

4) Ieniršana barokamerā uz 60m.

5) Ieniršana barokamerā uz 80m.

6) Ieniršana barokamerā uz 100m.

7) Procedūru cikls, lai paaugstinātu noturību pret dekompresijas slimību (5-7 seansi, katru dienu pa 1 seansam, kas ilgst ~ 2 stundas (vēlams no rītiem).

Pieprasītākās ir pirmās 3 procedūras, bet, kad es sestdien biju katedrā, tad tur 2 maskavieši pārbaudīja sevi uz 100m - izskatījās drūmi, un kā teica paši barokameras darbinieki - nesaprotam, kāpēc viņiem to vajag - viens puisis sēdēja un vispār gandrīz nekā nereaģēja, a otrs nosvīdis uzvedās galīgi crazy - abi bija slāpekļa narkozes iespaidā. Tad nu arī, kad bija sasniegti 100m, viņi tika lēnām "celti" augšā... Var jau būt, ka labāk, nu, ja ir vēlme sev atzīmēt "deep 100m", tad to darīt barokamerā, nevis open water.... Tur vismaz tevi "izvilks"...

Šajā sestdienas rītā es arī izgāju pārbaudi uz noturību pret dekompresijas slimību – it kā jau sākumā nekas tāds īsti nebija plānots – bija tikai plāns apskatīties kā tur viss izskatās, uzzināt, kas tieši tiek piedāvāts, nu un piedalīšanās pārbaudē – tas bija tikai kā iespējamais variants – ja būs iespējams, ja būs brīvas vietas. Un brīvas vietas, jeb pareizāk – kompānija, lai dotos barokamerā bija. Pārbaudīties uz noturību pret dekompresijas slimību bija ieradusies neliela daiveru grupa no Maskavas un Vasīlijs Ivanovičš Černovs (kurš barokamerā ir galvenais) mani pievienoja maskaviešiem. 

Ja godīgi, man acis bija lielas, kad ieejot klasē uz lekciju priekšā sēdēja paziņas, ar kuriem kopā nācies nirt Hurgadā - kārtējo reizi apstiprinājās teiciens, ka pasaule tomēr ir ļoti maza.
Lekcija bija ļoti interesanta - pat to liels paldies Aleksejam Anatoļjevičam Mjasņikovam, kurš ļoti interesanti par visu stāstīja. Uzreiz varēja saprast, ka cilvēks mīl savu darbu. Tika arī demonstrēti dažādi video materiāli par nepareizu izniršanu, kas tādā gadījumā notiek organismā. Vēl rādīja slaidus, kur redzami „ļaunie” burbulīši asinsvados utt.

Pēc tam izmērīja mums asinsspiedienu, pārbaudīja uzmanību - bija tests, kur vajadzēja sekot lampiņas mirgošanai un kad tā pārstāja mirgot, bija jānospiež poga; tad atkal lampiņa dega - poga bija jānospiež, kad lampiņa sāka mirgot. Vēl bija uzdevums pēc iespējas precīzāk nostopēt sarkano bultiņu, kas visu laiku iet pa riņķi, tā lai tā būtu virs zaļās bultiņas. utt.

Nu un tad bija pati procedūra barokamerā. Mūs visus 4 iesēdināja barokamerā, iedeva līdzi dažādus daivžurnālus un "nolaida" uz 30m. Tur mēs tad arī pavadījām stundu. Sarunāties 30m dziļumā bija dikti funny - balss tā izmainās, paliek tāda spalgi čerkstoša. Par to vien sākumā bija lielās jautrības - tipa, es labāk nerunāšu, ja jau mana balss skan tik traki. Barokameras apkalpojošais personāls ik pa laikam ar mums sarunājās caur mikrofonu vai vienkārši tāpat ieskatījās iluminatoros, lai pārliecinātos, ka ar mums viss ir ok. Pēc stundas sākās "izniršana", lēnām mainījās spiediens, elpot kļuva vieglāk - nu, jā, zem ūdens 30m elpot no balona caur regulātoru ir pavisam savādāk nekā sēžot 30m barokamerā.... 

Nu un apmēram pēc 2 ar pusi stundām mēs bijām beiguši pārbaudi barokamerā - un tikām izlaisti laukā. Tad atkal sekoja veselības pārbaude - asinsspiedienu izmērīja, tad atkal tādi paši uzmanības testi kā pirms iekāpšanas barokamerā, bet pēc tam cienāja mūs ar tēju un cepumiem. Un tad sākās procedūra "klausāmies burbulīšus asinīs" - katram no mums 4 reizes klausījās kā pa vēnu joņo asinis un mēģināja starp visu saklausīt vai nav arī kādi burbulīši (ja tādi būtu, tad tiktu dots skābeklis, lai no tiem tiktu vaļā). Nevienam neko sliktu nesaklausīja. Pagaidu slēdziens - mums ir vidēja un augsta noturība pret dkb, bet konkrētie dati tiks atsūtīti uz e-pastu. Tā, ka gaidu. Vismaz labi, ka nepateica, ka nirt nevar.... no tā es īstenībā drusku baidījos.....

Jāteic, ka slēdzienā, kuru vēlāk saņēmu e-pastā, bija teikts, ka man ir augsta noturība pret dekompresijas slimību.