27.aprīlis, 2007. Safari uz Rocky - Zabargad

Šodien tikai 2 daivi. Var teikt, ka safari ir noslēdzies. Abi daivi ar Nitrox. Vismaz man. Pirmais daivs – El Mlahy. Kamēr bots švartojās pie rifa un mēs gaidījām brīfinga sākumu, ap botu peldēja bars delfīnu. Vismaz kādi 30 gabali... Iespaidīgi. Zem ūdens gan mēs viņus vairs nesatikām.

Ienirām – izrādās būs jāpeld pa tādu kā kanjonu. Ļoti skaisti. Šoreiz pat vairāk uzmanības pievērsām koraļļiem un interesantajiem labirintiem nevis zivīm.

Vienīgais, kas drusku traucēja niršanu – auss problēma - viena auss izlīdzinot spiedienu joprojām čerkst...

Otrais daivs - Shaab Claudia. Atkal alas, kanjons – skaisti. Zem bota bariņš lielu Napoleonu. Daivs bija super! Un laiks arī šodien vienkārši burvīgs - ūdens kā spogulis.

Ar to arī safari noslēdzās. Iebraucām Hamatā. Tur gan ostas teritorijā Rescue nācās kārtot final exam – cietuša daivera glābšana. Vispirms „glāba” viens, tad otrs. Pārējie no bota vēroja cietušā daivera glābšanas operāciju – bija jautri. Es joprojām uzskatu, ka Rescue ir viens no interesantākajiem daivkursiem. Vienīgais, kas drusku lika saraukt degunu – tas viss notika ostas teritorijā... virs ūdens peldēja arī kaut kur izlijusi degviela, dažādas drazas... nu diezgan netīrs ūdens... Tādā peldēt nu nevarēja būt diži patīkami...

Tā kā niršana bija noslēgusies – skalojām un žāvējām ekipējumu. Krāmējām somas, jo rīt no rīta braucam uz Hurgadu. Nu bet pašā vakarā bija safari noslēguma ballīte – svinīgās vakariņas un pēc tam pasēdēšana, kas šoreiz ievilkās gandrīz līdz agram rītam – tā teikt, 6 no rīta vairs nebija jābūt uz brīfingu un jāgatavojas niršanai, tā ka varēja mierīgi patusēt :) 

26.aprīlis, 2007. Safari uz Rocky - Zabargad

Agrais daivs – turpat kur nakts daivs – Paradise Reef. To, ka vieta skaista varēja jau nojaust iepriekšējā vakarā nakts daiva laikā. Koraļļi, zivis, arī krāsainie gliemji. Peldējām pa tādu kā kanjonu un alām. Burvīgi!!! Bija arī neiztrūkstošās Napoleonzivis, Eddy pat ar vienu no tām mēģināja paspēlēties – mētājot nelielo bumbiņu.

Otrais daivs – Keef Reef. Izraksts no log-book – Napoleoni jau sāk apnikt. Šis saits atkal bija ar grotām un tādu kā tuneļu sistēmu koraļļos. Ja godīgi – aizdomājos par cave diving....

Trešais daivs – Shaab Aiman. Kārtējā skaistā vieta. Zemūdens aizas, ielejas, tuneļi, alas. Daudz "smadzeņu" koraļļu. Interesanti. Pirmo reizi savā dzīvē redzēju mikroskopisku stingray. Daiva beigās diemžēl labajā ausī iekļuva ūdens – izniru puskurla.... Spiedienu ausīs var izlīdzināt, tomēr labajā ausī tas notiek čerkstošu skaņu pavadībā....

Nakts daivs – Shaab Sataya. Es pat teiktu – nedaudz ekstrēmi. Pirmkārt, straume, otrkārt – lielie lion fish bari. Ienirām – zem bota pa pilno lion fish. Izrādījās, ne visi mūsējie zināja, ka lion fish peld uz gaismu – un tik mierīgi spīdina tām virsū lukturus... Mēs ar Ināru peldējām kā noslēdzošais pāris. Vērot, kā lion fish burtiski nesas pakaļ daiveriem – kā tādas mazas raķetes, nu bija interesanti. Nācās tik ik pa laikam grabināt šeikerus, ziņojot, lai kāds no fotogrāfiem uzmanās – lion fish turpat pie rokas.... Bet Saša „Ūsas” mūs reāli sabiedēja. Tā kā mūsu uzdevums bija pieskatīt Stasu, lai viņš fotografējot kaut kur neatpaliktu un nepazustu, tad mēs lēnām peldējām grupas beigās un vērojām pārējos. Fotogrāfi bija atkal „uzbrukuši” kārtējam mazajam astoņkājim, kurš fiksi mainīja krāsu no zaļas uz tumši brūnu un centās noslēpties koraļļu dobumā. Skatos, Saša „Ūsas” notupies smiltīs mierīgi sēž un vēro kaut kādus koraļļus, bet viņam jau gandrīz pie pašas rokas piepeldējusi lion fish. Grabinu šeikeri, bet Saša nereaģē – prosto sēž un viss. Un tad tālāk kā palēninātajā kino – Sašas roka pavirzījās vēl tuvāk lion fish, bet pats viņš joprojām to lion fish nebija pamanījis.... Un tad viņš ar roku gandrīz iegrābās tajā blakus esošajā lion fish... Tā kā uz šeikera grabināšanu viņš nereaģēja, atlika tikai peldēt klāt un paraut malā. Pareizāk – es lielā ātrumā peldēju pie Sašas, to pašu darīja arī Ināra. Vienlaicīgi mēs bijām pieņēmušas lēmumu, ka kaut kas jādara. Saķērām Sašu aiz BCD un balona ventiļa un burtiski parāvām malā. Var teikt, ka pēdējā brīdī – pašam nemanot būtu viņš roku ieliecis tieši lion fish.... A tā ta indīga..... Noteikti, Saša nodomāja, ka mēs ar Ināru esam reāli sajukušas – azotku „noķērušas”, ja jau tā viņam uzklūpam – un šis fiski pievienojās pārējai grupai. Uz bota, vēlāk mēs viņam atvainojāmies, ka tā pēkšņi parāvām viņu malā un izskaidrojām notikušo. Izrādās, to lion fish viņš tiešām bija pamanījis tikai pēc tam, kad mēs viņu bijām parāvušas uz augšu....

Bez „uzmācīgajām” lion fish bija arī citas zivis. Bija murēnas, skorpēnas utt. Atradām arī „Spāņu dejotāju”. Vispār daudz dažādu sīku un interesantu zemūdens būtņu. Daivs tiešām bija superīgs, to pat nesabojāja stiprā straume, kas burtiski neļāva izkāpt uz bota – nācās drusku papūlēties – sparīgāk kustināt pleznas un stingri ieķerties ūdenī nolaistajās trepītēs.

25.aprīlis, 2007. Safari uz Rocky - Zabargad

Pirmie divi daivi – Zabargad. Skaisti, skaisti, skaisti!!! Napoleonzivju vienkārši daudz. Gandrīz var teikt – viņu te ir bariem. Nu un vispār tie napoleoni jau sāk apnikt. Jāteic, ko tādu es nekad neteiktu par niršanu, piemēram, Hurgadas daivsaitos...

Gan pirmo, gan otro daivu uzsākām no bota, bet atpakaļ atgriezāmies ar zodiaku. Par gidu mums bija topošais daivmāsters - Aleksejs. Vispār daivi bija tādi mierīgi. Atpūšamies :) Jauki :)

Trešais daivs St. Johns Habil Ali – šoreiz grupas sadalījās pēc pasūtītā Nitrox. Tiem, kas bija pasūtījuši Nitrox, nācās nirt ar Mustafu. Pārējie, kam balonos bija nevis Notrox, bet gaiss, aizgāja uz dziļo – meklēt haizivis. Man bija Nitrox, Inārai arī. Tā ka baddy sistēma netika izjaukta. Vienīgais, kas ne īpaši iepriecināja – nāksies nirt ar Mustafu, nu un kā rādīja šī safari pieredze – tātad ļoti ticams, ka nekas labs finālā nebūs.

Ar zodiaku devāmies uz niršanas sākumpunktu – atpakaļ bija paredzēts atgriezties pašu spēkiem, bez zodiaka palīdzības. Tāds plāns tika izvēlēts papētot straumi, kā arī laika apstākļus – viļņi bija diezgan pamatīgi. Plānā bija arī „izkrist” no zodiaka ar tukšiem BCD un visiem satikties 5-6m dziļumā. Nu – šādos viļņos, iekrist no zodiaka ūdenī un pēc tam visiem savākties vienkopus virs ūdens pirms daiva sākuma, nu tas būtu diezgan pagrūti, lai gan noteikti ne neiespējami. Gan jau, ja ko tādu noteikti vajadzētu darīt – arī izdarītu. Tā ka šīs dienas trešais daivs sākās ar atmugurisku kūleni pār zodiaka bortu. Diemžēl lielo viļņu dēļ „iekrišana” ūdenī izvērtās par palielu burzmu... Kāds kādam uzkrita virsū, uzsita ar pleznu utt. Jāteic, ka iekrītot ūdenī gandrīz vai zem mums peldēja 2 haizivis. Diemžēl tāda daiveru bara iztraucētas, ātri pazuda dzelmē. Straume bija liela, piedevām ar mainīgu temperatūru – te tu peldi siltā, te aukstā ūdenī. Bija arī vēl citas haizivis - redzējām vēl trīs gabalas. Un tad jau bijām appeldējuši apkārt rifam – un uz botu.

Nakts daivs – Paradise Reef. Tika atgriezts mūsu šīs dienas gids – Aleksejs. Tas priecē, jo nirt ar Mustafu absolūti nesagādā nekādu prieku.

Super skaista vieta! Zivju daudz. Astoņkāji, Spāņu dejotāji utt. Viens no astoņkājiem papriecēja mūs ar krāsu maiņu – no gaiši zaļa tas diezgan naski kļuva brūns :)

Tā kā šajā daivsaitā bez mūsu bota stāvēja vēl pāris safari kuģi, tad arī zem ūdens daiveru bija diezgan daudz. Lukturu gaismas kā diskotēkā :))) Bet vienalga bija foršs daivs!

24.aprīlis, 2007. Safari uz Rocky - Zabargad

Esam klāt! Zabargad un Rocky. Braucot gar Zabargad, lielajā kopkajītē pēkšņi mūsu brīfinga laikā ieskrēja Antons (puisis no Kostjas grupas) un pasauca Muhamedu – lai nākot paskatīties. Rezultātā uz klāja izgāja visi, lai noskaidrotu, kas notiek. Kostjas grupa, kurai torīt brīfings notika ārā atpūtas zonā, bija ieraudzījuši pa salu skrienam cilvēku, kurš vicināja kaut kādu zilu auduma gabalu... Muhameds labu laiku viņu vēroja binoklī – komanda sūtīt uz krastu zodiaku netika dota. Salas galā atradās vēl viens safari bots. Bet Muhameds uz salas gar krastu skrejošo vīru nokomentēja – militāristi. Un viss.

Šajā dienā visi dienas daivi bija Rocky Island, bet nakts daivs jau Zabargad.

Rocky nācās saskarties ar ļoti mainīgu un stipru straumi. Īpaši pirmajā daivā – nācās papūlēties, lai tiktu uz priekšu, sevišķi jau pie rifa stūriem. Koraļļi skaisti, daudz mazu, krāsainu zivtiņu. Straumē labi varēja redzēt kā mazās sarkanās zivtiņas cenšas peldēt uz priekšu, bet straume tās nes atpakaļ. Tunči bija un napoleonzivis arī.

Šī bija tā reize, kad neniru ar Ināru – viņa un vispār gandrīz lielākā daļa Eddy grupas ar Eddy aizgāja uz 70m. Priekš kam viņiem tas viss? Nezinu... Mani kaut kā šādas atzīmes savā „dive history” īsti nevilina... Vismaz ne tādā veidā...

Nu un tā kā lielākā daļa daiveru bija devušies sevi iepazīt 70m dziļumā, pārējiem nācās nirt Mustafa pavadībā. Jāteic, ka šoreiz izdevās iztikt bez kaut kādām gida – grupas nesaskaņām.

Un vēl - mans BCD joprojām nedaudz laiž gaisu. It kā ne pārāk daudz, bet tomēr... Un nirt ar kaut arī nedaudz, bet tomēr bojātu ekipējumu nav nemaz tik patīkami.

Otrajā daivā Vova kārtoja Dry Suit kursu. Bija interesanti pavērot kā, piemēram, zem ūdens viņš met kūleņus. :) Par pašu daivu – nu straumes dēļ nācās mainīt iecerēto virzienu. Sākotnēji bija doma niršanu sākt no zodiaka un atgriezties uz botu. Bet straumes dēļ tas nesanāca. Uz botu atgriezāmies arī ar zodiaku.

Niršanas vieta ir laba. Koraļļi skaisti. Sīko zivju daudz. Napoleonzivis peld. Bija barakudas.

Uz trešo daivu atkal notika daiveru pārgrupēšana. Mēs ar Ināru un 4 puiši – topošie Rescue un DM tika iekļauti Eddy grupiņā. Tas viss tāpēc, ka puišiem bija paredzēts veikt dažādus uzdevumus savu kursu ietvaros, bet mēs ar Ināru piekritām labāk nirt ar viņiem un pavērot jautrības, nevis nirt ar nepatīkamu gidu. Pārējiem šai reizē diemžēl nācās vēlreiz tomēr pieciest Mustafu...

Priekšnojautas izrādījās patiesas - šis patiešām bija jautrais daivs – puišiem bija jāveic dažādi vingrinājumi, tai skaitā arī „panikojošais daiveris” – kā darboties situācijā, kad kāds no daivieriem zem ūdens sācis neadekvāti uzvesties.

Mēs ar Ināru peldējām kā noslēdzošās un vērojām visu notiekošo - ne tikai puišu izpildītos vingrinājumus, bet arī zivis. Bija napoleonzivis, to te tiešām ir ļoti daudz. Eddy mēģinājums pievilināt nepoleonzivi ar nelielas bumbiņas palīdzību šoreiz neizdevās - napoleons uz šo joku neuzķērās. Vēl nelielā alā redzējām 2 mazas haizivis. Super! Vispār alas un groti, kas te ir nelielā dziļumā, ir ļoti skaisti!

Nu bet par pašu jautrāko - īsi pirms došanās ūdenī Eddy man uzjautāja – vai negribu nedaudz piepalīdzēt, vai es nevarētu notēlot panikojošo daiveri? Vai tad man grūti! Nekādu problēmu. Tikai Inārai gan nepaguvu to virs ūdens pateikt. Peldot centos viņai parādīt - ja ar mani kas notiek, viss ir ok, tas ir speciāli. Jāteic, ka šī bija tā reize, kad zem ūdens dikti būtu noderējusi piezīmju planšete... Ja godīgi, nebiju īsti pārliecināta vai Ināra, no tā, ko centos viņai ar zīmēm parādīt, visu bija sapratusi... Nu bet ar Eddy mums bija sarunāts, ka viņš dos zīmi, kad man jāsāk panikot.

Daiva sākumā varēja pavērot kā puiši pēc kārtas tēlo panikojošos daiverus un atbilstoši baddy pārim cenšas mierināt panikojošo. Mums ar Ināru tas bija real fun!!! Pārsmieties varēja! Vislabākais bija Koferis. Viņa šī daiva baddy Aleksejs uzsāka panikot, bet Koferis mierīgi peld uz priekšu un neliekas ne zinis. Ļoša tikai paniko un paniko, bet neviens nedodas viņu „glābt”. Beigās jau Koferis, protams, piepeldēja pie „cietušā”, bet ar lielu nokavēšanos gan.

Un tad sākās mans „teātris”. Eddy deva zīmi, ka griežamies apkārt – peldam atpakaļ, un zīmi man – sāc panikot! Norāvu masku un pametu to uz Ināras pusi. Tālāk sekoja nekontrolēta vicināšanās ar rokām, riktīga plivināšanās, tā teikt, raustīju kaut ko pie sava ekipējuma utt. Nu, panikoju. Reāli mani pirmā glābt devās mana baddy – Ināra. Centos parādīt viņai signālu „Ok”, piedevām tā, lai pārējie īsti nepamana. Šķiet, Ināra saprata un laikam tikai tad viņai tā īsti palika skaidrs, ka tas, kas te notiek ir tikai teātris. Jāteic, ka tūlīt pēc tam parādījās arī glābēji. Kuri tad glāba? – abi topošie DM. Koferis atkal esot visus novērojis no malas, Makss tikai atņēmis Inārai manu masku, kuru vēlāk atdevis DM. Nu un es nemaz necentos tik ātri „nomierināties” – dziļa ieelpa un izspļāvu regulatoru. Ja jau panikojam – tad panikojam ;) Vova ar Alekseju reāli bija uzsākuši „panikojošā daivera” mierināšanu. Man fiksi tika mutē iegrūsts regulators. Puiši, tā teikt, noslīkt man neļāva :))) Bez tam abi puiši mani stingri turēja, neļaujot mēģināt strauji uzpeldēt. Maskas man joprojām nebija. Kā pa miglu sapratu, ka Vova prasa – kur mana maska? Paraustīju plecus - nezinu. Rezultātā viņš man atdeva savu masku! Bet pēc kāda brīža klāt jau bija piepeldējis Makss, kurš no Ināras bija paņēmis manu masku un nu to iedeva Vovam. Nu un tad panikojošais daiveris manā personā bija nomierināts un mēs peldējām atpakaļ uz botu. Kā vēlāk Ināra teica – es esot masku uz viņas pusi pametusi diezgan neveiksmīgi – gandrīz aizlaidusi to dzelmē zilajā – nācies viņai drusku dzīties pēc manas maskas.

Iznirstot, atdevu Vovam masku un pateicu paldies, uz ko viņš atbildēja – eta nasha rabota! :) Bet toties Makss ar Koferi sāka bez maz vai korī – mēs visu sapratām, tas bija speciāli, tu biji podstavnoe litco, tas viss bija teātris  utt. Un uz bota visi jau stāstīja kā viņi tur mani glābuši – īpaši jau tie, kuri gandrīz neko nebija darījuši... Tāpat panesās jautrības par tēmu ”bruņinieks izglāba princesi, nu viņam viņa jāprec” :))) Aha! Ko vēl ne!!?? Mani tā kā 2 „bruņinieki” glāba... ko tad tagad – daudzvīrība??? Jautrības par „glābšanas” tēmu turpinājās visu vakaru un arī turpmākajās dienās.

Nakts daivs jau norisinājās Zabargad. Diemžēl ar Mustafu.... Toties šoreiz pēc daiva nikns bija viņš – mēs vienkārši savā starpā sarunājām, ka gidam pakaļ nedzīsimies, peldēsim mierīgi, skatīsimies koraļļus un zivis. Kur mums steigties! Just relax! Un kas tad Mustafam atlika – daiveri nejoņoja viņam pakaļ, bet peldēja tā it kā viņa tur nemaz nebūtu. interesantu Tā ka nācās vien viņam pieskaņoties mums. Nu un mūsu daiveru grupiņa bija dikti saliedējusies – ja gids mums neko nerāda – meklējam paši un pēc tam parādam pārējiem. Tā ka ik pa brīdim kāds no mums nozibināja ar lukturi, pievēršot sev uzmanību – bija atrasta kāda zvaigzne, vai gliemis, vai kāda zem koraļļa guļoša zivs. Tiešām skaista vieta nakts daivam – daudz dažādu nakts dzīvnieciņu, skaisti koraļļi, zvaigznes, gliemji. Rīt te atkal nirsim – jau daily :)

Vēl tāda lieta – mans BCD joprojām laiž gaisu. Un pēc nakts daiva Eddy un Kostja atkal „ķīmiķoja” ap BCD vārstuli. Tā arī neviens īsti nespēja saprast – kur ir problēma. Vārstulis jau n-tās reizes bija izjaukts, iztīrīts un salikts... Bet nirstot, īpaši jau kad dziļums lielāks, burbulīšu virtenes atkal vijas augšup... Beigu beigās abi instruktori vienojās - nobloķēja vārstuli. Tas tāds pagaidu variants. Vismaz kaut kas, jo savādāk daiva laikā gaisa zudums vestē un, protams, arī balonā, ir diezgan manāms. Nirstot nākas laiku pa laikam no jauna piepūst vesti, lai nekristu uz leju... Nu un es to vārstuli galu galā neizmantoju, lai ar to regulētu BCD. Rīt pārbaudīšu, kā būs.

23.aprīlis, 2007. Safari uz Rocky - Zabargad

Pirmdiena. Pirmais daivs – Elphinstone. Ja godīgi, šis saits man uzdzina tādu kā satraukumu – visi tak vēl atceras traģiskos notikumus šeit janvāra sākumā, kad bez vēsts pazuda 4 daiveri. Bez tam šis bija ieplānots arī kā dziļais daivs – izpeldēt Arku. 57m. Iepriekšējā vakarā noklausījies mūsu viedokli par Mustafu, Eddy kā gidu uz Elphinstone mūsu grupiņai paņēma bota īpašnieku Muhamedu. Jāteic – daivs bija super, nekādu problēmu, iznirām visu, kā brīfingā bija ieplānots!

Vieta vienkārši skaista. Pats rifs krāšņs, koši koraļļi, daudz sīku krāsainu zivtiņu. Piedevām, gandrīz vai nebija straumes. Jāteic, ka tieši iespējamā straume bija tas, kas visvairāk baidīja gatavojoties daivam. Tā teikt, ja nu straume nežēlīgi stipra, ja nu mūs aiznes jūrā... Nu jā, stāsti par Elphinstone bija darījuši savu, nu – bija tā drusku bailīgi. Bet viss izrādījās super, bezgala forši. Un Arka arī bija ļoti skaista. Lejā Arkā tiešām bija kaut kādas tā kā akmens plāksnes, gan apaugušas ar koraļļiem. Saka, ka tās no faraonu laikiem :))) Gan jau ka kārtējās daivinga „leģendas”.

Jāteic, ka SPB Barokameras apmeklējums noderēja - bija vieglāk saprast kas un kā. Kādas ir sajūtas nirstot tādā dziļumā. Protams, sajūtas nebija 1:1 kā barokamerā, bet bija līdzīgi. Vismaz bija skaidrs, ka, piemēram, palielinoties dziļumam elpot ir drusku savādāk nekā nelielā dziļumā utt. Izpeldot Arku viss bija ok, nekādu dīvainu sajūtu, nekādu gļuku, azotkas nebija.

Otrais daivs Habil Marsa Alam. Logbook man ir ierakstīts – vienkārši skaista vieta.

Man BCD vārstulis uz labā pleca sāka laist gaisu. Sajūta pasūdīga - it kā uz pleca būtu mazs propellerītis. Piedevām BCD nācās regulāri piepūst, savādāk krītu uz leju. Jau pēc daiva uz bota abi instruktori - Eddy un Kostja – „ķīmiķoja” ap manu BCD. Sākumā Eddy mēģināja tika galā ar manu problēmu, pēc tam tika pieaicināts Kostja un jau kopīgiem spēkiem mans BCD šķiet tika savests kārtībā. Nākamajā daivā varēs pārbaudīt kas un kā :)

Trešais daivs – Habil El Ghadrr – pēc šī daiva mēs tad arī tā pa visam atteicāmies no Mustafa kā gida. Šis saits man ļoti patika – īsts akvārijs (nu, ne tuvu Hurgadas Akvārijam jeb Gota Abu Ramada). Zivju daudz, daudz. Tikai gids tām visām atkal nesas raķetes ātrumā garām... Te bija arī tā saucamais snake garden – līdzīgi kā Hurgadā Abu Ramada S. Un ko Mustafa – peld tik garām. Es pagrabinu ar šeikeri un rādu šim – skaties, snake garden. Uz ko Mustafa – rāda – kas tad tur tāds ir, kam būtu jāpievērš uzmanība... ja es nebūtu pārējiem pievērsusi uzmanību snake garden, tad ļoti ticams tam pārējie arī papeldētu garām... Vēl redzējām elektrisko raju. Tad beidzot ieraudzījām murēnu :))) Vispār šajā saitā tās bija vairākas :) Daiva noslēgumā, kad jau sākām uzniršanu, lai atstāvētu safety stop un dotu zodiakam zīmi, ka mūs jau var savākt – virs rifa peldēja mazs bruņurupucītis. Skaisti :)

Pēc šī daiva visa mūsu kompānija pateica, ka ar Mustafu vairs nirt negrib. Galu galā – ja jau tu esi gids, tad tev arī jābūt gidam nevis pavadošajai raķetei.... Turpmāk zaļā gaisma tika dota topošajiem daivmāsteriem – tālāk safari laikā viņi uz maiņām būs grupu gidi. Pasteidzoties visiem notikumiem uz priekšu jāteic, ka viss bija ok - nekādas vainas. Topošie daivmāsteri gaidingā izrādījās labi :)

Kā man šajā daivā bija ar BCD? Sākumā šķita, ka viss ir ok, ka ar vārstuli viss kārtībā, bet tomēr lielākā dziļumā atkal no vārstuļa sāka plūst sīku burbulīšu virtene.... Un tas tā tikai dziļumā zem 15m. Mazākā dziļumā atkal viss ok... Un atkal pēc daiva instruktori „ķīmiķoja” ap manu BCD. Redzēs kā būs.

Ceturtais daivs Gota el Sharm – ne īsti dienas, ne nakts daivs – nosaucām mēs to par krēslas daivu. Vienkārši botam bija paredzms lielais pārbrauciens, un šīs dienas noslēdzošo daivu nācās uzsākt agrāk nekā paredzēts. Sākām tā kā vēlā pēcpusdienā, bet uz bota atgriezāmies jau diezgan lielā krēslā. Bet nekāda vaina. Daivs bija ok, lai gan dienā, kad saulīte apspīd koraļļus rifs, protams, būtu bijis daudz košāks un skaistāks. Bija cerība ieraudzīt haizivis – te viņas mēdzot būt, bet nekā – šoreiz to nebija. Toties bija Napoleonzivs.

Atpakaļ uz botu mēs atgriezāmies ar vienu zodiaku, tā teikt, gaidīt otru zodiaku, kurš veda atpakaļ Kostjas grupu, negribējās un visi mēs dikti draudzīgi saspiedāmies vienā zodiakā. Parasti zodiakā bija 6 daiveri un stūres vīrs, bet šoreiz sasēdāmies mēs visi deviņi (bez stūrētāja). Brauciens atpakaļ uz botu izvērsās ļoti jautrs :) 

22.aprīlis, 2007. Safari uz Rocky - Zabargad

Svētdienā pirmais daivs bija paredzēts pēc brokastīm. Tipa ček-daivs – tie, kas bija ieradušies tikai vakar pārbaudīja nepieciešamo svina atsvaru daudzumu utt. Daivs viegls. Vieta Mangrove Bay. Tā kā tas bija ček-daivs, tad gidam neviens īpašu vērību nepievērsa – katrs par sevi vairāk domāja, ja tā var teikt – pārbaudīja atsvarus utt. Mēs ar Ināru peldējām vērojot zilos koraļļus un daudzās krāsainās zivtiņas – pēc tam secinājām, ka Hurgadas rifi tiešām ar katru gadu paliek pelēkāki un pelēkāki... skumji.... 

Otrais daivs – Laguna Abu Dabab. Vieta, kur tika solīti daudz, daudz bruņurupuču (jums beigās viņi vienkārši apniks!) un iespēja (50 pret 50) ieraudzīt jūras govi jeb Djugonu. Esot viņas te 2, trešā gājusi bojā. Mūsu grupa sadalījās divās daļās – daļa ar Eddy un daļa ar Mustafu. Mēs tikām Mustafas grupā. Sakāpām zodiakos – un aiziet! Ienirām. Zem mums caur ūdens zilgmei varēja saskatīt tādu kā zaļu zālīti – reāli – zem mums, lejā bija zemūdens pļava. Koraļļu nekādu. Tikai zaļās ūdenszāles. Un tad mēs ieraudzījām pirmo bruņurupuci. Milzīgs. Visi, kam bija fotoaparāti, burtiski metās fotografēt bruņurupuci. Tā kā es biju bez fotoaparāta, tad varēju vienkārši mierīgi visu vērot :) lai gan – jāteic, ka pēc šī safari sapratu, ka jāsāk arī man fotografēt zem ūdens... Nu un tad pirmajam bruņurupucim sekoja otrais, trešais, ceturtais.... un drīz vairs neviens viņus neskaitīja. Tiešām, kā pirms daiva brīfingā teica Eddy – beigās jums viņi vienkārši apniks. Salīdzinoši var teikt, ka bruņurupuči tai zaļajā jūras zāļu pļavā ganījās kā tādas govis. Grauza zālīti, lēnām, nesteidzoties pārvietojās, iznira virs ūdens un ienira atpakaļ. Un tad – daiva noteiktais laiks jau tuvojās beigām – mēs ieraudzījām viņu – jūras govi. Es pat vairs nepateikšu kā un kurā brīdī viņa parādījās – bet te nu viņa bija. Liela, pelēka. Priekšpusē divas strupas kājas kā nīlzirgam, aizmugurē – liela zivs aste. Nu un galva gluda, ar tādu kā nocirstu snuķi. Jūras govs apkārt esošo daiveru baru vienkārši neņēma vērā, mierīgi filtrēja dūņas. Jāteic, ka bez mūsu grupiņas tur bija arī viena no Kostjas grupām. Atkal daiveri ar fotoaparātiem vienkārši riņķoja ap jūras govi cenšoties iegūt labāku kadru. Pēc kāda laika jūras govij mēs vienkārši apnikām un negaidot viņa uzpeldēja - vienkārši izpeldot caur daiveru – fotogrāfu bariņam, iznira virs ūdens. Nu, aizpeldēja prom. Pazuda tikpat pēkšņi kā bija parādījusies. Bet mēs, tā kā daiva ieplānotais laiks jau bija beidzies, patrenējāmies boju palaišanā. Un ar zodiaku devāmies atpakaļ uz botu. Visi tādi starojošām acīm, laimīgi, iespaidu pārņemti. Te nu vēl jāpiebilst – ar jūrās govi bija tieši tā kā solīts – 50 pret 50 ieraudzīsi vai neieraudzīsi – Eddy ar savu grupu tā arī jūras govi šajā safari nesatika. Mums paveicās.

Svētdienas trešais un noslēdzošais daivs – nakts daivs. Turpat netālu – Shabrur Abu Dabab. Uz bota es atgriezos nikna.... Kāpēc? Paldies gidam Mustafa! Tas bija sliktākais nakts daivs manā dzīvē! Nirām mēs 5-atā ar Mustafu. Puiši regulāri atpalika – fotografējot gandrīz visu, ko vien varēja pamanīt (hi-hi-hi!!!), Mustafa, uzņēmis vienkārši tādu kā reaktīvās lidmašīnas ātrumu nez kur nesās uz priekšu, mēs ar Ināru centāmies neatpalikt, vienlaicīgi čekojot, lai mūsu puiši – fotogrāfi kaut kur nepazustu. Ja godīgi, kaut kur daiva vidū mums Mustafa izdarības apnika un pārstājām dzīties viņam pakaļ, galu galā – mēs te bijām lai kaut ko arī ieraudzītu, nevis nopeldētu daivmaratonu – kurš ātrāk. Paziņojām Musafam, ka griežamies uz riņķi un dodamies pie mūsu atpalikušajiem grupas biedriem. Mustafa ar griezās atpakaļ. Un tad, kad viņš atkal bija priekšā – secināju, ka mūsu gidam vairs nedeg lukturis..... Izrādījās, lukturi viņš ir pielējis ar ūdeni un tas ir nodzisis, bet rezerves luktura viņam nav.... Atdevu savējo rezervi... Ko citu atlika. Lai gan zem ūdens diez ko tumšs nebija – atspīdēja ne tikai mēness, bet arī safari botu gaismas (mēs tur nebijām vienīgais bots). Nu un sasaukušas pārējos mūsējos, atgriezāmies uz bota. Kā jau teicu, es biju nikna! Eddy bija neizpratnē, bet Mustafa uzvedās tā it kā viss būtu bijis vienkārši super! Ka tik ne tā!

Jāteic, ka manā neapmierinātībā ar gidu dalījās arī pārējie mūsu night dive grupas biedri. Gids mūs tiešām neapmierināja... Nu bet slikts gids ir viens no pamatakmeņiem ceļā uz sabojātu daivu... Bet mēs tak esam devušiem safari – vesela nedēļa daivu. Nu un kā jau es iepriekš rakstīju – no šī gida finālā mēs atteicāmies.

21.aprīlis, 2007. Safari uz Rocky - Zabargad sākas!

Pēc iesildīšanās daiviem Hurgadā sestdien, 21.aprīlī agrā priekšpusdienā gaidījām transfēru. Rīta "darbi" bija saplānoti tā, ka jāizguļas (jo vakar vakarā pēc Maikla dzimšanas dienas ballītes vēlu aizgājām gulēt), jāsakrāmē somas, jāsavāc izžuvušais ekipējums no "Frogman daiving center" (atstājām iepriekšējā dienā pēc daiva tur visu žūt) un tad jau transfērs būs klāt. 

Rīts sākās drusku ne tā kā ieplānots – pamodāmies, pabrokastojām un jau taisījāmies doties uz daivcentru pēc ekipējuma, kad pienāca sms no Eddy (instruktora ar kuru mēs braucam safari) – tipa, piezvanīs tev Aleksandrs un ienesīs savu somu. Tad nu sēdējām un gaidījām, kad tad Aleksandrs dos par sevi ziņu :) Labi, ka ilgi nebija jāgaida. Sarunājām, ka pēc kādām 10-15 minūtēm viņš piebrauks pie mūsu viesnīcas, atstās somu un tad vēlāk atgriezīsies – nu, kad transfērs paredzēts. Saša ieradās ar MILZĪGU somu. Atstāja to mūsu numuriņā un aizgāja guljatj po gorodu, bet mēs fiksi devāmies uz daivcentru savākt savu ekipējumu. Tālāk viss pēc plāna – somas sakārtotas, transfēra laiks arī tuvojas. Izlēmām, jau laicīgi visas somas aiznest līdz viesnīcas reception, lai Eddy īpaši nav jāgaida. Ar savām somām tikām galā daudz maz ok – nu nebija tās kļuvušas īpaši vieglākas, bet kad mēģināju izkustināt Sašas somu... sapratu, ka bez palīdzības galā netikšu (a pats Saša vēl nebija ieradies), labi, ka parādījās viens no numuriņu uzkopējiem, tad nu viņš – nabadziņš, dabūja ar nomocīties ar to milzīgo smago somu. Un tad, kad soma jau bija pie viesnīcas ieejas, parādījās arī pats Saša. Un dabūja noklausīties mūsu jautājumus – kas tad viņam somā – bez ekipējuma arī baloni katrai dienai un svins? :D

Un tad jau arī klāt bija Eddy. Sakrāvām mantas busiņā, viņš uzjautāja, vai gribam braukt līdzi uz lidostu sagaidīt vēl daļu safari dalībnieku, vai pasēdēt centrā coffee shopā kopā ar daļu nirēju. Izvēlējāmies otro variantu – coffee shop „For You” jau pulcējās daiveru grupiņa – daļa no pirmā safari (viņi tikko kā bija atgriezušies Hurgadā no safari uz St.Johns), daļa nirēju ar kuriem mums kopā būs jāpavada turpmākā nedēļa. Tā ka pirmās iepazīšanās jau sākās. Pēc kāda laika ieradās arī visi pārējie safari dalībnieki no lidostas un tad arī lielais autobuss, ar kuru tad mēs visi tikām nogādāti līdz El Kuseir, kur mūs gaidīja bots – „Shalakamy Explorer II” .

Iekārtojāmies kajītēs, salikām ekipējumu, pavakariņojām un tad jau pirmais kopējais vakars uz bota. Iepazīšanās. Safari devās 2 kompānijas – mūsējā jeb Eddy grupa un Kostjas grupa – var arī teikt PADI un SSI grupas. Konfliktu niršanas sistēmu starpā gan visa safari laikā nebija. Jāteic, ka Kostjas grupā bija arī vairāki Krievijas daivinga foruma "Tetis" dalībnieki. Nu, ir interesanti satikt real life foruma virtuālos daiverus.

Tātad – mūsu grupa – bez instruktora Eddy vēl 10 daiveri. 2 Aleksandri (viens automātiski ieguva iesauku Saša „Usi” (Ūsas), bet otrs – tas, kurš pie mums somu atstāja, mūsu starpā tika saukts par Koferi – nu, meitenēm tak kaut kā jāizklaidējas. Tad Makss, Stass, Sergejs, Aleksejs un Ira, un Vova (kurš te bija jau no pirmā safari – puisis brauca gan uz St. Johns gan Rocky – Zabargad). Nu un mēs ar Ināru. 
Vakara sarunās tika pārrunāts turpmākās nedēļas plāns – brīfingi parasti 6 no rīta, pirmais daivs ap 6:15. Niršana sāksies svētdien ar 3 daiviem (nebūs agrā daiva), tad no pirmdienas līdz ceturtdienai 4 daivi dienā, bet piektdien 2 daivi un sestdien no rīta pēc brokastīm braucam uz Hurgadu. Jāteic, ka safari noslēgsies Hamatā (apdzīvotā vietā, kas atrodas vēl aiz Marsa Alam – tālāk uz dienvidiem, uz Sudānas pusi).

Tika izrunāts arī tas kādus kursus katrs gribētu apgūt. Izrādījās mūsu kompānijā ir 2 topošie Rescue daiveri (Koferis un Makss) un 2 topošie Daivmāsteri (Vova un Aleksejs). Nu un diezgan daudz dažādu specializāciju daiveru. 

Vēl pirmajā vakarā paguvām iepazīties arī ar mūsu gidu – Mustafu. Bija man tā „laime” ar viņu diezgan ilgi nopļāpāt. Sēdējām uz augšējā klāja ar Vovu, kad pievienojās Mustafa. Saruna bija real fun – tipiskie arābu jautājumi. Beigās Vova tikai sēdēja un klusēja, klausoties kā es diskutēju ar gidu. Vispār sarunas laikā Mustafa sevi reāli iegāza – pateica puisis, ka viņam nepatīk nirt, ka tas viņam ir tikai darbs – veids kā pelnīt naudu. Neviens viņu nepiespieda ko tādu pateikt, es tikai uzdevu vienkāršu jautājumu – kā viņš nonācis daivingā.... Nu un frāzi – ka viņam nepatīkot nirt, tik viegli jau neaizmirsīsi. Jāteic – pasteidzoties visiem notikumiem uz priekšu – viņam tiešām nepatika nirt – nākamajā dienā to īpaši pierādīja nakts daivs, arī daily daivi ar viņu nebija diez ko labie. Finālā no Mustafas pakalpojumiem mēs atteicāmies un Eddy veiksmīgi izmantoja abus topošos daivmāsterus.

20.aprīlis, 2007. Hurgada, Ēģipte

Šodien tā īsi - daivi bija ok, kaut arī "vecās, labās" vietas - Abu Ramada N un Gota Abu Ramada. Nevar taču atbraukt uz Hurgadu un nepanirt šajos saitos :)

Redzamība ir manāmi pasliktinājusies - kā mās te smējāmies – barība peld. Visādas sīkas drazas, ko zemūdens iemītnieki ēd.

Abu Ramada N bija dziļais drifts. Ienirām līdz Cave, paskatījāmies uz milzīgo baru glasfihs un peldējām tālāk. Pārsteidza fakts, ka pazudušas murēnas - parasti šajos saitos par to trūkumu sūdzēties nevarēja - a tagad tā arī nevienu lielo murēnu vēl neesam redzējuši.

Pirmā daiva laika nošokēja mans dziļummērītājs - kā "iesēdās" uz atzīmes 20m, tā arī to nemainīja.... Max deep 20m, reālais dziļums - arī 20m, tas pie visa tā, ka Cave ir 27m.. un arī pēc tam peldot 8-9m dziļumā un pat safety stop - visu laiku real deep - nemainīgi 20m. Es jau manāmā šoka izkāpu no ūdens - rīt dodamies safari, bet man ekipējums sāk nobrukt... traki!!! virs ūdens real deep aizgāja pa nullēm. Daivcentra boss apsolīja pārbaudīt manu dziļummērītāju, kad būsim krastā, bet otrajā daiva es tomēr nolēmu to vēlreiz pati pārbaudīt - viss bija ok... bez jebkādiem gļukiem... šā vai tā esmu nedaudz satraukusies. Sems solīja rīt iedot uz safari līdzi rezervei daivcentra ekipējumu. Ja nu kas. Lai gan ceru, ka iztikšu ar savējo.

Otrais daivs - Gota Abu Ramada jeb Akvārijs. Ievērības cienīgs šoreiz bija tikai milzu Napoleons. Savādāk - kā parasti - sīko zivju daudz.

Šodien no safari ir atgriezušies lietuvieši - tādi pārlaimīgi, starojoši. Esot bijis ideāls laiks - ūdens kā spogulis, daudz zivju, super niršana.

Vēl tāda skumja ziņa - vakar tepat Hurgadā vienā no vienkāršajiem saitiem, kur it kā pat neesot liels dziļums (bez drop off) noslīcis viens vietējais instruktors. Rescue bots atbraucis par vēlu - vairāk neko glābt nav varējuši. Kāpēc nelaime notikusi vēl info nav. Bet esot atrasts viņš viens pats guļam virs ūdens - nirēji vispirms ieraudzījuši balonu. Mēģinājuši reanimēt - bez rezultātiem.

Tas tā kā īsumā par šo dienu būtu viss. Mums vēl somas jāsakrāmē - rīt mūs transferēs uz Marsa Galeb. No turienes dodamies safari uz Rocky & Zabargad. Nākamsestdien būsim atpakaļ. Uzreiz pēc safari vēl mājās nelidosim - vēl biški panirsim Hurgadā.

19.aprīlis, 2007. Hurgada, Ēģipte

Vakar vakarā bija tāds funny gadījums. Sēdējām internetā un pie blakus datora izrādās sēdēja daiveri no Latvijas. Oļegs un Inga. Arī no daivinga foruma :) Mēs jau Latvijā bijām sarunājuši satikties te – Hurgadā, tajā pat vakarā coffee shopā "Mr.X", bet sanāca satikties ātrāk - internetā. Vēlāk tusiņš turpinājās nevis "Mr.X", ber "Mr.Sam" - turpat blakus X, tikai jauna un labāka vieta. „Mr.X” laikam tomēr ir zaudējis sākotnējo foršumu un tagad visi daiveri no turienes ir pārcēlušies uz „Mr.Sam” – vienkārši „Mr.X” īpašnieki sadalījuši biznesu un viens no viņiem atvēris "Mr.Sam". Vieta forša (blakus viesnīcai "Roma") – tā ka, ja kāds dodas uz Hurgadu - rekomendējam :)

Par niršanu. Šodien vēja nav. Vismaz ne tik liela lai nirējiem neļautu iet jūra. Diena ar 3 daiviem - 2 daily un 1 night. Jauki :)

Pirmajā daivā mierīgi un lēnām piemeklējām atsvarus - pareizāk pārbaudījām, vai viss ir kā parasti. Un tā arī bija.

Otrkārt - tika notestēts „Seac Sub” jaunais BCD „P2K Lady”. Vispār BCD ir ok. Ērts, horizontāla peldspēja ideāla, nekādu problēmu. Lences ērtas - dizaineri tiešām ir domājuši par sievietēm, kas šajā BCD nirs - to es saku tāpēc, ka ir nācies izmēģinājuma kārtā panirt vairākos sieviešu BCD modeļos. Tā teikt - bez mēģināšanas jau grūti atrast savējo – pareizo :) Vienīgi, kas man personīgi ne pārāk patika „P2K Lady” - integrētā svaru sistēma. Lieta tāda, ka svaru kabatas un BCD siksnas sprādzes atrodas tik ļoti tuvu blakām, un ja uzvelkot BCD diezgan ātri ir jāsavelk visas sprādzes, tad mierīgi sprādzes vietā var sanākt izraut svaru kabatu.... Bet varbūt tā ir tikai mana problēma... Nu un šodien 2 reizes sanāca izraut to kabatu... Un tas nu nozīmē - vilkt nost BCD, ielikt kabatu vieta, vilkt vesti atkal, tikai jau rūpīgāk piedomājot, lai sprādzējot jostu, rokā atkal nepaliktu integrētās svaru sistēmas kabata :)

Par daiviem - pirmais - El Sakhwa. 14,5m, ūdens t +23C, viļņi nelieli, straume - vietām, bet arī ne pārāk stipra. Redzamība ok. Zivis šādas tādas - visādas. :) Grandiozu gan neko tādu neredzējām. Ja nu vienīgi gandrīz vai zem paša bota elektriskā raja tā forši peldēja - dikti fun izskatījās, Lena (mūsu gide - instruktore) safilmēja veselu rajas video sēriju - līdz pat tam, kā elektriskā raja ierušinājās smiltīs un palika neredzama.
Otrais daivs - El Fanadir.... drūmi, redzamība slikta. Bet toties vairākas akmenszivis - lielas un mazas, gliemji, milzīgs astoņkājis, lionfishi utt. Murēnas bērniņu redzējām :) tā mēs to murēnu nosaucām, jo brūnā murēna tiešām bija ļoti maza.

Nakts daivs - no beach. Devāmies kopā ar igauņu daivklubu „Maxstar”. Šoreiz - nevis gar krastu uz „Sun and Sea” hoteļa pusi, bet pa taisno jūrā. Man jau nakts daivi patīk, tā ka grūti kaut ko sliktu pateikt. Krabji, lielas un mazas jūras zvaigznes, aizmigušas un neaizmigušas zivis. Bruņurupuci, kuru gandrīz vienmēr izdodas šeit nakts daivos satikt, šoreiz nesanāca atrast, laikam bija pamainījis atrašanas vietu, jeb arī mēs ne tur peldējām. :)

Nakts daivā tika iemēģināts arī forumā laimētais lukturis. Bija jau ok. Lai gan jāteic, ka ir šādas tādas lietas, kas lukturim nav diez ko parocīgas, piemēram, bateriju ievietošana ir ļoti neērta un nepieciešama diezgan liela piepūle, lai atvērtu bateriju ievietošanas vietu.

Par daiveriem, kas te sabraukuši - kā jau pieminēju - klāt ir igauņu "Maxstar", tad forša, neliela daiveru grupiņa no Čehijas, protams, arī daiveri no Krievijas. Rīt vai parīt vajadzētu parādīties lietuviešu "Octopusam" - viņi no safari no Brothers atgriežas. Redzēs, vai sanāks satikties, jo mēs, redz, sestdien pašas dodamies safari.

Kas vēl tāds - tā nemanot šodien paguvām nedaudz apdegt. Pa kuru laiku - pašas nepamanījām, it kā saulē gulēt pat nebija laika... Tā ka saules aizsargkremi – obligāti!

18.aprīlis, 2007. Hurgada, Ēģipte

Mēs atkal esam devušās nedaudz crazy ceļojumā :) Atkal uz Ēģipti, šoreiz - pāris dienas daily dive Hurgadā, tad safari uz dienvidiem maršrutā Rocky un Zabargad, pēc tam vēl īsu brīdi būsim Hurgadā un tad Kairā, un tad jau mājup.

Ieradāmies Ēģiptē mēs šorīt no rīta agri, agri - 00:30 ar reisu Maskava - Kaira (tāpat arī lidosim mājup). Neliels comments par Aeroflotu - mēs lidojām ar pilnīgi jaunu lidmašīnu!!! Serviss super - salīdzinot ar tieši tādu pašu lidojumu pirms gada - kardinālas izmaiņas. Vienkārši - prieks bija lidot!!!

Ar ko pārsteidza Ēģipte? Ar to, ka bez rozā ieceļošanas kartītēm (kuras aizpilda visi, kas ielido Ēģiptē) šoreiz izsniedza arī zilas kartītes, tipa muitas deklarācijas veidlapas. Tas bija kas jauns. Laikam viņu ierēdņiem laikam uzlikti kaut kādi papildus darbi ;) Lai gan jāteic, ka tās deklarācijas neviens tā dikti aktīvi no mums pat īsti negribēja ņemt... Tas nu tā.

Nedaudz par mūsu ierašanās plānu - tā kā ielidojām apmēram 1:30 (šādu laiku pēc nosēšanās nosauca pilots) un mēs arī apmēram ar ko tādu bijām rēķinājušās, lai gan biļetēs bija rakstīts 00:30... Plāns vienalga bija – jāpaspēj uz pēdējo El Gouna autobusu, tas 2:15 atiet uz Hurgadu. Tā kā pilots bija paziņojis, ka ir jau pusdivi nakti, tad mēs ar Ināru lieliem tempiem mēģinājām tikt cauri pasu kontrolei... protams, mūsu rindā tieši pirms mums noplīsa zīmogs (pārāk sparīgi kontrolieris bija sitis pasēs zīmogu, kā rezultātā zīmogs sadalījās vairākos gabalos)... mēs fiksi nomainījām rindu, bet tur atkal tieši pirms mums sāka nedaudz čakarēt kaut kādu vietējo, tipa viņam kaut kas ar dokumentiem nebija ok... Tā teikt – panervozējām po polnoj programme!!! Bet tad jau arī mēs beidzot tikām caur kontroli. Bagāža arī tikai uz to brīdi sāka parādīties pa slīdošo lentu, savācām savas, nu jau diezgan netīrās, somas un devāmies uz muitas kontroli.

Atkal nepareizas rindas izvēle!!!! Laikam jāpārstāj izvēlēties īsākās rindas, tās nez kāpēc baigi bremzējas.... Protams, beigu beigas tikām lauka, neviens koferus atvērt nelika, vispār bez jautājumiem palaida.

Salīdzinoši ar, teiksim, Hurgadas lidostu, Kairas lidostā neviens taksists tev virsū nebrūk - izejot no lidostas mēs pat apjukām - kur uz ātro dabūt mašīnu. Bet tad izrādījās, ka te ir sistēma - ar kvītīm un sarakstiem. Dabūjām taxi, un cauri Kairai no lidostas līdz El Gouna buss station, kas atrodas blakus „Ramses Hilton” viesnīcai un Egyptian museum, var teikt aizlidojām dikti ātri. Kaut kāds buss jau stāvēja un ap to drūzmējās liels bars vietējo braucēju... Lielos tempos izmetot (tiešām - izmetot) koferus un ekipējuma somas no taxi, devos pirkt biļetes. Saku, ka man vajag 2 biļetes uz Hurgadu. Kasieris - to buss at 1:30? Es pa to visu bardaku, saku, yes, un tikai pēc tam saku domāt - kāds 1:30, ja mēs knapi paspējam uz 2:15... IZRĀDĪJĀS - Ēģiptē vēl nav pārgriezti pulksteņi - un mums ir atšķirība 1 stundā, bet ar krieviem - 2 stundās.... Pārsteidzoši, ka Aeroflot pilots to nezināja... 70LE (apmēram 7 lati) biļete uz Hurgadu 1.klases autobusā. Autobuss tiešām ērts. Pat nebija pārpildīts. Nakts vidū vēl pamodināja lai iedotu "suhoj pajok" - kastīti ar sulu un cepumiem. Uz rīta pusi gan viņi sāka demonstrēt kādu no "klasiskajām" Egyptian filmām - ar kliegšanu, raudāšanu, dejošanu un dziedāšanu - diezgan skaļi, bet tā kā es klausījos pati savu mūziku austiņās, tad tas kaut kā netraucēja.

Iebraucām Hurgadā nedaudz pēc 7 no rīta. El Gouna busstation dabūjām izdzenāt :) vietējos uzmācīgos taxistus, galu gala mēs pašas varam izvēlēties ar kuru auto tad mēs brauksim, un noteikti ne jau ar balto mikriņu, kuri pie autoostām parasti ir ļoti nepiekāpīgi uz cenu pazemināšanu – nelabprāt padodas uz kaulēšanos, tāpēc mēs izvēlējāmies oranžo pilsētas taxi - pateicām, ka maksāsim pēc skaitītāja, uz ko vadītājs gan nebija diez ko apmierināts. Viņš gribēja par ceļu no autoostas (netālu no DownTown) līdz „El Tabia” hotel 20 LE (skaitītājs mūsu galapunktā rādīja 7.75LE).

Jāteic, ka jau iebraucot Hurgadā un braucot gar jūru nācās secināt, ka jūrā un ne tikai, ir liels vējš. Pierasti gaiši zilā jūra bija pelēka, debesis apmākušās utt... Nu, nepārāk jauks laiks...

Iečekojāmies viesnīcā un, savākušas, visu ekipējumu devāmies uz daivcentru. No rīta, kad zvanīju daivcentra bosam, viņš jau teica, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka boti šodien neies jūrā – laika apstākļi tādi... Tā arī bija. Ļoti slikto laika apstākļu dēļ visi boti bija spiesti palikt krastā.

Tā nu mēs patusējām daivcentrā un devāmies uz viesnīcu izgulēties. Pa to laiku vējš jūrā tā kā nedaudz bija norimis. Rīt nirsim :) 

10.marts, 2007. St.Pēterburgas barokamera - pārbaudām noturību pret slāpekļa narkozi

Bija pagājis apmēram mēnesis kopš iepriekšējā brauciena uz St.Pēterburgu un nu atkal tika sakrāmēta soma, nopirkta vilciena biļete un aiziet! Atkal nedēļas nogale Pēterburgā! Super! Šoreiz brauciena plānā arī bija iekļauts Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijas barokameras apmeklējums. Kopā ar daivbaddy Ināru devāmies pārbaudīt kāda tad mums ir noturība pret slāpekļa narkozi.

Tā kā mēs bijām tikai divas, bet barokamerā uz šo pārbaudi jābūt vismaz 3 cilvēkiem (max 6, lai gan viņi varot paņemt arī astoņus), tad nācās meklēt vēl daiverus, kas vēlētos pārbaudīt savu noturību pret N2. Mūsu paziņa no Maskavas pēdējā brīdī "norāva" savu dalību, bet toties visi puiši no Pēterburgas, kuri bija izteikuši vēlēšanos piedalīties, bija klāt. :)

Satikāmies mēs visi pie ieejas Kara medicīnas akadēmijā un tad, izlīkumojot pa akadēmijas teritorijas labirintiem :) devāmies uz Zemūdens peldēšanas fizioloģijas katedru. Mūs jau gaidīja.

Procedūra sākās ar medpārbaudi (asinsspiediens, kardiogramma), tad reakcijas testi: 1) jānospiež podziņa, kad lapiņa sāk mirgot; 2) jānospiež podziņa, kad lampiņa beidz mirgot; 3) pa datora ekrānu pārvietojas sarkana līnija, kad tā sasniedz zaļo līniju, jānospiež poga. Pēc tam bija lekcija pie Alekseja Anatoļeviča Mjasņikova - par slāpekļa ietekmi, viņš arī pastāstīja kā norisināsies pārbaude un iedeva aizpildīt testus :

1) Landolta "gredzeni" - jāizsvītro gredzeni ar atvērumiem uz 5 un 9 (pēc pulksteņa radītāja virziena) - jo vairāk un precīzāk, jo labāk. Laiks - 5 minūtes; 

2) Saskaitīšana (doti 2 skaitļi, piemēram, 3+18, jāsaskaita, un šai summai pēc tam jāpieskaita atkal 18, utt. jāturpina rindiņa). Laiks 2 minūtes; 

3) Skaitļi - lapas augšējā daļā dota tabula ar dažādiem skaitļiem, bet lapas apakšējā daļā ir tieši tāda pati tukša tabula. Skaitļi no augšējās tabulas jāsaraksta apakšējā (vai nu no lielākā uz mazāko, vai no mazākā uz lielāko), izsvītrot nedrīkst. Laiks 2 minūtes.

Pēc lekcijas un testiem mēs devāmies uz barokameru. Sasēdināja mūs barokamerā, vēl īsa Vasīlija Ivanoviča Černova instrukcija un "ieniršana" uz 70m sākās. Lejā tikām ļoti normāli - nebija nevienam problēmas ar spiediena izlīdzināšanu ausīs. 70m bija atkal jāaizpilda visi tie 3 testi, kas lekcijā. Jāteic, ka bija grūtāk. Pirmkārt, jau spiediens, kas nu bija 8 atmosfēras, elpot grūtāk, gaiss daudz "biezāks", vispār sajūta tāda it kā viss būtu nedaudz ietīts vatē. Kaut kādas īpašās nepatīkamas sajūtas nebija. Reakcija tiešām bija nedaudz bremzēta - palēnināta. Lai gan tas viss katram individuāli.

Viens no Pēterburgas daiveriem pēc barokameras teica, ka 40m viņam bijis tā it kā būtu izdzēris pudeli šņabja, bez tam reālos apstākļos - puisis bijis arī uz 50m (ne barokamerā) - šādu sajūtu tur viņam neesot bijis.

Aizpildot testus secināju - individuāli mani reāli iztraucēja viena no mūsu kompānijas komentāri par to, ka viņu nu gan kaifs nav ķēris, neesot nekādas reibuma sajūtas, lai gan turpmākie viņa teksti diez ko par to gan neliecināja :) Vispār viņa komentāri barokamerā radīja nelielu jautrību. Rezultātā uzmanība tika novērsta, un vajadzēja saņemties, lai koncentrētos uz testiem. Pēc tam, kad bija jau sākusies izniršana, papētot kā esmu svītrojusi Landolta "gredzenus" secināju, ka tur nu gan vairāki palikuši neizsvītroti, piedevām pat tādi, kas ir bijuši viens otram blakām...

70 metros mēs pavadījām 13 minūtes, kopējais laiks barokamerā 183 minūtes. "Izniršana" bija ilga, labi, ka kompānija ok, kā arī lielie daivžurnālu krājumi. Bez tam, apmēram 4-5m mums pa lūku barokamerā tika iedota tēja ar cepumiem. Tā teikt, tas tāds neliels pārsteigums. Patīkams pārsteigums :)

Pēc barokameras - atkal medpārbaude (tas pats, kas no rīta), testi uz reakciju (arī tie paši) un apmēram stundu pēc iziešanas no barokameras arī gaisa burbulīšu klausīšanās asinīs (šoreiz šī procedūra bija tikai 1 reizi - pārbaudoties uz Dekompresijas slimību burbulīšus klausās 3 reizes).

Un tad jau viss - ap 16:30 mēs iznācām no Katedras.

Starp citu, barokameras apmeklējumi tiek ierakstīti log-book :)

Izmeklējuma rezultātus pa e-pastu atsūta apmēram pēc nedēļas.

Tāda nu bija šī vizīte uz barokameru. Ja godīgi, man pārbaude uz slāpekļa narkozi patika labāk nekā pārbaude uz dekompresijas slimību. Kāpēc? Nu, tāpēc, ka te reāli bija jāpilda kaut kādi uzdevumu dotajā dziļumā, tas bija daudz interesantāk - notika kādā reāla darbība.

Tagad mēs plānojam pārbaudīties arī uz noturību pret skābekļa toksisko ietekmi... Tas kādā no nākamajām vizītēm Pēterburgā :)

10.februāris, 2007. St.Pēterburgas barokamera - pārbaude uz noturību pret dekompresijas slimību

2007.gada februāra sākumā pabiju St.Pēterburgā. Brauciena mērķis bija iepazīties ar barokameru, kā arī (ja sanāktu - iziet kādas pārbaudes).

Jāteic, ka Zemūdens peldēšanas fizioloģijas katedra atrodas tieši blakus Vitjebskij vogzal - stacijai, kur pienāk vilcieni no Rīgas, kā arī turpat blakus atrodas arī pietura, kur pienāk autobusi no Rīgas. Viss pa rokai, tā teikt :)

Pārbaudes procedūras daiveriem parasti tiek organizētas nedēļas nogalēs - sestdienu rītos, bet ja ir kāda nopietna problēma - barokamera darbojās arī svētdienās. 

Kādas procedūras tad tur tiek piedāvātas:

1) Noturība pret dekompresijas slimību (ilgst ~6 stundas, grupā 3-6 cilvēki) - programmā: lekcija "Kas tas ir - dekompresijas slimība, kā tā izpaužas, kā no tās izvairīties", medicīniskā pārbaude (mēra asinsspiedienu), uzmanības testi, procedūra barokamerā (30m nākas pavadīt 1 stundu, tad seko "izniršanas" procedūra - kopā barokamerā nākas pavadīt apmēram 2 ar pusi stundas), tad atkal veselības pārbaude un uzmanības testi, kam seko arī 4-reizēja "burbulīšu" klausīšanās asinīs.

2) Noturība pret slāpekļa narkozi (ilgst ~5 stundas, grupā 2-8 cilvēki) - programmā veselības pārbaude, testu pildīšana (3 dažādi testi), "ieniršana" uz 70m, kur atkal jāaizpilda tie paši testi, kas sākumā un tad sākas "izniršanas" procedūra.

3) Noturība pret skābekļa toksisko iedarbību (ilgst ~4 stundas, 1 cilvēks).

4) Ieniršana barokamerā uz 60m.

5) Ieniršana barokamerā uz 80m.

6) Ieniršana barokamerā uz 100m.

7) Procedūru cikls, lai paaugstinātu noturību pret dekompresijas slimību (5-7 seansi, katru dienu pa 1 seansam, kas ilgst ~ 2 stundas (vēlams no rītiem).

Pieprasītākās ir pirmās 3 procedūras, bet, kad es sestdien biju katedrā, tad tur 2 maskavieši pārbaudīja sevi uz 100m - izskatījās drūmi, un kā teica paši barokameras darbinieki - nesaprotam, kāpēc viņiem to vajag - viens puisis sēdēja un vispār gandrīz nekā nereaģēja, a otrs nosvīdis uzvedās galīgi crazy - abi bija slāpekļa narkozes iespaidā. Tad nu arī, kad bija sasniegti 100m, viņi tika lēnām "celti" augšā... Var jau būt, ka labāk, nu, ja ir vēlme sev atzīmēt "deep 100m", tad to darīt barokamerā, nevis open water.... Tur vismaz tevi "izvilks"...

Šajā sestdienas rītā es arī izgāju pārbaudi uz noturību pret dekompresijas slimību – it kā jau sākumā nekas tāds īsti nebija plānots – bija tikai plāns apskatīties kā tur viss izskatās, uzzināt, kas tieši tiek piedāvāts, nu un piedalīšanās pārbaudē – tas bija tikai kā iespējamais variants – ja būs iespējams, ja būs brīvas vietas. Un brīvas vietas, jeb pareizāk – kompānija, lai dotos barokamerā bija. Pārbaudīties uz noturību pret dekompresijas slimību bija ieradusies neliela daiveru grupa no Maskavas un Vasīlijs Ivanovičš Černovs (kurš barokamerā ir galvenais) mani pievienoja maskaviešiem. 

Ja godīgi, man acis bija lielas, kad ieejot klasē uz lekciju priekšā sēdēja paziņas, ar kuriem kopā nācies nirt Hurgadā - kārtējo reizi apstiprinājās teiciens, ka pasaule tomēr ir ļoti maza.
Lekcija bija ļoti interesanta - pat to liels paldies Aleksejam Anatoļjevičam Mjasņikovam, kurš ļoti interesanti par visu stāstīja. Uzreiz varēja saprast, ka cilvēks mīl savu darbu. Tika arī demonstrēti dažādi video materiāli par nepareizu izniršanu, kas tādā gadījumā notiek organismā. Vēl rādīja slaidus, kur redzami „ļaunie” burbulīši asinsvados utt.

Pēc tam izmērīja mums asinsspiedienu, pārbaudīja uzmanību - bija tests, kur vajadzēja sekot lampiņas mirgošanai un kad tā pārstāja mirgot, bija jānospiež poga; tad atkal lampiņa dega - poga bija jānospiež, kad lampiņa sāka mirgot. Vēl bija uzdevums pēc iespējas precīzāk nostopēt sarkano bultiņu, kas visu laiku iet pa riņķi, tā lai tā būtu virs zaļās bultiņas. utt.

Nu un tad bija pati procedūra barokamerā. Mūs visus 4 iesēdināja barokamerā, iedeva līdzi dažādus daivžurnālus un "nolaida" uz 30m. Tur mēs tad arī pavadījām stundu. Sarunāties 30m dziļumā bija dikti funny - balss tā izmainās, paliek tāda spalgi čerkstoša. Par to vien sākumā bija lielās jautrības - tipa, es labāk nerunāšu, ja jau mana balss skan tik traki. Barokameras apkalpojošais personāls ik pa laikam ar mums sarunājās caur mikrofonu vai vienkārši tāpat ieskatījās iluminatoros, lai pārliecinātos, ka ar mums viss ir ok. Pēc stundas sākās "izniršana", lēnām mainījās spiediens, elpot kļuva vieglāk - nu, jā, zem ūdens 30m elpot no balona caur regulātoru ir pavisam savādāk nekā sēžot 30m barokamerā.... 

Nu un apmēram pēc 2 ar pusi stundām mēs bijām beiguši pārbaudi barokamerā - un tikām izlaisti laukā. Tad atkal sekoja veselības pārbaude - asinsspiedienu izmērīja, tad atkal tādi paši uzmanības testi kā pirms iekāpšanas barokamerā, bet pēc tam cienāja mūs ar tēju un cepumiem. Un tad sākās procedūra "klausāmies burbulīšus asinīs" - katram no mums 4 reizes klausījās kā pa vēnu joņo asinis un mēģināja starp visu saklausīt vai nav arī kādi burbulīši (ja tādi būtu, tad tiktu dots skābeklis, lai no tiem tiktu vaļā). Nevienam neko sliktu nesaklausīja. Pagaidu slēdziens - mums ir vidēja un augsta noturība pret dkb, bet konkrētie dati tiks atsūtīti uz e-pastu. Tā, ka gaidu. Vismaz labi, ka nepateica, ka nirt nevar.... no tā es īstenībā drusku baidījos.....

Jāteic, ka slēdzienā, kuru vēlāk saņēmu e-pastā, bija teikts, ka man ir augsta noturība pret dekompresijas slimību.

11.-12. decembris, 2006. Hurgada, Ēģipte

Noslēgumam tā kā būtu jābūt, ne :)

Vispār mēs jau esam atpakaļ, šo pēcpusdien ielidojām Rīgā.
Bet ja jau noslēgums, tad noslēgums - tātad par visu pēc kārtas.
Brīvdienas tiešām atkal bija paskrējušas nežēlīgi ātri. Klāt jau bija pirmdiena - un mēs vairs nenirām - 24 stundu pārtraukums pirms lidojuma. Lai nebūtu jānīkst pilsētā, vai viesnīcas pludmalē, mēs ar Ināru no rīta atkal devāmies uz daivcentru. Tā jau tāda kā tradīcija - dienā, kad vairs nirt nevar, vienkārši atpūsties uz bota. Mūsējo bija maz - mēs abas, tad Anatolijs, Džokija un Kriss. Lietuviešu daiveri bija aizdevušies uz Luksoru ekskursijā, Židrunas laikam atpūtās viesnīcā vai sēdēja internetā. Pārējie - intro. Nira tikai Kriss ar Džokiju (nu neskaitot intro), mēs pārējie vienkārši peldējām. Diena kā jau diena uz intro bota - Abu Ramada S un Gota Abu Ramada. 

Kamēr intro katrs uzturējās instruktora-gida pavadībā pa 20 min. zem ūdens, mēs ar Anatoliju peldējām, bet Ināra pasnorkelēja. Nu, man snorkelēšana vienkārši nepatīk.... Za to, es nedaudz atsvaidzināju iemaņas freedaivingā. Mēnesis bez treniņiem - un jūtams, ka jau tā kā drusku neiet tik labi... 

Starp intro izcēlās viens pāris - vīrs un sieva. Sieva visu laiku staigāja satinusies sporta jakā un drebinājās, bet vīrs bija tāds šustrijs - visu laiku skraidelēja pa botu - nu tāds nemiera gars. Un ne tikai ar to viņi "iekrita" mums acīs. Es pirmo reizi redzēju, kā kāds dodas snorkelēt ar baseina cepurīti galvā... :))) Lieta tāda, ka vīram bija sākuši izkrist mati, nu aiz vecuma (diez ko jauns jau nu viņš nebija), bet tā kā laikam plikais pakausis viņam radīja kompleksus, tad tam pāri - no vienas puses uz otru - viņš bija pārķemmējis matus, bet lai peldot, "frizūra" neizjuktu, viņš galvā lika zilu, puķainu baseina peldcepuri (kas, starp citu, krāsās bija saskaņota ar peldbiksēm, masku un trubiņu). Un tad viņš tā ļoti naski, sparīgi peldēja ap botu. Nu jā, tas bija jāredz.

Nu īsumā - mēs visu dienu pavadījām atkal jūrā. Atgriežoties krastā kaut kā īpaši uzmanība pievērsās botiem, kas no daivsaitiem atgriežas mājās... Tu tā sēdi uz augšējā sun deka, skaties jūrā un domā, ka atkal kādu laiku to visu neredzēsi, jā - šoreiz es tiešām ievēroju cik daudz botu atgriežas no izbraukumiem.... Ļoti, ļoti daudz....

Nu un atgriežoties uz sauszemes vēl īsas un sirsnīgas atvadas daivcentrā, un tad iesākumā ierastā pēc-daiva programma - shisha un piparmētru tēja "Mr.X", bet pēc tam ļoti fiksos tempos viesnīcā sakrāmējām šeit atstājamās mantas (dvieļus, fēnus utt.) un braucām uz Mubarak-2 pie vienas no draudzenēm, kas te ieprecējusies - pie viņas mēs vienmēr atstājam daļu mantu, nu, lai nav vienmēr jāvadā līdzi vai jāpērk katru reizi, kad atbrauc - tas par pludmales dvieļiem. Mani laikam, no mājas izrakstītu, ja es atkal pēc kārtējā brauciena uz Ēģipti atvestu kādu milzīgo pludmales dvieli :))) Tagad jau kādi tādi 8 gabali mājās mētājas...

Pēc tam vēl bija papļāpāšana pie vakariņām ar Lenu un Židrunas un tad jau - jalla, jalla (ātri, ātri) - kā jau ierasts uz pēdējo brīdi atliktā iepirkšanās. Lai kā man nepatīk tā kaulēšanās un iepirkšanās - ko padarīsi, ja katru reizi, kad braucu uz Ēģipti radi, draugi, paziņas sataisa tādu pasūtījumu sarakstu.... Tad nu mēs ar Ināru, kā jau ierasts secinājušas, ka esam aizsēdējušās pļāpājot ar Lenu, rikšiem metāmies meklēt visus nepieciešanos pasūtījumus. Tas tā ap pusnakti jau bija. Paveicās, kaut kā visu paguvām sapirkt. Un paguvām ar vēl "El Arabi" coffee shopā šoreiz pēdējo shishu uzpīpēt.

Te atkal viens story - ir "El Arabi" viens apkalpotājus (jauniņais), kurš, kad mēs viņam kaut ko pasūtījām, nekad nevarēja saprast vai viņš ir sapratis, ko mums vajag - varēja viņam jautāt vai nu angliski, vai arābiski - reakcijas nekādas, kaut ko noņurdēja zem deguna un viss. Tad nu vakar vakarā - mēs pasūtījām shishu un sulu kokteiļus, pasūtījumu mums atnesa minētais puisis. Un mums par pārsteigumu pēkšņi viņš pajautā "How are you?" Es tā apstulbu, ka spēju tikai pateikt "Ok", uz ko viņš atbildēja "Allah Akbar" un aizgāja. Bet Ināra toties sāka ķiķināt sulas glāzē. Sēžu es un nesaprotu, kas te notiek. A Ināra saka, atceries, to anekdoti, ko Miša stāstīja? Tipa "Lidosta. Kāds jaunietis iet prom atstājis somu. Drošības dienests to pamanījis viņam seko un saka - "Jaunais cilvēk, jūs aizmirsāt somu!" uz ko ir atbilde: "Allah Akbar!"" Nu un tad jau arī es sāku ķiķināt - ko mums saprast ar šo "Allah Akbar"?! Kā Ināra teica - a es jau to sulu kokteili paguvu iedzert :)))

Un tad jau vēl atlika pats grūtākais darbs - somu sakrāmēšana... Transfērs šorīt 7:30, lidostā mēs iebraucām vieni no pirmajiem, vismaz pie reģistrācijas mēs bijām pirmie (visi 6 no mūsu viesnīcas). Tur atkal sākās nelielas jautrības - vismaz mēs ar Ināru visam tam sen jau pieejam ar humoru, savādāk - sanāk vien nervu bojāšana. Lieta tāda, ka vietējie, kas sēdēja pie iečekošanas letēm paziņoja, ka mūsu vārdu nav sarakstā. Tipa mums tā kā biļete ir, bet pasažieru sarakstā mūsu tomēr nav. Kamēr lidostas darbinieki skraidelēja viens pie otra ar jautājumiem, mēs ar Ināru sākām jau apspriest iespēju palikt te ilgāk - nekādu problēmu. Un tad atklājās, ka mūsu iečekotājs prosto skatījies nepareizajā sarakstā - pavisam uz citu reisu. Gadās arī tā. Nodevām bagāžu, iedeva mums iekāpšanas talonus un devāmies mēs uz pasu kontroli un tālāk uz tax free zonu gaidīt paziņojumu ar uzaicinājumu doties uz mūsu geitu. Laika bija dikti daudz. Izpētījušas visu suvenīru bodīšu sortimentu (a ko citu tur darīs) mēs sēdējām un gaidījām savējo reisu, kad pienāca tie paši lidostas darbinieki, kas mūs reģistrēja reisam (kuru viņi sākumā nevarēja atrast). Un ko viņi mums jautāja - lai parādot savus iekāpšanas talonus. Mēs pabrīnījāmies aiz ko ta tā un uzrādījām prasīto. Un ko šie - dod mums jaunus iekāpšanas talonus, kuros mums nomainītās vietās - no 28E un F un 18 E un F. Bez jebkādiem paskaidrojumiem... Nu nekas, sēdējām nevis, kā pašas smējāmies "bagāžas nodalījumā", bet lidmašīnai pa vidu.

Un tad nepilnas 5 stundas gaisā un mēs jau bijām Rīgā. Te lija....

10.decembris, 2006. Hurgada, Ēģipte

Nu tad šoreiz niršanas holideji ir galā... Šodien noslēdzām šī gada laikam jau pēdējo daivturi uz siltajiem ūdeņiem. Rīt paredzēta relax diena, bet parīt no rīta jau lidojam mājās. 

Šodien nirām Giftun dabas parka teritorijā. Kas tāds jau vispār bija iepriekš paredzams - jo ja sanāk nirt kopā ar lietuviešu "Oktopusu", tad viņi parasti noslēguma daivus taisa Giftun dabas parkā.

Pirmais daivs Small Giftun. Deep drift. Max deep 35,5m (sarunātais maximums bija 40m), dive time 42 minūtes. Nirām pirmo daivu mēs ar lietuviešiem, jo mūsu gidei-instruktorei Lenai bija grupā ielikti divi OWD (starp citu - latvieši), kuri iet uz dziļo driftu, protams, nevarēja. Tad nu mūs ari pievienoja Zhidrunas grupai. Pēc izsmeļoša brīfinga, ar info, ka iesim līdz 40m un tad novērojot savus datorus lēnām celsimies uz augšu, tauta fiksi saģērbās un kapteinim atlika tikai mūs pēc signāla "izmest" drifta sākuma vietā - netālu aiz Giftun bākas. Kad visi bija ūdenī - apmainīšanās ar signāliem "OK" un "ejam lejā". Sākās lidojums lejup. Inārai gan bija problēmas ar ausīm, tikai pēc diezgan ilgas piepūles viņai izdevās panākt spiediena izlīdzināšanos ausīs un nirt tālāk. Tad nu kamēr lietuvieši draudzīgā bariņā sasniedza 40m atzīmi un fotografējās ar Lietuvas karogu, mēs plivinājāmies nedaudz mazākā dziļuma.

Un tad jau sākās izniršana no dziļuma un arī mēs normāli varējām pievienoties lietuviešu pulciņam. Ap 30m dziļumā pa gabalu redzējām nelielu haizivi - lietuvieši uz bota gan teica, ka tā esot bijusi kādus 2m gara... nezinu, nezinu... man tik liela viņa noteikti nelikās. Vēl ceļā uz botu mums pretim peldēja Napoleonzivs - ieraudzījusi tādu baru daiveru, tā centās aizslēpties aiz koraļlu pudura, bet tur jau klāt bija Zhidrunas ar kameru un vismaz pāris bildēs Napoleons tika iemūžināts. Pēc tam gan zivs fiksi aizmuka prom :) 

Jo vairāk tuvojāmies botam un samazinājās dziļums, jo vairāk varēja just straumi, labi, ka tā bija ar mums nevis pret mums. Tā ka nevajadzēja pat daudz darboties ar pleznām - mierīgi varēja lidot uz priekšu.
Otrais daivs - Shaab Sabrina. Atkal drifts, bet šoreiz jau kopa ar Lenu. Salīdzinoši viegls daivs. Max deep 14,3m, dive time 64 minūtes. Pirmā gāja lietuviešu grupa, tad mēs. Man gan sanāca izlekt nedaudz par ātru, tā ka nācās kādu brīdi pacīnīties ar viļņiem gaidot pārējos. Daivi dabas parkā, protams, ir skaistāki nekā parastos daivsaitos. Daudz vairāk dzīvo koraļļu utt.

Bez tam, šis daivs bija noslēdzošais ne tikai mums, bet arī lietuviešiem un pārējiem no mūsu nirēju kompānijas - kaut kā šoreiz visiem sanācis beigt niršanu vienā dienā. Jā, tātad galvenais, jeb pareizāk jaukākais šajā noslēdzošajā daivā - mēs atkal satikām delfīnu :))) Šoreiz gan tikai 1 lielo delfīnu. Viņš parādījās diezgan pēkšņi, apmeta gar mums līkumu, paskatījās, kas te atpeldējuši, nedaudz paspēlējās, uznira augšā un pazuda skatam. Mēs kādu brīdi pagaidījām, cerībā, ka delfīns atgriezīsies, bet nekā. Tad nu peldējām tālāk - un te - pēkšņi atkal delfīns bija klāt un peldēja jau blakus Lenai - rokas stiepiena attālumā. Tad tuvu-tuvu nopeldēja mums visiem garām, Inārai pat sanāca pāris bildes kur redzama tikai vai nu delfīna aste, vai vidus, vai acs. Bet ir arī bildes, kur delfīns redzams pilnībā :))) Tad viņš uzsāka tādu kā spēli ar Lenu - abi peldēja līkločus. Un tad atkal delfīns bija prom. Bet ar to spēles ar delfīnu vēl nebeidzās – viņš parādījās vēl trešo reizi – gandrīz vai pie paša bota. Atkal tuvu-tuvu pariņķoja ap mums, nopeldēja tik tuvu garam, ka varējām viens otram ieskatīties acīs un, ja pastieptu roku, tad varētu arī noglāstīt viņam sānu. Nedaudz atkal ar mums paspēlējies viņš pazuda - šoreiz pavisam. Bet toties pēc kāda laika parādījās starojošu lietuviešu daiveru grupa - kuri sparīgi ar zīmēm rādīja - "vai jūs redzējāt delfīnu?!!!" Nu un tad visi priecīgi un laimīgi iznirām uz botu. 

Daivtūres noslēgums bija bezgala jauks. Paldies, Shaab Sabrina satiktajam delfīnam! :)))

Mēs ar Ināru vēl šodien bijām ieplānojušas night dive, bet dēļ liela vēja un ne pārāk jaukajiem laika apstākļiem to nācās atcelt. Next time. :)

Tā kā visi uz bota bija beiguši niršanu sākās nelielas svinības - ar lietuviešu uzlikto viskiju un latviešu "Laimas" šokolādes konfektēm. Pasākums no bota turpinājās "Mr.X" coffee shopā - uzkodas, shishas un sarunas. Lietuviešu vairākums rīt brauc ekskursijā uz Luksoru, mēs ar Ināru brauksim jūra - just relax - tāpat papeldēt, paskatīties kā citi nirst (tas gan ir tā pabēdīgi, kad pašas vairs nevaram, bet ko citu pa dienu darīsi), Anatolijs arī taisās būt uz bota ar tādu pašu programmu kā mums. Redzēs, kas vēl rīt pievienosies relax izbraucienam jūrā.

Tāda nu bija tā noslēdzošā niršanas diena. Man te jautāja - kā ar no eža cietušo kāju. Viss ir ok. Kājā bija tikusi tikai neliela daļiņa vienas adatas (jāpērk tomēr biezāki zābaciņi, 3mm nav diez ko droši pret ežiem). Piedevām, tā adata bija iedūrusies tā, ka staigāšanai tas absolūti netraucē, tā ka viss ir ok. 

Kā šodien visi secinājām - brīvdienas dikti ātri ir paskrējušas. Kā parasti....

9.decembris, 2006. Hurgada, Ēģipte

Nu un par šodienu ar :)

Pēc ne pārāk daudz gulētas nakts, uz bota šodien visi bija tādi miegaini. Pirms daiva, starp daiviem un pēc daiva lielākā daļa kaut kur uz bota snauda.

Pirmais daivs Abu Ramada N. Max deep 29,5m, dive time 66 minūtes. Lejā atradām milzīgu, milzīgu murēnu. Turpat netālu bija arī maza balta murēna. Dažādas lielākas un mazākas zivis. Kad jau devāmies atpakaļ bota virzienā pie mums piepeldēja Napoleonzivs. Pagrozījās un aizpeldēja dziļumā.

Otrais daivs. Gota Abu Ramada (Akvārijs) - Drifts. Max deep 13m, dive time 55 minūtes. Tikām straumē. Kā viens no lietuviešiem pēc tam sacīja – „nevarēju saprast, vai es pēc vakarnakts dejām tā knapi, knapi lēnām kustos zem ūdens vai kas cits, tik vēlāk pamanīju, ka arī pārējie tā lēnām peld uz priekšu un sparīgi pleznas kustina.”

Tā arī bija - labu gabalu nācās diezgan sparīgi strādāt ar pleznām, lai tā normāli tiktu uz priekšu. Satikām veco, labo krokodilzivi - šoreiz viņa bija mājās :)) Izpeldējām caur milzīgam baram dzeltenu zivju (arī tās te ir vienmēr), bet zem bota, kad daļa grupas jau bija uzsūtīta augšā, jo balonos atlikuši tik 50 bāri, mēs ar Ināru vēl kādu gabalu papeldējām (gaisa mums bija vēl gana daudz) - zem botiem bija atpeldējusi Napoleonzivs (pēc tam gan uz bota teica, ka esot bijuši 2 Napoleoni - liels un mazs, bet mēs redzējām tikai vienu), Ināra tā nesās ar kameru pakaļ Napoleonam, ka pleznas vien zibēja. Jācer, ka bildes sanāks.

Un bija mums šodien arī vēl trešais daivs - nakts daivs no krasta. Max deep 11,6m, dive time 71 minūte. Maršruts bija "Sun and Sea" hotel virziens, pēc tam nedaudz no krasta zonas iekšā jūra. Pašā daiva sākumā, gan sanāca nedaudz iepeldēt piekrastes koraļļos, kamēr ķepurojāmies no tiem ārā, es atdauzīju pleznai sprādzes aiztaisāmo (pati nezinu kā, gan jau visticamāk slikti biju aiztaisījusi). Plezna gandrīz aizlidoja, bet kamēr es to mēģināju fiksi uzvilkt, tā, lai pati vienlaicīgi neuzsēstos uz koraļļiem, ar kāju (to kura bija bez pleznas) uzsitu uz jūras eža.... sajūta bija dīvaina, tas nekas ka kājā bija zābaciņš (3mm) - tad, kad laimīgi biju tikusi nost no koraļļiem, ar pleznu rokās atpeldēju malā pie pārējiem – Ināras un mūsu šī daiva gida – un mēs lukturu gaismā apskatījām manu kāju - skats bija smieklīgs - zābakā sadūrušās daudzas eža adatas. Sākumā mēs par šādu skatu izsmējāmies, tad gids izlasīja adatas no mana zābaka, es uzvilku atpakaļ pleznu, uz jautājumu, vai kāja nav sadurta neko skaidru atbildēt nevarēju - tobrīd šķita ka viss ir ok. Bet pēc tam peldot tālāk jau sāku just, ka kaut kas tomēr nav tā kā vajag, nedaudz bija sajūta, ka kaut kas durtos kājā. A atgriežoties atpakaļ negribējās, peldējām tik tālāk. (Pēc daiva secināju, ka viena adata tikusi cauri zābakam, tā ka es tagad esmu pieskaitāma pie "no jūras ežiem cietušo klubiņam" :D

Bet savādāk nakts daivs bija vienkārši super!!! Var jau teikt, ka gar krastu peldot neko, izņemot miskasti, neredzēsi. Tā nemaz nav. Ir gan dažādi koraļļi, gan zemūdens dzīvnieciņi. Zvaigznes, eži, krabji, tārpi, gliemji, zivis utt. Bet pats foršākais šajā night dive bija mūsu galamērķis – viesnīcas „SunRise Holidays” platforma – metāla un betona konstrukcija, tādi stabi, kas zem ūdens apauguši ar sarkanajiem soft koraļļiem un kad tas viss tiek apgaismots ar lukturiem - izskatās dikti nereāli skaisti. Vispār tas ir jāredz.

Tāda nu bija mūsu daiva diena, rīt noslēgsim niršanu - ceram atkal uz 3 daiviem - 2 no bota - daily un 1 nakts - no krasta. 

Bet vispār jāvelkas uz viesnīcu, jāpaskatās kas ar to ezi kājā notiek :D Varbūt tomēr var kaut kā dabūt ārā....