29.marts, 2010.

Mošejas klātbūtni nedzirdēju. Laikam pārāk cieši gulēju, tā ka agri, agri no rīta neviens mani nepamodināja ;) Piecēlos pati pēc sava modinātāja :D

Brokastot šorīt devos uz „Same Same”. Galvā jau ir doma – izmēģināt kādas viņiem te visas brokastis. Šodien sāku ar Egyptian breakfast. Izrādās, te brokasto diezgan daudzi. Šorīt pie brokastīm pasūtīju tēju, kafiju vēl neriskēju, jo, nu negribējās vēl to nescafe... Egyptian breakfast izrādījās liels šķīvis ar felafel, ful, tahinu, sieru ar tomātiem, gurķu šķēlītēm un trauciņu cukurniedru sīrupa. Nu, protams, arī vietējā maize. Jāteic, ka viss bija garšīgi, pat ful, kas man ne īpaši garšo. Bet šoreiz viņi tās pupas bija pagatavojuši kopā ar tomātiem, tā ka tiešām bija garšīgi. Arī vietējais baltais siers (kas drusku līdzīgs feta sieram) sajaukts ar svaigu tomātu biezeni un vairāk līdzinājās biezpienam ar tomātiem.

Brokastis pagāja ļoti nesteidzīgi... nu, laiks te nekur neskrien, šķiet, Dahaba ir viena no tām vietām, kur mierīgi var izbaudīt Egyptian time ;) Skats uz jūru, pāris kaķi, kuri skraidīja pa restorāniņu, tūristi, kuri brokastoja... Viens pārītis bija tāds īpaši fun – puisi brokastīs pasūtīja lielu trauku ar šokolādes saldējumu... Nu gan brokastis :D Bez tam, kad viens no brūni strīpainajiem kaķiem uzleca uz viņa dīvāniņa atzveltnes, puisis sākumā nopētīja vai neviens nemana un tad kaķi nogrūda no dīvāna malas :D Jāteic, ka oficiantiem tas nebija palicis nepamanīts – drīz viņam tika atnesta pudele ar ūdeni, no kuras var uzpūst kaķiem, kad tie pārāk sāk uzmākties :D

Tā nu es rītu pavadīju nesteidzīgi brokastojot, vērojot jūru un cilvēkus :)

Ap 12 bija sarunāts satikties ar Tishina „Planet Divers” – ekipējumu salikt, papīrus aizpildīt. Izrādās, es biju drusku pārrēķinājusi laiku, kas nepieciešams, lai no viesnīcas aizietu līdz Lighthouse, tā ka ierados drusku ātrāk. Kamēr gaidīju Tishina, garlaicīgi nebija, jo Planētas ofisa menedžeris Omārs sēžot pie datora un kaut ko tur darot, dziedāja. Tas nekas, ka īpaša dziedāšanas talanta viņam nebija. Vienalga dziedāja :D

Un tad jau Tishina bija klāt. Aizpildīju visus papīrus, uzrādīju DM un Nitrox sertifikātus, DAN apdrošināšanas karti. Saliku ekipējumu kastē un dabūju skapīti nr.109. Pasmējāmies vēl par to, ka man šoreiz ne tikai viesnīcā istabas numurs ir 109., bet arī daivcentrā skapītis ar tādu pašu numuru :)

Pēc tam līdz vakaram brīvais laiks. Pastaigāju pa Dahabu. Tāds relax :))) Pēc tam „Friends”... :)

„Friends” pasēdēju internetā un nospriedu, ka būs kādu dienu te jāatnāk vienkārši grāmatiņu palasīt. Viens anglis tā gulēja uz dīvāniņa, pīpēja ūdenspīpi un lasīja grāmatu... ar skatu uz jūru... relax...

Vakarpusē pienāca sms no Tishina – vakarā viņš pienākšot „Friends”. Tā ka vakarā atkal brieda daiveru tusiņš. Es gan tur biju drusku ātrāk – galu galā „vakars” ir stiepts jēdziens ;) Sēdēju pīpēju citronu ūdenspīpi un dzēru melno tēju ar svaigām piparmētrām. Līdz pie mana galdiņa parādījās viens no „Friends” puišiem ar saldējuma un augļu trauciņu – „Present for habibi!” Hi-hi-hi!!! Atlika tik smaidīt un teikt paldies :))) Saldējums tiešām izrādījās garšīgs. Un tad jau arī pārējie bija klāt. Rīt „Planet Divers” jābūt pirms 8:00 no rīta. Izbraukšana 8:00. Nirsim Canyon. Tā ka pa smuko būs :)

"Dahab Plaza Hotel" - es te dzīvoju :)

Braucam uz Dahabu - 28.marts, 2010.

28.marts, 2010.

Rīts sākās kā parasti. Nu, ar modinātāju, kam jāzvana 7:30. Pamodināja gan mani Lena, piezvanot 7:25 lai pajautātu kā es uz lidostu plānojot un cikos īsti man tur vajag būt. Viņa tikko kā Magdi uz marinu aizvedusi – viņš uz safari, un ja sanāks laiks, varbūt varot mani uz lidostu aizvest. Man tā kā lidostā ap 9 jābūt, lidmašīna pēc biļetes 10:20. Sarunājām, ka pēc stundas viņa piezvanīs – kad zinās skaidri – tiek vai nē.

Tā kā biju pamodusies, tad arī sāku lēnām taisīties :D Lena piezvanīja drusku pēc 8 – viņa tomēr netiekot, bet varot man atsūtīt taksistu. Ok. Sazvanījos vēl ar to viņas taksistu, sarunājām, ka ap 8:50 viņš būs klāt.

Stiepjot, jeb pareizāk – velkot somu lejā pa trepēm, protams, pirmajā stāvā satiku Mazo Riebeklīti. Kaut ko pa elektrības skapi rakājās... Paziņoju, ka būšu atpakaļ pēc 2 nedēļām, tipa, lai nedomā, ka s kaut kur esmu pazudusi.

Taksists gaidīja, un lidostā mēs ieradāmies ļoti laicīgi. Protams, tie lidostas rekonstrukcijas darbi drusku traucē, bet savādāk – ja atrod pareizo koridoru, kur caur būvmateriālu kaudzēm iziet uz izlidošanas daļu, tad jau viss ok :D

Pirms reisa uz Šarm el Šeikhu bija reiss uz Kairu, kurš drusku kavējās, toties Šarma reisu pat palaida drusku ātrāk. Un tad jau 15 minūtes gaisā, skats uz Sarkano jūru un jau laidāmies lejā. Pat stjuaršu izdalītās sulas visi paguva izdzert :D

Pie izejas no lidostas taksists, kam mani jau gaidīja. Ar lapu rokā, uz kuras rakstīts mans vārds. Un tālāk jau apmēram 85km garš ceļš caur kalniem uz Dahabu. Šoferītis laiku pa laikam man piedāvāja apstāties, lai nav tikai visu laiku man caur logu jāfotografē. Da, nevajag. Tāpat labi. Kamēr mēģināju nofotografēt kaut kādu kazu baru pie beduīnu ciemata, pabraucām garām beigtam kamielim... Ceļmalā gulēja... Laikam mašīna notriekusi... Vispār es nebūtu pamanījusi, vairāk tas nabaga kamielis līdzinājās smilšu čupai – gandrīz vienā tonī ar apkārtni. Tā ka beigta kamieļa foto nebūs.

Jāteic, ka šoreiz mēs līdz Dahabai aizbraucām ļoti normāli, nevienā kontroles punktā netikām apturēti.

Viesnīcā mani jau gaidīja. „Dahab Plaza Hotel” izrādījās jauka vieta. Reģistratūrā sēdēja meitene Olga, krieviete, kura, kā izrādījās, ar frīdaivingu nodarbojas. Izstāstīja kas un kā viesnīcā – tēja, kafija, dzeramais ūdens par brīvu, arī ūdenspīpē un veļas mazgātava par brīvu. Par brokastīm man izstāstīšot boss Emads.

Numuriņi forši. Dzīvoju otrajā stāvā. Pat interneta vads numurā :D Man gan tā kā diez ko nevajag, pašai sava interneta fleška. Televizors, piedevām, kā paguvu izpētīt, ir arī pāris filmu kanāli angļu valodā, tā ka ja galīgi nebūs ko pa vakariem darīt... ;) Kamēr izkrāmēju somu, klauvējiens pie durvīm – viesnīcas boss Emads – vai es esot gatava iet iepazīties ar restorāniem, kur varu brokastot. Ok. Vēl Emads saka, ka iedošot man „karton”... Hmmm... Ko? Pārprasīju, ko viņš plāno iedot, izrādās – kasti ar ūdeni (12 pudeles pa 1,5l)... Es pat apstulbu, kad apkalpotājs ienesa man numuriņā to kasti!!! Uzreiz kasti ūdens!!! Nu gan!!!

Jāteic, ka viesnīca atrodas tiešām gandrīz pašā centrā. Drusku gan nost no restorāniņu zonas, aiz tiltiņa. Ja precīzi, viesnīca atrodas aiz „Ghazala market” – tipa, vietējā lielveikala.

Nu un tad mēs ar Emadu gājām iepazīties ar restorāniem, kur varu brokastot. Brokastis ir iekļautas viesnīcas cenā. Izrādās, es varu brokastot vai nu „Same same”, kas atrodas netālu no viesnīcas, otra brokastošanas vieta – pie Lighthouse – „Fresh Fish” vai nu kā tur saucās. Bez tam abos restorānos, kas kā sapratu, pieder Emadam, pārējā laikā ēšanai 20% atlaide.

Emads izrādījās diezgan pļāpīgs... Un vēl – laikam jau viņam bija svarīgi izvadāt savu klienti pa saviem restorāniem, nu vispār pa visu to restorāniņu zonu.

Pēc pastaigas iepazīstot brokastošanas vietas, atgriezos viesnīcā... un pagulēju... sanāca kāda stunda... jo pamodos no aicinājuma uz lūgšanu... mošeja izrādās netālu. Lai gan smuki skanēja, pat varēja saprast, kas tiek teikts.

Nu un pēc tam pārvācos uz „Friends”. Sabri izrādās kaut kur ir prom, cerams, īslaicīgi. Bet ūdenspīpju kvalitāte tomēr nav mainījusies :)))

Atnāca Tishina, papļāpājām par daivingu, par to kad sākšu nirt, kas vispār te jauns utt. Tishina un Žeņa, piemēram, tagad ceļ te māju – drīz jau būs gatava. Pēc tam atnāca Andrejs un Olga. Ar Andreju tad es arī nākamnedēļ niršu. Vēlāk mums atkal pievienojās Tishina. Tā ka „Friends” nosēdējām diezgan ilgi :)

Tikai vakarā, kad taisījos tīrīt zobus sapratu kāpēc man jau pirmajā dienā iedota kaste ūdens – nu biju paguvusi piemirst, ka no krāna te tek nedaudz sāļš ūdens....

27.marts, 2010.

Šodien plāni tādi – sacept pankūkās atlikušo ķirbi, jo rīt galu galā braucu prom :D Pēc tam lidostā sagaidīt Jonjonu un tikt pie no mājām atsūtītā fotoaparāta. Bet vakarā ar daivcentra kolēģiem spēlējam boulingu...

Kamēr cepu pankūkas, zvana Lena – mums sarunāts, ka viņa aizvedīs mani uz lidostu, lai taxi nav jāņem. Papļāpājām, finālā Lena ar Evu Mariju atbrauca uz pankūkām :) Nu bet īsi pirms trijiem braucām uz lidostu. Izrādās, lidmašīna drusku kavējās. Lena aizbrauca uz stāvvietu, bet es devos gaidīt pie atlidošanas. Tūristu bari plūda no lidostas, tikai pēc kādām 20 minūtēm parādījās „Novators” pārstāvji, tas viesa cerību, ka lidmašīna no Rīgas nu jau ir nosēdusies. Un tad uzradās Hanny – viens no tūrkompānijas gidiem, kas šad tad brauc arī ar mums uz bota. Tāds dikti pļāpīgs tips. Tā nu man bija izklaide, nebija vienai garlaicīgi saulē jāstāv. Bez tam tiku pārējiem gidiem stādīta priekšā kā „nash instruktor” :D Hanny arī ieziņoja, kam lidmašīna tiešām ir nosēdusies, ka drīz tūristiem jāparādās. Finālā gan izrādījās, ka Jonjonam uzņemošā puse ir nevis „Novatours”, bet „Azur Travel”. Izrādījās, arī Ismails turpat netālu bija stāvējis. Un tad jau parādījās Jonjons. Parādīju viņiem Ismailu, kurš piereģistrēja savā lapā, ka šie tūristi jau ir iznākuši. Papļāpājām.

Lena pa to laiku bija mainījusi mašīnai riepu, kura braucot uz stāvlaukumu bija pārsprāgusi... Labi, ka taksisti bija izpalīdzējuši ar nomaiņu :D

Kad jau biju mājās zvanīja Lera, lai noprecizētu cikos tad šovakar īsti tiekamies – sarunājām 18:00 „Chez Sam”, lai pēc tam ap 19 dotos uz boulingu.

Kad ierados „Chez Sam” Lera, Maikls un Mustafa jau bija priekšā, arī Ļoša Deep Diver tikko kā bija ieradies. Tā nu mēs drusku patusējām coffee shop. Tad Lerai savajadzējās aizbraukt uz „Western Union” – tēvs naudu bija atsūtījis, vot i Maikls mūs visus savā jaunajā mašīnā izvizināja. Nu un pēc tam jau uz boulingu. Kā izrādījās Mustafa tēvocim ir kaut kāds sakars ar „Sindbad” kompleksu, tā ka mūsu Mustafa boulingā izrādās ir bezmaz vip statusā – tai skaitā ar 50% atlaidi uz spēlēm. Tā ka atkal izskatījās būs ilgs vakars boulingā.

Spēlējām mēs tikai četri – Maikls, Mustafa, Ļoša un es, Lera nespēlēja – viņai manikīrs ;)

Pirmā spēle bija vislabākā – mēs ar Ļošu bijām vadībā, sākumā vinnēja Ļoša, bet spēli beigās uzvarēju es. Maiklam par lielām sirdssāpēm, jo to, ka es esmu viņu vinnējusi viņam vienmēr ir grūti pārdzīvot :D Kā spēles laikā viņš tik laiku pa laikam izmeta – labāk, lai vinnē Ļoša, nevis tu! A mums par to jautri. Pārējās spēles vinnēja Mustafa, tā ka šajā vakarā Maikls tā arī netika pie uzvaras.

Jāteic, ka, lai arī kā Maiklam nepatīk, ja es viņu šad tad vinnēju, mums ir tāda sava veida komanda boulingam. Ir ar ko uzspēlēt. Tā ka, ja dikti gribas uz boulingu mēs parasti viens otram zvanam un jautājam – kā ar boulingu šovakar. Parasti jau laiki sakrīt. Jo ko te tādu īpaši vēl darīt. Maiklam pat ir ideja, ka mums uz pusēm jāpaņem boulinga Zelta karte – tur uz spēlēm sanāk tā 50% atlaide. Un tad mēs varētu tā pa riktīgo uzspēlēt :D Es gan šodien Maiklam, kurš atkal atgādināja ideju par Zelta karti, teicu – kāda jēga ņemt Zelta karti, ja mums ir Mustafa ;)

Nu bet boulinga puiši šodien bija vienkārši jauki. Mahmudam sākumā bija mācībstunda – viņš māca citiem spēlēt boulingu. Šovakar tie bija 2 vietējie puiši. Nu bet Aymans atkal bija vecais, labais Aymans, nevis Mr.Zlo :D

Kad jau gatavojāmies iet prom, es pie letes gaidīju Maiklu un Mustafa, kuri bija aizgājuši maksāt. Netālu stāvēja Mahmuds, kurš skatījās uz mani, neko gan neteica, bet izskatījās, ka grib parunāt. Nu a es ņēmu un pajautāju „How are you?” Uz ko Mahmuds sapriecājies, ka ir iespēja sarunai, pienāca klāt un sāka stāstīt, ka ir kā ir, ka jācer, ka būs labi utt. Diez ko daudz jau mēs parunāt nepaguvām, Maikls un Mustafa bija klāt, bet Ļoša jau ārā gaidīja. Bet izskatījās, ka Mahmuds grib parunāt par Sadu. Kā vēlāk, kad Sadai to stāstīju, viņa teica: „Nu, ja, tagad tev grib raznesti mozg.” Hehehe!! Nu tad ar Aymanu mums būs daudz kā kopīga, būsim abi apkārtējās problēmas saklausījušies, tik tad Sadkai vēl jāaiziet Aymanam sirdi izkratīt. Nu, tad toč būs pilns komplekts :D

Izejot no boulinga saku puišiem - čau, tiksimies tad pēc 2 nedēļām. Maikls tāds – kur tu tagad? Nu uz mājām, protams. Īsumā, tos „5metrus”, kas ir no boulinga līdz manām mājām, tiku aizvizināta ar auto :D Vajag jau pazīmēties. Visus vajag pa mājām izvadāt. Nu, labi, tur Ļoša, kuru uz „El Samaka”, un Mustafa, kuram uz Sakkalu. A es ta toč ar kājām varēju aiziet. Bet nekā – sēdies vien auto, aizvedīsim :D

Nu bet mājās vēl vajadzēja somu priekš Dahabas sakārtot. Tā ka līdz vēlai naktj... Galvenais neko neaizmirst :)))

26.marts, 2010.

No rīta braucu uz daivcentru. Neniršu, bet vienkārši pa jūru padzīvošos. Nu, paskatīšos, kā citi nirst.

Vakar daivcentrā bijusi „Chamber of diving and water sports” (CDWS) pārbaude – ikgadējā sertifikācija. Ar sertifikāciju viss ok, toties Kamerai tagad jauni noteikumi attiecībā uz introdive, kuru, kā izskatās, viņi iecerējuši vispār likvidēt. Tagad ar introdaiveriem varēs nirt tikai instruktori. Visiem DM tiek rekomendēts nokārtot vismaz CMAS instruktora sertifikātu. Bez tam – vairs nekādu 2 introdaiveru uz vienu gidu – tagad tikai pa vienam. Piedevām, ja introdaiveris pasūtījis arī zemūdens foto, tad to jāveic atsevišķam daiverim. Tā ka - vēl viens cilvēks zem ūdens.

Nu un šodien šie jaunie noteikumi – niršana pa vienam introdaiverim, tika ieviesta arī mūsu daivcentrā... Labi, ka tūristu šodien nebija īpaši daudz. A to – sanāktu vēl līdz vēlai naktij introdaivus taisīt...

Pirmā niršanas vieta El Sakhwa. Vējš šodien jūrā atkal liels, pat lai daivsaitā piestātu, kapteinim nācās pabraukt tam garām, tad apgriezties un no otras puses iebraukt švartošanās vietā... Šūpoja pamatīgi. Nira visi pēc noteikumiem, jo kā izrādās – ja redz zem ūdens, ka kāds daivcentrs neievēro noteikumus – par viņiem nekavējoties vajag ziņot Kamerai... Vobšem stučīšana...

Jāteic, ka Kamera plāno ar laiku (un kā izskatās, ļoti drīz) panākt to, ka introdaivu vietā būs Discovery Scuba Diver. Tātad – iepazīšanās ar daivingu – vispirms tūrists jāapmāca baseinā un pēc tam viņš var nirt jūrā... Bet tas nozīmē, ka cenas uz daivingu Ēģiptē tikai celsies...

Otrais daivs Marsa Abu Galawa. Šādos laika apstākļos... nu diez vai īpaši daudz ko tur zem ūdens varēja redzēt... Bez tam, daļa introdaiveru no otrā daiva atteicās. Man par pārsteigumu, neatteicās viens krievu pensionārs, kurš no pirmā daiva atgriezās pavisam bāls... Knapi 10 minūtes zem ūdens pabijis, pēdējiem spēkiem izkāpa uz bota... es pat viņam siltu, saldu tēju aiznesu, jo reāli viņš izskatījās ļoti slikti... Bet – viņš devās arī uz otro daivu, kā izrādījās viņam bija motivācija – vajag zemūdens bildes – nu, viņš zem ūdens... No otrā daiva viņš atgriezās daudz labākā izskatā, vairs ne balts kā palags...

Nu bet man diena jūrā pagāja savā ziņā labi – atpūtos, drusku, kad vajadzēja, palīdzēju ar introdaiveru saģērbšanu, bet tā vairāk vēroju jūru un klausījos mūziku :)

Vakarā 18 mums ar Sadu bija sarunāts iet uz taizemiešu restorānu „Thai Garden”. Katja netika, jo viņai bija jābrauc ar vīru uz Kairu. „Thai Garden” ir superīga vieta, bez tam visu šo laiku tur nav zudusi kvalitāte. Pēc restorāna vēl iegriezāmies „Chez Sam” – uzpīpēt :D Nu bet pēc tam ap kādiem 20:30 devāmies uz boulingu. Un te nu sākās vakara jautrības....

Eju es iekšā boulingā, tipa – durvis atvēru, pie letes stāv Mahmuds un smaida, tipa hello – hello! A te man no aizmugures atskan Sadas balss – ejam prom, fiksi ejam prom! Nodomāju, ka Sada ieraudzījusi Mahmudu, pārdomājusi par boulingu. Pagriežos un saku, lai beidz tak, lai nāk tik iekšā. Bet Sada – fiksi, ejam prom. Izgāju laukā noskaidrot kas un kā. Izrādījās, Mahmuds te ne pie vainas, bet gan tas, ka boulingā ir Alīna, nu bet Sada ar Alīnu šobrīd labāk netiekas, nu ja tas ir iespējams.

Tā kā Alīna ir boulingā, mēs tātad tur tagad nevaram iet... Jāiet kaut kur citur pasēdēt... Es gan paziņoju, ja šovakar mums šā kā tā jāiet spēlēt boulingu, tipa, lai tur Mahmuds un pārējais staffs nepadomātu, ka mēs kādas duras – kā kādas padsmitgadnieces, kas to tik prot kā atvērt durvis, pateikt čau un aizmukt prom :D Nu reāli, no malas tā droši vien izskatījās...

Kā izrādījās, Sada sākumā nebija sapratusi, kas par mašīnu stāv pie boulinga, tipa, Alīnas mašīnu nebija atpazinusi – jo tad mēs no šīs muļķīgās situācijas būtu izvairījušās. Bez tam, kā izrādījās, Sadai ir ļoti laba reakcija – es tak Alīnu pat nebiju pamanījusi – viņa kaut kur pie celiņiem bija stāvējusi...

Tā nu mēs pārvācāmies uz Aymana restorānu (nu nosaukumu es tā arī līdz šim neesmu iegaumējusi, kaut kāda Aymana restorāns ir), kur jau reiz bijām bijušas. Un te nu apstiprinājās fakts, ka Hurgada tiešām ir maza, visur kādus paziņas var satikt – te kaut kādā kompānijā sēdēja „Azur Travel” Muhameds, kuram, protams, uzreiz vajadzēja mani noinformēt, ka Irina braucot uz Hurgadu. Nu to es tā kā pati zinu :D

Tā nu mēs Aymana restorānā līdz kādiem desmitiem nosēdējām. Par laimi, ejot uz boulingu, jau pamanījām, ka Alīnas mašīna tur vairs nestāvēja. Tā ka ceļš bija brīvs.

Boulings izvērsās par ļoti jautru pasākumu. Viss sākās jau ieejot – aiz letes stāvēja Mahmuds, kurš ieraudzījis Sadu sāka ne tikai pārlaimīgi smaidīt, bet arī kaut ko runāt krieviski (a pirms tam krieviski viņš nerunāja), toties Aymans izskatījās nikns kā pūķis, īsts Mr.Zlo. Tā ka šim vakaram viņš pat tādu iesauku ieguva :D

Mums tika iedots pats malējais celiņš, kas gandrīz pretim izejai un letei. Piedevām, blakus celiņā spēlēja daži no tā dēvētās „izlases” ;) Tipa Lords un vēl viens. Īstenībā, kad blakām spēlē ļoti labi, tad var arī šo to noskatīties, iemācīties... Nu, interesanti ar, prieks tak skatīties, kad kāds ļoti labi spēlē :)

Tā nu mēs spēlējām, Sadai diez ko negāja... Un tad, kad viņai kārtējais metiens vija aizgājis pa malu, pagriežoties un dodoties pēc nākamās bumbas, no Sadas atskanēja „S...a b...d!!!” (nu, pī-pī-pīiii) Lodrs tajā brīdī gatavojās metienam. Tas bija jāredz, nu viņa seja – sākumā izbrīns, tad smiekli. A es jau tur bezmaz histēriski smējos. Viņš izdarīja metieni, visi ķegļi, protams, nogāzās. Sada arī bija sagaidījusi savu bumbu un atkal viņai tā aizripoja uz malu. Lords jau bija paguvis atgriezties pie savējiem un izstāstīt dzirdēto. Arī tur visi smējās. Pēc tam spēle kļuva vēl jautrāka – Lords uzņēmās šefību mācīt Sadai kā labāk jāspēlē. To tik vajadzēja ieraudzīt Mahmudam, kurš nu no visādiem stūriem lūrēja, kas nu te notiek. Toties Mr.Zlo joprojām nebija mainījis savu sejas izteiksmi un raidīja Sadai ļaunus skatienus, par ko mēs nospriedām, ka Mahmuds noteikti viņam raznjos ves mozg stāstot par savu nelaimīgo mīlu :D

Bez tam, kad Sadai atkal neizdevās metiens – bumba aizlidoja uz malu, Mahmuds, kurš jau bija pārvācies pie galdiņiem, veltīja aplausus. Vobšem bija jautri. Piedevām, Lodrs un „izlase” tika noņemti no celiņa, tipa it kā tūlīt grupa parādīsies, kas rezervējusi... Tas nekas, ka bija arī vēl citi brīvi celiņi. Tā ka „izlase” pēc tam sēdēja pie galdiņiem un vēroja kā mēs spēlējam. Pēc kādām 20 minūtēm tiešām parādījās baigais cilvēku bars. Mēs ar Sadu vēl nosmējāmies, ka ekskursanti ieradušies, nu tiešām – gandrīz lielais tūristu autobuss. Tā teikt, pa dienu viņiem bijusi ekskursija uz „Sindbad” akvaparku, bet vakarā uz boulingu :D

Piedevām, viņiem tiešām bija rezervācija uz 4 celiņiem. Pat mēs gandrīz tikām noņemtas no spēles. Kad aizgāju ar Aymanu runāt, ka mēs gribētu vēl vienu spēli, viņš saka – nav brīvu celiņu. Bet tad pēkšņi no nez kurienes uzradās Mahmuds un brīvs celiņš atradās – tikai zālēs otrā galā, prom no galdiņiem, kur sēdēja Lords un „izlase” :D

Jāteic, kā tikām aizsūtītas trimdā ;) Aymana attieksme kaut kur mainījās, sāka atkal pēc cilvēka izskatīties, nevis Mr.Zlo :D

Mēs pateicoties drusku ;) (he-he-he!) greizsirdīgajam Mahmudam bijām palikušas bez „atbalsta grupas”, bet tas nenozīmē, ka spēle no tā kļuva sliktāka. Boulings rullē! Tā ka jautrība turpinājās. Pat vēl vienu spēli pēc tam paņēmām. Finālā mēs pa vakaru 5 spēles katra nospēlējām.

Kad gājām maksāt, Aymans man prasa cik spēles esam nospēlējušas, vai pareizi, ka 10. Nu jā – katra pa 5. Uz ko viņš dod čeku un rāda uz vaigu – lai dodu buču! Man acis lielas. Par ko??? Viņš redz mums 50% atlaidi piešķīris :) Buču šā kā tā nedabūja, tik uzsmaidīju un pateicu paldies :D Tā ka Mr.Zlo arī vakara gaitā bija parādījušies cilvēcīgi vaibsti :D Kā Sada smējās – ka man ar viņu daudz kas kopīgs – viņam Mahmuds raznosit mozg, a viņa man – nu par vienu un to pašu tēmu, tikai no dažādiem saktu punktiem :D Ha-ha-ha!!!

Kamēr es kasē maksāju par boulingu, Sada kaut ko ar Mahmudu apsprieda – nu atkal viņš bija parādījies, lai atkal papļāpātu. Sada viņam šoreiz ar pateica, ka ko ta solījis piezvanīt, ja to tā arī neizdarīji. Uz ko viņš atbildējis, ka esot problēmas ar ģimeni. Kā Sada pēc tam teica, zinot ēģiptiešu ģimenes – visticamāk vecāki uzstāj, lai viņš šķiras no savas ārzemju sievas, tā te tāda tipiska lieta – ja ilgu laiku nav bērnu, tad priekš kam tāda sieva vajadzīga. Ir jau tādi, kas iztur ģimenes spiedienu un nešķiras, lai gan lielākā daļa tomēr piekrīt ģimenes viedoklim.

Prom ejot man gan no Aymana vēl nācās uzklausīt piedāvājumu – viņš man pamācīšot vēl labāk spēlēt boulingu, a par to es viņam krievu valodu iemācīšot. He-he-he! Te Hurgadā krievu valodas kursu ir pa pilno! Ir no kā izvēlēties. Pri chom tut ja :D Vobšem notēloju duru – hi-hi-ha-ha kas nu es par skolotāju, piedevām vēl krievu valodai :D

Tā nu jautri piektdienas vakars tika aizvadīts :)

25.marts, 2010.

Atkal diena pa mājām. Neko īpašu nedaru, nu šādus tādus mājas darbus... Tad vēl saņēmos pieķerties ķirbim, jo šaubījos vai 2 nedēļas manas prombūtnes Dahabā, tas nesabojāsies. Tā kā pusdienlaikā cepu ķirbju pankūkas. Jāteic, ka ķirbis pats par sevi izrādījās garšīgs. Kā vēlāk paziņas padalījās receptēs – vienkārši sarīvēt uz rupjās rīves ķirbi, pievienot nedaudz citronu sulas un medus, kā arī sagrieztus apelsīnus – salāti gatavi.

Vēlā pēcpusdienā gan Lena mani izvilka no mājas – uz New Marina. Sarunājām tur satikties, braucienā uz New Marina man patrāpījās kaut kāds crazy taksists, brauca kā gonkās, es tik spēju kā domāt par to vai mēs neieskriesim kādā citā mašīnā vai stabā... Bez tam, viņš pat pamanījās apdzīt policijas auto un tos policistus vēl arī apaurēt... Nu nekādas cieņas pret varas pārstāvjiem :D Netālu no „El Tabia Hotel”, braucot lejā no kalna, no būvlaukuma puses vējš pacēla smilšu mākoni – es tik paspēju kā drusku aizgriezties un aizklāt seju ar roku, lai tās smiltis nedabūtu acīs – logi ta līdz galam bija vaļā. Smiltis un mazi akmentiņi ielidoja pa logu. Tikai tad ar frāzi: „Madam, sorry, sorry!” logs tika aizvērts :D Lena jau sēdēja itāļu „L’Imperatore”. Eva Maria gulēja krēslā. Kaut kā tā itāļu mūzika fonā un skats uz baltām jahtām nedeva domāt par to, ka mēs atrodamies... Ēģiptē. Tā eiropeiski...

Nu bet pašā vakarā ar Sadu un Katju pasēdējām „Chicco d’oro” – itāļu saldējums, meiteņu sarunas... nu apmēram tā :D

Sada sīkumos pastāstīja, kā viņai gājis braucienā uz Aleksandriju – uz konsulātu pasi kārtot. Ne bez piedzīvojumiem, tā teikt. Bez tam atgriežoties atpakaļ Hurgadā, dzīvoklī nācies piedzīvot nelielas šausmas. Guļamistabā, kur bijušas aizvērtas ne tikai durvis, bet arī logi un balkons, protams, bijis ar vēju sapūsts daudz smilšu (nu tā mums te visiem – katru dienu slaukām smiltis dzīvokļos). Tas, protams, nekas īpašs, bet kad atgriežoties dzīvoklī, atverot visus logus un durvis lai izvēdinātu, guļamistabā, pēc balkona durvju atvēršanas, no gultas apakšas izskrējusi liela žurka un pa balkona durvīm laukā. Kā Sada teica – es jau neesmu no bailīgajām, žurku ieraugot nebļauju, bet, kad izgājusi uz balkona paskatīties, kur žurka palikusi, izrādījies uz balkona, un kā vēlāk arī secinājusi, istabā vēja sapūstajās smiltīs nebijis nekādu pēdu... It kā tā žurka vienkārši kaut kur izkūpējusi. Visi, kam viņa šo stāstu stāstījusi, uzreiz teikuši, ka viņai mājās velns dzīvojis... Nu bet braucot autobusā no Kairas uz Hurgadu, Sadai sanācis braukt kopā ar kaut kādu krievu ezotēriķu grupu, kur piedevām blakām viņai sēdējusi sieviete, kura uz nedēļu devusi klusēšanas zvērestu, bet dēļ Sadas šo zvērestu pārkāpusi – kā teikusi – viņa jutusi, ka ar Sadu viņai ir jāparunā. Bez tam kaut kādu tur ļauno garu atbaidītāju - amuletu, uzdāvinājusi. Nu un atgriežoties mājās, Sadai no dzīvokļa aizbēdzis velniņš... Tic gan viņi te visam kam tādam... Noklausoties šo story man bija savs komentārs, ko Sada nosauca par pārāk pozitīvu, ka es uz visu pārāk pozitīvi skatoties :D A ko? Kāpēc visā ko tik sliktu saskatīt? Tad vēl arī naktīs mierīgi gulēt nevarēs, murgi rādīsies ;) Beigu beigās es vēl izmetu, ka varbūt viņas boulinga Mahmuds, pārvērties par žurku sēdējis zem gultas, nu tas bija sākums smieklu vētrai. Visas trīs mēs tālāk iztēlojāmies Mahmudu kā žurku, kura tup zem gultas. Reāli pārsmējāmies :D Pat nospriedām, ka rīt jāiet boulingu uzspēlēt :D