18.aprīlis, 2007. Hurgada, Ēģipte

Mēs atkal esam devušās nedaudz crazy ceļojumā :) Atkal uz Ēģipti, šoreiz - pāris dienas daily dive Hurgadā, tad safari uz dienvidiem maršrutā Rocky un Zabargad, pēc tam vēl īsu brīdi būsim Hurgadā un tad Kairā, un tad jau mājup.

Ieradāmies Ēģiptē mēs šorīt no rīta agri, agri - 00:30 ar reisu Maskava - Kaira (tāpat arī lidosim mājup). Neliels comments par Aeroflotu - mēs lidojām ar pilnīgi jaunu lidmašīnu!!! Serviss super - salīdzinot ar tieši tādu pašu lidojumu pirms gada - kardinālas izmaiņas. Vienkārši - prieks bija lidot!!!

Ar ko pārsteidza Ēģipte? Ar to, ka bez rozā ieceļošanas kartītēm (kuras aizpilda visi, kas ielido Ēģiptē) šoreiz izsniedza arī zilas kartītes, tipa muitas deklarācijas veidlapas. Tas bija kas jauns. Laikam viņu ierēdņiem laikam uzlikti kaut kādi papildus darbi ;) Lai gan jāteic, ka tās deklarācijas neviens tā dikti aktīvi no mums pat īsti negribēja ņemt... Tas nu tā.

Nedaudz par mūsu ierašanās plānu - tā kā ielidojām apmēram 1:30 (šādu laiku pēc nosēšanās nosauca pilots) un mēs arī apmēram ar ko tādu bijām rēķinājušās, lai gan biļetēs bija rakstīts 00:30... Plāns vienalga bija – jāpaspēj uz pēdējo El Gouna autobusu, tas 2:15 atiet uz Hurgadu. Tā kā pilots bija paziņojis, ka ir jau pusdivi nakti, tad mēs ar Ināru lieliem tempiem mēģinājām tikt cauri pasu kontrolei... protams, mūsu rindā tieši pirms mums noplīsa zīmogs (pārāk sparīgi kontrolieris bija sitis pasēs zīmogu, kā rezultātā zīmogs sadalījās vairākos gabalos)... mēs fiksi nomainījām rindu, bet tur atkal tieši pirms mums sāka nedaudz čakarēt kaut kādu vietējo, tipa viņam kaut kas ar dokumentiem nebija ok... Tā teikt – panervozējām po polnoj programme!!! Bet tad jau arī mēs beidzot tikām caur kontroli. Bagāža arī tikai uz to brīdi sāka parādīties pa slīdošo lentu, savācām savas, nu jau diezgan netīrās, somas un devāmies uz muitas kontroli.

Atkal nepareizas rindas izvēle!!!! Laikam jāpārstāj izvēlēties īsākās rindas, tās nez kāpēc baigi bremzējas.... Protams, beigu beigas tikām lauka, neviens koferus atvērt nelika, vispār bez jautājumiem palaida.

Salīdzinoši ar, teiksim, Hurgadas lidostu, Kairas lidostā neviens taksists tev virsū nebrūk - izejot no lidostas mēs pat apjukām - kur uz ātro dabūt mašīnu. Bet tad izrādījās, ka te ir sistēma - ar kvītīm un sarakstiem. Dabūjām taxi, un cauri Kairai no lidostas līdz El Gouna buss station, kas atrodas blakus „Ramses Hilton” viesnīcai un Egyptian museum, var teikt aizlidojām dikti ātri. Kaut kāds buss jau stāvēja un ap to drūzmējās liels bars vietējo braucēju... Lielos tempos izmetot (tiešām - izmetot) koferus un ekipējuma somas no taxi, devos pirkt biļetes. Saku, ka man vajag 2 biļetes uz Hurgadu. Kasieris - to buss at 1:30? Es pa to visu bardaku, saku, yes, un tikai pēc tam saku domāt - kāds 1:30, ja mēs knapi paspējam uz 2:15... IZRĀDĪJĀS - Ēģiptē vēl nav pārgriezti pulksteņi - un mums ir atšķirība 1 stundā, bet ar krieviem - 2 stundās.... Pārsteidzoši, ka Aeroflot pilots to nezināja... 70LE (apmēram 7 lati) biļete uz Hurgadu 1.klases autobusā. Autobuss tiešām ērts. Pat nebija pārpildīts. Nakts vidū vēl pamodināja lai iedotu "suhoj pajok" - kastīti ar sulu un cepumiem. Uz rīta pusi gan viņi sāka demonstrēt kādu no "klasiskajām" Egyptian filmām - ar kliegšanu, raudāšanu, dejošanu un dziedāšanu - diezgan skaļi, bet tā kā es klausījos pati savu mūziku austiņās, tad tas kaut kā netraucēja.

Iebraucām Hurgadā nedaudz pēc 7 no rīta. El Gouna busstation dabūjām izdzenāt :) vietējos uzmācīgos taxistus, galu gala mēs pašas varam izvēlēties ar kuru auto tad mēs brauksim, un noteikti ne jau ar balto mikriņu, kuri pie autoostām parasti ir ļoti nepiekāpīgi uz cenu pazemināšanu – nelabprāt padodas uz kaulēšanos, tāpēc mēs izvēlējāmies oranžo pilsētas taxi - pateicām, ka maksāsim pēc skaitītāja, uz ko vadītājs gan nebija diez ko apmierināts. Viņš gribēja par ceļu no autoostas (netālu no DownTown) līdz „El Tabia” hotel 20 LE (skaitītājs mūsu galapunktā rādīja 7.75LE).

Jāteic, ka jau iebraucot Hurgadā un braucot gar jūru nācās secināt, ka jūrā un ne tikai, ir liels vējš. Pierasti gaiši zilā jūra bija pelēka, debesis apmākušās utt... Nu, nepārāk jauks laiks...

Iečekojāmies viesnīcā un, savākušas, visu ekipējumu devāmies uz daivcentru. No rīta, kad zvanīju daivcentra bosam, viņš jau teica, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka boti šodien neies jūrā – laika apstākļi tādi... Tā arī bija. Ļoti slikto laika apstākļu dēļ visi boti bija spiesti palikt krastā.

Tā nu mēs patusējām daivcentrā un devāmies uz viesnīcu izgulēties. Pa to laiku vējš jūrā tā kā nedaudz bija norimis. Rīt nirsim :) 

11.-12. decembris, 2006. Hurgada, Ēģipte

Noslēgumam tā kā būtu jābūt, ne :)

Vispār mēs jau esam atpakaļ, šo pēcpusdien ielidojām Rīgā.
Bet ja jau noslēgums, tad noslēgums - tātad par visu pēc kārtas.
Brīvdienas tiešām atkal bija paskrējušas nežēlīgi ātri. Klāt jau bija pirmdiena - un mēs vairs nenirām - 24 stundu pārtraukums pirms lidojuma. Lai nebūtu jānīkst pilsētā, vai viesnīcas pludmalē, mēs ar Ināru no rīta atkal devāmies uz daivcentru. Tā jau tāda kā tradīcija - dienā, kad vairs nirt nevar, vienkārši atpūsties uz bota. Mūsējo bija maz - mēs abas, tad Anatolijs, Džokija un Kriss. Lietuviešu daiveri bija aizdevušies uz Luksoru ekskursijā, Židrunas laikam atpūtās viesnīcā vai sēdēja internetā. Pārējie - intro. Nira tikai Kriss ar Džokiju (nu neskaitot intro), mēs pārējie vienkārši peldējām. Diena kā jau diena uz intro bota - Abu Ramada S un Gota Abu Ramada. 

Kamēr intro katrs uzturējās instruktora-gida pavadībā pa 20 min. zem ūdens, mēs ar Anatoliju peldējām, bet Ināra pasnorkelēja. Nu, man snorkelēšana vienkārši nepatīk.... Za to, es nedaudz atsvaidzināju iemaņas freedaivingā. Mēnesis bez treniņiem - un jūtams, ka jau tā kā drusku neiet tik labi... 

Starp intro izcēlās viens pāris - vīrs un sieva. Sieva visu laiku staigāja satinusies sporta jakā un drebinājās, bet vīrs bija tāds šustrijs - visu laiku skraidelēja pa botu - nu tāds nemiera gars. Un ne tikai ar to viņi "iekrita" mums acīs. Es pirmo reizi redzēju, kā kāds dodas snorkelēt ar baseina cepurīti galvā... :))) Lieta tāda, ka vīram bija sākuši izkrist mati, nu aiz vecuma (diez ko jauns jau nu viņš nebija), bet tā kā laikam plikais pakausis viņam radīja kompleksus, tad tam pāri - no vienas puses uz otru - viņš bija pārķemmējis matus, bet lai peldot, "frizūra" neizjuktu, viņš galvā lika zilu, puķainu baseina peldcepuri (kas, starp citu, krāsās bija saskaņota ar peldbiksēm, masku un trubiņu). Un tad viņš tā ļoti naski, sparīgi peldēja ap botu. Nu jā, tas bija jāredz.

Nu īsumā - mēs visu dienu pavadījām atkal jūrā. Atgriežoties krastā kaut kā īpaši uzmanība pievērsās botiem, kas no daivsaitiem atgriežas mājās... Tu tā sēdi uz augšējā sun deka, skaties jūrā un domā, ka atkal kādu laiku to visu neredzēsi, jā - šoreiz es tiešām ievēroju cik daudz botu atgriežas no izbraukumiem.... Ļoti, ļoti daudz....

Nu un atgriežoties uz sauszemes vēl īsas un sirsnīgas atvadas daivcentrā, un tad iesākumā ierastā pēc-daiva programma - shisha un piparmētru tēja "Mr.X", bet pēc tam ļoti fiksos tempos viesnīcā sakrāmējām šeit atstājamās mantas (dvieļus, fēnus utt.) un braucām uz Mubarak-2 pie vienas no draudzenēm, kas te ieprecējusies - pie viņas mēs vienmēr atstājam daļu mantu, nu, lai nav vienmēr jāvadā līdzi vai jāpērk katru reizi, kad atbrauc - tas par pludmales dvieļiem. Mani laikam, no mājas izrakstītu, ja es atkal pēc kārtējā brauciena uz Ēģipti atvestu kādu milzīgo pludmales dvieli :))) Tagad jau kādi tādi 8 gabali mājās mētājas...

Pēc tam vēl bija papļāpāšana pie vakariņām ar Lenu un Židrunas un tad jau - jalla, jalla (ātri, ātri) - kā jau ierasts uz pēdējo brīdi atliktā iepirkšanās. Lai kā man nepatīk tā kaulēšanās un iepirkšanās - ko padarīsi, ja katru reizi, kad braucu uz Ēģipti radi, draugi, paziņas sataisa tādu pasūtījumu sarakstu.... Tad nu mēs ar Ināru, kā jau ierasts secinājušas, ka esam aizsēdējušās pļāpājot ar Lenu, rikšiem metāmies meklēt visus nepieciešanos pasūtījumus. Tas tā ap pusnakti jau bija. Paveicās, kaut kā visu paguvām sapirkt. Un paguvām ar vēl "El Arabi" coffee shopā šoreiz pēdējo shishu uzpīpēt.

Te atkal viens story - ir "El Arabi" viens apkalpotājus (jauniņais), kurš, kad mēs viņam kaut ko pasūtījām, nekad nevarēja saprast vai viņš ir sapratis, ko mums vajag - varēja viņam jautāt vai nu angliski, vai arābiski - reakcijas nekādas, kaut ko noņurdēja zem deguna un viss. Tad nu vakar vakarā - mēs pasūtījām shishu un sulu kokteiļus, pasūtījumu mums atnesa minētais puisis. Un mums par pārsteigumu pēkšņi viņš pajautā "How are you?" Es tā apstulbu, ka spēju tikai pateikt "Ok", uz ko viņš atbildēja "Allah Akbar" un aizgāja. Bet Ināra toties sāka ķiķināt sulas glāzē. Sēžu es un nesaprotu, kas te notiek. A Ināra saka, atceries, to anekdoti, ko Miša stāstīja? Tipa "Lidosta. Kāds jaunietis iet prom atstājis somu. Drošības dienests to pamanījis viņam seko un saka - "Jaunais cilvēk, jūs aizmirsāt somu!" uz ko ir atbilde: "Allah Akbar!"" Nu un tad jau arī es sāku ķiķināt - ko mums saprast ar šo "Allah Akbar"?! Kā Ināra teica - a es jau to sulu kokteili paguvu iedzert :)))

Un tad jau vēl atlika pats grūtākais darbs - somu sakrāmēšana... Transfērs šorīt 7:30, lidostā mēs iebraucām vieni no pirmajiem, vismaz pie reģistrācijas mēs bijām pirmie (visi 6 no mūsu viesnīcas). Tur atkal sākās nelielas jautrības - vismaz mēs ar Ināru visam tam sen jau pieejam ar humoru, savādāk - sanāk vien nervu bojāšana. Lieta tāda, ka vietējie, kas sēdēja pie iečekošanas letēm paziņoja, ka mūsu vārdu nav sarakstā. Tipa mums tā kā biļete ir, bet pasažieru sarakstā mūsu tomēr nav. Kamēr lidostas darbinieki skraidelēja viens pie otra ar jautājumiem, mēs ar Ināru sākām jau apspriest iespēju palikt te ilgāk - nekādu problēmu. Un tad atklājās, ka mūsu iečekotājs prosto skatījies nepareizajā sarakstā - pavisam uz citu reisu. Gadās arī tā. Nodevām bagāžu, iedeva mums iekāpšanas talonus un devāmies mēs uz pasu kontroli un tālāk uz tax free zonu gaidīt paziņojumu ar uzaicinājumu doties uz mūsu geitu. Laika bija dikti daudz. Izpētījušas visu suvenīru bodīšu sortimentu (a ko citu tur darīs) mēs sēdējām un gaidījām savējo reisu, kad pienāca tie paši lidostas darbinieki, kas mūs reģistrēja reisam (kuru viņi sākumā nevarēja atrast). Un ko viņi mums jautāja - lai parādot savus iekāpšanas talonus. Mēs pabrīnījāmies aiz ko ta tā un uzrādījām prasīto. Un ko šie - dod mums jaunus iekāpšanas talonus, kuros mums nomainītās vietās - no 28E un F un 18 E un F. Bez jebkādiem paskaidrojumiem... Nu nekas, sēdējām nevis, kā pašas smējāmies "bagāžas nodalījumā", bet lidmašīnai pa vidu.

Un tad nepilnas 5 stundas gaisā un mēs jau bijām Rīgā. Te lija....

2.decembris, 2006. Hurgada, Ēģipte.

Tad nu tā - šodien atlidojām. Un te joprojām tomēr ir vasara, lai arī kā paziņas brīdināja - sācies aukstais laiks - tipa ziema klāt, tāpēc neaizmirstiet siltās jaciņas. Padomi labi, īsi pirms izlidošanas pat koferus pārkrāmējām - ja jau ziema, tad ziema - ņemsim siltākas drēbes. Īpaši, ja atceras, kā pārsalu janvāri, kad nācās te uz vietas pirkt jakas, džemperus utt., lai nesaltu.... A toreiz bija pretēja situācija - visi tik ziņoja kāds te netipiski silts laiks, cik superīgi utt. pietika atbraukt, lai nākamajā diena arī laiks nomainītos uz aukstu un vējainu. Bet tas nu tā - just memories.

Labāk par to kā te ir tagad. Tātad - no Rīgas izlidojām ar pāris minušu kavēšanos uzreiz pēc 5 no rīta. 4:30 gaisā un pelēkās Latvijas debesis jau bija nomainījušas saulainās Ēģiptes debesis. Lidojot virs Kairas kārtējo reizi secinājām, ka Kaira no augšas ir miljons reižu skaistāka tieši naktī - visi izgaismotie minareti ar zaļajām spuldzīšu virtenēm, un pati pilsēta - gaiša, gaiša. Dienas laika nekā tāda nav, ja nu vienīgi var paskatīties no augšas uz televīzijas torni, piramīdām, Nīlu ar visām salām....
Jāteic, ka Hurgadā ielidojām ļoti neizdevīgā laikā - pirms 10 no rīta - vienkārši šajā laikā lidostā lejā laidās vēl kādas 5 lidmašīnas - bez mūsu lidmašīnas vēl 2 reisi no Krievijas, ukraiņi un laikam arī vācieši. Drausmīgais bardaks.... nesaprotu, kāda bija jēga lidostas piebūvju celtniecībai, ielidošanas - izlidošanas telpu paplašināšanai, ja nekas no tā visa normāli nedarbojas... Protams - just relax, it's egyptian time.... Rindā pēc vīzas mēs stāvējām apmēram stundu (un būtu stāvējušas vēl ilgāk, ja vietējie neiedomātos atvērt vēl vienu bankas lodziņu...) Pēc tam bija tik pat briesmīga rinda uz pasu kontroli. Karsti, gaisa nav, ūdens nav.... varētu ģībt, bet mazas cerības, ka kāds tevi noķers ;) Tā stāvot un gaidot, kad beigu beigas mūsu rinda tomēr sāks kustēties uz priekšu, atcerējāmies Ginta story par „zaķiem” Bangkokas lidosta. Pietika tik to ieminēties, kad kā no zemes izlīdis mums blakām parādījās viens mazs, nošņurcis arābs un aicināja viņam sekot - tipa tiksim cauri ātrak. Labi, ka Ināra aizgāja paskatīties, kur ta īsti viņš mūs grib vest - iejucis turpat pūli, sīkais uzreiz saka prasīt bakshish - tā teikt naudu dod!!!! Bet tā kā viņš izskatījās diezgan neuzticami, un mūsu rinda šā vai tā tūlīt, tūlīt būtu pienākusi, kaut ka neuzķērāmies, toties sarosījās paši pasu kontroles darbinieki, nez no kurienes tika atvilkta milzīga lete un rindas sadalījās vēl sīkāk - sākās jalla, jalla - nu ātrāk, ātrāk!!! Un fiksi tika spiesti zīmogi pasēs, savāktas iebraukšanas kartītes - un čau! - varat iet tālāk! Jā, tālāk - meklēt savu bagāžu. Rīgā vēl daudz maz izskatīgās somas nu bija paguvušas iegūt ļoti nolietotu un netīru somu paskatu...
Tad vel kārtējais nelielais bardaciņš sagaidot parējos cilvēkus, kurus Azur Travel jānogādā pa viesnīcām, gaidot bija iespēja pavērot ļoooti kolorītos krievus no Maskavas reisa un tad mēs jau bijām sasēdinātas mikrobusā, kas tad arī mūs aizveda uz mūsējo hoteli. 

Tātad – „El Tabia”, 2* gandrīz pats centrs, piedevām līdz mūsējam daivcentram labi ja 3 minūtes ar ko iet. Ko vairāk vajag! :)

Iekārtojāmies, aizgājām uzpīpēt shishu, sazvanījām visus savējos šeit emigrācijā ;) dzīvojošos draugus - tipa esam klāt, kad tiekamies?! Un tad bija jāaiziet apsveicināties uz daivcentru. Patusējām tur, sarunājām (lai gan ko nu tur sarunājām - tikai noprecizējām), ka rīt 9 no rīta jābūt klāt, un aizgājām ar savējo Rescue instruktori Ļenu pasēdēt coffee shopā.

"Mr.X" reāli nošokēja - kādreizējās āra terases un nojumes vietā - gruvešu kaudze, palikuši tik galdiņi, kas bija ēkas daļā. Izrādās, pirms 2 dienām te noticis grautiņš – kā runā, "Mr.X" īpašnieks neesot nomaksājis kaut kādu tur nodokli un pilsētas pārvalde atsūtījusi buldozeru, lai nolīdzina tad šo coffee shopu... nu ļoti vienkāršs risinājums... Prot, ēģiptieši pārsteigt. Tagad gan viss lēnam tiek tā kā atjaunots, bet gruveši ir joprojām. Bija tirī prikolīgi sēdēt un pīpēt shishu skatoties uz gandrīz klaju vietu.... piedevām, buldozera uzbrukuma cietuši arī apkārtējie - pie reizes nojaukta arī daļa blakus esošā coffee shopa, nolauztas pāris palmas.... bardaks. 
18 vakarā mums viesnīcā bija tikšanās ar gidu - sapratis, ka mēs ekskursijās nebrauksim, atlaida mūs abas pēc 5 minūtēm. Tā ka tagad sēžam internetā, pēc tam iesim poguljat po gorodu, vēl pāris šejienes krievi jāsatiek un tad jau laikam - gulēt, savādāk, ja nedabū kārtīgu turkish coffee, tad sākam jau līdzināties zombijiem. Negulētās naktis dara savu. Un rīt taču jānirst. Tā ka tādas nopietnākas niršanas piezīmes gaidāmas rīt.

28.marts, 2010.

Rīts sākās kā parasti. Nu, ar modinātāju, kam jāzvana 7:30. Pamodināja gan mani Lena, piezvanot 7:25 lai pajautātu kā es uz lidostu plānojot un cikos īsti man tur vajag būt. Viņa tikko kā Magdi uz marinu aizvedusi – viņš uz safari, un ja sanāks laiks, varbūt varot mani uz lidostu aizvest. Man tā kā lidostā ap 9 jābūt, lidmašīna pēc biļetes 10:20. Sarunājām, ka pēc stundas viņa piezvanīs – kad zinās skaidri – tiek vai nē.

Tā kā biju pamodusies, tad arī sāku lēnām taisīties :D Lena piezvanīja drusku pēc 8 – viņa tomēr netiekot, bet varot man atsūtīt taksistu. Ok. Sazvanījos vēl ar to viņas taksistu, sarunājām, ka ap 8:50 viņš būs klāt.

Stiepjot, jeb pareizāk – velkot somu lejā pa trepēm, protams, pirmajā stāvā satiku Mazo Riebeklīti. Kaut ko pa elektrības skapi rakājās... Paziņoju, ka būšu atpakaļ pēc 2 nedēļām, tipa, lai nedomā, ka s kaut kur esmu pazudusi.

Taksists gaidīja, un lidostā mēs ieradāmies ļoti laicīgi. Protams, tie lidostas rekonstrukcijas darbi drusku traucē, bet savādāk – ja atrod pareizo koridoru, kur caur būvmateriālu kaudzēm iziet uz izlidošanas daļu, tad jau viss ok :D

Pirms reisa uz Šarm el Šeikhu bija reiss uz Kairu, kurš drusku kavējās, toties Šarma reisu pat palaida drusku ātrāk. Un tad jau 15 minūtes gaisā, skats uz Sarkano jūru un jau laidāmies lejā. Pat stjuaršu izdalītās sulas visi paguva izdzert :D

Pie izejas no lidostas taksists, kam mani jau gaidīja. Ar lapu rokā, uz kuras rakstīts mans vārds. Un tālāk jau apmēram 85km garš ceļš caur kalniem uz Dahabu. Šoferītis laiku pa laikam man piedāvāja apstāties, lai nav tikai visu laiku man caur logu jāfotografē. Da, nevajag. Tāpat labi. Kamēr mēģināju nofotografēt kaut kādu kazu baru pie beduīnu ciemata, pabraucām garām beigtam kamielim... Ceļmalā gulēja... Laikam mašīna notriekusi... Vispār es nebūtu pamanījusi, vairāk tas nabaga kamielis līdzinājās smilšu čupai – gandrīz vienā tonī ar apkārtni. Tā ka beigta kamieļa foto nebūs.

Jāteic, ka šoreiz mēs līdz Dahabai aizbraucām ļoti normāli, nevienā kontroles punktā netikām apturēti.

Viesnīcā mani jau gaidīja. „Dahab Plaza Hotel” izrādījās jauka vieta. Reģistratūrā sēdēja meitene Olga, krieviete, kura, kā izrādījās, ar frīdaivingu nodarbojas. Izstāstīja kas un kā viesnīcā – tēja, kafija, dzeramais ūdens par brīvu, arī ūdenspīpē un veļas mazgātava par brīvu. Par brokastīm man izstāstīšot boss Emads.

Numuriņi forši. Dzīvoju otrajā stāvā. Pat interneta vads numurā :D Man gan tā kā diez ko nevajag, pašai sava interneta fleška. Televizors, piedevām, kā paguvu izpētīt, ir arī pāris filmu kanāli angļu valodā, tā ka ja galīgi nebūs ko pa vakariem darīt... ;) Kamēr izkrāmēju somu, klauvējiens pie durvīm – viesnīcas boss Emads – vai es esot gatava iet iepazīties ar restorāniem, kur varu brokastot. Ok. Vēl Emads saka, ka iedošot man „karton”... Hmmm... Ko? Pārprasīju, ko viņš plāno iedot, izrādās – kasti ar ūdeni (12 pudeles pa 1,5l)... Es pat apstulbu, kad apkalpotājs ienesa man numuriņā to kasti!!! Uzreiz kasti ūdens!!! Nu gan!!!

Jāteic, ka viesnīca atrodas tiešām gandrīz pašā centrā. Drusku gan nost no restorāniņu zonas, aiz tiltiņa. Ja precīzi, viesnīca atrodas aiz „Ghazala market” – tipa, vietējā lielveikala.

Nu un tad mēs ar Emadu gājām iepazīties ar restorāniem, kur varu brokastot. Brokastis ir iekļautas viesnīcas cenā. Izrādās, es varu brokastot vai nu „Same same”, kas atrodas netālu no viesnīcas, otra brokastošanas vieta – pie Lighthouse – „Fresh Fish” vai nu kā tur saucās. Bez tam abos restorānos, kas kā sapratu, pieder Emadam, pārējā laikā ēšanai 20% atlaide.

Emads izrādījās diezgan pļāpīgs... Un vēl – laikam jau viņam bija svarīgi izvadāt savu klienti pa saviem restorāniem, nu vispār pa visu to restorāniņu zonu.

Pēc pastaigas iepazīstot brokastošanas vietas, atgriezos viesnīcā... un pagulēju... sanāca kāda stunda... jo pamodos no aicinājuma uz lūgšanu... mošeja izrādās netālu. Lai gan smuki skanēja, pat varēja saprast, kas tiek teikts.

Nu un pēc tam pārvācos uz „Friends”. Sabri izrādās kaut kur ir prom, cerams, īslaicīgi. Bet ūdenspīpju kvalitāte tomēr nav mainījusies :)))

Atnāca Tishina, papļāpājām par daivingu, par to kad sākšu nirt, kas vispār te jauns utt. Tishina un Žeņa, piemēram, tagad ceļ te māju – drīz jau būs gatava. Pēc tam atnāca Andrejs un Olga. Ar Andreju tad es arī nākamnedēļ niršu. Vēlāk mums atkal pievienojās Tishina. Tā ka „Friends” nosēdējām diezgan ilgi :)

Tikai vakarā, kad taisījos tīrīt zobus sapratu kāpēc man jau pirmajā dienā iedota kaste ūdens – nu biju paguvusi piemirst, ka no krāna te tek nedaudz sāļš ūdens....

6.marts, 2010.

Pamodos agri, tas nekas, ka lidmašīna tikai pēcpusdienā – nu 14:30. Aiz loga saulīte, sniegs mirguļo, nu skaisti! Pabrokastoju, vēlreiz pārdomāju, vai kaut ko tomēr no somas nevajag izņemt laukā... tā aizdomīgi smaga tā nododamā bagāža... Noteikti nebūs tikai 20kg... Nu bet finālā neko laukā tomēr neizņēmu, un klāt arī nepieliku :D

Lidostā ieradāmies tūlīt pēc 12, reģistrācijas lodziņi jau bija atvērti, Ira arī bija jau priekšā – viņa uz Hurgadu paciņu paziņām nodeva. Uzliekot uz brīvajiem svariem – 25,5kg.... Bāc! Pārsvars ir... Bet atliek cerēt, ka izdosies nodot bagāžu neko nepiemaksājot... Galu galā es šoreiz ar čarteru lidoju – nu man ir vienvirziena biļete Rīga – Hurghada... Nav tas regulārais reiss, kur noteikti piesietos virssvaram... Noskaidrojusi bagāžas svaru, devos to somu iesaiņot, nu tak lai Hurgadā nebūtu jāsaņem kaut kas saplēsts un dikti nobružāts... Kamēr puisis saiņoja manu koferi, parādījās Žeņa – nu, paguva vakar vakarā viņš mani pārķert un sarunāt vēl pāris atlikušās ābolu tabakas paciņas :) piesolījās pat pakaļ uz lidostu atbraukt. Nu un te nu viņš jau bija. Kamēr saiņoja bagāžu, pažēlojos, ka man soma par smagu, 5 kg vairāk par atļautajiem. Žeņa uz to piedāvājās, ja būs vajadzīgs, parunāt ar meitenēm kas reģistrē lidojumam :)))) Nu, bet zinot Žeņu, fakts, ka bagāža aizlidotu bez problēmām nepārsteidza. Tā nu stāvot rindā uz reģistrāciju parunājām par „Fushion” jaunajiem sausajiem tērpiem, par Mr.Frog ietestēto „Fusion”, par tehnisko daivingu, Hurgadu un vēl daudz ko.

Pienākot manai rindai, meitene pieņēma bagāžu daudz neskatoties uz tās pārsvaru... lai gan, viņai svari sākumā rādīja 22,1kg... hmmm.... vēlāk gan parādījās 25,5kg, bet tas jau bija īsi pirms bagāža aizslīdēja pa lentu prom.

Izrādās, mans reiss kavēšoties, vismaz par 2 stundām... Visiem, kas lidoja uz Hurgadu, tika piešķirti kuponi 5 LVL vērtībā – tā teikt, pusdienām.

Vot tā, tātad es ap 7 vakarā nebūšu Hurgadā, labi, ja tikai 21 ielidošu... Aizsūtīju Lenai sms, ka reiss kavējas, ka viņai ap 19:30 nav jābrauc man pakaļ. Sarunājām – kā ielidošu zvanu viņai, a viņai apmēram 15 minūtes ko no mājām līdz lidostai braukt.

Tā nu izgāju drošības kontroli, pasu kontroli un devos tērēt to pusdienu kuponu :D Tā kā izlidošana no C daļas, tas tur nu nav diži liela izvēle, kur tērēties. „Coffee Nation” un viss ;) Kanēļa latte un sviestmaize, vot i 5 lati bija iztērēti :D Brīvs galdiņš, sēžu un rakstu blogu :))) A ko citu darīt?!

Aizsūtīju sms Oļegam, ka ļoti iespējams satiksimies Hurgadas lidostā, jo man kavējas reiss. Atnāca atbilde, ka viņiem arī kavējoties. Tikai par stundu. A viņi no Tallinas lido. Pēc kāda laika atnāca sms no Svetas, kura šodien no Hurgadas lido uz Kairu un tālāk uz Cīrihi. Tāds viņai šoreiz maršruts, lai finālā atgrieztos savā Milānā. Viņai Hurgadā reiss uz Kairu kavējis stundu, nu stundu kavējot arī reiss Kaira – Cīrihe. Sms beigās Sveta bija uzrakstījusi, ka cerams man viss ar reisiem ir ok, un nekas man nekavē... Hahaha!!! Aizsūtīju atbildi, ka šodien laikam tāda dīvaina diena, kad visi reisi kavē :)))

BH2 starp citu, jau no rīta, kad zvanīja teica, ka lidmašīna kavēšoties. Vot vienmēr viņš pasaka tā kā ir... ;)

..... /pēc kāda laika/

Tās ir vienas vienīgas šausmas un mocības... Ja sākumā lidmašīna kavēja 2 stundas, tad jau tika atcelta līdz 17:40, bet nu jau paziņoja, ka iekāpšana varētu sākties tikai 19:15!!! Bet ja viss notiktu pēc plāna 19 man jau vajadzēja būt Hurgadā... Bāc! Tagad ātrāk par pusnakti mēs tur neielidosim... A man rīt uz darbu...

Sveta atsūtīja ziņu, ka viņai beidzot sākusies reģistrācija uz Cīrihi. Vismaz Kairā lidosta darbojas ;) Vienīgais Sveta uztraucās, kā paspēs uz reisu Cīrihe – Milāna, jo pēc viņas vārdiem, paspēt var tikai tad, ja to reisu aizkavē... A tā, viņu, kā SwissAir patstāvīgo klienti, vismaz dēļ šādas kavēšanās, reisā uz Cīrihi iesēdinājuši biznesklasē, nevis kā biļetē norādīts – ekonomiskajā. Tā teikt, tāda papildus pretimnākšana no aviokompānijas puses.

Man uz tādām ekstrām nav ko cerēt... Jācer, ka „SmartLynx” lidmašīna no Milānas, dēļ kuras tad arī notikusi kavēšanās, vismaz šodien tomēr atlidos... Vēl vairāk atbīdīt mūsu izlidošanu tiešām negribas...

Bez tam BH2 atsūtīja sms, ka Oļegs jau esot izlidojis no Tallinas... Laimīgais... A man vēl sēdēt un sēdēt Rīgas lidostā... Pat īsti nav ko pa logu pavērot... Ne kāds atlido, ne aizlido... Vienīgi viena AirBa;tic lidmašīna pa logu redzama... un viss... Tāds kluss lidlauks šodien....

... /vēl pēc kāda laika/

Nu jau sācies tracis. Impro iesāka un nu laikam arī citi tūristi pievienojušies. Izrādās, pēc līguma, ja ir aizkavēšanās vairāk par 5 stundām, tad aviokompānijai jāmaksā kompensācija no 400-600 eiro. Un tagad uz tablo ir uzlikts laiks, 4 stundas 55 minūtes – tipa pēc tik ilga laika lidmašīna noteikti būs... Nu nu.... Tauta ir sākusi šūmēties... Nu jau izlidošanu sola 19:25.... Kas vēl sekos?

.../kad jau mazāk kā 2 stundas palikušas līdz solītajai izlidošanai/

Saule jau tūlīt būs norietējusi aiz lidostas ēkas, bet mēs joprojām te nīkstam... Tagad vismaz aiz loga ir skatāmas 2 AirBaltic lidmašīnas ;) Savādāk – garlaicīgi... Ja nebūtu datora, toč nebūtu ko darīt... A tā var vismaz šo to parastīt.. nepabeigto blogu pabeigt... ;)

.../drusku pēc 18:00/

Lidosta ir atdzīvojusies, AirBaltic ielido un lido prom... Bet mēs joprojām sēžam un gaidām...

.../pusseptiņi/

Paziņojums pa skaļruņiem – „ pasažieriem, kuri lido uz Hurgadu – jūsu lidmašīna ir piezemējusies. Apmēram pēc 20 minūtēm mēs sāksim iekāpšanu lidmašīnā....” Aplausi C terminālā :)

Apmēram 19 sākās iekāpšana lidmašīnā, es savu rindu izstāvēju un busā iekāpu ap 19:30. Stjuarti atvainojās par kavēšanos, pasažieri šā kā tā šūmējās.

Kad lidmašīna beidzot iedarbināja dzinējus atskanēja baigā rūkoņa... dikti skaļi... Aicinājums piesprādzēties. Un mēs sākām kustēties skrejceļa virzienā. Lidmašīnas aizmugurē stjuarte kādam pasažierim ļoti skaļi izteica atkārtotu aicinājumu piesprādzēties... Un tad sākās rosība... Vecākais stjuarts paziņoja, ka drošības apsvērumu dēļ mēs atgriežamies atpakaļ stāvvietā – tipa tas pasažieris apdraudot lidojumu... Hmmmm.... Neizpratne pārējo pasažieru vidū... It kā tas nabadziņš esot ļoti piedzēries utt... Hmmm.... Tak gandrīz puse lidmašīnas pasažieru bija lietojuši alkoholu... Galu galā tās daudzās stundas C terminālā.... Un tas vīrietis nu nemaz neizskatījās ļoti piedzēries, arī nekāds skandāls un pārējo pasažieru apdraudējums tā kā nebija... Bet lidmašīna jau ripoja stāvvietas virzienā. Par vainīgo uzskatītais pat aizgāja ar stjuartiem runāt, lai tak izbeidz šito, ka viņš sēdēs mierīgi utt. Nekā. Un tad jau pasažieru vidū parādījās viedoklis, ka tas viss tiek darīts speciāli, lai aviokompānijai būtu iespēja nemaksāt kompensāciju par tik ļoti aizkavēto reisu...

Mēs atgriezāmies stāvlaukumā, tika piebraukts traps, apkārt mirgoja daudzu auto uguņi, tai skaitā arī policijas zilās bākugunis...Tika atvērtas durvis un salonā parādījās 2 milzīga auguma policist, tiešām milži, un devās uz salona aizmuguri, kur sēdēja „vainīgais”... Viņš bez iebildumiem sekoja... jo ko nu vairs iebilst tāda pārspēka priekšā. Jāteic, ka „vainīgais” ar nebija maza auguma, bet, ejot starp tiem 2 policistiem, viņš izskatījās maziņš... Kā nokomentēja netālu sēdošais kaiteru grupas pārstāvis – nu, baigie skapji. Tas par policistiem.

Pēc tam vēl tika paziņots, ka tā kā lidošanas noteikumi paredz izņemt arī izsēdinātā pasažiera bagāžu, tas mēs arī to darīsim – tiks meklēta viņa bagāža un izņemta... Sašutums pasažieru vidū.

Un tad 16C pasažiere apkārt sēdošajiem izteica priekšlikumu – izskatās, ka tas viss tiek darīts tikai tāpēc, lai aviokompānijai būtu iemesls, kāpēc lidmašīna tā ir aizkavējusies, lai nevajadzētu maksāt kompensācijas pasažieriem – ir atrasts grēkāzis uz kuru tad visas problēmas arī novelt. Viņas priekšlikums bija vākt parakstus, jo, ja katrs pasažieris individuāli vērsīsies aviokompānijā ar prasību par kompensāciju, nekas var arī neizdoties, bet ja to darīs visi pasažieri kopīgi, tad, nu – vienotībā spēks. Tā sākās parakstu vākšana. Stjuartiem tas nepatika, viņi pat bija pamanījušies atņemt to saraktu. Vēlāk gan, pēc protestiem no pasažieru puses, tas tika atdots atpakaļ.

Apmēram 20:30 mēs vēlreiz devāmies uz skrejceļu. Tā nu bija iesācies mūsu lidojums uz Hurgadu. Lidmašīna laiku pa laikam nonāca turbulences zonā. Parasti es tam nepievēršu īpašu uzmanību, es vispār guļu lidmašīnās :D, bet šoreiz tas bija pagrūtu, īpaši, ja lidmašīna bija pāris stundas atpakaļ noplīsusi un labot Itālijā... Rīgā no Bergamo tā bija ielidojusi tikai ap 18:35... Starp citu, pasažieri jau kāpjot lidmašīnā iebilda – kur ir garants, ka viss ir kā vajag salabots...

Mēģināju pagulēt, bet grūti. Labi, ka bija mūzika, ko paklausīties. :) Kad lidojām jau virs Ēģiptes, aiz iluminatora bija redzams ļoti skaists pusmēness – spilgti oranžā krāsā, nu kā apelsīna šķēlītes puse. Tad jau Kairas ugunis – kā parasti bezgala skaistas. Mēness pamazām ieguva dzeltenu krāsu. Un tad jau parādījās El Gouna un Hurgada. Gaismiņas zem mums. Ne tik daudz kā Kairā, bet arī skaisti.

Apmetuši loku sākām nosēšanos. Ielidojām Hurgadā mēs 1 naktī... Jāteic – visu cieņu pilotam – nosēdās viņš tā, ka var teikt, ka mēs nemaz nepamanījām. Pasažieru aplausi salonā, vēlreiz stjuartu atvainošanās par sagādātajām neērtībām un mēs jau kāpām ārā. Aiz borta +21C. Jauki.

Autobuss mūs aizvizināja līdz ielidošanas terminālam, tur Muhameds no AzurTravel ļoti fiksi savāca Iras sūtīto paciņu :D bet es dabūju ielidošanas kartīti :D Muhameds piedāvāja mani aizvest līdz Kauseram, bet tas nozīmētu gaidīt, kamēr savāksies visi tūristi... Noteikti, ka ilgi... Es labāk taxi ņemšu. Jau izlidojot no Rīgas Lenai biju aizsūtījusi sms, ka Hurgadā ielidosim pēc pusnakts, tā ka es labāk taxi paņemšu, ko nu viņa tik vēlu brauks mani sagaidīt.

Tad 15$ apmaiņā pret vīzu. Vienīgi, tas bankas darbinieks man vīzu ielīmēja tā, ka tika aizlīmēts viens vecs izlidošanas zīmogs (no Ēģiptes). Ceru, ka tas neradīs problēmas. Pasu kontrole un, izrādās, es biju pirmā, kas devās gaidīt bagāžu. Jāteic, ka bagāža atnāca ļoti ātri. Sakrāvu visu ratos un caur muitu devos uz izeju. Tā kā biju pirmā, nācās pārciest ;) kofera apčamdīšanu un jautājumu – kas tur ir iekšā. Atbildēju – diving equipment. Galu galā – 2 hidras un maskas ir niršanas ekipējums :D tas nekas, ka tur arī viss kas cits bija :))))

Izejot no lidostas es biju šokā – te sākusies nopietna pārbūve... Azūra Ismails ar pie izejas gaidīja tūristus. Apsveicinājāmies. Un es devos meklēt taxi. To, ka te ir vienotais taxi serviss, to nu es zināju. Galvenais bija atrast kādu, kas to visu organizē, tipa kasieri. Viņš uzradās pats. Izstāstīju, ka man vajag uz Kauseru, aiz „Abbaza”, pirms „Sindbad” boulinga. Cena 40 LE. Uz 30 paundiem viņš nepiekrita. Nu labi. Somas tika sakrautas mašīnā, man izrakstīta kvīts un es samaksāju. Braucām. Pareizāk līkumojām caur kaut kādiem izrakumiem. Izskatās viņi nu pārbūvē visu ielidošanas – izlidošanas zonu.

Šoferītis nogriezās nepareizajā pagriezienā – par ātru... Tātad brauksim mēs gar „Miramar” coffee shop, gar Egyptian hospital... nu no otras puses... Bez tam tas šoferītis reāli nezināja ceļu, tā ka man vēl nācās viņam rādīt kur jābrauc... Bāc! Pievedis pie manas mājās un izkrāvis somas no bagāžnieka, viņš neizrādīja ne mazāko interesi par to, ka manu koferi vajadzētu arī uznest augšā. Toties paprasīja dzeramnaudu! Ha! Tu ceļu nezināji, koferi nest izskatās arī negribi, par ko tad dzeramnauda. Pateicu, ka nav.

Ne Ahmeda, ne Mazā Riebeklīša protams, nebija. Nu ja – normāli cilvēki jau 2 naktī guļ... Stiepu pati savas somas. Un ja kāds kaimiņš no maniem kofera vilkšanas trokšņiem pamodās – sorry.... Līdz 5 stāvam tiku ar 3 piegājieniem, tas ir – trīs reizes trepēs bija jāiededz gaisma :D

Un tad beidzot es biju dzīvoklī. Pasilti... kondišku ieslēdzu un noregulēju uz +21C – lai paliek vēsāks. Nu putekļi bija, smiltis nedaudz. Daudz vairāk smilšu izrādījās guļamistabā – vajadzēs arī balkona durvīm to birsti apakšā pielīmēt, lai pa turieni smiltis iekšā nenāk.

Ieslēdzu ledusskapi, izdzenāju skudras un sakaisīju šur tur kukaiņu indi. Koferis krāmēšu no rīta. Tagad gulēt... Tā kā 7 jāceļas...

4.septembris, 2009.

Tas nu ir par traku!!! Šorīt 8 no rīta man atkal klauvēja pie durvīm, tas nekas ka bija uzlikta šiltīte – „Lūgums netraucēt!” Protams, atkal cēlos un gāju prasīt, kas šoreiz par lietu. Šoreiz viņš gribēja zināt – vai es zinot, ka man 12 ir check out. Saku, ka zinu gan. Nākamais jautājums – cikos es čekošos ārā? Saku – 12. Tāda mums tā saruna. Un kāda man vairs gulēšana... Saģērbos un devos pēc brokastu kafijas jūras malā :) Brokastoju šoreiz ļoti ilgi – lēnām dzēru kafiju un vēroju jūru... Ehhh.... Skaisti....

Tad saliku visu, kas vēl nebija salikts, koferī un 12 visas somas aiznesu uz reģistratūru. Pateicu, ka ap 17 būšu atpakaļ – nu uz 17 man bija transfērs uz lidostu. Un pati aizbraucu... uz dzīvokli... :D Kā vakar družkas teica – kāda tev jēga no viesnīcas, ja gandrīz visu laiku tu esi dzīvoklī... Vispār jau pareizi... Nākamreiz vairs nekādas viesnīcās!!!

Ahmeds ar palīgu sēdēja dārzā. Piegāju parunāties – kas ar elektrības rēķinu. Palīgs jeb mazais riebeklītis saka, ka vīrs no elektrības kantora neesot atnācis, es saku, ka pēc pāris stundām lidoju prom un tā kā gribētu samaksāt. Tad nu šis vilka laikā diezgan nobružātu burtnīcu un kalkulatoru. Un sāka rēķināt. Jāteic, ka aprēķinātā summa mani pārsteidza – nu dikti jau liela. Prasu – par kādu periodu tad tā ir. Uz šo jautājumu viņam nebija ko teikt. Un tad viņš zvanīja uz kantori, kas tā kā to dzīvokli apsaimnieko. Finālā es pa telefonu parunāju ar kaut kādu puisi, kurš teica, ka ja man ir laiks, lai atbraucot uz kantori tur samaksāt... Ar laiku gan bija nu tā... Aizsūtīju vēl sms Līgai ar jautājumu – kā labāk darīt – maksāt viņiem ar pārskaitījumu no Rīgas par elektrību, jeb labāk braukt uz firmas ofisu. Sarunājām, ka es aizbraukšu. Galu galā – tāpat tur garām būs jābrauc. Tas viss ir centrā, pie viesnīcas „Roma”.

Kantorī, kurš izskatījās vairāk pēc kādas lorda darbistabas – tādas mēbeles, brokāta aizkari, gleznas un spoguļi – sēdēja tikai viena meitene (lai gan darba vietu, spriežot pēc datoriem, bija daudz vairāk). Viņa tad arī sarēķināja cik man par elektrību jāmaksā. Jāteic, ka viņas aprēķins no Mazā Riebeklīša aprēķina atšķīrās precīzi par 200 paundiem...

Pēc tam, tā kā vēl drusku bija laiks līdz transfēram, aizgāju na dorozhku pasēdēt uz „Mr. Sam”. Jureks ar saviem poļu daiveriem bija jau priekšā un uzzinājis, ka es braucu prom, tā drusku saskuma. Nu, jā – bija jau mums visiem forša kompānija uz bota. Arī „Mr.Sam” puiši sāka taujāt – kā, es tiešām braucot prom? Nu, jā – braucu gan... Ūdenspīpi gan labu uz atvadām uztaisīja :)))

Un tad jau es braucu atpakaļ uz „Arabella” – kur mani gaidīja transfērs – šoferītis bija ieradies pat ātrāk. Braucot uz lidostu ceļu aizšķērsoja policija – bija notikusi avārija – vieglā mašīna ieskrējusi elektrības stabā (stabs bija betona vai kā nu tur), mašīnai visa priekša sadauzīta, stabs nogāzts... Nu, jā – ātri braukt viņiem patīk... Traki... Nu un visas tās avārija rezultātā bija izveidojies sastrēgums, policija nelaida nevienu tai avārijas vietai garām, lai gan 2 joslas šā kā tā bija brīvas. Un tad mans šoferītis izcēlās – pasaucis policistu viņš tam ņēmās stāstīt, ka „madam kavē lidmašīnu, ka dikti jāsteidzas”. Mūs palaida :)

Lidostā es biju dikti laicīgi, lai neteiktu, ka pārāk laicīgi. Uz iekšzemes reisiem reģistrācija sākas stundu pirms izlidošanas, bet es biju ieradusies 2 stundas pirms reisa... Bez manis vēl viena arābu ģimene gaidīja uz čekošanās sākumu. Tā kā darīt īsti nebija ko, nosvēru bagāžu... mmm... jāaaa.... bija vairāk par 20kg... bija visi 25kg... Būs kaut kā jāmēģina tikt cauri bez maksāšanas par pārsvaru...

Mums par prieku čekošanos uz reisu sāka ātrāk nekā plānots, pirms manis bagāžu nodeva kāds amerikānis – skaists vīrietis, es vēl nodomāju, nu tādam gan man nesanāks blakām lidmašīnā sēdēt... Un ar bagāžu man vispār paveicās – izvelkamais rokturis bija iesprūdis un dabūt to atpakaļ koferī nu nekā. Saku tam kurš, bagāžu uz svaru lentas liek – vai viņš to rokturi nevar nolauzt, galu galā traucē. Viņš mēģināja, mēģināja – bet nekā. Nu bet pa to laiku otrs bija paguvis man biļeti izdrukāt, koferim birku pielīmēt un finālā koferis aizgāja bez problēmām :)

Uz Kairu, izrādās, lidoja ļoti daudz cilvēku. Un kad sakāpām lidmašīnā, izrādījās, smukais vīrietis sēž man tieši blakām :D Teikšu gan uzreiz, ka pēdējo dienu laikā dabūtais klepus visu „izjauca” ;) Lidojuma sākumā uznākusī klepus lēkme, tāda ka pat asaras sāka birt, panāca tikai to, ka smukais vīrietis pierāvās pēc iespējas tuvāk iluminatoram un aizslēpās aiz žurnāla, kuru lasīja... Vot tā... :(

Kairā ielidojām 8 vakarā. Bagāžu drusku nācās pagaidīt, un tad vēl to smago koferi iedabūt busā, kas brauc uz Terminal 3.

Un kas darījās Terminal 3... Nu ko tādu es vēl nebiju redzējusi... Cilvēku bija vairāk kā vajag, izstumties ar ratiem caur pārpildīto zāli bija ļoti grūti. Kas te notika? Ramadana laiks, daudzi brauc uz Meku un tos, kuri brauc, atnākušas pavadīt ģimenes, draugi, radi, varbūt pat visi ciemi... Tie, kas uz Meku tērpti baltās galabejās, visi tie radi-draugi uzskata par obligātu ceļotāju sabučot, paspiest roku un izteikt kādu novēlējumu. Un tas viss rada ļoti lielu drūzmu... Ceļotājiem uz Meku pat bija atvērtas vairākas atsevišķas pārbaudes vietas. Es to sākumā nebiju sapratusi, jo parasti jau visi iet caur jebkuru no pirmās, pirms bagāžas nodošanas, pārbaudes punktiem. Kad biju gandrīz vai visu rindu nostāvējusi, vīrs, kurš „komandēja parādi” norādot kur kuram jāiet, man pajautāja – uz kurieni es lidošot. Uz Maskavu. Tas jums jāiet uz to tur pārbaudes punktu... Bāc!!! Atkal garum garā rinda... Izstāvēju arī šo rindu. Tad atdevu koferi, lai ietin normālā plēvē, lai koferis tā teikt galīgi pa daļām nesajūk. Un tad jau čekošanās, bagāžas nodošana. Neuztrauca arābus mans smagais koferis. Iečekoja man bagāžu līdz Rīgai.

Gaidot Maskavas reisu sēdēju kafejnīcā un dzēru kapučino un vēroju apkārtējos. Izrādās, uz Meku lido divu veidu ticīgie – vieni, kas ģērbušies baltās galabejās, nelielām somiņām plecā, un kaklā iekārtām id kartēm, kur teikts, ka viņi lido uz Meku. Un otri – viņi ir ietinušies tādos kā baltos, ļoti garos frotē dvieļos, nu kā tādās togās, basām kājām, kurās uzautas tikai iešļūcenes. Jāteic, ka tie aptītie dvieļi nav diez ko gari – tā apmēram līdz celim. Un šādi tērpušies ir tikai vīrieši. Man pat kafejnīcā blakām sēdēja ģimene – tēvs un abi nelielie puikas bija satinušies tajos baltajos dvieļos, bet māte ar mazo meitiņu vienkāršās arābu sieviešu garajās kleitās un lakatos.

Cerība, ka lidmašīnā man neviens blakus nesēdēs un varēs mierīgi pagulēt neattaisnojās... Blakus sēdēja arābs gados, otrā ejas pusē viņa sieva un 2 bērni... A es biju cerējusi pagulēt pa visiem 3 krēsliem... Vispār drusku sapīku par šito faktu, bet tad mans blakussēdētājs pārcēlās uz blakus rindu – blakus vienam no bērniem. Tagad man bija vienai 3 vietas :) Stjuarts – šoreiz apkalpe bija tikai vīrieši, atnesa man vēl sedziņu un spilvenu. Viss – gulēšu. Pamodināja gan pa vidu, lai iedotu „pusdienas”, bet savādāk nogulēju līdz pat Maskavai.