18.aprīlis, 2007. Hurgada, Ēģipte

Mēs atkal esam devušās nedaudz crazy ceļojumā :) Atkal uz Ēģipti, šoreiz - pāris dienas daily dive Hurgadā, tad safari uz dienvidiem maršrutā Rocky un Zabargad, pēc tam vēl īsu brīdi būsim Hurgadā un tad Kairā, un tad jau mājup.

Ieradāmies Ēģiptē mēs šorīt no rīta agri, agri - 00:30 ar reisu Maskava - Kaira (tāpat arī lidosim mājup). Neliels comments par Aeroflotu - mēs lidojām ar pilnīgi jaunu lidmašīnu!!! Serviss super - salīdzinot ar tieši tādu pašu lidojumu pirms gada - kardinālas izmaiņas. Vienkārši - prieks bija lidot!!!

Ar ko pārsteidza Ēģipte? Ar to, ka bez rozā ieceļošanas kartītēm (kuras aizpilda visi, kas ielido Ēģiptē) šoreiz izsniedza arī zilas kartītes, tipa muitas deklarācijas veidlapas. Tas bija kas jauns. Laikam viņu ierēdņiem laikam uzlikti kaut kādi papildus darbi ;) Lai gan jāteic, ka tās deklarācijas neviens tā dikti aktīvi no mums pat īsti negribēja ņemt... Tas nu tā.

Nedaudz par mūsu ierašanās plānu - tā kā ielidojām apmēram 1:30 (šādu laiku pēc nosēšanās nosauca pilots) un mēs arī apmēram ar ko tādu bijām rēķinājušās, lai gan biļetēs bija rakstīts 00:30... Plāns vienalga bija – jāpaspēj uz pēdējo El Gouna autobusu, tas 2:15 atiet uz Hurgadu. Tā kā pilots bija paziņojis, ka ir jau pusdivi nakti, tad mēs ar Ināru lieliem tempiem mēģinājām tikt cauri pasu kontrolei... protams, mūsu rindā tieši pirms mums noplīsa zīmogs (pārāk sparīgi kontrolieris bija sitis pasēs zīmogu, kā rezultātā zīmogs sadalījās vairākos gabalos)... mēs fiksi nomainījām rindu, bet tur atkal tieši pirms mums sāka nedaudz čakarēt kaut kādu vietējo, tipa viņam kaut kas ar dokumentiem nebija ok... Tā teikt – panervozējām po polnoj programme!!! Bet tad jau arī mēs beidzot tikām caur kontroli. Bagāža arī tikai uz to brīdi sāka parādīties pa slīdošo lentu, savācām savas, nu jau diezgan netīrās, somas un devāmies uz muitas kontroli.

Atkal nepareizas rindas izvēle!!!! Laikam jāpārstāj izvēlēties īsākās rindas, tās nez kāpēc baigi bremzējas.... Protams, beigu beigas tikām lauka, neviens koferus atvērt nelika, vispār bez jautājumiem palaida.

Salīdzinoši ar, teiksim, Hurgadas lidostu, Kairas lidostā neviens taksists tev virsū nebrūk - izejot no lidostas mēs pat apjukām - kur uz ātro dabūt mašīnu. Bet tad izrādījās, ka te ir sistēma - ar kvītīm un sarakstiem. Dabūjām taxi, un cauri Kairai no lidostas līdz El Gouna buss station, kas atrodas blakus „Ramses Hilton” viesnīcai un Egyptian museum, var teikt aizlidojām dikti ātri. Kaut kāds buss jau stāvēja un ap to drūzmējās liels bars vietējo braucēju... Lielos tempos izmetot (tiešām - izmetot) koferus un ekipējuma somas no taxi, devos pirkt biļetes. Saku, ka man vajag 2 biļetes uz Hurgadu. Kasieris - to buss at 1:30? Es pa to visu bardaku, saku, yes, un tikai pēc tam saku domāt - kāds 1:30, ja mēs knapi paspējam uz 2:15... IZRĀDĪJĀS - Ēģiptē vēl nav pārgriezti pulksteņi - un mums ir atšķirība 1 stundā, bet ar krieviem - 2 stundās.... Pārsteidzoši, ka Aeroflot pilots to nezināja... 70LE (apmēram 7 lati) biļete uz Hurgadu 1.klases autobusā. Autobuss tiešām ērts. Pat nebija pārpildīts. Nakts vidū vēl pamodināja lai iedotu "suhoj pajok" - kastīti ar sulu un cepumiem. Uz rīta pusi gan viņi sāka demonstrēt kādu no "klasiskajām" Egyptian filmām - ar kliegšanu, raudāšanu, dejošanu un dziedāšanu - diezgan skaļi, bet tā kā es klausījos pati savu mūziku austiņās, tad tas kaut kā netraucēja.

Iebraucām Hurgadā nedaudz pēc 7 no rīta. El Gouna busstation dabūjām izdzenāt :) vietējos uzmācīgos taxistus, galu gala mēs pašas varam izvēlēties ar kuru auto tad mēs brauksim, un noteikti ne jau ar balto mikriņu, kuri pie autoostām parasti ir ļoti nepiekāpīgi uz cenu pazemināšanu – nelabprāt padodas uz kaulēšanos, tāpēc mēs izvēlējāmies oranžo pilsētas taxi - pateicām, ka maksāsim pēc skaitītāja, uz ko vadītājs gan nebija diez ko apmierināts. Viņš gribēja par ceļu no autoostas (netālu no DownTown) līdz „El Tabia” hotel 20 LE (skaitītājs mūsu galapunktā rādīja 7.75LE).

Jāteic, ka jau iebraucot Hurgadā un braucot gar jūru nācās secināt, ka jūrā un ne tikai, ir liels vējš. Pierasti gaiši zilā jūra bija pelēka, debesis apmākušās utt... Nu, nepārāk jauks laiks...

Iečekojāmies viesnīcā un, savākušas, visu ekipējumu devāmies uz daivcentru. No rīta, kad zvanīju daivcentra bosam, viņš jau teica, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka boti šodien neies jūrā – laika apstākļi tādi... Tā arī bija. Ļoti slikto laika apstākļu dēļ visi boti bija spiesti palikt krastā.

Tā nu mēs patusējām daivcentrā un devāmies uz viesnīcu izgulēties. Pa to laiku vējš jūrā tā kā nedaudz bija norimis. Rīt nirsim :) 

11.-12. decembris, 2006. Hurgada, Ēģipte

Noslēgumam tā kā būtu jābūt, ne :)

Vispār mēs jau esam atpakaļ, šo pēcpusdien ielidojām Rīgā.
Bet ja jau noslēgums, tad noslēgums - tātad par visu pēc kārtas.
Brīvdienas tiešām atkal bija paskrējušas nežēlīgi ātri. Klāt jau bija pirmdiena - un mēs vairs nenirām - 24 stundu pārtraukums pirms lidojuma. Lai nebūtu jānīkst pilsētā, vai viesnīcas pludmalē, mēs ar Ināru no rīta atkal devāmies uz daivcentru. Tā jau tāda kā tradīcija - dienā, kad vairs nirt nevar, vienkārši atpūsties uz bota. Mūsējo bija maz - mēs abas, tad Anatolijs, Džokija un Kriss. Lietuviešu daiveri bija aizdevušies uz Luksoru ekskursijā, Židrunas laikam atpūtās viesnīcā vai sēdēja internetā. Pārējie - intro. Nira tikai Kriss ar Džokiju (nu neskaitot intro), mēs pārējie vienkārši peldējām. Diena kā jau diena uz intro bota - Abu Ramada S un Gota Abu Ramada. 

Kamēr intro katrs uzturējās instruktora-gida pavadībā pa 20 min. zem ūdens, mēs ar Anatoliju peldējām, bet Ināra pasnorkelēja. Nu, man snorkelēšana vienkārši nepatīk.... Za to, es nedaudz atsvaidzināju iemaņas freedaivingā. Mēnesis bez treniņiem - un jūtams, ka jau tā kā drusku neiet tik labi... 

Starp intro izcēlās viens pāris - vīrs un sieva. Sieva visu laiku staigāja satinusies sporta jakā un drebinājās, bet vīrs bija tāds šustrijs - visu laiku skraidelēja pa botu - nu tāds nemiera gars. Un ne tikai ar to viņi "iekrita" mums acīs. Es pirmo reizi redzēju, kā kāds dodas snorkelēt ar baseina cepurīti galvā... :))) Lieta tāda, ka vīram bija sākuši izkrist mati, nu aiz vecuma (diez ko jauns jau nu viņš nebija), bet tā kā laikam plikais pakausis viņam radīja kompleksus, tad tam pāri - no vienas puses uz otru - viņš bija pārķemmējis matus, bet lai peldot, "frizūra" neizjuktu, viņš galvā lika zilu, puķainu baseina peldcepuri (kas, starp citu, krāsās bija saskaņota ar peldbiksēm, masku un trubiņu). Un tad viņš tā ļoti naski, sparīgi peldēja ap botu. Nu jā, tas bija jāredz.

Nu īsumā - mēs visu dienu pavadījām atkal jūrā. Atgriežoties krastā kaut kā īpaši uzmanība pievērsās botiem, kas no daivsaitiem atgriežas mājās... Tu tā sēdi uz augšējā sun deka, skaties jūrā un domā, ka atkal kādu laiku to visu neredzēsi, jā - šoreiz es tiešām ievēroju cik daudz botu atgriežas no izbraukumiem.... Ļoti, ļoti daudz....

Nu un atgriežoties uz sauszemes vēl īsas un sirsnīgas atvadas daivcentrā, un tad iesākumā ierastā pēc-daiva programma - shisha un piparmētru tēja "Mr.X", bet pēc tam ļoti fiksos tempos viesnīcā sakrāmējām šeit atstājamās mantas (dvieļus, fēnus utt.) un braucām uz Mubarak-2 pie vienas no draudzenēm, kas te ieprecējusies - pie viņas mēs vienmēr atstājam daļu mantu, nu, lai nav vienmēr jāvadā līdzi vai jāpērk katru reizi, kad atbrauc - tas par pludmales dvieļiem. Mani laikam, no mājas izrakstītu, ja es atkal pēc kārtējā brauciena uz Ēģipti atvestu kādu milzīgo pludmales dvieli :))) Tagad jau kādi tādi 8 gabali mājās mētājas...

Pēc tam vēl bija papļāpāšana pie vakariņām ar Lenu un Židrunas un tad jau - jalla, jalla (ātri, ātri) - kā jau ierasts uz pēdējo brīdi atliktā iepirkšanās. Lai kā man nepatīk tā kaulēšanās un iepirkšanās - ko padarīsi, ja katru reizi, kad braucu uz Ēģipti radi, draugi, paziņas sataisa tādu pasūtījumu sarakstu.... Tad nu mēs ar Ināru, kā jau ierasts secinājušas, ka esam aizsēdējušās pļāpājot ar Lenu, rikšiem metāmies meklēt visus nepieciešanos pasūtījumus. Tas tā ap pusnakti jau bija. Paveicās, kaut kā visu paguvām sapirkt. Un paguvām ar vēl "El Arabi" coffee shopā šoreiz pēdējo shishu uzpīpēt.

Te atkal viens story - ir "El Arabi" viens apkalpotājus (jauniņais), kurš, kad mēs viņam kaut ko pasūtījām, nekad nevarēja saprast vai viņš ir sapratis, ko mums vajag - varēja viņam jautāt vai nu angliski, vai arābiski - reakcijas nekādas, kaut ko noņurdēja zem deguna un viss. Tad nu vakar vakarā - mēs pasūtījām shishu un sulu kokteiļus, pasūtījumu mums atnesa minētais puisis. Un mums par pārsteigumu pēkšņi viņš pajautā "How are you?" Es tā apstulbu, ka spēju tikai pateikt "Ok", uz ko viņš atbildēja "Allah Akbar" un aizgāja. Bet Ināra toties sāka ķiķināt sulas glāzē. Sēžu es un nesaprotu, kas te notiek. A Ināra saka, atceries, to anekdoti, ko Miša stāstīja? Tipa "Lidosta. Kāds jaunietis iet prom atstājis somu. Drošības dienests to pamanījis viņam seko un saka - "Jaunais cilvēk, jūs aizmirsāt somu!" uz ko ir atbilde: "Allah Akbar!"" Nu un tad jau arī es sāku ķiķināt - ko mums saprast ar šo "Allah Akbar"?! Kā Ināra teica - a es jau to sulu kokteili paguvu iedzert :)))

Un tad jau vēl atlika pats grūtākais darbs - somu sakrāmēšana... Transfērs šorīt 7:30, lidostā mēs iebraucām vieni no pirmajiem, vismaz pie reģistrācijas mēs bijām pirmie (visi 6 no mūsu viesnīcas). Tur atkal sākās nelielas jautrības - vismaz mēs ar Ināru visam tam sen jau pieejam ar humoru, savādāk - sanāk vien nervu bojāšana. Lieta tāda, ka vietējie, kas sēdēja pie iečekošanas letēm paziņoja, ka mūsu vārdu nav sarakstā. Tipa mums tā kā biļete ir, bet pasažieru sarakstā mūsu tomēr nav. Kamēr lidostas darbinieki skraidelēja viens pie otra ar jautājumiem, mēs ar Ināru sākām jau apspriest iespēju palikt te ilgāk - nekādu problēmu. Un tad atklājās, ka mūsu iečekotājs prosto skatījies nepareizajā sarakstā - pavisam uz citu reisu. Gadās arī tā. Nodevām bagāžu, iedeva mums iekāpšanas talonus un devāmies mēs uz pasu kontroli un tālāk uz tax free zonu gaidīt paziņojumu ar uzaicinājumu doties uz mūsu geitu. Laika bija dikti daudz. Izpētījušas visu suvenīru bodīšu sortimentu (a ko citu tur darīs) mēs sēdējām un gaidījām savējo reisu, kad pienāca tie paši lidostas darbinieki, kas mūs reģistrēja reisam (kuru viņi sākumā nevarēja atrast). Un ko viņi mums jautāja - lai parādot savus iekāpšanas talonus. Mēs pabrīnījāmies aiz ko ta tā un uzrādījām prasīto. Un ko šie - dod mums jaunus iekāpšanas talonus, kuros mums nomainītās vietās - no 28E un F un 18 E un F. Bez jebkādiem paskaidrojumiem... Nu nekas, sēdējām nevis, kā pašas smējāmies "bagāžas nodalījumā", bet lidmašīnai pa vidu.

Un tad nepilnas 5 stundas gaisā un mēs jau bijām Rīgā. Te lija....

2.decembris, 2006. Hurgada, Ēģipte.

Tad nu tā - šodien atlidojām. Un te joprojām tomēr ir vasara, lai arī kā paziņas brīdināja - sācies aukstais laiks - tipa ziema klāt, tāpēc neaizmirstiet siltās jaciņas. Padomi labi, īsi pirms izlidošanas pat koferus pārkrāmējām - ja jau ziema, tad ziema - ņemsim siltākas drēbes. Īpaši, ja atceras, kā pārsalu janvāri, kad nācās te uz vietas pirkt jakas, džemperus utt., lai nesaltu.... A toreiz bija pretēja situācija - visi tik ziņoja kāds te netipiski silts laiks, cik superīgi utt. pietika atbraukt, lai nākamajā diena arī laiks nomainītos uz aukstu un vējainu. Bet tas nu tā - just memories.

Labāk par to kā te ir tagad. Tātad - no Rīgas izlidojām ar pāris minušu kavēšanos uzreiz pēc 5 no rīta. 4:30 gaisā un pelēkās Latvijas debesis jau bija nomainījušas saulainās Ēģiptes debesis. Lidojot virs Kairas kārtējo reizi secinājām, ka Kaira no augšas ir miljons reižu skaistāka tieši naktī - visi izgaismotie minareti ar zaļajām spuldzīšu virtenēm, un pati pilsēta - gaiša, gaiša. Dienas laika nekā tāda nav, ja nu vienīgi var paskatīties no augšas uz televīzijas torni, piramīdām, Nīlu ar visām salām....
Jāteic, ka Hurgadā ielidojām ļoti neizdevīgā laikā - pirms 10 no rīta - vienkārši šajā laikā lidostā lejā laidās vēl kādas 5 lidmašīnas - bez mūsu lidmašīnas vēl 2 reisi no Krievijas, ukraiņi un laikam arī vācieši. Drausmīgais bardaks.... nesaprotu, kāda bija jēga lidostas piebūvju celtniecībai, ielidošanas - izlidošanas telpu paplašināšanai, ja nekas no tā visa normāli nedarbojas... Protams - just relax, it's egyptian time.... Rindā pēc vīzas mēs stāvējām apmēram stundu (un būtu stāvējušas vēl ilgāk, ja vietējie neiedomātos atvērt vēl vienu bankas lodziņu...) Pēc tam bija tik pat briesmīga rinda uz pasu kontroli. Karsti, gaisa nav, ūdens nav.... varētu ģībt, bet mazas cerības, ka kāds tevi noķers ;) Tā stāvot un gaidot, kad beigu beigas mūsu rinda tomēr sāks kustēties uz priekšu, atcerējāmies Ginta story par „zaķiem” Bangkokas lidosta. Pietika tik to ieminēties, kad kā no zemes izlīdis mums blakām parādījās viens mazs, nošņurcis arābs un aicināja viņam sekot - tipa tiksim cauri ātrak. Labi, ka Ināra aizgāja paskatīties, kur ta īsti viņš mūs grib vest - iejucis turpat pūli, sīkais uzreiz saka prasīt bakshish - tā teikt naudu dod!!!! Bet tā kā viņš izskatījās diezgan neuzticami, un mūsu rinda šā vai tā tūlīt, tūlīt būtu pienākusi, kaut ka neuzķērāmies, toties sarosījās paši pasu kontroles darbinieki, nez no kurienes tika atvilkta milzīga lete un rindas sadalījās vēl sīkāk - sākās jalla, jalla - nu ātrāk, ātrāk!!! Un fiksi tika spiesti zīmogi pasēs, savāktas iebraukšanas kartītes - un čau! - varat iet tālāk! Jā, tālāk - meklēt savu bagāžu. Rīgā vēl daudz maz izskatīgās somas nu bija paguvušas iegūt ļoti nolietotu un netīru somu paskatu...
Tad vel kārtējais nelielais bardaciņš sagaidot parējos cilvēkus, kurus Azur Travel jānogādā pa viesnīcām, gaidot bija iespēja pavērot ļoooti kolorītos krievus no Maskavas reisa un tad mēs jau bijām sasēdinātas mikrobusā, kas tad arī mūs aizveda uz mūsējo hoteli. 

Tātad – „El Tabia”, 2* gandrīz pats centrs, piedevām līdz mūsējam daivcentram labi ja 3 minūtes ar ko iet. Ko vairāk vajag! :)

Iekārtojāmies, aizgājām uzpīpēt shishu, sazvanījām visus savējos šeit emigrācijā ;) dzīvojošos draugus - tipa esam klāt, kad tiekamies?! Un tad bija jāaiziet apsveicināties uz daivcentru. Patusējām tur, sarunājām (lai gan ko nu tur sarunājām - tikai noprecizējām), ka rīt 9 no rīta jābūt klāt, un aizgājām ar savējo Rescue instruktori Ļenu pasēdēt coffee shopā.

"Mr.X" reāli nošokēja - kādreizējās āra terases un nojumes vietā - gruvešu kaudze, palikuši tik galdiņi, kas bija ēkas daļā. Izrādās, pirms 2 dienām te noticis grautiņš – kā runā, "Mr.X" īpašnieks neesot nomaksājis kaut kādu tur nodokli un pilsētas pārvalde atsūtījusi buldozeru, lai nolīdzina tad šo coffee shopu... nu ļoti vienkāršs risinājums... Prot, ēģiptieši pārsteigt. Tagad gan viss lēnam tiek tā kā atjaunots, bet gruveši ir joprojām. Bija tirī prikolīgi sēdēt un pīpēt shishu skatoties uz gandrīz klaju vietu.... piedevām, buldozera uzbrukuma cietuši arī apkārtējie - pie reizes nojaukta arī daļa blakus esošā coffee shopa, nolauztas pāris palmas.... bardaks. 
18 vakarā mums viesnīcā bija tikšanās ar gidu - sapratis, ka mēs ekskursijās nebrauksim, atlaida mūs abas pēc 5 minūtēm. Tā ka tagad sēžam internetā, pēc tam iesim poguljat po gorodu, vēl pāris šejienes krievi jāsatiek un tad jau laikam - gulēt, savādāk, ja nedabū kārtīgu turkish coffee, tad sākam jau līdzināties zombijiem. Negulētās naktis dara savu. Un rīt taču jānirst. Tā ka tādas nopietnākas niršanas piezīmes gaidāmas rīt.

27.marts, 2010.

Šodien plāni tādi – sacept pankūkās atlikušo ķirbi, jo rīt galu galā braucu prom :D Pēc tam lidostā sagaidīt Jonjonu un tikt pie no mājām atsūtītā fotoaparāta. Bet vakarā ar daivcentra kolēģiem spēlējam boulingu...

Kamēr cepu pankūkas, zvana Lena – mums sarunāts, ka viņa aizvedīs mani uz lidostu, lai taxi nav jāņem. Papļāpājām, finālā Lena ar Evu Mariju atbrauca uz pankūkām :) Nu bet īsi pirms trijiem braucām uz lidostu. Izrādās, lidmašīna drusku kavējās. Lena aizbrauca uz stāvvietu, bet es devos gaidīt pie atlidošanas. Tūristu bari plūda no lidostas, tikai pēc kādām 20 minūtēm parādījās „Novators” pārstāvji, tas viesa cerību, ka lidmašīna no Rīgas nu jau ir nosēdusies. Un tad uzradās Hanny – viens no tūrkompānijas gidiem, kas šad tad brauc arī ar mums uz bota. Tāds dikti pļāpīgs tips. Tā nu man bija izklaide, nebija vienai garlaicīgi saulē jāstāv. Bez tam tiku pārējiem gidiem stādīta priekšā kā „nash instruktor” :D Hanny arī ieziņoja, kam lidmašīna tiešām ir nosēdusies, ka drīz tūristiem jāparādās. Finālā gan izrādījās, ka Jonjonam uzņemošā puse ir nevis „Novatours”, bet „Azur Travel”. Izrādījās, arī Ismails turpat netālu bija stāvējis. Un tad jau parādījās Jonjons. Parādīju viņiem Ismailu, kurš piereģistrēja savā lapā, ka šie tūristi jau ir iznākuši. Papļāpājām.

Lena pa to laiku bija mainījusi mašīnai riepu, kura braucot uz stāvlaukumu bija pārsprāgusi... Labi, ka taksisti bija izpalīdzējuši ar nomaiņu :D

Kad jau biju mājās zvanīja Lera, lai noprecizētu cikos tad šovakar īsti tiekamies – sarunājām 18:00 „Chez Sam”, lai pēc tam ap 19 dotos uz boulingu.

Kad ierados „Chez Sam” Lera, Maikls un Mustafa jau bija priekšā, arī Ļoša Deep Diver tikko kā bija ieradies. Tā nu mēs drusku patusējām coffee shop. Tad Lerai savajadzējās aizbraukt uz „Western Union” – tēvs naudu bija atsūtījis, vot i Maikls mūs visus savā jaunajā mašīnā izvizināja. Nu un pēc tam jau uz boulingu. Kā izrādījās Mustafa tēvocim ir kaut kāds sakars ar „Sindbad” kompleksu, tā ka mūsu Mustafa boulingā izrādās ir bezmaz vip statusā – tai skaitā ar 50% atlaidi uz spēlēm. Tā ka atkal izskatījās būs ilgs vakars boulingā.

Spēlējām mēs tikai četri – Maikls, Mustafa, Ļoša un es, Lera nespēlēja – viņai manikīrs ;)

Pirmā spēle bija vislabākā – mēs ar Ļošu bijām vadībā, sākumā vinnēja Ļoša, bet spēli beigās uzvarēju es. Maiklam par lielām sirdssāpēm, jo to, ka es esmu viņu vinnējusi viņam vienmēr ir grūti pārdzīvot :D Kā spēles laikā viņš tik laiku pa laikam izmeta – labāk, lai vinnē Ļoša, nevis tu! A mums par to jautri. Pārējās spēles vinnēja Mustafa, tā ka šajā vakarā Maikls tā arī netika pie uzvaras.

Jāteic, ka, lai arī kā Maiklam nepatīk, ja es viņu šad tad vinnēju, mums ir tāda sava veida komanda boulingam. Ir ar ko uzspēlēt. Tā ka, ja dikti gribas uz boulingu mēs parasti viens otram zvanam un jautājam – kā ar boulingu šovakar. Parasti jau laiki sakrīt. Jo ko te tādu īpaši vēl darīt. Maiklam pat ir ideja, ka mums uz pusēm jāpaņem boulinga Zelta karte – tur uz spēlēm sanāk tā 50% atlaide. Un tad mēs varētu tā pa riktīgo uzspēlēt :D Es gan šodien Maiklam, kurš atkal atgādināja ideju par Zelta karti, teicu – kāda jēga ņemt Zelta karti, ja mums ir Mustafa ;)

Nu bet boulinga puiši šodien bija vienkārši jauki. Mahmudam sākumā bija mācībstunda – viņš māca citiem spēlēt boulingu. Šovakar tie bija 2 vietējie puiši. Nu bet Aymans atkal bija vecais, labais Aymans, nevis Mr.Zlo :D

Kad jau gatavojāmies iet prom, es pie letes gaidīju Maiklu un Mustafa, kuri bija aizgājuši maksāt. Netālu stāvēja Mahmuds, kurš skatījās uz mani, neko gan neteica, bet izskatījās, ka grib parunāt. Nu a es ņēmu un pajautāju „How are you?” Uz ko Mahmuds sapriecājies, ka ir iespēja sarunai, pienāca klāt un sāka stāstīt, ka ir kā ir, ka jācer, ka būs labi utt. Diez ko daudz jau mēs parunāt nepaguvām, Maikls un Mustafa bija klāt, bet Ļoša jau ārā gaidīja. Bet izskatījās, ka Mahmuds grib parunāt par Sadu. Kā vēlāk, kad Sadai to stāstīju, viņa teica: „Nu, ja, tagad tev grib raznesti mozg.” Hehehe!! Nu tad ar Aymanu mums būs daudz kā kopīga, būsim abi apkārtējās problēmas saklausījušies, tik tad Sadkai vēl jāaiziet Aymanam sirdi izkratīt. Nu, tad toč būs pilns komplekts :D

Izejot no boulinga saku puišiem - čau, tiksimies tad pēc 2 nedēļām. Maikls tāds – kur tu tagad? Nu uz mājām, protams. Īsumā, tos „5metrus”, kas ir no boulinga līdz manām mājām, tiku aizvizināta ar auto :D Vajag jau pazīmēties. Visus vajag pa mājām izvadāt. Nu, labi, tur Ļoša, kuru uz „El Samaka”, un Mustafa, kuram uz Sakkalu. A es ta toč ar kājām varēju aiziet. Bet nekā – sēdies vien auto, aizvedīsim :D

Nu bet mājās vēl vajadzēja somu priekš Dahabas sakārtot. Tā ka līdz vēlai naktj... Galvenais neko neaizmirst :)))