25.marts, 2010.

Atkal diena pa mājām. Neko īpašu nedaru, nu šādus tādus mājas darbus... Tad vēl saņēmos pieķerties ķirbim, jo šaubījos vai 2 nedēļas manas prombūtnes Dahabā, tas nesabojāsies. Tā kā pusdienlaikā cepu ķirbju pankūkas. Jāteic, ka ķirbis pats par sevi izrādījās garšīgs. Kā vēlāk paziņas padalījās receptēs – vienkārši sarīvēt uz rupjās rīves ķirbi, pievienot nedaudz citronu sulas un medus, kā arī sagrieztus apelsīnus – salāti gatavi.

Vēlā pēcpusdienā gan Lena mani izvilka no mājas – uz New Marina. Sarunājām tur satikties, braucienā uz New Marina man patrāpījās kaut kāds crazy taksists, brauca kā gonkās, es tik spēju kā domāt par to vai mēs neieskriesim kādā citā mašīnā vai stabā... Bez tam, viņš pat pamanījās apdzīt policijas auto un tos policistus vēl arī apaurēt... Nu nekādas cieņas pret varas pārstāvjiem :D Netālu no „El Tabia Hotel”, braucot lejā no kalna, no būvlaukuma puses vējš pacēla smilšu mākoni – es tik paspēju kā drusku aizgriezties un aizklāt seju ar roku, lai tās smiltis nedabūtu acīs – logi ta līdz galam bija vaļā. Smiltis un mazi akmentiņi ielidoja pa logu. Tikai tad ar frāzi: „Madam, sorry, sorry!” logs tika aizvērts :D Lena jau sēdēja itāļu „L’Imperatore”. Eva Maria gulēja krēslā. Kaut kā tā itāļu mūzika fonā un skats uz baltām jahtām nedeva domāt par to, ka mēs atrodamies... Ēģiptē. Tā eiropeiski...

Nu bet pašā vakarā ar Sadu un Katju pasēdējām „Chicco d’oro” – itāļu saldējums, meiteņu sarunas... nu apmēram tā :D

Sada sīkumos pastāstīja, kā viņai gājis braucienā uz Aleksandriju – uz konsulātu pasi kārtot. Ne bez piedzīvojumiem, tā teikt. Bez tam atgriežoties atpakaļ Hurgadā, dzīvoklī nācies piedzīvot nelielas šausmas. Guļamistabā, kur bijušas aizvērtas ne tikai durvis, bet arī logi un balkons, protams, bijis ar vēju sapūsts daudz smilšu (nu tā mums te visiem – katru dienu slaukām smiltis dzīvokļos). Tas, protams, nekas īpašs, bet kad atgriežoties dzīvoklī, atverot visus logus un durvis lai izvēdinātu, guļamistabā, pēc balkona durvju atvēršanas, no gultas apakšas izskrējusi liela žurka un pa balkona durvīm laukā. Kā Sada teica – es jau neesmu no bailīgajām, žurku ieraugot nebļauju, bet, kad izgājusi uz balkona paskatīties, kur žurka palikusi, izrādījies uz balkona, un kā vēlāk arī secinājusi, istabā vēja sapūstajās smiltīs nebijis nekādu pēdu... It kā tā žurka vienkārši kaut kur izkūpējusi. Visi, kam viņa šo stāstu stāstījusi, uzreiz teikuši, ka viņai mājās velns dzīvojis... Nu bet braucot autobusā no Kairas uz Hurgadu, Sadai sanācis braukt kopā ar kaut kādu krievu ezotēriķu grupu, kur piedevām blakām viņai sēdējusi sieviete, kura uz nedēļu devusi klusēšanas zvērestu, bet dēļ Sadas šo zvērestu pārkāpusi – kā teikusi – viņa jutusi, ka ar Sadu viņai ir jāparunā. Bez tam kaut kādu tur ļauno garu atbaidītāju - amuletu, uzdāvinājusi. Nu un atgriežoties mājās, Sadai no dzīvokļa aizbēdzis velniņš... Tic gan viņi te visam kam tādam... Noklausoties šo story man bija savs komentārs, ko Sada nosauca par pārāk pozitīvu, ka es uz visu pārāk pozitīvi skatoties :D A ko? Kāpēc visā ko tik sliktu saskatīt? Tad vēl arī naktīs mierīgi gulēt nevarēs, murgi rādīsies ;) Beigu beigās es vēl izmetu, ka varbūt viņas boulinga Mahmuds, pārvērties par žurku sēdējis zem gultas, nu tas bija sākums smieklu vētrai. Visas trīs mēs tālāk iztēlojāmies Mahmudu kā žurku, kura tup zem gultas. Reāli pārsmējāmies :D Pat nospriedām, ka rīt jāiet boulingu uzspēlēt :D

13.marts, 2010.

Diena sākās nemaz ne priecīgi... Esmu ar kaut ko saindējusies... Bāc! Visus šos gadus, ko esmu bijusi Ēģiptē, nekas tāds ne reizi nebija gadījies. Nu laikam bija pienākusi arī mana kārta. Tā ka, var teikt, ka rīts sākās ar 2 „Antinal” trieciendevām. Piedevām, paša iepakojumu nebija, aptieciņā atradās tikai pati kapsulu plāksnīte... Tā nu paļāvos uz atmiņu, ka tur lietošanas aprakstā bija minēts, ka pa 2 kapsulām katras 6 stundas... Tad nu vadījos pēc tā ko atcerējos. Uz aptieku aizvilkties spējīga nebiju. Domājams, ka noindēties gan diez vai sanāks ;)

Pēc tam piezvanīju uz daivcentru un pateicu, ka esmu slima un nebūšu. Neiešu tak nirt ar sāpošu vēderu... Nu un pēc tam devos atpakaļ gulēt. Pāris stundas miega nedeva nekādus uzlabojumus, arī dubultā deva „Antinal” ne. Ap vieniem iedzēru vēl 2 kapsulas. Sāka tā kā palikt labāk.

Tā kā biju internetā, skype sazvanījos ar Latviju – ar mājām parunāju. Paklausījos par sniegu... Kaut kā nevaru iedomāties, ka tur ir sniegs... īpaši ja te tāds karstums ;)

No Oļega bija pienākusi sms, ka varētu satikties, kad es atgriezīšos no jūras. Uzrakstīju, ka esmu mājās un šodien nenirstu. Finālā sarunājām 3 satikties „Mr.Sam”.

Braucot uz leju, nu uz Sakalu, zvanīja Lena, prasīja, kā man, kāpēc neesot bijusi uz bota. Viņi tikko kā no jūras atgriezušies, nu ar Ļubu plānojot uz New Marina doties. Teicu, ka man „Mr.Sam” daiveri jāsatiek, tad redzēs kas un kā.

Kad piebraucu pie „Mr.Sam” Ivars un Oļegs jau tur sēdēja un pīpēja. Man šodien nekādas pīpes un nekādas sulas... tikai black tea.

Kamēr sēdējām „Mr.Sam” arī Lena brauca garām un finālā mēs visi braucām uz New Marina.

Drusku pastaigājām, jahtas paskatījāmies un tad palikām itāļu saldējuma kafejnīcā. Atkal kas nu kuram – saldējums, kapučino, ekspresso vai pīpe, man tik melnā tēja :D

Kaut kur pēc 4 Lena ar mazo un Ļubu aizbrauca. Magdi dodas safari, vot i jāpaspēj vēl pirms viņš aizbrauc satikties. A mēs palikām turpat. Pēc kāda laika pārvācāmies uz blakus esošā coffee shop dīvāniņiem, kas kaut kur atgādināja Dahabu. Oļegs un Ivars pasūtīja fresh apple shisha – ūdenspīpes, kur ābolu tabaka salikta ābolā. No Pēterburgas zinu, ka šādas pīpes ir ļoti labas :) Tā arī mēs tur līdz kādiem 6 vakarā nositām laiku. Viņiem transfērs uz lidostu bija ap 20. Ejot prom no New Marina es vēl turienes „Abu Ashara” iegāju pēc ūdens, jo dzeramā ūdens krājumi mājās bija gandrīz beigušies. Nu un tas atvadījāmies, viņi uz savu „Hiltonu”, es uz Kauseru.

Atbraukusi mājās var teikt, ka atslēdzos – pagulēju pāris stundas. Pamodināja mani Lera, kura piezvanīja, lai apjautātos kā es jūtos. Drusku papļāpājām un tad es gāju vārīt tēju :) Un kādu laiku pasēdēt internetā. Pirms pusnakts piezvanīja Sada, skype mums nekādi neizdevās papļāpāt, jo kaut kā skype baigi gļučija un viss ļoti bremzējās. Vajadzēja viņai par Mahmudu parunāt :D Vot i kādas 15 minūtes izteicu savu viedokli par to kāds viņš bijis, kā viņš uz viņu skatījies, ko teicis, kā viņa pret viņu izturējusies, utt... Beigās pašas paņirdzām ka tas no malas noteikti izklausās pēc padsmitgadnieču pļāpām :D

Nu un tad es gāju gulēt. Iedzēru vēl 2 „Antinal”. Bet modinātāju katram gadījumam uzliku uz 7:20, ja nu būs labi un varēšu braukt uz darbu :)

New Marina - 12.marts, 2010.

12.marts, 2010.

Daivcentrā šodien nav sertificēto daiveru, tikai introdaivi. Tā ka varu būt brīva :) Sems gan saka, ka ja vēlos, varu braukt jūrā, tāpat atpūsties. Bet tūristu ir tik daudz, ka vietas, lai atpūstos diez vai būs ;) Tāpēc atsaku.

Pa ceļam uz mājām iegāju „Sea view reality”, vajadzēja par elektrības rēķinu noskaidrot, bet ap 9:30 tur neviena nebija. Vot būs citu dienu jāpienāk. Tad vēl iegriezos „Abu Ashara” šādus tādus sīkumus nopirkt, izrādās, veikalu viņi ir pārkārtojuši. Kamēr nepieciešamo atradu....

Atbraucot mājās nolēmu kādu stundu pagulēt. Vajadzētu tak reiz izgulēties... Finālā 2 stundas pārvērtās par 4... nu, reāli atslēdzos. Kad vakarā par to teicu družkām, viņas teica, ka tā šobrīd esot visiem – visi guļot, jo ārā karsti un liels mitrums.

Vispār jau mani pamodināja Lena, kas piezvanīja, lai pajautātu vai negribu ar viņu, sīko un Ļubu pastaigāt pa New Marina. Tā kā līdz vakaram man īpašu plānu nebija, tad arī sataisījos un braucu uz piestātni.

Pa New Marina mēs diezgan ilgi staigājām, jahtas paskatījāmies, tad tālākajā coffee shopt uzpīpējām un iedzērām fresh mango :) Mazajai Evai Marijai bija paņemti līdzi staigājamie ratiņi (vai nu kas tas ir) un viņa brīžiem oj kā drasēja pa piestātni, mēs tik spējām vaktēt un ķert :D Vēl arī uz visiem sunīšiem un kaķīšiem paskatīties, kā arī uz maziem bērniem. Kamēr sēdējām coffee shopā uzradās maza ēģiptiešu meitenīte, kurai dikti iepatikās stumdīt Evu Mariju viņas staigājamajos ratiņos. Finālā pat meitenītes tēvs uzradās viņu savākt, a to jau bija diezgan tālu aizvizinājusi mazo :D

Vakars var teikt, ka pienāca diezgan ātri. Man 7 bija sarunāts ar Sadu un Katju satikties Elīzas restorānā „DiVino”. Pa ceļam vēl bija jānopērk tabaka, ko uz Latviju aizsūtīt.

Meitenes jau gaidīja „DiVino”. Un vakars sākās. Pasūtījām ko paēst, pa glāzītei grapas un sarunas sākās :))) Prieks, ka Elīzai restorāns ir labi apmeklēts, cilvēku daudz, atmosfēra jauka. Un tas tepat centrā – starp „Roma Hotel” un „El Tabia”.

Rukolas salāti bija burvīgi, ravioli arī. Tika pasūtīts vēl pa glāzītei grapas.

Sada pastāstīja par jaunajiem taebo apmeklētājiem. Bez Roberto tajā grupā esot parādījies vēl viens puisis – Ādams, viņš ēģiptietis. Spalvains ka briesmas, uz treniņiem sācis vilkt velosipēdistu bikses un maiku ar īsām rokām un dziļu dekoltē. Meitenēm esot jautri :D

Katja pastāstīja, ka viņiem reception sākusi strādāt jauna meitene. Tāda pārlaimīga. Kad uzprasījuši, cik sen Ēģiptē, izrādījies 3 mēnešus un jau precējusies ar vietējo, kurš esot tik jauks, tik labs utt. Uz jautājumu, kur tad viņi dzīvojot, izrādījies Shery... Neviens jau tai jauniņajai nav teicis, ka Shery neko labu attiecības neliecina, jo tur dzīvo ļoti daudz tādu, kas meklē vienas nakts attiecības ar atbraukušajām tūristēm, bet ja attiecības ir nopietnas, tad pāri parasti dzīvo Mubarakā vai Kauserā... Bet tas vēl nebijis viss. Izrādās, meitene par dzīvokli maksā uz pusēm ar vīru – katrs 100 eiro mēnesī... Te nu jāteic, ka tāds dzīvoklis, kādā viņi dzīvojot – ļoti maziņš, studijas tipa, maksā apmēram 100$ mēnesī... Bet kad, tā jauniņā šodien kolēģēm paprasījusi, vai arī viņām vīri taisa apdrošināšanu, uz ko visas neizpratnē paprasījušas kādu? Izrādījies, jauniņā vīram katru mēnesi dodot 200 eiro, lai tas uztaisītu viņai apdrošināšanu... Reāls krāpnieks... mēnesī saņem 300 eiro par neko... :( Bet viņa joprojām uz tādu kretīnu skatās caur rozā brillēm...

Kamēr Sada un Katja dzēra kafiju, es saiņoju tabaku... Nu no papīriem ārā un maisiņos iekšā :D Uzreiz bagāžā mazāk vietas aizņem.

Pēc tam pienāca Elīza un uz restorāna rēķina uzsauca mums vēl pa vienai grapai. Labi, ka glāzītes maziņas, ne vairāk kā 25 gr.

Nu un tad sadomājām braukt uz boulingu. Būs jau vairāk kā 2 mēneši, kopš pēdējo reizi spēlēju. Bet Sada beidzot tomēr bija saņēmusies vēlreiz satikt Mahmudu.

Piebraucot pie boulinga – daudz mašīnu uz ielas stāvēja, tāda var būt tā, ka nebūs brīvu celiņu. Tik traki nebija. Ieejot sākās jautrības :) Kas saucās – es esmu atpakaļ. Šķiet, ka nācās sasveicināties gandrīz ar visiem, kas tur pastāvīgi spēlē.

Mustafa uzreiz atrada mums brīvu celiņu, nu viens celiņš bija vēl brīvs :D Frāzes „Welcome back!” Un mēs jau spēlējām. Pirmo spēli tikai es un Katja. Tad Sada arī izlēma mums pievienoties un gāju puišiem paziņot, ka spēlētāju sarakstam jāpievieno vēl viens spēlētājs. Tad nu tagad nācās apsveicināties ar Aimanu, kurš arī strādā aiz reģistrācijas letes. Tagad bija jānoklausās ne tikai to, cik mani priecājās atkal redzēt, bet arī ka manis te pietrūcis (hahaha!!!) un jāatbild uz jautājumiem cik ilgi šoreiz palikšu Hurgadā. Kamēr mēs ar Aimanu tā pļāpājām, parādījās boulinga galvenais – Mahmuds. Atkal „welcome back”, prieks redzēt utt.

Bez tam, kad bijām sākušas spēlēt pirmo spēli, izrādījās, ka pāris celiņus tālāk spēlē arī Briesmīgais Ali. Ar kaut kādu veceni, kura bija ieradusies uz boulingu paīsā kleitā :D Smaids līdz ausīm un rokas mājiens no Ali. Biju pamanīta. Bet cerams uzreiz ta neskries mani uz kādu boulinga partiju aicināt ;)

Otrās spēles laikā pie mums pienāca Mahmuds. Labi, ka bija pienākusi mana kārta mest pa ķegļiem un es varēju notīties malā, lai nevajadzētu sākt smieties. Viņa un Sadas attiecības drusku uzjautrina. Ja rudenī viņš meta visādus lokus apkārt, nevarot sākumā saņemties pieiet parunāt, tad pēc tam kad viņu bija kur tur aizgājuši patusēt, paziņoja, ka starp viņiem nekas nevar būt, jo viņam galu galā esot angļu sieva, kas esot ļoti greizsirdīga un visu kontrolējot!!! Bāc! Bet nu viņš atkal bija klāt. Un Sadai pajautāja, vai viņa visu šo laiku, nu kopš decembra, ir bijusi Hurgadā un kāpēc viņam nav piezvanījusi. Kaut kāds jocīgs viņš – pats pasaka, ka nekas nevar būt, bet pēc tam prasa, kāpēc nepiezvanīju. Ir gan tie vietējie :D Laikam par sievu atkal bija aizmirsis ;)

Noskaidrojis, ka Sada visu laiku tepat vien bijusi, atkal aiztinās uz kaut kādām pārrunām pie viena no attālākajiem galdiņiem.

Nu bet tad zālē parādījās arī Lords un Mr.Diving (nu dabūjis viņš tādu iesauku dēļ tā, ka ir daiveris un labi spēlē boulingu. Tā teikt, mēs aiz gara laika pagājušajā reizē to izdomājām :D). Ali jau bija paguvis paziņot, ka es esmu te, un nu nācās arī ar vietējo izlasi sasveicināties, jo, tā teikt, gandrīz visa sbornaja bila v sbore :D

Tālāk vēl bija jautrības - Ali, stāvot pie sava celiņa, pārķēris manu skatienu pateica "I love you". Bļin! Nācās noignorēt un izlikties, ka neko neesmu sapratusi, ka neko neesmu no lūpām nolasījusi. Un vispār, par šitādiem izgājieniem var arī norauties... nu, piemēram, man kāda stipri smaga boulinga bumba tā kā nejauši var no rokām izkrist... un tā... :D Vispār būtu labāk spēlējis tālāk boulingu ar savu veceni un mani licis mierā!

Šovakar boulingā bija daudz vāciešu, kādus 3 celiņus bija aizņēmuši, bet pašu tālāko celiņu paņēma kaut kādi vietējie puiši un 2 tūristes. Nu, viņi viņas bija atveduši uzspēlēt boulingu. Jāteic, ka tur bija ko redzēt. Viena no tām beibēm bija uzvilkusi topiņu bez lencītēm no kura spēlējot krūtis bezmaz vai krita laukā, bet otra vispār bija vakara zvaigzne – kad viņa spēlēja, visa zālē var teikt pārtrauca savus darāmos un pievērsa viņai savus skatienus. Īpaši jau vietējie :D Vienkārši beibe bija uzvilkusi ļoti, ļoti īsu pludmales kleitu... Tā teikt, pietika tik pieliekties ;) Bez tam figūra arī viņai nebija 90-60-90 ;)

Uzspēlējām mēs 3 spēles. Vinnēju es... var teikt, ka biju sākusi gatavoties, kad būs ar Maiklu jāspēlē. A viņam jau baigi patīk uzvarēt :D

Pie maksāšanas mūs sagaidīja patīkams pārsteigums – „welcome back” sakarā tikām pie 50% atlaides. Kamēr maksājām, Sada vēl paguva ar Mahmudu parunāt, kurš nez no kurienes ;) atkal bija parādījies. Viņš pat pieteicās Sadai piezvanīt, uz ko viņa atbildēja, ka diez vai viņš esot saglabājis viņas numuru. Nu i tad Mahmuds rādīja telefonu ar Sadas numuru, tik cenšoties piesegt to, zem kāda vārda viņš viņu ir saglabājis. Nu bet Sada vienmēr visu pamanīs. Telefona katalogā viņa bija Sadiki. Kā Sada pēc tam teica, vismaz kaut cik līdzīgi, nevis kaut kāds tur tipa Vasīlijs Ivanovičš :D Hahaha!!!

Labi, ka man boulings turpat pie mājām, pārnākot – kondiška atkal vairs īsti negrib dot vēsumu... Tagad var sasniegt +26C - +27C. Izskatās, ka būs atkal jāiet parunāt ar Ahmedu vai Mazo Riebeklīti... Nu, nevar tak būt tā, ka tas freons, ko viņi ielika jūlijā, nu jau ir beidzis. Pie tam, ja kondiška tika lietota tikai jūlijā un augustā, a kad te biju rudenī, pēc kondicioniera nebija nekādas vajadzības, jo karsti nebija. Tā ka, gan jau Mazais Riebeklītis atkal kaut ko ir saķīmiķojis sev par labu....

Tā, ka pēc tam, kad dienā biju pagulējusi, nu īsti nenāca miegs. Pasēdēju drusku internetā un tad, cerībā, ka tas palīdzēs - izdzērusi glāzi piena, devos gulēt.

Hurghada - New Marina

24.oktobris, 2009.

Rīts sākās agri. Pamodos drusku ātrāk, ja nu gadījumā Ahmeds sadomā ierasties negaidīti ar to gāzes balonu. Ar vietējiem tak kā ar bitēm neko nevar zināt, ka nu sadomā bez saukšanas parādīties :P Vobšem sataisījos, lai uzreiz var doties uz darbu un atvēru logu – pasaukt Ahmedu. Nobļāvos no sava 4.stāva: „Ahmed!!!” Nekādas reakcijas – Ahmeda nav... Hmmm.... Nu nav – nav. Značit var pabrokastot. Pēc kādām 5 minūtēm sadomāju, ka jāpaskatās pa logu vēlreiz – izrādās Ahmeds stāv lejā ar milzīgu nu to mehāniķu atslēgu rokās. Nobļāvos vēlreiz: „Ahmed!!!” Šis pamāja ar roku, pateica, ka tūlīt būs un paķēris gāzes balonu pazuda. Pēc kādām 2 minūtēm viņš jau parādījās pie manām durvīm... šitāds ātrums, lai pa tām trepēm tiktu augšā... nu gan!!! Lai saprastu labāk – Ahmeds ir maziņš vīriņš, tāds jau gandrīz mūmijā pārvērties un kā Līga teica viņš to ledusskapi arī dikti fiksi uznesis augšā.... Vobšem dikti nasks vīriņš :D Ahmeds nomainīja gāzes balonu. Paprasīja man sērkociņus, lai pārbaudītu vai viss darbojas un gāzes noplūde nav gaidāma – viss bija ok. :))) Gāzes galons tika nomainīts 5 minūtēs un tas viss, nu balons, man maksāja 20 LE (ap 2 latiem). Nu un pēc tam mierīgi varēju doties uz darbu. :)

Šodien nirstu tikai ar Kseniju. Tā ka pa mierīgo būs :)

Pirmais daivs El Fanadir N. Taisīsim driftu. Tātad peldēsim tikai vienā virzienā – pēc bots :D Ielecot gan Ksenija drusku sapanikoja – tipa maskā ūdens. Iztīrījām masku, drusku parunājām – viss bija ok. Puiši no bota gan māja jautājumu – vai viss ir ok. Atbildēju, ka ok un bots aizbrauca. Ienirām. Un tālāk jau viss bija ok. Forši papeldējām tā teikt. Redzējām 2 lielas murēnas, 2 skorpēnas – zaļgano un violetīgo, aliņā ieslēpušos astoņkāji atradām. Vēl liels tuncis papeldēja garām. Ļoti skaists mazs ergs ar glasefish bariem bija, kā arī nelielā dziļumā ala ar lionfish un glasefish. Pa smuko tā teikt :)

Otrais daivs - El Fanadir S. Aizpeldējām tālu, laikam jāsāk brīfingos drusku plāni mainīt – nevis 100 bāri un peldam atpakaļ, bet gan vai nu 100 bāri vai 30 minūtes vienā virzienā ;) Ko redzējām? 3 akmenszivis, 2 zeltainās murēnas, 2 oranži strīpainos gliemjus, 2 baltās butes. Bet visforšākais bija viens astoņkājis kurš atgaiņājās no zivīm. Pats palicis gaiši zaļš, izpletis taustekļus dzenāja tās zivis prom. Izskatījās dikti labi, mēs pat kādas 5 minūtes, ja ne vairāk, to astoņkāji vērojām. Ko tādu es vēl nebiju redzējusi :)

Pēc daiva ar Kseniju sēdējā „Mr. Sam”, kad parādījās Serjoga. Var teikt, ka tikko kā atbraucis pēc piedzīvojumiem Vācijā, kur viņam bagāža uz pāris dienām bija pazudusi, nācies aizkavēties. Lidojis viņš no Rīgas uz Frankfurti ar Ryanair un bagāža neatlidoja, tā tika sameklēta tikai pēc 3 dienām. Izrādās izceļojusi Londonu, Brēmeni un Frankfurti Hānu līdz nonāca līdz Frankfurtei International. Serjožka pa to laiku tusējis pa Frankfurti. Nu un tad, kad bagāža tomēr bijusi klāt lidojis uz Hurgadu.

Nu un tā kā Serjožka nebija 100 gadus redzēts :D tad bija dubults prieks viņu atkal satikt. Bez tam pastāstīja viņš ļoti noderīgu info – kā dabūt labu internetu, tādu lai būtu visu laiku jebkurā vietā. Izrādās vajag nopirkt EtiSalat (tā te ir vēl viena mobilo kompānija, tipa tāpat kā Vodafone un MobiNil) modēmu, kurš izskatās pēc mazas fleškas un viss :) Prieks kur tu rodies! Jāiet to sīko štruntiņu pirkt. Paša modēma cena 99 LE, pēc tam sākot no nākamā mēneša katru mēnesi jāmaksā 149 LE. Tā ka šovakar jāiet nopirkt :)

Pasēdējuši kādu laiku „Mr. Sam” mēs ar Kseniju nolēmām aizbraukt uz New Marina poguljatj, bet Serjožka aizgāja uz daivcentru ieinformēt, ka rīt viņš būs uz bota un ka Arunas ar savējiem arī būs klāt.

Uz New Marina mēs braucām ar busu, pa 1 LE ;). Nu un tad mēs i fotografējām botus un jauno piestātni, gan piesēdām itāļu saldējuma kafejnīcā – nu te ir baigi labais saldējums, citur Hurgadā tik labu vēl nav nācies atrast. Tā nu mēs tur arī palikām uz visu vakaru :D Nopļāpājām. Pēc tam vēl vafeles pasūtījām, nu dikti garšīgi smaržoja. Tā teikt, atteikties bija grūti ;) Tā nu mēs taj kafejnīcā dikti ilgi nosēdējām. Vēl prom ejot satiku Džekiju ar mazo – 10 dienas veco bēbi. Viņa gan ir drusku cazy – pēc nedēļas plāno jau uz taebo atsākt iet...

Nu bet mēs mājup ejot vēl pie lielās baltā cilvēka figūras pafoķējāmies, un pēc tam vēl kādas 40 minūtes nosēdējām EtiSalat ofisā – kamēr noformēja man to interneta modēmu. Un vakarā aizgāja nets!!! Esmu internetā! Varu tur būt jebkurā laikā un jebkurā vietā! Kas var būt labāks par šo :))))