22.aprīlis, 2007. Safari uz Rocky - Zabargad

Svētdienā pirmais daivs bija paredzēts pēc brokastīm. Tipa ček-daivs – tie, kas bija ieradušies tikai vakar pārbaudīja nepieciešamo svina atsvaru daudzumu utt. Daivs viegls. Vieta Mangrove Bay. Tā kā tas bija ček-daivs, tad gidam neviens īpašu vērību nepievērsa – katrs par sevi vairāk domāja, ja tā var teikt – pārbaudīja atsvarus utt. Mēs ar Ināru peldējām vērojot zilos koraļļus un daudzās krāsainās zivtiņas – pēc tam secinājām, ka Hurgadas rifi tiešām ar katru gadu paliek pelēkāki un pelēkāki... skumji.... 

Otrais daivs – Laguna Abu Dabab. Vieta, kur tika solīti daudz, daudz bruņurupuču (jums beigās viņi vienkārši apniks!) un iespēja (50 pret 50) ieraudzīt jūras govi jeb Djugonu. Esot viņas te 2, trešā gājusi bojā. Mūsu grupa sadalījās divās daļās – daļa ar Eddy un daļa ar Mustafu. Mēs tikām Mustafas grupā. Sakāpām zodiakos – un aiziet! Ienirām. Zem mums caur ūdens zilgmei varēja saskatīt tādu kā zaļu zālīti – reāli – zem mums, lejā bija zemūdens pļava. Koraļļu nekādu. Tikai zaļās ūdenszāles. Un tad mēs ieraudzījām pirmo bruņurupuci. Milzīgs. Visi, kam bija fotoaparāti, burtiski metās fotografēt bruņurupuci. Tā kā es biju bez fotoaparāta, tad varēju vienkārši mierīgi visu vērot :) lai gan – jāteic, ka pēc šī safari sapratu, ka jāsāk arī man fotografēt zem ūdens... Nu un tad pirmajam bruņurupucim sekoja otrais, trešais, ceturtais.... un drīz vairs neviens viņus neskaitīja. Tiešām, kā pirms daiva brīfingā teica Eddy – beigās jums viņi vienkārši apniks. Salīdzinoši var teikt, ka bruņurupuči tai zaļajā jūras zāļu pļavā ganījās kā tādas govis. Grauza zālīti, lēnām, nesteidzoties pārvietojās, iznira virs ūdens un ienira atpakaļ. Un tad – daiva noteiktais laiks jau tuvojās beigām – mēs ieraudzījām viņu – jūras govi. Es pat vairs nepateikšu kā un kurā brīdī viņa parādījās – bet te nu viņa bija. Liela, pelēka. Priekšpusē divas strupas kājas kā nīlzirgam, aizmugurē – liela zivs aste. Nu un galva gluda, ar tādu kā nocirstu snuķi. Jūras govs apkārt esošo daiveru baru vienkārši neņēma vērā, mierīgi filtrēja dūņas. Jāteic, ka bez mūsu grupiņas tur bija arī viena no Kostjas grupām. Atkal daiveri ar fotoaparātiem vienkārši riņķoja ap jūras govi cenšoties iegūt labāku kadru. Pēc kāda laika jūras govij mēs vienkārši apnikām un negaidot viņa uzpeldēja - vienkārši izpeldot caur daiveru – fotogrāfu bariņam, iznira virs ūdens. Nu, aizpeldēja prom. Pazuda tikpat pēkšņi kā bija parādījusies. Bet mēs, tā kā daiva ieplānotais laiks jau bija beidzies, patrenējāmies boju palaišanā. Un ar zodiaku devāmies atpakaļ uz botu. Visi tādi starojošām acīm, laimīgi, iespaidu pārņemti. Te nu vēl jāpiebilst – ar jūrās govi bija tieši tā kā solīts – 50 pret 50 ieraudzīsi vai neieraudzīsi – Eddy ar savu grupu tā arī jūras govi šajā safari nesatika. Mums paveicās.

Svētdienas trešais un noslēdzošais daivs – nakts daivs. Turpat netālu – Shabrur Abu Dabab. Uz bota es atgriezos nikna.... Kāpēc? Paldies gidam Mustafa! Tas bija sliktākais nakts daivs manā dzīvē! Nirām mēs 5-atā ar Mustafu. Puiši regulāri atpalika – fotografējot gandrīz visu, ko vien varēja pamanīt (hi-hi-hi!!!), Mustafa, uzņēmis vienkārši tādu kā reaktīvās lidmašīnas ātrumu nez kur nesās uz priekšu, mēs ar Ināru centāmies neatpalikt, vienlaicīgi čekojot, lai mūsu puiši – fotogrāfi kaut kur nepazustu. Ja godīgi, kaut kur daiva vidū mums Mustafa izdarības apnika un pārstājām dzīties viņam pakaļ, galu galā – mēs te bijām lai kaut ko arī ieraudzītu, nevis nopeldētu daivmaratonu – kurš ātrāk. Paziņojām Musafam, ka griežamies uz riņķi un dodamies pie mūsu atpalikušajiem grupas biedriem. Mustafa ar griezās atpakaļ. Un tad, kad viņš atkal bija priekšā – secināju, ka mūsu gidam vairs nedeg lukturis..... Izrādījās, lukturi viņš ir pielējis ar ūdeni un tas ir nodzisis, bet rezerves luktura viņam nav.... Atdevu savējo rezervi... Ko citu atlika. Lai gan zem ūdens diez ko tumšs nebija – atspīdēja ne tikai mēness, bet arī safari botu gaismas (mēs tur nebijām vienīgais bots). Nu un sasaukušas pārējos mūsējos, atgriezāmies uz bota. Kā jau teicu, es biju nikna! Eddy bija neizpratnē, bet Mustafa uzvedās tā it kā viss būtu bijis vienkārši super! Ka tik ne tā!

Jāteic, ka manā neapmierinātībā ar gidu dalījās arī pārējie mūsu night dive grupas biedri. Gids mūs tiešām neapmierināja... Nu bet slikts gids ir viens no pamatakmeņiem ceļā uz sabojātu daivu... Bet mēs tak esam devušiem safari – vesela nedēļa daivu. Nu un kā jau es iepriekš rakstīju – no šī gida finālā mēs atteicāmies.

21.aprīlis, 2007. Safari uz Rocky - Zabargad sākas!

Pēc iesildīšanās daiviem Hurgadā sestdien, 21.aprīlī agrā priekšpusdienā gaidījām transfēru. Rīta "darbi" bija saplānoti tā, ka jāizguļas (jo vakar vakarā pēc Maikla dzimšanas dienas ballītes vēlu aizgājām gulēt), jāsakrāmē somas, jāsavāc izžuvušais ekipējums no "Frogman daiving center" (atstājām iepriekšējā dienā pēc daiva tur visu žūt) un tad jau transfērs būs klāt. 

Rīts sākās drusku ne tā kā ieplānots – pamodāmies, pabrokastojām un jau taisījāmies doties uz daivcentru pēc ekipējuma, kad pienāca sms no Eddy (instruktora ar kuru mēs braucam safari) – tipa, piezvanīs tev Aleksandrs un ienesīs savu somu. Tad nu sēdējām un gaidījām, kad tad Aleksandrs dos par sevi ziņu :) Labi, ka ilgi nebija jāgaida. Sarunājām, ka pēc kādām 10-15 minūtēm viņš piebrauks pie mūsu viesnīcas, atstās somu un tad vēlāk atgriezīsies – nu, kad transfērs paredzēts. Saša ieradās ar MILZĪGU somu. Atstāja to mūsu numuriņā un aizgāja guljatj po gorodu, bet mēs fiksi devāmies uz daivcentru savākt savu ekipējumu. Tālāk viss pēc plāna – somas sakārtotas, transfēra laiks arī tuvojas. Izlēmām, jau laicīgi visas somas aiznest līdz viesnīcas reception, lai Eddy īpaši nav jāgaida. Ar savām somām tikām galā daudz maz ok – nu nebija tās kļuvušas īpaši vieglākas, bet kad mēģināju izkustināt Sašas somu... sapratu, ka bez palīdzības galā netikšu (a pats Saša vēl nebija ieradies), labi, ka parādījās viens no numuriņu uzkopējiem, tad nu viņš – nabadziņš, dabūja ar nomocīties ar to milzīgo smago somu. Un tad, kad soma jau bija pie viesnīcas ieejas, parādījās arī pats Saša. Un dabūja noklausīties mūsu jautājumus – kas tad viņam somā – bez ekipējuma arī baloni katrai dienai un svins? :D

Un tad jau arī klāt bija Eddy. Sakrāvām mantas busiņā, viņš uzjautāja, vai gribam braukt līdzi uz lidostu sagaidīt vēl daļu safari dalībnieku, vai pasēdēt centrā coffee shopā kopā ar daļu nirēju. Izvēlējāmies otro variantu – coffee shop „For You” jau pulcējās daiveru grupiņa – daļa no pirmā safari (viņi tikko kā bija atgriezušies Hurgadā no safari uz St.Johns), daļa nirēju ar kuriem mums kopā būs jāpavada turpmākā nedēļa. Tā ka pirmās iepazīšanās jau sākās. Pēc kāda laika ieradās arī visi pārējie safari dalībnieki no lidostas un tad arī lielais autobuss, ar kuru tad mēs visi tikām nogādāti līdz El Kuseir, kur mūs gaidīja bots – „Shalakamy Explorer II” .

Iekārtojāmies kajītēs, salikām ekipējumu, pavakariņojām un tad jau pirmais kopējais vakars uz bota. Iepazīšanās. Safari devās 2 kompānijas – mūsējā jeb Eddy grupa un Kostjas grupa – var arī teikt PADI un SSI grupas. Konfliktu niršanas sistēmu starpā gan visa safari laikā nebija. Jāteic, ka Kostjas grupā bija arī vairāki Krievijas daivinga foruma "Tetis" dalībnieki. Nu, ir interesanti satikt real life foruma virtuālos daiverus.

Tātad – mūsu grupa – bez instruktora Eddy vēl 10 daiveri. 2 Aleksandri (viens automātiski ieguva iesauku Saša „Usi” (Ūsas), bet otrs – tas, kurš pie mums somu atstāja, mūsu starpā tika saukts par Koferi – nu, meitenēm tak kaut kā jāizklaidējas. Tad Makss, Stass, Sergejs, Aleksejs un Ira, un Vova (kurš te bija jau no pirmā safari – puisis brauca gan uz St. Johns gan Rocky – Zabargad). Nu un mēs ar Ināru. 
Vakara sarunās tika pārrunāts turpmākās nedēļas plāns – brīfingi parasti 6 no rīta, pirmais daivs ap 6:15. Niršana sāksies svētdien ar 3 daiviem (nebūs agrā daiva), tad no pirmdienas līdz ceturtdienai 4 daivi dienā, bet piektdien 2 daivi un sestdien no rīta pēc brokastīm braucam uz Hurgadu. Jāteic, ka safari noslēgsies Hamatā (apdzīvotā vietā, kas atrodas vēl aiz Marsa Alam – tālāk uz dienvidiem, uz Sudānas pusi).

Tika izrunāts arī tas kādus kursus katrs gribētu apgūt. Izrādījās mūsu kompānijā ir 2 topošie Rescue daiveri (Koferis un Makss) un 2 topošie Daivmāsteri (Vova un Aleksejs). Nu un diezgan daudz dažādu specializāciju daiveru. 

Vēl pirmajā vakarā paguvām iepazīties arī ar mūsu gidu – Mustafu. Bija man tā „laime” ar viņu diezgan ilgi nopļāpāt. Sēdējām uz augšējā klāja ar Vovu, kad pievienojās Mustafa. Saruna bija real fun – tipiskie arābu jautājumi. Beigās Vova tikai sēdēja un klusēja, klausoties kā es diskutēju ar gidu. Vispār sarunas laikā Mustafa sevi reāli iegāza – pateica puisis, ka viņam nepatīk nirt, ka tas viņam ir tikai darbs – veids kā pelnīt naudu. Neviens viņu nepiespieda ko tādu pateikt, es tikai uzdevu vienkāršu jautājumu – kā viņš nonācis daivingā.... Nu un frāzi – ka viņam nepatīkot nirt, tik viegli jau neaizmirsīsi. Jāteic – pasteidzoties visiem notikumiem uz priekšu – viņam tiešām nepatika nirt – nākamajā dienā to īpaši pierādīja nakts daivs, arī daily daivi ar viņu nebija diez ko labie. Finālā no Mustafas pakalpojumiem mēs atteicāmies un Eddy veiksmīgi izmantoja abus topošos daivmāsterus.

20.aprīlis, 2007. Hurgada, Ēģipte

Šodien tā īsi - daivi bija ok, kaut arī "vecās, labās" vietas - Abu Ramada N un Gota Abu Ramada. Nevar taču atbraukt uz Hurgadu un nepanirt šajos saitos :)

Redzamība ir manāmi pasliktinājusies - kā mās te smējāmies – barība peld. Visādas sīkas drazas, ko zemūdens iemītnieki ēd.

Abu Ramada N bija dziļais drifts. Ienirām līdz Cave, paskatījāmies uz milzīgo baru glasfihs un peldējām tālāk. Pārsteidza fakts, ka pazudušas murēnas - parasti šajos saitos par to trūkumu sūdzēties nevarēja - a tagad tā arī nevienu lielo murēnu vēl neesam redzējuši.

Pirmā daiva laika nošokēja mans dziļummērītājs - kā "iesēdās" uz atzīmes 20m, tā arī to nemainīja.... Max deep 20m, reālais dziļums - arī 20m, tas pie visa tā, ka Cave ir 27m.. un arī pēc tam peldot 8-9m dziļumā un pat safety stop - visu laiku real deep - nemainīgi 20m. Es jau manāmā šoka izkāpu no ūdens - rīt dodamies safari, bet man ekipējums sāk nobrukt... traki!!! virs ūdens real deep aizgāja pa nullēm. Daivcentra boss apsolīja pārbaudīt manu dziļummērītāju, kad būsim krastā, bet otrajā daiva es tomēr nolēmu to vēlreiz pati pārbaudīt - viss bija ok... bez jebkādiem gļukiem... šā vai tā esmu nedaudz satraukusies. Sems solīja rīt iedot uz safari līdzi rezervei daivcentra ekipējumu. Ja nu kas. Lai gan ceru, ka iztikšu ar savējo.

Otrais daivs - Gota Abu Ramada jeb Akvārijs. Ievērības cienīgs šoreiz bija tikai milzu Napoleons. Savādāk - kā parasti - sīko zivju daudz.

Šodien no safari ir atgriezušies lietuvieši - tādi pārlaimīgi, starojoši. Esot bijis ideāls laiks - ūdens kā spogulis, daudz zivju, super niršana.

Vēl tāda skumja ziņa - vakar tepat Hurgadā vienā no vienkāršajiem saitiem, kur it kā pat neesot liels dziļums (bez drop off) noslīcis viens vietējais instruktors. Rescue bots atbraucis par vēlu - vairāk neko glābt nav varējuši. Kāpēc nelaime notikusi vēl info nav. Bet esot atrasts viņš viens pats guļam virs ūdens - nirēji vispirms ieraudzījuši balonu. Mēģinājuši reanimēt - bez rezultātiem.

Tas tā kā īsumā par šo dienu būtu viss. Mums vēl somas jāsakrāmē - rīt mūs transferēs uz Marsa Galeb. No turienes dodamies safari uz Rocky & Zabargad. Nākamsestdien būsim atpakaļ. Uzreiz pēc safari vēl mājās nelidosim - vēl biški panirsim Hurgadā.

19.aprīlis, 2007. Hurgada, Ēģipte

Vakar vakarā bija tāds funny gadījums. Sēdējām internetā un pie blakus datora izrādās sēdēja daiveri no Latvijas. Oļegs un Inga. Arī no daivinga foruma :) Mēs jau Latvijā bijām sarunājuši satikties te – Hurgadā, tajā pat vakarā coffee shopā "Mr.X", bet sanāca satikties ātrāk - internetā. Vēlāk tusiņš turpinājās nevis "Mr.X", ber "Mr.Sam" - turpat blakus X, tikai jauna un labāka vieta. „Mr.X” laikam tomēr ir zaudējis sākotnējo foršumu un tagad visi daiveri no turienes ir pārcēlušies uz „Mr.Sam” – vienkārši „Mr.X” īpašnieki sadalījuši biznesu un viens no viņiem atvēris "Mr.Sam". Vieta forša (blakus viesnīcai "Roma") – tā ka, ja kāds dodas uz Hurgadu - rekomendējam :)

Par niršanu. Šodien vēja nav. Vismaz ne tik liela lai nirējiem neļautu iet jūra. Diena ar 3 daiviem - 2 daily un 1 night. Jauki :)

Pirmajā daivā mierīgi un lēnām piemeklējām atsvarus - pareizāk pārbaudījām, vai viss ir kā parasti. Un tā arī bija.

Otrkārt - tika notestēts „Seac Sub” jaunais BCD „P2K Lady”. Vispār BCD ir ok. Ērts, horizontāla peldspēja ideāla, nekādu problēmu. Lences ērtas - dizaineri tiešām ir domājuši par sievietēm, kas šajā BCD nirs - to es saku tāpēc, ka ir nācies izmēģinājuma kārtā panirt vairākos sieviešu BCD modeļos. Tā teikt - bez mēģināšanas jau grūti atrast savējo – pareizo :) Vienīgi, kas man personīgi ne pārāk patika „P2K Lady” - integrētā svaru sistēma. Lieta tāda, ka svaru kabatas un BCD siksnas sprādzes atrodas tik ļoti tuvu blakām, un ja uzvelkot BCD diezgan ātri ir jāsavelk visas sprādzes, tad mierīgi sprādzes vietā var sanākt izraut svaru kabatu.... Bet varbūt tā ir tikai mana problēma... Nu un šodien 2 reizes sanāca izraut to kabatu... Un tas nu nozīmē - vilkt nost BCD, ielikt kabatu vieta, vilkt vesti atkal, tikai jau rūpīgāk piedomājot, lai sprādzējot jostu, rokā atkal nepaliktu integrētās svaru sistēmas kabata :)

Par daiviem - pirmais - El Sakhwa. 14,5m, ūdens t +23C, viļņi nelieli, straume - vietām, bet arī ne pārāk stipra. Redzamība ok. Zivis šādas tādas - visādas. :) Grandiozu gan neko tādu neredzējām. Ja nu vienīgi gandrīz vai zem paša bota elektriskā raja tā forši peldēja - dikti fun izskatījās, Lena (mūsu gide - instruktore) safilmēja veselu rajas video sēriju - līdz pat tam, kā elektriskā raja ierušinājās smiltīs un palika neredzama.
Otrais daivs - El Fanadir.... drūmi, redzamība slikta. Bet toties vairākas akmenszivis - lielas un mazas, gliemji, milzīgs astoņkājis, lionfishi utt. Murēnas bērniņu redzējām :) tā mēs to murēnu nosaucām, jo brūnā murēna tiešām bija ļoti maza.

Nakts daivs - no beach. Devāmies kopā ar igauņu daivklubu „Maxstar”. Šoreiz - nevis gar krastu uz „Sun and Sea” hoteļa pusi, bet pa taisno jūrā. Man jau nakts daivi patīk, tā ka grūti kaut ko sliktu pateikt. Krabji, lielas un mazas jūras zvaigznes, aizmigušas un neaizmigušas zivis. Bruņurupuci, kuru gandrīz vienmēr izdodas šeit nakts daivos satikt, šoreiz nesanāca atrast, laikam bija pamainījis atrašanas vietu, jeb arī mēs ne tur peldējām. :)

Nakts daivā tika iemēģināts arī forumā laimētais lukturis. Bija jau ok. Lai gan jāteic, ka ir šādas tādas lietas, kas lukturim nav diez ko parocīgas, piemēram, bateriju ievietošana ir ļoti neērta un nepieciešama diezgan liela piepūle, lai atvērtu bateriju ievietošanas vietu.

Par daiveriem, kas te sabraukuši - kā jau pieminēju - klāt ir igauņu "Maxstar", tad forša, neliela daiveru grupiņa no Čehijas, protams, arī daiveri no Krievijas. Rīt vai parīt vajadzētu parādīties lietuviešu "Octopusam" - viņi no safari no Brothers atgriežas. Redzēs, vai sanāks satikties, jo mēs, redz, sestdien pašas dodamies safari.

Kas vēl tāds - tā nemanot šodien paguvām nedaudz apdegt. Pa kuru laiku - pašas nepamanījām, it kā saulē gulēt pat nebija laika... Tā ka saules aizsargkremi – obligāti!

18.aprīlis, 2007. Hurgada, Ēģipte

Mēs atkal esam devušās nedaudz crazy ceļojumā :) Atkal uz Ēģipti, šoreiz - pāris dienas daily dive Hurgadā, tad safari uz dienvidiem maršrutā Rocky un Zabargad, pēc tam vēl īsu brīdi būsim Hurgadā un tad Kairā, un tad jau mājup.

Ieradāmies Ēģiptē mēs šorīt no rīta agri, agri - 00:30 ar reisu Maskava - Kaira (tāpat arī lidosim mājup). Neliels comments par Aeroflotu - mēs lidojām ar pilnīgi jaunu lidmašīnu!!! Serviss super - salīdzinot ar tieši tādu pašu lidojumu pirms gada - kardinālas izmaiņas. Vienkārši - prieks bija lidot!!!

Ar ko pārsteidza Ēģipte? Ar to, ka bez rozā ieceļošanas kartītēm (kuras aizpilda visi, kas ielido Ēģiptē) šoreiz izsniedza arī zilas kartītes, tipa muitas deklarācijas veidlapas. Tas bija kas jauns. Laikam viņu ierēdņiem laikam uzlikti kaut kādi papildus darbi ;) Lai gan jāteic, ka tās deklarācijas neviens tā dikti aktīvi no mums pat īsti negribēja ņemt... Tas nu tā.

Nedaudz par mūsu ierašanās plānu - tā kā ielidojām apmēram 1:30 (šādu laiku pēc nosēšanās nosauca pilots) un mēs arī apmēram ar ko tādu bijām rēķinājušās, lai gan biļetēs bija rakstīts 00:30... Plāns vienalga bija – jāpaspēj uz pēdējo El Gouna autobusu, tas 2:15 atiet uz Hurgadu. Tā kā pilots bija paziņojis, ka ir jau pusdivi nakti, tad mēs ar Ināru lieliem tempiem mēģinājām tikt cauri pasu kontrolei... protams, mūsu rindā tieši pirms mums noplīsa zīmogs (pārāk sparīgi kontrolieris bija sitis pasēs zīmogu, kā rezultātā zīmogs sadalījās vairākos gabalos)... mēs fiksi nomainījām rindu, bet tur atkal tieši pirms mums sāka nedaudz čakarēt kaut kādu vietējo, tipa viņam kaut kas ar dokumentiem nebija ok... Tā teikt – panervozējām po polnoj programme!!! Bet tad jau arī mēs beidzot tikām caur kontroli. Bagāža arī tikai uz to brīdi sāka parādīties pa slīdošo lentu, savācām savas, nu jau diezgan netīrās, somas un devāmies uz muitas kontroli.

Atkal nepareizas rindas izvēle!!!! Laikam jāpārstāj izvēlēties īsākās rindas, tās nez kāpēc baigi bremzējas.... Protams, beigu beigas tikām lauka, neviens koferus atvērt nelika, vispār bez jautājumiem palaida.

Salīdzinoši ar, teiksim, Hurgadas lidostu, Kairas lidostā neviens taksists tev virsū nebrūk - izejot no lidostas mēs pat apjukām - kur uz ātro dabūt mašīnu. Bet tad izrādījās, ka te ir sistēma - ar kvītīm un sarakstiem. Dabūjām taxi, un cauri Kairai no lidostas līdz El Gouna buss station, kas atrodas blakus „Ramses Hilton” viesnīcai un Egyptian museum, var teikt aizlidojām dikti ātri. Kaut kāds buss jau stāvēja un ap to drūzmējās liels bars vietējo braucēju... Lielos tempos izmetot (tiešām - izmetot) koferus un ekipējuma somas no taxi, devos pirkt biļetes. Saku, ka man vajag 2 biļetes uz Hurgadu. Kasieris - to buss at 1:30? Es pa to visu bardaku, saku, yes, un tikai pēc tam saku domāt - kāds 1:30, ja mēs knapi paspējam uz 2:15... IZRĀDĪJĀS - Ēģiptē vēl nav pārgriezti pulksteņi - un mums ir atšķirība 1 stundā, bet ar krieviem - 2 stundās.... Pārsteidzoši, ka Aeroflot pilots to nezināja... 70LE (apmēram 7 lati) biļete uz Hurgadu 1.klases autobusā. Autobuss tiešām ērts. Pat nebija pārpildīts. Nakts vidū vēl pamodināja lai iedotu "suhoj pajok" - kastīti ar sulu un cepumiem. Uz rīta pusi gan viņi sāka demonstrēt kādu no "klasiskajām" Egyptian filmām - ar kliegšanu, raudāšanu, dejošanu un dziedāšanu - diezgan skaļi, bet tā kā es klausījos pati savu mūziku austiņās, tad tas kaut kā netraucēja.

Iebraucām Hurgadā nedaudz pēc 7 no rīta. El Gouna busstation dabūjām izdzenāt :) vietējos uzmācīgos taxistus, galu gala mēs pašas varam izvēlēties ar kuru auto tad mēs brauksim, un noteikti ne jau ar balto mikriņu, kuri pie autoostām parasti ir ļoti nepiekāpīgi uz cenu pazemināšanu – nelabprāt padodas uz kaulēšanos, tāpēc mēs izvēlējāmies oranžo pilsētas taxi - pateicām, ka maksāsim pēc skaitītāja, uz ko vadītājs gan nebija diez ko apmierināts. Viņš gribēja par ceļu no autoostas (netālu no DownTown) līdz „El Tabia” hotel 20 LE (skaitītājs mūsu galapunktā rādīja 7.75LE).

Jāteic, ka jau iebraucot Hurgadā un braucot gar jūru nācās secināt, ka jūrā un ne tikai, ir liels vējš. Pierasti gaiši zilā jūra bija pelēka, debesis apmākušās utt... Nu, nepārāk jauks laiks...

Iečekojāmies viesnīcā un, savākušas, visu ekipējumu devāmies uz daivcentru. No rīta, kad zvanīju daivcentra bosam, viņš jau teica, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka boti šodien neies jūrā – laika apstākļi tādi... Tā arī bija. Ļoti slikto laika apstākļu dēļ visi boti bija spiesti palikt krastā.

Tā nu mēs patusējām daivcentrā un devāmies uz viesnīcu izgulēties. Pa to laiku vējš jūrā tā kā nedaudz bija norimis. Rīt nirsim :) 

10.marts, 2007. St.Pēterburgas barokamera - pārbaudām noturību pret slāpekļa narkozi

Bija pagājis apmēram mēnesis kopš iepriekšējā brauciena uz St.Pēterburgu un nu atkal tika sakrāmēta soma, nopirkta vilciena biļete un aiziet! Atkal nedēļas nogale Pēterburgā! Super! Šoreiz brauciena plānā arī bija iekļauts Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijas barokameras apmeklējums. Kopā ar daivbaddy Ināru devāmies pārbaudīt kāda tad mums ir noturība pret slāpekļa narkozi.

Tā kā mēs bijām tikai divas, bet barokamerā uz šo pārbaudi jābūt vismaz 3 cilvēkiem (max 6, lai gan viņi varot paņemt arī astoņus), tad nācās meklēt vēl daiverus, kas vēlētos pārbaudīt savu noturību pret N2. Mūsu paziņa no Maskavas pēdējā brīdī "norāva" savu dalību, bet toties visi puiši no Pēterburgas, kuri bija izteikuši vēlēšanos piedalīties, bija klāt. :)

Satikāmies mēs visi pie ieejas Kara medicīnas akadēmijā un tad, izlīkumojot pa akadēmijas teritorijas labirintiem :) devāmies uz Zemūdens peldēšanas fizioloģijas katedru. Mūs jau gaidīja.

Procedūra sākās ar medpārbaudi (asinsspiediens, kardiogramma), tad reakcijas testi: 1) jānospiež podziņa, kad lapiņa sāk mirgot; 2) jānospiež podziņa, kad lampiņa beidz mirgot; 3) pa datora ekrānu pārvietojas sarkana līnija, kad tā sasniedz zaļo līniju, jānospiež poga. Pēc tam bija lekcija pie Alekseja Anatoļeviča Mjasņikova - par slāpekļa ietekmi, viņš arī pastāstīja kā norisināsies pārbaude un iedeva aizpildīt testus :

1) Landolta "gredzeni" - jāizsvītro gredzeni ar atvērumiem uz 5 un 9 (pēc pulksteņa radītāja virziena) - jo vairāk un precīzāk, jo labāk. Laiks - 5 minūtes; 

2) Saskaitīšana (doti 2 skaitļi, piemēram, 3+18, jāsaskaita, un šai summai pēc tam jāpieskaita atkal 18, utt. jāturpina rindiņa). Laiks 2 minūtes; 

3) Skaitļi - lapas augšējā daļā dota tabula ar dažādiem skaitļiem, bet lapas apakšējā daļā ir tieši tāda pati tukša tabula. Skaitļi no augšējās tabulas jāsaraksta apakšējā (vai nu no lielākā uz mazāko, vai no mazākā uz lielāko), izsvītrot nedrīkst. Laiks 2 minūtes.

Pēc lekcijas un testiem mēs devāmies uz barokameru. Sasēdināja mūs barokamerā, vēl īsa Vasīlija Ivanoviča Černova instrukcija un "ieniršana" uz 70m sākās. Lejā tikām ļoti normāli - nebija nevienam problēmas ar spiediena izlīdzināšanu ausīs. 70m bija atkal jāaizpilda visi tie 3 testi, kas lekcijā. Jāteic, ka bija grūtāk. Pirmkārt, jau spiediens, kas nu bija 8 atmosfēras, elpot grūtāk, gaiss daudz "biezāks", vispār sajūta tāda it kā viss būtu nedaudz ietīts vatē. Kaut kādas īpašās nepatīkamas sajūtas nebija. Reakcija tiešām bija nedaudz bremzēta - palēnināta. Lai gan tas viss katram individuāli.

Viens no Pēterburgas daiveriem pēc barokameras teica, ka 40m viņam bijis tā it kā būtu izdzēris pudeli šņabja, bez tam reālos apstākļos - puisis bijis arī uz 50m (ne barokamerā) - šādu sajūtu tur viņam neesot bijis.

Aizpildot testus secināju - individuāli mani reāli iztraucēja viena no mūsu kompānijas komentāri par to, ka viņu nu gan kaifs nav ķēris, neesot nekādas reibuma sajūtas, lai gan turpmākie viņa teksti diez ko par to gan neliecināja :) Vispār viņa komentāri barokamerā radīja nelielu jautrību. Rezultātā uzmanība tika novērsta, un vajadzēja saņemties, lai koncentrētos uz testiem. Pēc tam, kad bija jau sākusies izniršana, papētot kā esmu svītrojusi Landolta "gredzenus" secināju, ka tur nu gan vairāki palikuši neizsvītroti, piedevām pat tādi, kas ir bijuši viens otram blakām...

70 metros mēs pavadījām 13 minūtes, kopējais laiks barokamerā 183 minūtes. "Izniršana" bija ilga, labi, ka kompānija ok, kā arī lielie daivžurnālu krājumi. Bez tam, apmēram 4-5m mums pa lūku barokamerā tika iedota tēja ar cepumiem. Tā teikt, tas tāds neliels pārsteigums. Patīkams pārsteigums :)

Pēc barokameras - atkal medpārbaude (tas pats, kas no rīta), testi uz reakciju (arī tie paši) un apmēram stundu pēc iziešanas no barokameras arī gaisa burbulīšu klausīšanās asinīs (šoreiz šī procedūra bija tikai 1 reizi - pārbaudoties uz Dekompresijas slimību burbulīšus klausās 3 reizes).

Un tad jau viss - ap 16:30 mēs iznācām no Katedras.

Starp citu, barokameras apmeklējumi tiek ierakstīti log-book :)

Izmeklējuma rezultātus pa e-pastu atsūta apmēram pēc nedēļas.

Tāda nu bija šī vizīte uz barokameru. Ja godīgi, man pārbaude uz slāpekļa narkozi patika labāk nekā pārbaude uz dekompresijas slimību. Kāpēc? Nu, tāpēc, ka te reāli bija jāpilda kaut kādi uzdevumu dotajā dziļumā, tas bija daudz interesantāk - notika kādā reāla darbība.

Tagad mēs plānojam pārbaudīties arī uz noturību pret skābekļa toksisko ietekmi... Tas kādā no nākamajām vizītēm Pēterburgā :)

10.februāris, 2007. St.Pēterburgas barokamera - pārbaude uz noturību pret dekompresijas slimību

2007.gada februāra sākumā pabiju St.Pēterburgā. Brauciena mērķis bija iepazīties ar barokameru, kā arī (ja sanāktu - iziet kādas pārbaudes).

Jāteic, ka Zemūdens peldēšanas fizioloģijas katedra atrodas tieši blakus Vitjebskij vogzal - stacijai, kur pienāk vilcieni no Rīgas, kā arī turpat blakus atrodas arī pietura, kur pienāk autobusi no Rīgas. Viss pa rokai, tā teikt :)

Pārbaudes procedūras daiveriem parasti tiek organizētas nedēļas nogalēs - sestdienu rītos, bet ja ir kāda nopietna problēma - barokamera darbojās arī svētdienās. 

Kādas procedūras tad tur tiek piedāvātas:

1) Noturība pret dekompresijas slimību (ilgst ~6 stundas, grupā 3-6 cilvēki) - programmā: lekcija "Kas tas ir - dekompresijas slimība, kā tā izpaužas, kā no tās izvairīties", medicīniskā pārbaude (mēra asinsspiedienu), uzmanības testi, procedūra barokamerā (30m nākas pavadīt 1 stundu, tad seko "izniršanas" procedūra - kopā barokamerā nākas pavadīt apmēram 2 ar pusi stundas), tad atkal veselības pārbaude un uzmanības testi, kam seko arī 4-reizēja "burbulīšu" klausīšanās asinīs.

2) Noturība pret slāpekļa narkozi (ilgst ~5 stundas, grupā 2-8 cilvēki) - programmā veselības pārbaude, testu pildīšana (3 dažādi testi), "ieniršana" uz 70m, kur atkal jāaizpilda tie paši testi, kas sākumā un tad sākas "izniršanas" procedūra.

3) Noturība pret skābekļa toksisko iedarbību (ilgst ~4 stundas, 1 cilvēks).

4) Ieniršana barokamerā uz 60m.

5) Ieniršana barokamerā uz 80m.

6) Ieniršana barokamerā uz 100m.

7) Procedūru cikls, lai paaugstinātu noturību pret dekompresijas slimību (5-7 seansi, katru dienu pa 1 seansam, kas ilgst ~ 2 stundas (vēlams no rītiem).

Pieprasītākās ir pirmās 3 procedūras, bet, kad es sestdien biju katedrā, tad tur 2 maskavieši pārbaudīja sevi uz 100m - izskatījās drūmi, un kā teica paši barokameras darbinieki - nesaprotam, kāpēc viņiem to vajag - viens puisis sēdēja un vispār gandrīz nekā nereaģēja, a otrs nosvīdis uzvedās galīgi crazy - abi bija slāpekļa narkozes iespaidā. Tad nu arī, kad bija sasniegti 100m, viņi tika lēnām "celti" augšā... Var jau būt, ka labāk, nu, ja ir vēlme sev atzīmēt "deep 100m", tad to darīt barokamerā, nevis open water.... Tur vismaz tevi "izvilks"...

Šajā sestdienas rītā es arī izgāju pārbaudi uz noturību pret dekompresijas slimību – it kā jau sākumā nekas tāds īsti nebija plānots – bija tikai plāns apskatīties kā tur viss izskatās, uzzināt, kas tieši tiek piedāvāts, nu un piedalīšanās pārbaudē – tas bija tikai kā iespējamais variants – ja būs iespējams, ja būs brīvas vietas. Un brīvas vietas, jeb pareizāk – kompānija, lai dotos barokamerā bija. Pārbaudīties uz noturību pret dekompresijas slimību bija ieradusies neliela daiveru grupa no Maskavas un Vasīlijs Ivanovičš Černovs (kurš barokamerā ir galvenais) mani pievienoja maskaviešiem. 

Ja godīgi, man acis bija lielas, kad ieejot klasē uz lekciju priekšā sēdēja paziņas, ar kuriem kopā nācies nirt Hurgadā - kārtējo reizi apstiprinājās teiciens, ka pasaule tomēr ir ļoti maza.
Lekcija bija ļoti interesanta - pat to liels paldies Aleksejam Anatoļjevičam Mjasņikovam, kurš ļoti interesanti par visu stāstīja. Uzreiz varēja saprast, ka cilvēks mīl savu darbu. Tika arī demonstrēti dažādi video materiāli par nepareizu izniršanu, kas tādā gadījumā notiek organismā. Vēl rādīja slaidus, kur redzami „ļaunie” burbulīši asinsvados utt.

Pēc tam izmērīja mums asinsspiedienu, pārbaudīja uzmanību - bija tests, kur vajadzēja sekot lampiņas mirgošanai un kad tā pārstāja mirgot, bija jānospiež poga; tad atkal lampiņa dega - poga bija jānospiež, kad lampiņa sāka mirgot. Vēl bija uzdevums pēc iespējas precīzāk nostopēt sarkano bultiņu, kas visu laiku iet pa riņķi, tā lai tā būtu virs zaļās bultiņas. utt.

Nu un tad bija pati procedūra barokamerā. Mūs visus 4 iesēdināja barokamerā, iedeva līdzi dažādus daivžurnālus un "nolaida" uz 30m. Tur mēs tad arī pavadījām stundu. Sarunāties 30m dziļumā bija dikti funny - balss tā izmainās, paliek tāda spalgi čerkstoša. Par to vien sākumā bija lielās jautrības - tipa, es labāk nerunāšu, ja jau mana balss skan tik traki. Barokameras apkalpojošais personāls ik pa laikam ar mums sarunājās caur mikrofonu vai vienkārši tāpat ieskatījās iluminatoros, lai pārliecinātos, ka ar mums viss ir ok. Pēc stundas sākās "izniršana", lēnām mainījās spiediens, elpot kļuva vieglāk - nu, jā, zem ūdens 30m elpot no balona caur regulātoru ir pavisam savādāk nekā sēžot 30m barokamerā.... 

Nu un apmēram pēc 2 ar pusi stundām mēs bijām beiguši pārbaudi barokamerā - un tikām izlaisti laukā. Tad atkal sekoja veselības pārbaude - asinsspiedienu izmērīja, tad atkal tādi paši uzmanības testi kā pirms iekāpšanas barokamerā, bet pēc tam cienāja mūs ar tēju un cepumiem. Un tad sākās procedūra "klausāmies burbulīšus asinīs" - katram no mums 4 reizes klausījās kā pa vēnu joņo asinis un mēģināja starp visu saklausīt vai nav arī kādi burbulīši (ja tādi būtu, tad tiktu dots skābeklis, lai no tiem tiktu vaļā). Nevienam neko sliktu nesaklausīja. Pagaidu slēdziens - mums ir vidēja un augsta noturība pret dkb, bet konkrētie dati tiks atsūtīti uz e-pastu. Tā, ka gaidu. Vismaz labi, ka nepateica, ka nirt nevar.... no tā es īstenībā drusku baidījos.....

Jāteic, ka slēdzienā, kuru vēlāk saņēmu e-pastā, bija teikts, ka man ir augsta noturība pret dekompresijas slimību.