Kaut kāda melnā strīpa manā dzīvē... Izskatās, ka pateicoties vējam esmu pamanījusies kaut kā arī apaukstēties... Pamodos var teikt, ka nekāda :( Degums tek, vienu ausi vispār nevar izpūst, kakls ar drusku sāp... Bez maz vai jāraud ;( Termojadjernās ;) antibiotikas arī mājās nav – bija man tāds pagājušajā rudenī, kad arī pamanījos apaukstēties. Aptiekā iedeva 2 veidu medikamentus – „Power Caps” un „Zisrocin”. Tās pirmās 3 reizes dienā pa 1 vai 2 kapsulām, a otrās – tur vispār iepakojumā tikai 3 tabletes – tā teikt 3 dienas pēc kārtas pa tabletei. Nu kaut kāda tipa milzonīga antibiotiku deva... Gribēju nopirkt no rīta aptiekā, kas pretim daivcentram – kaut arī izkārtne vēstīja „Open” – aptieka bija ciet. Tā ka nācās vien doties uz daivcentru īsti nezinot kā būs ar niršanu. Bija jau tāda klusā cerība, ka varbūt neviens tūrists ar daivera sertifikātu nebūs ieradies... Tad tā kā varētu braukt mājās – sadzerties zāles un izgulēties... Bet nekā! Veseli divi sertificētie daiveri. Un kā par nelaimi nevar arī puišiem viņus nodot – šodien ap 30 intro, pat viens freelance daivmāsters paņemts palīgos. Tā ka jānirst vien būs. Jāteic, ka gribās jau arī ienirt, a to veselu nedēļu esmu dzīvojusies pa krastu...
Sēdēju daivcentrā un vēroju kā tūristi aizpilda anketas. Un domāju, ko darīt, lai varētu normāli ienirt... Kā par nelaimi arī deguna pilieni nebija paņēmušies no mājām... Un tad atcerējos, ka rudenī Zaķis iedeva kaut kādas igauņu tabletes – tipa palīdzot. Un tas man toč somā bija. Šķiet, ka toreiz viņš arī minēja cik un kā tās jālieto, bet... nu neatceros es :( Nācās sūtīt sms ar jautājumu – kā tās tabletes lietojamas. Atbildi gan nācās gaidīt apmēram pusotru stundu – nu ko var gribēt tādus jautājumus tādā agrumā uzdodot... ;) Finālā atbildi saņēmu tad, kad mēs jau tuvojāmies Abu Ramada S. 2 tabletes stundu pirms daiva. A mēs jau tūlīt švartosimies pie daivsaita... Tātad jāiztiek kaut kā pirmajā daivā būs bez medikamentu palīdzības...
Par niršanu runājot – to, ka vējš sācis drusku pierimt ļoti labi varēja redzēt šodien jūrā – boti strīpām vien devās dienvidu daivsaitu virzienā – tipa Abu Ramada, Small Giftun – tie šodien visticamāk bija populārākie daivsaiti. Un tas nekas, ka šodien, kaut arī aizliegums doties jūrā bija noņemts, tomēr bija palikusi rekomendācija – neiet jūrā. Un tas nozīmē, ja daivbots dodas jūrā, tad tas ir uz viņu pašu atbildību – tipa laika apstākļi vēl nav ideāli un ja kaut kas notiek, tad visa atbildība uz daivcentru. Šodien šos papīrus par atbildības uzņemšanos bija parakstījuši gandrīz visi. Nevar tak bizness tik ilgi stāvēt bezdarbībā, nauda kaut kā jāpelna.
Jāteic gan ka visi pārsvarā, kā izrādās, devās uz Small Giftun, šķiet, ka tur brīvu vietu kur piestāt nebija, bet otrs populārākais daivsaits izrādījās Gota Abu Ramada – daudzi tur taisīja abus daivus.
Nu bet mēs, kā jau teicu, braucām uz Abu Ramada S. Kad piebraucām, mēs tur bijām ceturtais bots, a parasti tur nekad nav mazāk par desmit botiem...
Brīfings, saģērbāmies un aiziet, ūdenī. Man šodien grupā Kostja un Maksims. Maksims visu ceļu lasīja grāmatu, bet Kostja ar mani par Latviju, Krieviju un ko tik ne vēl pļāpāja. Ielecot un pārbaidot svaru daudzumu, abiem vajadzēja paņemt no bota vēl pa papildus 2kg. Tad „ok” un „dodamies lejā”.
Jāteic, ka nebija tā, ka ienirt nevarētu – kaut arī kreiso ausi es īsti nevarēju izpūst, tā tomēr nesāpēja. Vienīgi visu daivu man bija svjaz s kosmosom :D Nu tā čerkstēja ausī, tipa tā kā, kad radio nevar dabūt uz pareizā viļņa. Dēļ savas auss es arī daivu dziļāku par 13m netaisīju. Ir jau, protams, tur arī ap 17m smuki ergi, bet – ne šoreiz. Vēl kas – visgrūtāk īstenībā bija pašā daiva sākumā, bija pat moments, kad pagriežoties pret grupu drusku tā kā sareiba galva, bet varbūt es vienkārši pārāk strauji pagriezos... Kaut kur daiva vidū uznāca drusku bailes, a ko – ja gadījumā atgriezeniskais bloks aiziet – tipa auss sāk sāpēt pie pacelšanās, augstāk netieku, nākas palikt kaut kādā dziļumā... Bet tās bija tikai bailes. Par laimi. Secināju arī, ka dziļāk par 10m labāk nepeldēt – bijām tos pēc kompja 12.7m sasnieguši – pietiek, bet tālāk – pārsvarā peldējām ap 10m dziļumā. Vienkārši, es dziļāk īsti nevarēju – sāka auss drusku sāpēt.
Par pašu daivu – kā ienirām, tā zem bota ieraudzījām napoleonzivi – viņa tā arī gandrīz visu laiku kaut kur mums tuvumā peldēja. Maksimam bija ko fotografēt. Bija arī stingrejas, murēna, uz rifa stūra puišiem parādīju jūras adatas, bet alā, kas pie rifa stūra apmēram 5-6m bija pāris lionfish. Var teikt, ka īpaši tālāk par rifa stūri arī neaizpeldējām. Puiši, īpaši Kostja, elpoja tā, ka 20 min. balonā bija palikuši 100 bāri, tā ka jāgriežas atpakaļ :)
Safety stopu taisījām virs tā saucamā vraka, tur trīs krokodilzivis atradām. Viena gulēja starp vraka dzelžiem, bet divas – viena liela, viena maziņa – tradicionālajā vietā – zem nedaudz nost no vraka esošajām metāla trepītēm. Vot, tas bija labs kadrs... Būtu vien fotoaparāts... Ehhh...
Jau pie pašiem botiem, īsi pirms uzsākām izniršanu, ieraudzīju vēl arī nelielu tumši violeto skorpēnu. Tā ka, var teikt, biju parādījusi gandrīz visu, ko brīfingā biju solījusi. Vienīgi nācās iztikt bez jūraszvaigznes. Uz attālāko smuko ergu, kas ir ap 16m neaizpeldējām.
Vēl kas – ūdenī silti. +24C. Ja pirms nedēļas tie +24C šķita pavēsi, tad šodien tiešām zem ūdens nebija vēsi. Vienīgi redzamība gan bija ne pārāk.
Uzreiz pēc daiva iedzēru tās igauņu tabletes. Kamēr pusdienas un pēcdaiva atpūtā, tikmēr tā stunda arī paies. Jāteic, ka tabletes tiešām super. Pēc kādām 40 minūtēm jau sāku just iedarbību, deguns vairs nebija ciet, ar ausīm arī labāk, vispār vieglāk palika.
Otrais daivs mums Gota Abu Ramada. Kapteinis piešvartojās pie Coral Garden stūra. Mēs devāmies ūdenī pirmie, lai nebūtu jātraucē introdaiva konveijeram ;)
Ienirām – zem mums atkal peldēja napoleonzivs. Cita. Šitā bija mazāka, nekā Abu Ramada S redzētā. Bet bez napoleonzivs lejā bija arī straume. Un nelaime tāda, ka nācās peldēt Coral Garden virzienā pa straumi. Bija jau patīkami, bet ja padomā, kā būs atpakaļ peldot...
Pie dzelteno zivju bara apstāties bija pagrūti, reāli nesa garām :D Bija arī diezgan liels mazu barakudu bars, kuras saules staros vizuļoja kā sudraba lietus. Apskatījām abus blakus esošos ergus, tad vēl drusku virs brain corals papeldējām, pavērojām bariņu lielu tunču un tad jau bija jāgriežas atpakaļ. Atpakaļ peldējām starp koraļļiem apmēram 6-7m. Nu, bija drusku aizsegs no straumes ;) Bet ne pārāk liels. To nelielo gabaliņu, kuru bija jānopeld pēc tam gar rifa sienu līdz botam, nu tur gan bija pamatīgi pleznas jākustina... Apskatīt lejā guļošo krokodilzivi vai uz koraļļa sēdošo murēnu bija kā bija – piestāt nekādi, nes uzreiz atpakaļ, tā ka cik nu cīnoties ar straumi sanāca apskatīt, tik sanāca ;)
Kā man bija daivā? Salīdzinot ar pirmo daivu – šis bija burvīgs. Vismaz „kosmosa trokšņi” ausī netraucēja niršanu. Tikai pašā daiva sākumā ar tādu kā trrrrr skaņu auss izpūtās un bija tā kā ok. Protams, ne ideāli, ne tā, kā tad, kad esi vesela... Bet nirt tiešām varēja normāli. Reāli labas tās tabletes... :))) Piedevām arī pēc daiva vēl pāris stundas bija labi, nekādu deguna vai ausu problēmu :)
Atpakaļ braucot sēdēju aiz kapteiņa krēsla – tā bija vienīgā daudz maz sausā vieta uz augšējā klāja, kur laiku pa laikam neuzšļācās kāds vilnis. Piesēdās blakus man tas freelancers – Našids viņu saucot. Papļāpājām par šo un to, vairāk jau par daivingu. Viņš vairāk uz safari strādājot, arī ar organizāciju nodarbojoties. Tad uzradās Maikls, ar kuru vajadzēja apspriest :D tēmu „Kad mēs iesim uzspēlēt boulingu”. Un tad jau bijām pie daivcentra.
Dodoties prom Kostja paziņoja, ka rīt arī niršot. Tā ka rīt būs atkal darbiņš. :)
Pēc daivcentra mēs ar Leru iegājām pretim esošajā aptiekā. Man tās „termojadjernās” antibiotikas tak bija jānopērk. Izrādījās viņiem „Zisrocin” nebija, bija tādas pašas zāles, tikai citas firmas un ar citu nosaukumu – „Xithrone”. Arī 3 tabletes. 18 paundi. Bija arī vēl tieši tādas pašas antibiotikas, tikai ne vietējā ražojuma, bet importa – daudz dārgākas. Bet tā kā Ēģiptē medikamenti ir ļoti labi, tad kāda jēga pirkt importa, ja arī vietējās ir labas :)
Tālāk es devos „Abu Ashara” virzienā – ķert taxi vai busu uz mājām. Līdz veikalam netiku, pārķēra mani tas mūsu freelancers Našids – piedāvāja aizvest. Ja jau viņam pa ceļam, tad no problem. Braucot līdz Kauseram vēl parunājām par safari, par maršrutiem, botiem. Nu tā – parastas sarunas. Piebraucot pie manas mājas, Našids uzprasīja manu telefonu – ja nu kāds labs safari piedāvājums parādās. Un es (dura tāda!!!) iedevu!!! A parasti es te savu vietējo mobilo vispār nevienam svešam nedodu – zina to tikai draugi LV, Hurgadas družkas, daži krievu daiveri un daivcentrā. Laikam es Našidu biju pieskaitījusi pie daivcentra... Bet laikam nevajadzēja... Jo nākamais jautājums pēc telefona numura saņemšanas bija – kad mēs varētu satikties? Bāc!!! Es ar vietējiem uz randiņiem neeju!!!! Uz piedāvājumu kaut kur aiziet šovakar, pateicu, ka eju kaut kur vakarā ar draugiem (tas nekas, ka nekādu plānu nebija :D). Bet jautājumā par rītdienu paziņoju, ka neko nezinu, redzēs cikos no daiva atgriezīsimies. Pateicu paldies, ka atvedis, un devos prom. Pa ceļam sparīgi domājot – kā varētu viņa numuru nobloķēt, lai mani nevar sazvanīt...
Kad biju tikusi līdz savam 5.stāvam (Ahmeds, malacis, bija trepes no smiltīm izslaucījis – viss tīrs :) ) un iegājusi dzīvoklī – zvana telefons. Pat satrūkos – dikti ātri gan tas Našids zvana! Par laimi tā bija Sada, kura teica, ka esot netālu no mana darba – ejot uz „Kodak” fotografēties pasei... Vot, kur viņa bija kādas 10-15 minūtes ātrāk!!! Būtu izpalikusi man vizināšanās ar vietējiem :D Sadai bija ideja, ka varētu aiziet uz Shery paēst kebabus... Hmmm... Ideja nebija slikta, tā kā gaļu es te gandrīz vai neēdu, bet šodien vot tieši ko tādu bija sagribējies, tad kāpēc gan ne. Sarunājām pēc kādām 15minūtēm satikties pie „Abu Ashara”, kas uz Sheraton Road, nu centrā.
Izrādās, ap pieciem pēcpusdienā pie manas mājas noķert taxi vai busu ir diezgan problemātiski. Nācās aizstaigāt gandrīz līdz „Sindbad” līdz kāds busiņš parādījās.
Ejot uz Shery pusi, secinājām, ka pretim „Sea Gull” beidzot ir atvēries jaunais „Metro” veikals. Būs kaut kad jāieiet. Samājāmies ar mūsu daivcentra Mustafa, kurš sēdēja „4YOU” coffee shopā. Un tad jau mēs bijām uz Shery. Labākie kababi un koftas te ir „Shef Ramadan” restorānā. Un cenas ar normālas. Tā arī mēs tur diezgan ilgi nosēdējām. Beigās vēl aizstaigājām uz Shery viņu galu – pasēdējām kaut kādā coffee shop. Pasūtījām ūdenspīpes un piparmētru tēju. Ar tēju bija vesela jautrība – pasūtīta tika shai kosheri bin nana – nu, melnā tēja, ne paciņu, bet izberamā, ar svaigām piparmētrām. Mums tika atnestas glāzes ar shai kosheri un uz tasītes tējas maisiņi – tipa piparmētru tēja :D Viņiem nebija svaigu piparmētru!!! Nu gan!!! Bet no situācijas vietējie vienmēr izies :D Nav piparmētru – būs piparmētru tējas maisiņš :D Hehehe!!!
Vakarā sēžot mājās jau pie kompja atkal nācās klausīties kā vējš logus un durvis grabina... To vēju tā kā līdz otrdienai sola... Piedevām – pa dienu drusku pierimst, bet vakaros atkal sāk pūst stiprāk... Vot tāds tas pavasaris Ēģiptē...
