18.aprīlis, 2007. Hurgada, Ēģipte

Mēs atkal esam devušās nedaudz crazy ceļojumā :) Atkal uz Ēģipti, šoreiz - pāris dienas daily dive Hurgadā, tad safari uz dienvidiem maršrutā Rocky un Zabargad, pēc tam vēl īsu brīdi būsim Hurgadā un tad Kairā, un tad jau mājup.

Ieradāmies Ēģiptē mēs šorīt no rīta agri, agri - 00:30 ar reisu Maskava - Kaira (tāpat arī lidosim mājup). Neliels comments par Aeroflotu - mēs lidojām ar pilnīgi jaunu lidmašīnu!!! Serviss super - salīdzinot ar tieši tādu pašu lidojumu pirms gada - kardinālas izmaiņas. Vienkārši - prieks bija lidot!!!

Ar ko pārsteidza Ēģipte? Ar to, ka bez rozā ieceļošanas kartītēm (kuras aizpilda visi, kas ielido Ēģiptē) šoreiz izsniedza arī zilas kartītes, tipa muitas deklarācijas veidlapas. Tas bija kas jauns. Laikam viņu ierēdņiem laikam uzlikti kaut kādi papildus darbi ;) Lai gan jāteic, ka tās deklarācijas neviens tā dikti aktīvi no mums pat īsti negribēja ņemt... Tas nu tā.

Nedaudz par mūsu ierašanās plānu - tā kā ielidojām apmēram 1:30 (šādu laiku pēc nosēšanās nosauca pilots) un mēs arī apmēram ar ko tādu bijām rēķinājušās, lai gan biļetēs bija rakstīts 00:30... Plāns vienalga bija – jāpaspēj uz pēdējo El Gouna autobusu, tas 2:15 atiet uz Hurgadu. Tā kā pilots bija paziņojis, ka ir jau pusdivi nakti, tad mēs ar Ināru lieliem tempiem mēģinājām tikt cauri pasu kontrolei... protams, mūsu rindā tieši pirms mums noplīsa zīmogs (pārāk sparīgi kontrolieris bija sitis pasēs zīmogu, kā rezultātā zīmogs sadalījās vairākos gabalos)... mēs fiksi nomainījām rindu, bet tur atkal tieši pirms mums sāka nedaudz čakarēt kaut kādu vietējo, tipa viņam kaut kas ar dokumentiem nebija ok... Tā teikt – panervozējām po polnoj programme!!! Bet tad jau arī mēs beidzot tikām caur kontroli. Bagāža arī tikai uz to brīdi sāka parādīties pa slīdošo lentu, savācām savas, nu jau diezgan netīrās, somas un devāmies uz muitas kontroli.

Atkal nepareizas rindas izvēle!!!! Laikam jāpārstāj izvēlēties īsākās rindas, tās nez kāpēc baigi bremzējas.... Protams, beigu beigas tikām lauka, neviens koferus atvērt nelika, vispār bez jautājumiem palaida.

Salīdzinoši ar, teiksim, Hurgadas lidostu, Kairas lidostā neviens taksists tev virsū nebrūk - izejot no lidostas mēs pat apjukām - kur uz ātro dabūt mašīnu. Bet tad izrādījās, ka te ir sistēma - ar kvītīm un sarakstiem. Dabūjām taxi, un cauri Kairai no lidostas līdz El Gouna buss station, kas atrodas blakus „Ramses Hilton” viesnīcai un Egyptian museum, var teikt aizlidojām dikti ātri. Kaut kāds buss jau stāvēja un ap to drūzmējās liels bars vietējo braucēju... Lielos tempos izmetot (tiešām - izmetot) koferus un ekipējuma somas no taxi, devos pirkt biļetes. Saku, ka man vajag 2 biļetes uz Hurgadu. Kasieris - to buss at 1:30? Es pa to visu bardaku, saku, yes, un tikai pēc tam saku domāt - kāds 1:30, ja mēs knapi paspējam uz 2:15... IZRĀDĪJĀS - Ēģiptē vēl nav pārgriezti pulksteņi - un mums ir atšķirība 1 stundā, bet ar krieviem - 2 stundās.... Pārsteidzoši, ka Aeroflot pilots to nezināja... 70LE (apmēram 7 lati) biļete uz Hurgadu 1.klases autobusā. Autobuss tiešām ērts. Pat nebija pārpildīts. Nakts vidū vēl pamodināja lai iedotu "suhoj pajok" - kastīti ar sulu un cepumiem. Uz rīta pusi gan viņi sāka demonstrēt kādu no "klasiskajām" Egyptian filmām - ar kliegšanu, raudāšanu, dejošanu un dziedāšanu - diezgan skaļi, bet tā kā es klausījos pati savu mūziku austiņās, tad tas kaut kā netraucēja.

Iebraucām Hurgadā nedaudz pēc 7 no rīta. El Gouna busstation dabūjām izdzenāt :) vietējos uzmācīgos taxistus, galu gala mēs pašas varam izvēlēties ar kuru auto tad mēs brauksim, un noteikti ne jau ar balto mikriņu, kuri pie autoostām parasti ir ļoti nepiekāpīgi uz cenu pazemināšanu – nelabprāt padodas uz kaulēšanos, tāpēc mēs izvēlējāmies oranžo pilsētas taxi - pateicām, ka maksāsim pēc skaitītāja, uz ko vadītājs gan nebija diez ko apmierināts. Viņš gribēja par ceļu no autoostas (netālu no DownTown) līdz „El Tabia” hotel 20 LE (skaitītājs mūsu galapunktā rādīja 7.75LE).

Jāteic, ka jau iebraucot Hurgadā un braucot gar jūru nācās secināt, ka jūrā un ne tikai, ir liels vējš. Pierasti gaiši zilā jūra bija pelēka, debesis apmākušās utt... Nu, nepārāk jauks laiks...

Iečekojāmies viesnīcā un, savākušas, visu ekipējumu devāmies uz daivcentru. No rīta, kad zvanīju daivcentra bosam, viņš jau teica, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka boti šodien neies jūrā – laika apstākļi tādi... Tā arī bija. Ļoti slikto laika apstākļu dēļ visi boti bija spiesti palikt krastā.

Tā nu mēs patusējām daivcentrā un devāmies uz viesnīcu izgulēties. Pa to laiku vējš jūrā tā kā nedaudz bija norimis. Rīt nirsim :) 

10.marts, 2007. St.Pēterburgas barokamera - pārbaudām noturību pret slāpekļa narkozi

Bija pagājis apmēram mēnesis kopš iepriekšējā brauciena uz St.Pēterburgu un nu atkal tika sakrāmēta soma, nopirkta vilciena biļete un aiziet! Atkal nedēļas nogale Pēterburgā! Super! Šoreiz brauciena plānā arī bija iekļauts Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijas barokameras apmeklējums. Kopā ar daivbaddy Ināru devāmies pārbaudīt kāda tad mums ir noturība pret slāpekļa narkozi.

Tā kā mēs bijām tikai divas, bet barokamerā uz šo pārbaudi jābūt vismaz 3 cilvēkiem (max 6, lai gan viņi varot paņemt arī astoņus), tad nācās meklēt vēl daiverus, kas vēlētos pārbaudīt savu noturību pret N2. Mūsu paziņa no Maskavas pēdējā brīdī "norāva" savu dalību, bet toties visi puiši no Pēterburgas, kuri bija izteikuši vēlēšanos piedalīties, bija klāt. :)

Satikāmies mēs visi pie ieejas Kara medicīnas akadēmijā un tad, izlīkumojot pa akadēmijas teritorijas labirintiem :) devāmies uz Zemūdens peldēšanas fizioloģijas katedru. Mūs jau gaidīja.

Procedūra sākās ar medpārbaudi (asinsspiediens, kardiogramma), tad reakcijas testi: 1) jānospiež podziņa, kad lapiņa sāk mirgot; 2) jānospiež podziņa, kad lampiņa beidz mirgot; 3) pa datora ekrānu pārvietojas sarkana līnija, kad tā sasniedz zaļo līniju, jānospiež poga. Pēc tam bija lekcija pie Alekseja Anatoļeviča Mjasņikova - par slāpekļa ietekmi, viņš arī pastāstīja kā norisināsies pārbaude un iedeva aizpildīt testus :

1) Landolta "gredzeni" - jāizsvītro gredzeni ar atvērumiem uz 5 un 9 (pēc pulksteņa radītāja virziena) - jo vairāk un precīzāk, jo labāk. Laiks - 5 minūtes; 

2) Saskaitīšana (doti 2 skaitļi, piemēram, 3+18, jāsaskaita, un šai summai pēc tam jāpieskaita atkal 18, utt. jāturpina rindiņa). Laiks 2 minūtes; 

3) Skaitļi - lapas augšējā daļā dota tabula ar dažādiem skaitļiem, bet lapas apakšējā daļā ir tieši tāda pati tukša tabula. Skaitļi no augšējās tabulas jāsaraksta apakšējā (vai nu no lielākā uz mazāko, vai no mazākā uz lielāko), izsvītrot nedrīkst. Laiks 2 minūtes.

Pēc lekcijas un testiem mēs devāmies uz barokameru. Sasēdināja mūs barokamerā, vēl īsa Vasīlija Ivanoviča Černova instrukcija un "ieniršana" uz 70m sākās. Lejā tikām ļoti normāli - nebija nevienam problēmas ar spiediena izlīdzināšanu ausīs. 70m bija atkal jāaizpilda visi tie 3 testi, kas lekcijā. Jāteic, ka bija grūtāk. Pirmkārt, jau spiediens, kas nu bija 8 atmosfēras, elpot grūtāk, gaiss daudz "biezāks", vispār sajūta tāda it kā viss būtu nedaudz ietīts vatē. Kaut kādas īpašās nepatīkamas sajūtas nebija. Reakcija tiešām bija nedaudz bremzēta - palēnināta. Lai gan tas viss katram individuāli.

Viens no Pēterburgas daiveriem pēc barokameras teica, ka 40m viņam bijis tā it kā būtu izdzēris pudeli šņabja, bez tam reālos apstākļos - puisis bijis arī uz 50m (ne barokamerā) - šādu sajūtu tur viņam neesot bijis.

Aizpildot testus secināju - individuāli mani reāli iztraucēja viena no mūsu kompānijas komentāri par to, ka viņu nu gan kaifs nav ķēris, neesot nekādas reibuma sajūtas, lai gan turpmākie viņa teksti diez ko par to gan neliecināja :) Vispār viņa komentāri barokamerā radīja nelielu jautrību. Rezultātā uzmanība tika novērsta, un vajadzēja saņemties, lai koncentrētos uz testiem. Pēc tam, kad bija jau sākusies izniršana, papētot kā esmu svītrojusi Landolta "gredzenus" secināju, ka tur nu gan vairāki palikuši neizsvītroti, piedevām pat tādi, kas ir bijuši viens otram blakām...

70 metros mēs pavadījām 13 minūtes, kopējais laiks barokamerā 183 minūtes. "Izniršana" bija ilga, labi, ka kompānija ok, kā arī lielie daivžurnālu krājumi. Bez tam, apmēram 4-5m mums pa lūku barokamerā tika iedota tēja ar cepumiem. Tā teikt, tas tāds neliels pārsteigums. Patīkams pārsteigums :)

Pēc barokameras - atkal medpārbaude (tas pats, kas no rīta), testi uz reakciju (arī tie paši) un apmēram stundu pēc iziešanas no barokameras arī gaisa burbulīšu klausīšanās asinīs (šoreiz šī procedūra bija tikai 1 reizi - pārbaudoties uz Dekompresijas slimību burbulīšus klausās 3 reizes).

Un tad jau viss - ap 16:30 mēs iznācām no Katedras.

Starp citu, barokameras apmeklējumi tiek ierakstīti log-book :)

Izmeklējuma rezultātus pa e-pastu atsūta apmēram pēc nedēļas.

Tāda nu bija šī vizīte uz barokameru. Ja godīgi, man pārbaude uz slāpekļa narkozi patika labāk nekā pārbaude uz dekompresijas slimību. Kāpēc? Nu, tāpēc, ka te reāli bija jāpilda kaut kādi uzdevumu dotajā dziļumā, tas bija daudz interesantāk - notika kādā reāla darbība.

Tagad mēs plānojam pārbaudīties arī uz noturību pret skābekļa toksisko ietekmi... Tas kādā no nākamajām vizītēm Pēterburgā :)

10.februāris, 2007. St.Pēterburgas barokamera - pārbaude uz noturību pret dekompresijas slimību

2007.gada februāra sākumā pabiju St.Pēterburgā. Brauciena mērķis bija iepazīties ar barokameru, kā arī (ja sanāktu - iziet kādas pārbaudes).

Jāteic, ka Zemūdens peldēšanas fizioloģijas katedra atrodas tieši blakus Vitjebskij vogzal - stacijai, kur pienāk vilcieni no Rīgas, kā arī turpat blakus atrodas arī pietura, kur pienāk autobusi no Rīgas. Viss pa rokai, tā teikt :)

Pārbaudes procedūras daiveriem parasti tiek organizētas nedēļas nogalēs - sestdienu rītos, bet ja ir kāda nopietna problēma - barokamera darbojās arī svētdienās. 

Kādas procedūras tad tur tiek piedāvātas:

1) Noturība pret dekompresijas slimību (ilgst ~6 stundas, grupā 3-6 cilvēki) - programmā: lekcija "Kas tas ir - dekompresijas slimība, kā tā izpaužas, kā no tās izvairīties", medicīniskā pārbaude (mēra asinsspiedienu), uzmanības testi, procedūra barokamerā (30m nākas pavadīt 1 stundu, tad seko "izniršanas" procedūra - kopā barokamerā nākas pavadīt apmēram 2 ar pusi stundas), tad atkal veselības pārbaude un uzmanības testi, kam seko arī 4-reizēja "burbulīšu" klausīšanās asinīs.

2) Noturība pret slāpekļa narkozi (ilgst ~5 stundas, grupā 2-8 cilvēki) - programmā veselības pārbaude, testu pildīšana (3 dažādi testi), "ieniršana" uz 70m, kur atkal jāaizpilda tie paši testi, kas sākumā un tad sākas "izniršanas" procedūra.

3) Noturība pret skābekļa toksisko iedarbību (ilgst ~4 stundas, 1 cilvēks).

4) Ieniršana barokamerā uz 60m.

5) Ieniršana barokamerā uz 80m.

6) Ieniršana barokamerā uz 100m.

7) Procedūru cikls, lai paaugstinātu noturību pret dekompresijas slimību (5-7 seansi, katru dienu pa 1 seansam, kas ilgst ~ 2 stundas (vēlams no rītiem).

Pieprasītākās ir pirmās 3 procedūras, bet, kad es sestdien biju katedrā, tad tur 2 maskavieši pārbaudīja sevi uz 100m - izskatījās drūmi, un kā teica paši barokameras darbinieki - nesaprotam, kāpēc viņiem to vajag - viens puisis sēdēja un vispār gandrīz nekā nereaģēja, a otrs nosvīdis uzvedās galīgi crazy - abi bija slāpekļa narkozes iespaidā. Tad nu arī, kad bija sasniegti 100m, viņi tika lēnām "celti" augšā... Var jau būt, ka labāk, nu, ja ir vēlme sev atzīmēt "deep 100m", tad to darīt barokamerā, nevis open water.... Tur vismaz tevi "izvilks"...

Šajā sestdienas rītā es arī izgāju pārbaudi uz noturību pret dekompresijas slimību – it kā jau sākumā nekas tāds īsti nebija plānots – bija tikai plāns apskatīties kā tur viss izskatās, uzzināt, kas tieši tiek piedāvāts, nu un piedalīšanās pārbaudē – tas bija tikai kā iespējamais variants – ja būs iespējams, ja būs brīvas vietas. Un brīvas vietas, jeb pareizāk – kompānija, lai dotos barokamerā bija. Pārbaudīties uz noturību pret dekompresijas slimību bija ieradusies neliela daiveru grupa no Maskavas un Vasīlijs Ivanovičš Černovs (kurš barokamerā ir galvenais) mani pievienoja maskaviešiem. 

Ja godīgi, man acis bija lielas, kad ieejot klasē uz lekciju priekšā sēdēja paziņas, ar kuriem kopā nācies nirt Hurgadā - kārtējo reizi apstiprinājās teiciens, ka pasaule tomēr ir ļoti maza.
Lekcija bija ļoti interesanta - pat to liels paldies Aleksejam Anatoļjevičam Mjasņikovam, kurš ļoti interesanti par visu stāstīja. Uzreiz varēja saprast, ka cilvēks mīl savu darbu. Tika arī demonstrēti dažādi video materiāli par nepareizu izniršanu, kas tādā gadījumā notiek organismā. Vēl rādīja slaidus, kur redzami „ļaunie” burbulīši asinsvados utt.

Pēc tam izmērīja mums asinsspiedienu, pārbaudīja uzmanību - bija tests, kur vajadzēja sekot lampiņas mirgošanai un kad tā pārstāja mirgot, bija jānospiež poga; tad atkal lampiņa dega - poga bija jānospiež, kad lampiņa sāka mirgot. Vēl bija uzdevums pēc iespējas precīzāk nostopēt sarkano bultiņu, kas visu laiku iet pa riņķi, tā lai tā būtu virs zaļās bultiņas. utt.

Nu un tad bija pati procedūra barokamerā. Mūs visus 4 iesēdināja barokamerā, iedeva līdzi dažādus daivžurnālus un "nolaida" uz 30m. Tur mēs tad arī pavadījām stundu. Sarunāties 30m dziļumā bija dikti funny - balss tā izmainās, paliek tāda spalgi čerkstoša. Par to vien sākumā bija lielās jautrības - tipa, es labāk nerunāšu, ja jau mana balss skan tik traki. Barokameras apkalpojošais personāls ik pa laikam ar mums sarunājās caur mikrofonu vai vienkārši tāpat ieskatījās iluminatoros, lai pārliecinātos, ka ar mums viss ir ok. Pēc stundas sākās "izniršana", lēnām mainījās spiediens, elpot kļuva vieglāk - nu, jā, zem ūdens 30m elpot no balona caur regulātoru ir pavisam savādāk nekā sēžot 30m barokamerā.... 

Nu un apmēram pēc 2 ar pusi stundām mēs bijām beiguši pārbaudi barokamerā - un tikām izlaisti laukā. Tad atkal sekoja veselības pārbaude - asinsspiedienu izmērīja, tad atkal tādi paši uzmanības testi kā pirms iekāpšanas barokamerā, bet pēc tam cienāja mūs ar tēju un cepumiem. Un tad sākās procedūra "klausāmies burbulīšus asinīs" - katram no mums 4 reizes klausījās kā pa vēnu joņo asinis un mēģināja starp visu saklausīt vai nav arī kādi burbulīši (ja tādi būtu, tad tiktu dots skābeklis, lai no tiem tiktu vaļā). Nevienam neko sliktu nesaklausīja. Pagaidu slēdziens - mums ir vidēja un augsta noturība pret dkb, bet konkrētie dati tiks atsūtīti uz e-pastu. Tā, ka gaidu. Vismaz labi, ka nepateica, ka nirt nevar.... no tā es īstenībā drusku baidījos.....

Jāteic, ka slēdzienā, kuru vēlāk saņēmu e-pastā, bija teikts, ka man ir augsta noturība pret dekompresijas slimību.

11.-12. decembris, 2006. Hurgada, Ēģipte

Noslēgumam tā kā būtu jābūt, ne :)

Vispār mēs jau esam atpakaļ, šo pēcpusdien ielidojām Rīgā.
Bet ja jau noslēgums, tad noslēgums - tātad par visu pēc kārtas.
Brīvdienas tiešām atkal bija paskrējušas nežēlīgi ātri. Klāt jau bija pirmdiena - un mēs vairs nenirām - 24 stundu pārtraukums pirms lidojuma. Lai nebūtu jānīkst pilsētā, vai viesnīcas pludmalē, mēs ar Ināru no rīta atkal devāmies uz daivcentru. Tā jau tāda kā tradīcija - dienā, kad vairs nirt nevar, vienkārši atpūsties uz bota. Mūsējo bija maz - mēs abas, tad Anatolijs, Džokija un Kriss. Lietuviešu daiveri bija aizdevušies uz Luksoru ekskursijā, Židrunas laikam atpūtās viesnīcā vai sēdēja internetā. Pārējie - intro. Nira tikai Kriss ar Džokiju (nu neskaitot intro), mēs pārējie vienkārši peldējām. Diena kā jau diena uz intro bota - Abu Ramada S un Gota Abu Ramada. 

Kamēr intro katrs uzturējās instruktora-gida pavadībā pa 20 min. zem ūdens, mēs ar Anatoliju peldējām, bet Ināra pasnorkelēja. Nu, man snorkelēšana vienkārši nepatīk.... Za to, es nedaudz atsvaidzināju iemaņas freedaivingā. Mēnesis bez treniņiem - un jūtams, ka jau tā kā drusku neiet tik labi... 

Starp intro izcēlās viens pāris - vīrs un sieva. Sieva visu laiku staigāja satinusies sporta jakā un drebinājās, bet vīrs bija tāds šustrijs - visu laiku skraidelēja pa botu - nu tāds nemiera gars. Un ne tikai ar to viņi "iekrita" mums acīs. Es pirmo reizi redzēju, kā kāds dodas snorkelēt ar baseina cepurīti galvā... :))) Lieta tāda, ka vīram bija sākuši izkrist mati, nu aiz vecuma (diez ko jauns jau nu viņš nebija), bet tā kā laikam plikais pakausis viņam radīja kompleksus, tad tam pāri - no vienas puses uz otru - viņš bija pārķemmējis matus, bet lai peldot, "frizūra" neizjuktu, viņš galvā lika zilu, puķainu baseina peldcepuri (kas, starp citu, krāsās bija saskaņota ar peldbiksēm, masku un trubiņu). Un tad viņš tā ļoti naski, sparīgi peldēja ap botu. Nu jā, tas bija jāredz.

Nu īsumā - mēs visu dienu pavadījām atkal jūrā. Atgriežoties krastā kaut kā īpaši uzmanība pievērsās botiem, kas no daivsaitiem atgriežas mājās... Tu tā sēdi uz augšējā sun deka, skaties jūrā un domā, ka atkal kādu laiku to visu neredzēsi, jā - šoreiz es tiešām ievēroju cik daudz botu atgriežas no izbraukumiem.... Ļoti, ļoti daudz....

Nu un atgriežoties uz sauszemes vēl īsas un sirsnīgas atvadas daivcentrā, un tad iesākumā ierastā pēc-daiva programma - shisha un piparmētru tēja "Mr.X", bet pēc tam ļoti fiksos tempos viesnīcā sakrāmējām šeit atstājamās mantas (dvieļus, fēnus utt.) un braucām uz Mubarak-2 pie vienas no draudzenēm, kas te ieprecējusies - pie viņas mēs vienmēr atstājam daļu mantu, nu, lai nav vienmēr jāvadā līdzi vai jāpērk katru reizi, kad atbrauc - tas par pludmales dvieļiem. Mani laikam, no mājas izrakstītu, ja es atkal pēc kārtējā brauciena uz Ēģipti atvestu kādu milzīgo pludmales dvieli :))) Tagad jau kādi tādi 8 gabali mājās mētājas...

Pēc tam vēl bija papļāpāšana pie vakariņām ar Lenu un Židrunas un tad jau - jalla, jalla (ātri, ātri) - kā jau ierasts uz pēdējo brīdi atliktā iepirkšanās. Lai kā man nepatīk tā kaulēšanās un iepirkšanās - ko padarīsi, ja katru reizi, kad braucu uz Ēģipti radi, draugi, paziņas sataisa tādu pasūtījumu sarakstu.... Tad nu mēs ar Ināru, kā jau ierasts secinājušas, ka esam aizsēdējušās pļāpājot ar Lenu, rikšiem metāmies meklēt visus nepieciešanos pasūtījumus. Tas tā ap pusnakti jau bija. Paveicās, kaut kā visu paguvām sapirkt. Un paguvām ar vēl "El Arabi" coffee shopā šoreiz pēdējo shishu uzpīpēt.

Te atkal viens story - ir "El Arabi" viens apkalpotājus (jauniņais), kurš, kad mēs viņam kaut ko pasūtījām, nekad nevarēja saprast vai viņš ir sapratis, ko mums vajag - varēja viņam jautāt vai nu angliski, vai arābiski - reakcijas nekādas, kaut ko noņurdēja zem deguna un viss. Tad nu vakar vakarā - mēs pasūtījām shishu un sulu kokteiļus, pasūtījumu mums atnesa minētais puisis. Un mums par pārsteigumu pēkšņi viņš pajautā "How are you?" Es tā apstulbu, ka spēju tikai pateikt "Ok", uz ko viņš atbildēja "Allah Akbar" un aizgāja. Bet Ināra toties sāka ķiķināt sulas glāzē. Sēžu es un nesaprotu, kas te notiek. A Ināra saka, atceries, to anekdoti, ko Miša stāstīja? Tipa "Lidosta. Kāds jaunietis iet prom atstājis somu. Drošības dienests to pamanījis viņam seko un saka - "Jaunais cilvēk, jūs aizmirsāt somu!" uz ko ir atbilde: "Allah Akbar!"" Nu un tad jau arī es sāku ķiķināt - ko mums saprast ar šo "Allah Akbar"?! Kā Ināra teica - a es jau to sulu kokteili paguvu iedzert :)))

Un tad jau vēl atlika pats grūtākais darbs - somu sakrāmēšana... Transfērs šorīt 7:30, lidostā mēs iebraucām vieni no pirmajiem, vismaz pie reģistrācijas mēs bijām pirmie (visi 6 no mūsu viesnīcas). Tur atkal sākās nelielas jautrības - vismaz mēs ar Ināru visam tam sen jau pieejam ar humoru, savādāk - sanāk vien nervu bojāšana. Lieta tāda, ka vietējie, kas sēdēja pie iečekošanas letēm paziņoja, ka mūsu vārdu nav sarakstā. Tipa mums tā kā biļete ir, bet pasažieru sarakstā mūsu tomēr nav. Kamēr lidostas darbinieki skraidelēja viens pie otra ar jautājumiem, mēs ar Ināru sākām jau apspriest iespēju palikt te ilgāk - nekādu problēmu. Un tad atklājās, ka mūsu iečekotājs prosto skatījies nepareizajā sarakstā - pavisam uz citu reisu. Gadās arī tā. Nodevām bagāžu, iedeva mums iekāpšanas talonus un devāmies mēs uz pasu kontroli un tālāk uz tax free zonu gaidīt paziņojumu ar uzaicinājumu doties uz mūsu geitu. Laika bija dikti daudz. Izpētījušas visu suvenīru bodīšu sortimentu (a ko citu tur darīs) mēs sēdējām un gaidījām savējo reisu, kad pienāca tie paši lidostas darbinieki, kas mūs reģistrēja reisam (kuru viņi sākumā nevarēja atrast). Un ko viņi mums jautāja - lai parādot savus iekāpšanas talonus. Mēs pabrīnījāmies aiz ko ta tā un uzrādījām prasīto. Un ko šie - dod mums jaunus iekāpšanas talonus, kuros mums nomainītās vietās - no 28E un F un 18 E un F. Bez jebkādiem paskaidrojumiem... Nu nekas, sēdējām nevis, kā pašas smējāmies "bagāžas nodalījumā", bet lidmašīnai pa vidu.

Un tad nepilnas 5 stundas gaisā un mēs jau bijām Rīgā. Te lija....

10.decembris, 2006. Hurgada, Ēģipte

Nu tad šoreiz niršanas holideji ir galā... Šodien noslēdzām šī gada laikam jau pēdējo daivturi uz siltajiem ūdeņiem. Rīt paredzēta relax diena, bet parīt no rīta jau lidojam mājās. 

Šodien nirām Giftun dabas parka teritorijā. Kas tāds jau vispār bija iepriekš paredzams - jo ja sanāk nirt kopā ar lietuviešu "Oktopusu", tad viņi parasti noslēguma daivus taisa Giftun dabas parkā.

Pirmais daivs Small Giftun. Deep drift. Max deep 35,5m (sarunātais maximums bija 40m), dive time 42 minūtes. Nirām pirmo daivu mēs ar lietuviešiem, jo mūsu gidei-instruktorei Lenai bija grupā ielikti divi OWD (starp citu - latvieši), kuri iet uz dziļo driftu, protams, nevarēja. Tad nu mūs ari pievienoja Zhidrunas grupai. Pēc izsmeļoša brīfinga, ar info, ka iesim līdz 40m un tad novērojot savus datorus lēnām celsimies uz augšu, tauta fiksi saģērbās un kapteinim atlika tikai mūs pēc signāla "izmest" drifta sākuma vietā - netālu aiz Giftun bākas. Kad visi bija ūdenī - apmainīšanās ar signāliem "OK" un "ejam lejā". Sākās lidojums lejup. Inārai gan bija problēmas ar ausīm, tikai pēc diezgan ilgas piepūles viņai izdevās panākt spiediena izlīdzināšanos ausīs un nirt tālāk. Tad nu kamēr lietuvieši draudzīgā bariņā sasniedza 40m atzīmi un fotografējās ar Lietuvas karogu, mēs plivinājāmies nedaudz mazākā dziļuma.

Un tad jau sākās izniršana no dziļuma un arī mēs normāli varējām pievienoties lietuviešu pulciņam. Ap 30m dziļumā pa gabalu redzējām nelielu haizivi - lietuvieši uz bota gan teica, ka tā esot bijusi kādus 2m gara... nezinu, nezinu... man tik liela viņa noteikti nelikās. Vēl ceļā uz botu mums pretim peldēja Napoleonzivs - ieraudzījusi tādu baru daiveru, tā centās aizslēpties aiz koraļlu pudura, bet tur jau klāt bija Zhidrunas ar kameru un vismaz pāris bildēs Napoleons tika iemūžināts. Pēc tam gan zivs fiksi aizmuka prom :) 

Jo vairāk tuvojāmies botam un samazinājās dziļums, jo vairāk varēja just straumi, labi, ka tā bija ar mums nevis pret mums. Tā ka nevajadzēja pat daudz darboties ar pleznām - mierīgi varēja lidot uz priekšu.
Otrais daivs - Shaab Sabrina. Atkal drifts, bet šoreiz jau kopa ar Lenu. Salīdzinoši viegls daivs. Max deep 14,3m, dive time 64 minūtes. Pirmā gāja lietuviešu grupa, tad mēs. Man gan sanāca izlekt nedaudz par ātru, tā ka nācās kādu brīdi pacīnīties ar viļņiem gaidot pārējos. Daivi dabas parkā, protams, ir skaistāki nekā parastos daivsaitos. Daudz vairāk dzīvo koraļļu utt.

Bez tam, šis daivs bija noslēdzošais ne tikai mums, bet arī lietuviešiem un pārējiem no mūsu nirēju kompānijas - kaut kā šoreiz visiem sanācis beigt niršanu vienā dienā. Jā, tātad galvenais, jeb pareizāk jaukākais šajā noslēdzošajā daivā - mēs atkal satikām delfīnu :))) Šoreiz gan tikai 1 lielo delfīnu. Viņš parādījās diezgan pēkšņi, apmeta gar mums līkumu, paskatījās, kas te atpeldējuši, nedaudz paspēlējās, uznira augšā un pazuda skatam. Mēs kādu brīdi pagaidījām, cerībā, ka delfīns atgriezīsies, bet nekā. Tad nu peldējām tālāk - un te - pēkšņi atkal delfīns bija klāt un peldēja jau blakus Lenai - rokas stiepiena attālumā. Tad tuvu-tuvu nopeldēja mums visiem garām, Inārai pat sanāca pāris bildes kur redzama tikai vai nu delfīna aste, vai vidus, vai acs. Bet ir arī bildes, kur delfīns redzams pilnībā :))) Tad viņš uzsāka tādu kā spēli ar Lenu - abi peldēja līkločus. Un tad atkal delfīns bija prom. Bet ar to spēles ar delfīnu vēl nebeidzās – viņš parādījās vēl trešo reizi – gandrīz vai pie paša bota. Atkal tuvu-tuvu pariņķoja ap mums, nopeldēja tik tuvu garam, ka varējām viens otram ieskatīties acīs un, ja pastieptu roku, tad varētu arī noglāstīt viņam sānu. Nedaudz atkal ar mums paspēlējies viņš pazuda - šoreiz pavisam. Bet toties pēc kāda laika parādījās starojošu lietuviešu daiveru grupa - kuri sparīgi ar zīmēm rādīja - "vai jūs redzējāt delfīnu?!!!" Nu un tad visi priecīgi un laimīgi iznirām uz botu. 

Daivtūres noslēgums bija bezgala jauks. Paldies, Shaab Sabrina satiktajam delfīnam! :)))

Mēs ar Ināru vēl šodien bijām ieplānojušas night dive, bet dēļ liela vēja un ne pārāk jaukajiem laika apstākļiem to nācās atcelt. Next time. :)

Tā kā visi uz bota bija beiguši niršanu sākās nelielas svinības - ar lietuviešu uzlikto viskiju un latviešu "Laimas" šokolādes konfektēm. Pasākums no bota turpinājās "Mr.X" coffee shopā - uzkodas, shishas un sarunas. Lietuviešu vairākums rīt brauc ekskursijā uz Luksoru, mēs ar Ināru brauksim jūra - just relax - tāpat papeldēt, paskatīties kā citi nirst (tas gan ir tā pabēdīgi, kad pašas vairs nevaram, bet ko citu pa dienu darīsi), Anatolijs arī taisās būt uz bota ar tādu pašu programmu kā mums. Redzēs, kas vēl rīt pievienosies relax izbraucienam jūrā.

Tāda nu bija tā noslēdzošā niršanas diena. Man te jautāja - kā ar no eža cietušo kāju. Viss ir ok. Kājā bija tikusi tikai neliela daļiņa vienas adatas (jāpērk tomēr biezāki zābaciņi, 3mm nav diez ko droši pret ežiem). Piedevām, tā adata bija iedūrusies tā, ka staigāšanai tas absolūti netraucē, tā ka viss ir ok. 

Kā šodien visi secinājām - brīvdienas dikti ātri ir paskrējušas. Kā parasti....

9.decembris, 2006. Hurgada, Ēģipte

Nu un par šodienu ar :)

Pēc ne pārāk daudz gulētas nakts, uz bota šodien visi bija tādi miegaini. Pirms daiva, starp daiviem un pēc daiva lielākā daļa kaut kur uz bota snauda.

Pirmais daivs Abu Ramada N. Max deep 29,5m, dive time 66 minūtes. Lejā atradām milzīgu, milzīgu murēnu. Turpat netālu bija arī maza balta murēna. Dažādas lielākas un mazākas zivis. Kad jau devāmies atpakaļ bota virzienā pie mums piepeldēja Napoleonzivs. Pagrozījās un aizpeldēja dziļumā.

Otrais daivs. Gota Abu Ramada (Akvārijs) - Drifts. Max deep 13m, dive time 55 minūtes. Tikām straumē. Kā viens no lietuviešiem pēc tam sacīja – „nevarēju saprast, vai es pēc vakarnakts dejām tā knapi, knapi lēnām kustos zem ūdens vai kas cits, tik vēlāk pamanīju, ka arī pārējie tā lēnām peld uz priekšu un sparīgi pleznas kustina.”

Tā arī bija - labu gabalu nācās diezgan sparīgi strādāt ar pleznām, lai tā normāli tiktu uz priekšu. Satikām veco, labo krokodilzivi - šoreiz viņa bija mājās :)) Izpeldējām caur milzīgam baram dzeltenu zivju (arī tās te ir vienmēr), bet zem bota, kad daļa grupas jau bija uzsūtīta augšā, jo balonos atlikuši tik 50 bāri, mēs ar Ināru vēl kādu gabalu papeldējām (gaisa mums bija vēl gana daudz) - zem botiem bija atpeldējusi Napoleonzivs (pēc tam gan uz bota teica, ka esot bijuši 2 Napoleoni - liels un mazs, bet mēs redzējām tikai vienu), Ināra tā nesās ar kameru pakaļ Napoleonam, ka pleznas vien zibēja. Jācer, ka bildes sanāks.

Un bija mums šodien arī vēl trešais daivs - nakts daivs no krasta. Max deep 11,6m, dive time 71 minūte. Maršruts bija "Sun and Sea" hotel virziens, pēc tam nedaudz no krasta zonas iekšā jūra. Pašā daiva sākumā, gan sanāca nedaudz iepeldēt piekrastes koraļļos, kamēr ķepurojāmies no tiem ārā, es atdauzīju pleznai sprādzes aiztaisāmo (pati nezinu kā, gan jau visticamāk slikti biju aiztaisījusi). Plezna gandrīz aizlidoja, bet kamēr es to mēģināju fiksi uzvilkt, tā, lai pati vienlaicīgi neuzsēstos uz koraļļiem, ar kāju (to kura bija bez pleznas) uzsitu uz jūras eža.... sajūta bija dīvaina, tas nekas ka kājā bija zābaciņš (3mm) - tad, kad laimīgi biju tikusi nost no koraļļiem, ar pleznu rokās atpeldēju malā pie pārējiem – Ināras un mūsu šī daiva gida – un mēs lukturu gaismā apskatījām manu kāju - skats bija smieklīgs - zābakā sadūrušās daudzas eža adatas. Sākumā mēs par šādu skatu izsmējāmies, tad gids izlasīja adatas no mana zābaka, es uzvilku atpakaļ pleznu, uz jautājumu, vai kāja nav sadurta neko skaidru atbildēt nevarēju - tobrīd šķita ka viss ir ok. Bet pēc tam peldot tālāk jau sāku just, ka kaut kas tomēr nav tā kā vajag, nedaudz bija sajūta, ka kaut kas durtos kājā. A atgriežoties atpakaļ negribējās, peldējām tik tālāk. (Pēc daiva secināju, ka viena adata tikusi cauri zābakam, tā ka es tagad esmu pieskaitāma pie "no jūras ežiem cietušo klubiņam" :D

Bet savādāk nakts daivs bija vienkārši super!!! Var jau teikt, ka gar krastu peldot neko, izņemot miskasti, neredzēsi. Tā nemaz nav. Ir gan dažādi koraļļi, gan zemūdens dzīvnieciņi. Zvaigznes, eži, krabji, tārpi, gliemji, zivis utt. Bet pats foršākais šajā night dive bija mūsu galamērķis – viesnīcas „SunRise Holidays” platforma – metāla un betona konstrukcija, tādi stabi, kas zem ūdens apauguši ar sarkanajiem soft koraļļiem un kad tas viss tiek apgaismots ar lukturiem - izskatās dikti nereāli skaisti. Vispār tas ir jāredz.

Tāda nu bija mūsu daiva diena, rīt noslēgsim niršanu - ceram atkal uz 3 daiviem - 2 no bota - daily un 1 nakts - no krasta. 

Bet vispār jāvelkas uz viesnīcu, jāpaskatās kas ar to ezi kājā notiek :D Varbūt tomēr var kaut kā dabūt ārā....

8.decembris, 2006. Hurgada, Ēģipte

Nu tā... jāsāk bezmaz vai lamāties.... gandrīz jau biju visu uzrakstījusi, kad uz klaviatūras nospiedu pogu "Power".... un dators atslēdzās... :( Nāksies vien visu tagad klabināt pa šito nejauko klaviatūru no jauna...

Tātad. Mums te sākušas pārņemt Ziemassvētku noskaņas. Brokastīs galds nodekorēts jau ar izrotātām mākslīgajām eglītēm, bet pie suvenīru veikaliņiem pat parādījušies dejojoši salavecīši :D Funny!!!

Šī bija diena ar 3 daivem. Kā no rīta aizgājām jūrā tā tikai vakarā vēlu bijām atpakaļ.

Pirmais daivs vraks "El Mina". Max deep tur it kā esot 30m, mēs bijām 28m uz dziļāku vietu tā kā arī neatradām, bet īstenība nemeklējām jau ar. Dive time 37 minūtes. Tika solīta paliela straume, tāpēc lejā gājām pa virvi. Bet tik traki nemaz nebija, straume bija tikai pašā augšā. Daivs sākās ar to ka laižoties lejā, apakšā bija tikai zila dūmaka, no kuras lēnām iznira vraka aprises. "El Mina" atrodas netālu nu Hurgadas ostas, ļoti tuvu, tā teikt. Pirmais apskates objekts - tualetes pods. Kurš gan bija gana daudz cietis no laika apstākļiem un biežajām ekskursantu vizītēm :D Jāteic, pods bija sadauzīts vairākos gabalos.

"El Mina" guļ uz viena sāna, peldot var apskatīt arī nesprāgušos lādiņus. Lietuvieši pat nedaudz ielīda iekšā. Večiem jau visādas tur tehniskās lietas interesē. ;)

Kuģa priekšgalu bija apsēdušas lionfish. Viņas tur karājās kā Ziemassvētku puzuri, piedevām apkārt ņirbēja glasfish mākonis. Dikti skaisti izskatījās. Kad jau bijām uzsākuši pacelšanos, virs vraka caur daiveru baram izpeldēja paliels grupers, pazīmējās un pazuda. Atpakaļceļš atkal pa virvi. Pusceļā uz augšu satikām Mishu ar daiveru bariņu - izrādās mums šajā diena līdzīga niršanas programma.

Otrais daivs - El Fanous East. Max deep 16m, dive time 53 minūtes. Drifts. Cerējām atkal satikt delfīnus, šodien viņi bija aizpeldējuši kaut kur citur. Toties garām papeldēja elektriskā raja. Pirmie foto / video sesiju tai uztaisīja lietuvieši, tad arī mēs. Bet rajai tas drīz vien apnika un viņa ļoti fiksi ierušinājās smiltīs - tā ka pat vairs nepateikt, ka te kāds maz ir noslēpies. Centieni viņu nedaudz patramdīt arī izrādījās neveiksmīgi - kā apgūlusies, tā arī palika, nekur prom peldēt netaisījās. Pēc tam vēl bija murēnas, krāšņi koraļļu puduri, daudz krāsainu zivju utt.

Pēc otrā daiva bija pusdienas un daudz laika atpūtai, gaidot kad satumsīs, lai varētu doties nakts daivā.

Nakts daivs - El Fanadir. Max deep 13m, dive time 48 minūtes. Sagaidījām saulrietu un sākām gatavošanos uz ieniršanu. Lietuvieši aizgāja pirmie, tad arī mēs. Man jau ļoti patīk nakts daivi - viss ir pilnībā savādāks, ne tā kā pa dienu, citas krāsas, citi jūras iemītnieki - daudz dažādu jūras zvaigžņu, dažādu ežu, lielākā daļa zivju pārsvarā guļ un uz gaisumu īpaši nereaģē. Bija viena tāda papagaiļzivs - nolīdusi aliņā gulēt - no malas izskatījās it kā viņa gulētu vilciena kupejā :)

Bija daudz lionfish. Varētu pat teikt, ka bariem vien :) Bet galvenais, ka satikām bruņurupuci. Pirmie to ieraudzīja lietuvieši - galu gala viņi tak pirmie ienira, un pirmie arī devās atpakaļ. Mēs, to, ka lietuvieši ir atraduši kaut ko ļoti īpašu pamanījām jau pa gabalu - tāda lukturu zibināšana vienviet vien kaut ko nozīmēja. Vispār pa gabalu izskatījās, it kā tur būtu sākusies kāda ballīte. Bruņurupucis kādu brīdi patusēja ar daiveriem, iegrauza nedaudz no kaut kāda koraļļa un tad aizpeldēja prom dziļumā. Tā teikt, pazuda mūsu skatieniem. Bet mēs drīz atgriezāmies uz bota un devāmies Hurgadas virzienā. 

Uz bota iesāktais latviešu-lietuviešu tusiņš turpinājās ar vakariņām zivju restorānā "El Minya", tad pārcēlāmies uz viesnīcu "Roma", kur norisinājās dienas laikā uz bota un zem ūdens safilmētā pirmizrāde, bet jau vēlu naktī – hotel "Roma" nightclub tūrfirmas "Novatours" rīkotās vecherinkas apmeklēšana. Dejas, kam pa vidu bija arī pāris priekšnesumu - derviša griešanās uz riņķi un āfrikāņu mūzikas "pusstunda" - briesmīgs šovs ar tipa āfrikāņu ritmiem un dejām. Tas viss gan bija baigā garlaicība. Nu, bet pēc tam jau atkal diskotēka (lai gan kā rakstīts pie ieejas "Deskatika Roma"). Tā ka pasākums bija lietuviešu "Novatours" organizēts, tad ik pa laikam tika uzlikta arī kāda lietuviešu dziesma, kas publikā izraisīja lielas ovācijas. Nodejojāmies līdz 2 rīta un gan jau tusiņš būtu turpinājies, ja vien ne niršana no rīta...