11.-12. decembris, 2006. Hurgada, Ēģipte

Noslēgumam tā kā būtu jābūt, ne :)

Vispār mēs jau esam atpakaļ, šo pēcpusdien ielidojām Rīgā.
Bet ja jau noslēgums, tad noslēgums - tātad par visu pēc kārtas.
Brīvdienas tiešām atkal bija paskrējušas nežēlīgi ātri. Klāt jau bija pirmdiena - un mēs vairs nenirām - 24 stundu pārtraukums pirms lidojuma. Lai nebūtu jānīkst pilsētā, vai viesnīcas pludmalē, mēs ar Ināru no rīta atkal devāmies uz daivcentru. Tā jau tāda kā tradīcija - dienā, kad vairs nirt nevar, vienkārši atpūsties uz bota. Mūsējo bija maz - mēs abas, tad Anatolijs, Džokija un Kriss. Lietuviešu daiveri bija aizdevušies uz Luksoru ekskursijā, Židrunas laikam atpūtās viesnīcā vai sēdēja internetā. Pārējie - intro. Nira tikai Kriss ar Džokiju (nu neskaitot intro), mēs pārējie vienkārši peldējām. Diena kā jau diena uz intro bota - Abu Ramada S un Gota Abu Ramada. 

Kamēr intro katrs uzturējās instruktora-gida pavadībā pa 20 min. zem ūdens, mēs ar Anatoliju peldējām, bet Ināra pasnorkelēja. Nu, man snorkelēšana vienkārši nepatīk.... Za to, es nedaudz atsvaidzināju iemaņas freedaivingā. Mēnesis bez treniņiem - un jūtams, ka jau tā kā drusku neiet tik labi... 

Starp intro izcēlās viens pāris - vīrs un sieva. Sieva visu laiku staigāja satinusies sporta jakā un drebinājās, bet vīrs bija tāds šustrijs - visu laiku skraidelēja pa botu - nu tāds nemiera gars. Un ne tikai ar to viņi "iekrita" mums acīs. Es pirmo reizi redzēju, kā kāds dodas snorkelēt ar baseina cepurīti galvā... :))) Lieta tāda, ka vīram bija sākuši izkrist mati, nu aiz vecuma (diez ko jauns jau nu viņš nebija), bet tā kā laikam plikais pakausis viņam radīja kompleksus, tad tam pāri - no vienas puses uz otru - viņš bija pārķemmējis matus, bet lai peldot, "frizūra" neizjuktu, viņš galvā lika zilu, puķainu baseina peldcepuri (kas, starp citu, krāsās bija saskaņota ar peldbiksēm, masku un trubiņu). Un tad viņš tā ļoti naski, sparīgi peldēja ap botu. Nu jā, tas bija jāredz.

Nu īsumā - mēs visu dienu pavadījām atkal jūrā. Atgriežoties krastā kaut kā īpaši uzmanība pievērsās botiem, kas no daivsaitiem atgriežas mājās... Tu tā sēdi uz augšējā sun deka, skaties jūrā un domā, ka atkal kādu laiku to visu neredzēsi, jā - šoreiz es tiešām ievēroju cik daudz botu atgriežas no izbraukumiem.... Ļoti, ļoti daudz....

Nu un atgriežoties uz sauszemes vēl īsas un sirsnīgas atvadas daivcentrā, un tad iesākumā ierastā pēc-daiva programma - shisha un piparmētru tēja "Mr.X", bet pēc tam ļoti fiksos tempos viesnīcā sakrāmējām šeit atstājamās mantas (dvieļus, fēnus utt.) un braucām uz Mubarak-2 pie vienas no draudzenēm, kas te ieprecējusies - pie viņas mēs vienmēr atstājam daļu mantu, nu, lai nav vienmēr jāvadā līdzi vai jāpērk katru reizi, kad atbrauc - tas par pludmales dvieļiem. Mani laikam, no mājas izrakstītu, ja es atkal pēc kārtējā brauciena uz Ēģipti atvestu kādu milzīgo pludmales dvieli :))) Tagad jau kādi tādi 8 gabali mājās mētājas...

Pēc tam vēl bija papļāpāšana pie vakariņām ar Lenu un Židrunas un tad jau - jalla, jalla (ātri, ātri) - kā jau ierasts uz pēdējo brīdi atliktā iepirkšanās. Lai kā man nepatīk tā kaulēšanās un iepirkšanās - ko padarīsi, ja katru reizi, kad braucu uz Ēģipti radi, draugi, paziņas sataisa tādu pasūtījumu sarakstu.... Tad nu mēs ar Ināru, kā jau ierasts secinājušas, ka esam aizsēdējušās pļāpājot ar Lenu, rikšiem metāmies meklēt visus nepieciešanos pasūtījumus. Tas tā ap pusnakti jau bija. Paveicās, kaut kā visu paguvām sapirkt. Un paguvām ar vēl "El Arabi" coffee shopā šoreiz pēdējo shishu uzpīpēt.

Te atkal viens story - ir "El Arabi" viens apkalpotājus (jauniņais), kurš, kad mēs viņam kaut ko pasūtījām, nekad nevarēja saprast vai viņš ir sapratis, ko mums vajag - varēja viņam jautāt vai nu angliski, vai arābiski - reakcijas nekādas, kaut ko noņurdēja zem deguna un viss. Tad nu vakar vakarā - mēs pasūtījām shishu un sulu kokteiļus, pasūtījumu mums atnesa minētais puisis. Un mums par pārsteigumu pēkšņi viņš pajautā "How are you?" Es tā apstulbu, ka spēju tikai pateikt "Ok", uz ko viņš atbildēja "Allah Akbar" un aizgāja. Bet Ināra toties sāka ķiķināt sulas glāzē. Sēžu es un nesaprotu, kas te notiek. A Ināra saka, atceries, to anekdoti, ko Miša stāstīja? Tipa "Lidosta. Kāds jaunietis iet prom atstājis somu. Drošības dienests to pamanījis viņam seko un saka - "Jaunais cilvēk, jūs aizmirsāt somu!" uz ko ir atbilde: "Allah Akbar!"" Nu un tad jau arī es sāku ķiķināt - ko mums saprast ar šo "Allah Akbar"?! Kā Ināra teica - a es jau to sulu kokteili paguvu iedzert :)))

Un tad jau vēl atlika pats grūtākais darbs - somu sakrāmēšana... Transfērs šorīt 7:30, lidostā mēs iebraucām vieni no pirmajiem, vismaz pie reģistrācijas mēs bijām pirmie (visi 6 no mūsu viesnīcas). Tur atkal sākās nelielas jautrības - vismaz mēs ar Ināru visam tam sen jau pieejam ar humoru, savādāk - sanāk vien nervu bojāšana. Lieta tāda, ka vietējie, kas sēdēja pie iečekošanas letēm paziņoja, ka mūsu vārdu nav sarakstā. Tipa mums tā kā biļete ir, bet pasažieru sarakstā mūsu tomēr nav. Kamēr lidostas darbinieki skraidelēja viens pie otra ar jautājumiem, mēs ar Ināru sākām jau apspriest iespēju palikt te ilgāk - nekādu problēmu. Un tad atklājās, ka mūsu iečekotājs prosto skatījies nepareizajā sarakstā - pavisam uz citu reisu. Gadās arī tā. Nodevām bagāžu, iedeva mums iekāpšanas talonus un devāmies mēs uz pasu kontroli un tālāk uz tax free zonu gaidīt paziņojumu ar uzaicinājumu doties uz mūsu geitu. Laika bija dikti daudz. Izpētījušas visu suvenīru bodīšu sortimentu (a ko citu tur darīs) mēs sēdējām un gaidījām savējo reisu, kad pienāca tie paši lidostas darbinieki, kas mūs reģistrēja reisam (kuru viņi sākumā nevarēja atrast). Un ko viņi mums jautāja - lai parādot savus iekāpšanas talonus. Mēs pabrīnījāmies aiz ko ta tā un uzrādījām prasīto. Un ko šie - dod mums jaunus iekāpšanas talonus, kuros mums nomainītās vietās - no 28E un F un 18 E un F. Bez jebkādiem paskaidrojumiem... Nu nekas, sēdējām nevis, kā pašas smējāmies "bagāžas nodalījumā", bet lidmašīnai pa vidu.

Un tad nepilnas 5 stundas gaisā un mēs jau bijām Rīgā. Te lija....

6.marts, 2010.

Pamodos agri, tas nekas, ka lidmašīna tikai pēcpusdienā – nu 14:30. Aiz loga saulīte, sniegs mirguļo, nu skaisti! Pabrokastoju, vēlreiz pārdomāju, vai kaut ko tomēr no somas nevajag izņemt laukā... tā aizdomīgi smaga tā nododamā bagāža... Noteikti nebūs tikai 20kg... Nu bet finālā neko laukā tomēr neizņēmu, un klāt arī nepieliku :D

Lidostā ieradāmies tūlīt pēc 12, reģistrācijas lodziņi jau bija atvērti, Ira arī bija jau priekšā – viņa uz Hurgadu paciņu paziņām nodeva. Uzliekot uz brīvajiem svariem – 25,5kg.... Bāc! Pārsvars ir... Bet atliek cerēt, ka izdosies nodot bagāžu neko nepiemaksājot... Galu galā es šoreiz ar čarteru lidoju – nu man ir vienvirziena biļete Rīga – Hurghada... Nav tas regulārais reiss, kur noteikti piesietos virssvaram... Noskaidrojusi bagāžas svaru, devos to somu iesaiņot, nu tak lai Hurgadā nebūtu jāsaņem kaut kas saplēsts un dikti nobružāts... Kamēr puisis saiņoja manu koferi, parādījās Žeņa – nu, paguva vakar vakarā viņš mani pārķert un sarunāt vēl pāris atlikušās ābolu tabakas paciņas :) piesolījās pat pakaļ uz lidostu atbraukt. Nu un te nu viņš jau bija. Kamēr saiņoja bagāžu, pažēlojos, ka man soma par smagu, 5 kg vairāk par atļautajiem. Žeņa uz to piedāvājās, ja būs vajadzīgs, parunāt ar meitenēm kas reģistrē lidojumam :)))) Nu, bet zinot Žeņu, fakts, ka bagāža aizlidotu bez problēmām nepārsteidza. Tā nu stāvot rindā uz reģistrāciju parunājām par „Fushion” jaunajiem sausajiem tērpiem, par Mr.Frog ietestēto „Fusion”, par tehnisko daivingu, Hurgadu un vēl daudz ko.

Pienākot manai rindai, meitene pieņēma bagāžu daudz neskatoties uz tās pārsvaru... lai gan, viņai svari sākumā rādīja 22,1kg... hmmm.... vēlāk gan parādījās 25,5kg, bet tas jau bija īsi pirms bagāža aizslīdēja pa lentu prom.

Izrādās, mans reiss kavēšoties, vismaz par 2 stundām... Visiem, kas lidoja uz Hurgadu, tika piešķirti kuponi 5 LVL vērtībā – tā teikt, pusdienām.

Vot tā, tātad es ap 7 vakarā nebūšu Hurgadā, labi, ja tikai 21 ielidošu... Aizsūtīju Lenai sms, ka reiss kavējas, ka viņai ap 19:30 nav jābrauc man pakaļ. Sarunājām – kā ielidošu zvanu viņai, a viņai apmēram 15 minūtes ko no mājām līdz lidostai braukt.

Tā nu izgāju drošības kontroli, pasu kontroli un devos tērēt to pusdienu kuponu :D Tā kā izlidošana no C daļas, tas tur nu nav diži liela izvēle, kur tērēties. „Coffee Nation” un viss ;) Kanēļa latte un sviestmaize, vot i 5 lati bija iztērēti :D Brīvs galdiņš, sēžu un rakstu blogu :))) A ko citu darīt?!

Aizsūtīju sms Oļegam, ka ļoti iespējams satiksimies Hurgadas lidostā, jo man kavējas reiss. Atnāca atbilde, ka viņiem arī kavējoties. Tikai par stundu. A viņi no Tallinas lido. Pēc kāda laika atnāca sms no Svetas, kura šodien no Hurgadas lido uz Kairu un tālāk uz Cīrihi. Tāds viņai šoreiz maršruts, lai finālā atgrieztos savā Milānā. Viņai Hurgadā reiss uz Kairu kavējis stundu, nu stundu kavējot arī reiss Kaira – Cīrihe. Sms beigās Sveta bija uzrakstījusi, ka cerams man viss ar reisiem ir ok, un nekas man nekavē... Hahaha!!! Aizsūtīju atbildi, ka šodien laikam tāda dīvaina diena, kad visi reisi kavē :)))

BH2 starp citu, jau no rīta, kad zvanīja teica, ka lidmašīna kavēšoties. Vot vienmēr viņš pasaka tā kā ir... ;)

..... /pēc kāda laika/

Tās ir vienas vienīgas šausmas un mocības... Ja sākumā lidmašīna kavēja 2 stundas, tad jau tika atcelta līdz 17:40, bet nu jau paziņoja, ka iekāpšana varētu sākties tikai 19:15!!! Bet ja viss notiktu pēc plāna 19 man jau vajadzēja būt Hurgadā... Bāc! Tagad ātrāk par pusnakti mēs tur neielidosim... A man rīt uz darbu...

Sveta atsūtīja ziņu, ka viņai beidzot sākusies reģistrācija uz Cīrihi. Vismaz Kairā lidosta darbojas ;) Vienīgais Sveta uztraucās, kā paspēs uz reisu Cīrihe – Milāna, jo pēc viņas vārdiem, paspēt var tikai tad, ja to reisu aizkavē... A tā, viņu, kā SwissAir patstāvīgo klienti, vismaz dēļ šādas kavēšanās, reisā uz Cīrihi iesēdinājuši biznesklasē, nevis kā biļetē norādīts – ekonomiskajā. Tā teikt, tāda papildus pretimnākšana no aviokompānijas puses.

Man uz tādām ekstrām nav ko cerēt... Jācer, ka „SmartLynx” lidmašīna no Milānas, dēļ kuras tad arī notikusi kavēšanās, vismaz šodien tomēr atlidos... Vēl vairāk atbīdīt mūsu izlidošanu tiešām negribas...

Bez tam BH2 atsūtīja sms, ka Oļegs jau esot izlidojis no Tallinas... Laimīgais... A man vēl sēdēt un sēdēt Rīgas lidostā... Pat īsti nav ko pa logu pavērot... Ne kāds atlido, ne aizlido... Vienīgi viena AirBa;tic lidmašīna pa logu redzama... un viss... Tāds kluss lidlauks šodien....

... /vēl pēc kāda laika/

Nu jau sācies tracis. Impro iesāka un nu laikam arī citi tūristi pievienojušies. Izrādās, pēc līguma, ja ir aizkavēšanās vairāk par 5 stundām, tad aviokompānijai jāmaksā kompensācija no 400-600 eiro. Un tagad uz tablo ir uzlikts laiks, 4 stundas 55 minūtes – tipa pēc tik ilga laika lidmašīna noteikti būs... Nu nu.... Tauta ir sākusi šūmēties... Nu jau izlidošanu sola 19:25.... Kas vēl sekos?

.../kad jau mazāk kā 2 stundas palikušas līdz solītajai izlidošanai/

Saule jau tūlīt būs norietējusi aiz lidostas ēkas, bet mēs joprojām te nīkstam... Tagad vismaz aiz loga ir skatāmas 2 AirBaltic lidmašīnas ;) Savādāk – garlaicīgi... Ja nebūtu datora, toč nebūtu ko darīt... A tā var vismaz šo to parastīt.. nepabeigto blogu pabeigt... ;)

.../drusku pēc 18:00/

Lidosta ir atdzīvojusies, AirBaltic ielido un lido prom... Bet mēs joprojām sēžam un gaidām...

.../pusseptiņi/

Paziņojums pa skaļruņiem – „ pasažieriem, kuri lido uz Hurgadu – jūsu lidmašīna ir piezemējusies. Apmēram pēc 20 minūtēm mēs sāksim iekāpšanu lidmašīnā....” Aplausi C terminālā :)

Apmēram 19 sākās iekāpšana lidmašīnā, es savu rindu izstāvēju un busā iekāpu ap 19:30. Stjuarti atvainojās par kavēšanos, pasažieri šā kā tā šūmējās.

Kad lidmašīna beidzot iedarbināja dzinējus atskanēja baigā rūkoņa... dikti skaļi... Aicinājums piesprādzēties. Un mēs sākām kustēties skrejceļa virzienā. Lidmašīnas aizmugurē stjuarte kādam pasažierim ļoti skaļi izteica atkārtotu aicinājumu piesprādzēties... Un tad sākās rosība... Vecākais stjuarts paziņoja, ka drošības apsvērumu dēļ mēs atgriežamies atpakaļ stāvvietā – tipa tas pasažieris apdraudot lidojumu... Hmmmm.... Neizpratne pārējo pasažieru vidū... It kā tas nabadziņš esot ļoti piedzēries utt... Hmmm.... Tak gandrīz puse lidmašīnas pasažieru bija lietojuši alkoholu... Galu galā tās daudzās stundas C terminālā.... Un tas vīrietis nu nemaz neizskatījās ļoti piedzēries, arī nekāds skandāls un pārējo pasažieru apdraudējums tā kā nebija... Bet lidmašīna jau ripoja stāvvietas virzienā. Par vainīgo uzskatītais pat aizgāja ar stjuartiem runāt, lai tak izbeidz šito, ka viņš sēdēs mierīgi utt. Nekā. Un tad jau pasažieru vidū parādījās viedoklis, ka tas viss tiek darīts speciāli, lai aviokompānijai būtu iespēja nemaksāt kompensāciju par tik ļoti aizkavēto reisu...

Mēs atgriezāmies stāvlaukumā, tika piebraukts traps, apkārt mirgoja daudzu auto uguņi, tai skaitā arī policijas zilās bākugunis...Tika atvērtas durvis un salonā parādījās 2 milzīga auguma policist, tiešām milži, un devās uz salona aizmuguri, kur sēdēja „vainīgais”... Viņš bez iebildumiem sekoja... jo ko nu vairs iebilst tāda pārspēka priekšā. Jāteic, ka „vainīgais” ar nebija maza auguma, bet, ejot starp tiem 2 policistiem, viņš izskatījās maziņš... Kā nokomentēja netālu sēdošais kaiteru grupas pārstāvis – nu, baigie skapji. Tas par policistiem.

Pēc tam vēl tika paziņots, ka tā kā lidošanas noteikumi paredz izņemt arī izsēdinātā pasažiera bagāžu, tas mēs arī to darīsim – tiks meklēta viņa bagāža un izņemta... Sašutums pasažieru vidū.

Un tad 16C pasažiere apkārt sēdošajiem izteica priekšlikumu – izskatās, ka tas viss tiek darīts tikai tāpēc, lai aviokompānijai būtu iemesls, kāpēc lidmašīna tā ir aizkavējusies, lai nevajadzētu maksāt kompensācijas pasažieriem – ir atrasts grēkāzis uz kuru tad visas problēmas arī novelt. Viņas priekšlikums bija vākt parakstus, jo, ja katrs pasažieris individuāli vērsīsies aviokompānijā ar prasību par kompensāciju, nekas var arī neizdoties, bet ja to darīs visi pasažieri kopīgi, tad, nu – vienotībā spēks. Tā sākās parakstu vākšana. Stjuartiem tas nepatika, viņi pat bija pamanījušies atņemt to saraktu. Vēlāk gan, pēc protestiem no pasažieru puses, tas tika atdots atpakaļ.

Apmēram 20:30 mēs vēlreiz devāmies uz skrejceļu. Tā nu bija iesācies mūsu lidojums uz Hurgadu. Lidmašīna laiku pa laikam nonāca turbulences zonā. Parasti es tam nepievēršu īpašu uzmanību, es vispār guļu lidmašīnās :D, bet šoreiz tas bija pagrūtu, īpaši, ja lidmašīna bija pāris stundas atpakaļ noplīsusi un labot Itālijā... Rīgā no Bergamo tā bija ielidojusi tikai ap 18:35... Starp citu, pasažieri jau kāpjot lidmašīnā iebilda – kur ir garants, ka viss ir kā vajag salabots...

Mēģināju pagulēt, bet grūti. Labi, ka bija mūzika, ko paklausīties. :) Kad lidojām jau virs Ēģiptes, aiz iluminatora bija redzams ļoti skaists pusmēness – spilgti oranžā krāsā, nu kā apelsīna šķēlītes puse. Tad jau Kairas ugunis – kā parasti bezgala skaistas. Mēness pamazām ieguva dzeltenu krāsu. Un tad jau parādījās El Gouna un Hurgada. Gaismiņas zem mums. Ne tik daudz kā Kairā, bet arī skaisti.

Apmetuši loku sākām nosēšanos. Ielidojām Hurgadā mēs 1 naktī... Jāteic – visu cieņu pilotam – nosēdās viņš tā, ka var teikt, ka mēs nemaz nepamanījām. Pasažieru aplausi salonā, vēlreiz stjuartu atvainošanās par sagādātajām neērtībām un mēs jau kāpām ārā. Aiz borta +21C. Jauki.

Autobuss mūs aizvizināja līdz ielidošanas terminālam, tur Muhameds no AzurTravel ļoti fiksi savāca Iras sūtīto paciņu :D bet es dabūju ielidošanas kartīti :D Muhameds piedāvāja mani aizvest līdz Kauseram, bet tas nozīmētu gaidīt, kamēr savāksies visi tūristi... Noteikti, ka ilgi... Es labāk taxi ņemšu. Jau izlidojot no Rīgas Lenai biju aizsūtījusi sms, ka Hurgadā ielidosim pēc pusnakts, tā ka es labāk taxi paņemšu, ko nu viņa tik vēlu brauks mani sagaidīt.

Tad 15$ apmaiņā pret vīzu. Vienīgi, tas bankas darbinieks man vīzu ielīmēja tā, ka tika aizlīmēts viens vecs izlidošanas zīmogs (no Ēģiptes). Ceru, ka tas neradīs problēmas. Pasu kontrole un, izrādās, es biju pirmā, kas devās gaidīt bagāžu. Jāteic, ka bagāža atnāca ļoti ātri. Sakrāvu visu ratos un caur muitu devos uz izeju. Tā kā biju pirmā, nācās pārciest ;) kofera apčamdīšanu un jautājumu – kas tur ir iekšā. Atbildēju – diving equipment. Galu galā – 2 hidras un maskas ir niršanas ekipējums :D tas nekas, ka tur arī viss kas cits bija :))))

Izejot no lidostas es biju šokā – te sākusies nopietna pārbūve... Azūra Ismails ar pie izejas gaidīja tūristus. Apsveicinājāmies. Un es devos meklēt taxi. To, ka te ir vienotais taxi serviss, to nu es zināju. Galvenais bija atrast kādu, kas to visu organizē, tipa kasieri. Viņš uzradās pats. Izstāstīju, ka man vajag uz Kauseru, aiz „Abbaza”, pirms „Sindbad” boulinga. Cena 40 LE. Uz 30 paundiem viņš nepiekrita. Nu labi. Somas tika sakrautas mašīnā, man izrakstīta kvīts un es samaksāju. Braucām. Pareizāk līkumojām caur kaut kādiem izrakumiem. Izskatās viņi nu pārbūvē visu ielidošanas – izlidošanas zonu.

Šoferītis nogriezās nepareizajā pagriezienā – par ātru... Tātad brauksim mēs gar „Miramar” coffee shop, gar Egyptian hospital... nu no otras puses... Bez tam tas šoferītis reāli nezināja ceļu, tā ka man vēl nācās viņam rādīt kur jābrauc... Bāc! Pievedis pie manas mājās un izkrāvis somas no bagāžnieka, viņš neizrādīja ne mazāko interesi par to, ka manu koferi vajadzētu arī uznest augšā. Toties paprasīja dzeramnaudu! Ha! Tu ceļu nezināji, koferi nest izskatās arī negribi, par ko tad dzeramnauda. Pateicu, ka nav.

Ne Ahmeda, ne Mazā Riebeklīša protams, nebija. Nu ja – normāli cilvēki jau 2 naktī guļ... Stiepu pati savas somas. Un ja kāds kaimiņš no maniem kofera vilkšanas trokšņiem pamodās – sorry.... Līdz 5 stāvam tiku ar 3 piegājieniem, tas ir – trīs reizes trepēs bija jāiededz gaisma :D

Un tad beidzot es biju dzīvoklī. Pasilti... kondišku ieslēdzu un noregulēju uz +21C – lai paliek vēsāks. Nu putekļi bija, smiltis nedaudz. Daudz vairāk smilšu izrādījās guļamistabā – vajadzēs arī balkona durvīm to birsti apakšā pielīmēt, lai pa turieni smiltis iekšā nenāk.

Ieslēdzu ledusskapi, izdzenāju skudras un sakaisīju šur tur kukaiņu indi. Koferis krāmēšu no rīta. Tagad gulēt... Tā kā 7 jāceļas...

5.septembris, 2009.

Maskavā ielidojām precīzi pēc plāna 6:10. Man lidmašīna uz Rīgu 7:10... Caur tranzīta zonas pasu un somu pārbaudi tiku ātri, galu galā – biju tur pirmā, labi, ka tā jauniešu grupa, kas no Kairas lidoja caur Maskavu uz Baku, drusku kavējās, jo tas gan visticamāk es kavētu savu reisu.

Arī Rīgas lidmašīna bija pilna un jau pirms 8 no rīta pēc Latvijas laika es biju Rīgā. Es ta biju Rīgā, bet mana bagāža joprojām izrādās bija Maskavā... Nu bija man tādas aizdomas, ka viņi nepaspēs pārkraut no Kairas reisa uz Rīgas reisu manu bagāžu... Tā nu es stāvēju mūsu lidostā pie slīdošās lentas un gaidīju, vai parādīsies mana bagāža, vai neparādīsies... Un tas pienāca lidostas darbiniece, paprasīja vai es bagāžu gaidot, kā mani saucot un tad pateica, ka mana bagāža kavēšoties, ka tā tikšot atvesta ar pēcpusdienas reisu no Maskavas. Nācās aizpildīt pāris papīrus – par to kāda bija mana bagāža, uzrakstīt iesniegumu „Aeroflot”, ka mana bagāža laikā nav piegādāta utt. Labi, ka vakarā no Atēnām atlido vecāki, tad viņi varēs to manu koferi savākt...

Nu bet ārā mani jau gaidīja Līga. Tā kā sākumā es ta domāju, ka braukšu ar visu smago koferi mājās, tad bija kāds, kas līdz mājām aizved jāsameklē. Nu un Līga pirmā pieteicās. Pa ceļam līdz Ogrei izpļāpājāmies par Hurgadu, Dahabu, dzīvokli utt. Arī pēc tam sēžot dārzā un dzerot tēju to visu turpinājām pārrunāt.

Skatoties uz dārzu un zālē sakritušajiem āboliem kaut kā tā pa īstam sapratu, ka esmu atgriezusies... Tie 2 mēneši Ēģiptē atkal kaut kur bija pazuduši... It kā es nebūtu nekur vispār braukusi...