24.marts, 2010.

Rīts. Un es braucu uz daivcentru :) Tautas šodien izskatās tiešām būs daudz. Un sarkanais bots „Maximilian” arī jau stāv blakus „Sun Boat” un „Rosetta”. Manējais uz šo dienu... Nu, tas šodien privat boat, uz kura man jāvada brīfings.

Prieks ir atkal visus redzēt un satikt. Atbraucis ir Ļoša Deep Diver. Būtu es uz „Rosetta”, būtu kompānija...

Kamēr ar puišiem un Leru pļāpāju, parādījās arī mani privat boat pasažieri – 4 pieaugušie un viens bērns. Nirs tikai divi – Sergejs un Svetlana, pārējie – Nikolajs, Elena un Nikita snorkelēs. Tā nu ar boat list rokās un atpūtniekiem sekojot („Mostravel” gida pavadībā) devos uz „Maximilian”. Kā bots nelielai kompānijai tas tiešām ir labs. Tīrs, ērts, komanda laba.

Mūsu puiši pat uzlika trapu no „Sun Boat”, lai uz „Maximilian” nav jākāpj caur „Rosetta”. Kamēr tūristi pildīja anketas, Ibrahims ar Ahmedu iekrāmēja mums ekipējumu un balonus. Nirs ar viņiem Mustafa.

Vispār diezgan ilgi šodien gaidījām atļaujas iziet jūrā – tikai ap kādiem 9:30 atnesa... Vot, tas kantoris reāli pārāk lēni strādā, tak būtu vismaz vēl kādus cilvēkus pieņēmuši, lai darbs ātrāk iet uz priekšu... A tā diezgan bieži sanāk pietiekoši ilgi gaidīt....

Nu un kad beidzot atļaujas bija klāt, varējām doties jūrā. Pirmā pietura Gota Abu Ramada. Otrā niršanas vieta – vai nu Abu Ramada S, vai Aroug Talata. Skatīsies pēc laika apstākļiem.

Privat boat pasažieri izrādījās jauka kompānija. Niršana tā īsti gan interesēja tikai Sergeju, sievu viņš bija pierunājis kompānijas pēc, bet draugus – vienkārši paaicinājis izbraucienā pa jūru. Jāteic, ka sākumā gan Sergejs man likās tāds, nu no iedomīgajiem jaunajiem krieviem, cigarete nepārtraukti zobos, skatiens tāds „ja samij krutoj”, un vēl tie prikolīgie „Ekspedīcijas” oranžie t-krekli, kurus te nēsā katrs sevi cienošs krievs ;) Tā teikt, jo labāks uzraksts, jo krutāk. Sergejam bija „Пьем все, что горит, любим все, что двигается!” Nu, jā – pirmais iespaids šoreiz izrādījās maldinošs, viss bija ok. Sergejs pa nopietno interesējas par daivingu, sertifikāts gan viņam neesot vajadzīgs, arī tā labi, pietiekot viņam ar motocikliem, diviem nopietniem hobijiem neesot laika. Niruši gan viņš, gan Svetlana bija jau iepriekš – Šarm el Šeikhā. Tā ka brīfingā bija vieglāk – nu, drusku savādāk nekā, kad jāstāsta tādiem, kas daivingu ne reizi vēl nav mēģinājuši. Gandrīz visu ceļu līdz Gota Abu Ramada nopļāpājām. Interesēja viņus viss, ne tikai daivings un Sarkanās jūras zemūdens pasaule :)

Jāteic, ka vējš ir joprojām, ne īpaši stiprs, bet ir. Braucot uz Gotu nācās secināt, ka mūsu tur būs daudz. Nelielajā daivsaitā jau no rīta (lai gan parasti te visi dodas uz otro daivu) bija pilns ar botiem, ne mazākās iespējas pasūtīt, teiksim, piešvartošanos Coral Garden – šodien – kur būs vieta, tur arī būs labi. Tālāk esošajā Abu Ramada S neizskatījās labāk, arī tur bija pilns, bet par Small Giftun vispār nav jēgas runāt – tur šķiet bija lielākā daļa Hurgadas daily botu...

Kapteinis piešvartojās līdzās „Rosetta” – apmēram pa vidu daivsaitam, vairāk gan uz Haizivs pusi. Kopā ar Ibrahimu palīdzēju Sergejam un Svetlanai saģērbties. Ieleca viņi ūdenī... un... ehhh.... kā arī man gribējās ielekt.... Bet nekā... Jāturas... jāpaciešas....

Svetlanai pietika ar kādām 5 minūtēm zem ūdens. Uzprasījās augšā. Mustafa pat īsti nesaprata, kur problēma, neviens nesaprata. Pateica viņa tikai, ka viņai pieticis, ka vairāk nenirs. Toties Sergejs izbaudīja daivingu pēc pilnas programmas – pabija zem ūdens gandrīz 40 minūtes, bet tas priekš intro ir kas īpašs. Maksimums 20 minūtes....

Pēc tam bija pusdienas – jāteic, patīkama pārmaiņa „Rosetta” pavāra gatavotajam. Pusdienojot atkal par visu ko runājām, tik šoreiz sarunās iesaistījās arī „Mostravel” gids. Kad Nikolajs viņam pajautāja – no kurienes viņš pats ir, izrādījās – no Asjutas. Tā, garāmejot pateicu, ka es esmu Asjutā bijusi. Oj.... Sākumā viņš nenoticēja, bet pēc tam, kad sīkāk pastāstīju par mūsu pāris gadus atpakaļ veikto ceļojumu uz Khargas oāzi, ar pieturu Asjutā, gids dikti sapriecājās. Es esot bijusi Asjutā!!! Pēc pusdienām to zināja visa apkalpe, pat kaimiņu botu apkalpes. Un viņš tik turpināja trallināt – „Ti bila v Asjute!!!” Beigās man tas pat drusku apnika... cik tad var.... nu bet pēc tā, kad es esmu bijusi Asjutā, mēs tā kā kļuvām friends forever. Vismaz pēc viņa domām. Es vairs nebiju vienkārši meitene, kas vadīja introdaiveriem brīfingu, es biju meitene, kas bijusi Asjutā :D Tas nekas, ka sarunā par ēģiptiešu virtuvi, es diezgan daudz lietas atzinu par ne pārāk garšīgām, nu piemēram, tipisko brokastu ēdienu – ful (pupas tādā diezgan dīvainā mērcē), vai delikatesi, ko, piemēram, jaunlaulātie ēdot visu medusmēnesi – pildītus baložus. Tūristiem bija jautri klausīties mūsu diskusijā par vietējo virtuvi. Kā izrādījās, gidam ta sieva ir krieviete, nu tad tika viņam arī jautāts par pelmeņiem un boršču – viņam negaršojot :D

Otrā niršanas vieta – Aroug Talata. Nira tikai Sergejs, pārējie vairāk dzēra martini un viskiju. Vienīgi vēl Nikolajs sākumā drusku papeldēja.

Nu un pēc daiva, braucām daivcentra virzienā. „Rosetta” šodien krastā būs vēlāk, tā kā viņiem uz bota arī grupa francūžu, tad būs vēl trešā snorkelēšanas pietura.

Pēc daiva, atvadījos no saviem privat boat pasažieriem un devos mājās. Piezvanīja Lena, lai pajautāju vai negribu kaut kur aiziet pasēdēt, papļāpāt. Sarunājām apmēram pēc stundas „Chez Sam”. Kad ierados, skatos Lenas vēl nav, bet coffee shop puiši jau ziņoja, ka mana draudzene ar mazo esot atbraukusi, mašīna esot stāvvietā pretim coffee shop, bet viņa kaut kur aizgājusi. Sazvanīju – izrādās, viņa uz bērnu mantu veikalu otrajā stāvā uzgājusi. Pasmējāmies, par to, ka man viss jau noziņots :D Pēc tam diezgan ilgi „Chez Sam” nosēdējām. Mazā Eva Marija paguva ar savām biksēm izslaucīt coffee shop grīdu ;) Ceļgali no rāpošanas zilajām biksēm bija gandrīz melni... tādas te nu tās grīdas :D

Nu bet vakarā, atnākot mājās zvana telefons. Nu, mans vietējais numurs – uzrādās Anonīms... Padomāju, ka varbūt no mājām... lai gan... viņi tā kā tā nemēdz īpaši darīt... Pirmās divas reizes savienojums nobruka, savienojās tikai ar trešo piegājienu. Izrādās Sveta no Milānas! A es jau biju sākusi domāt, kur viņa pazudusi... Parunājām pa telefonu un pēc tam pārgājām uz sarunu skype. Noklausījos īso variantu kā viņai gājis ceļojumā uz Jordāniju. Nu, Svetai vienmēr veicas nonākt dažādos piedzīvojumos. Sācies viss ar to, ka prāmis uz Akabu kavējis... kavējis gandrīz diennakti. Toties gaidot prāmi ostā viņa sapazinusies ar diviem profesoriem no Pēterburgas, kuri devušies 2 mēnešu ceļojumā Ēģipte, Jordānija, Sīrija, Turcija. Viens profesors vēsturnieks, otrs – filologs. Piedevām abi runā ļoti, ļoti daudzās valodās. Finālā pa Jordāniju viņi ceļojuši kopā. Un kā Sveta teica – viņai paveicies ar tik superīgu kompāniju – ļoti daudz tajās nedaudzajās dienās paguvuši apskatīt. Pēc Jordānijas, ar pāris dienu pieturu Hurgadā, Sveta atgriezās Milānā. Darba daudz, visādi stresi, nu un Sveta ir tāda – ja atrodas brīvs brīdis – kaut kur jābrauc. Finālā viņa uz 5 dienām pievienojusies Pēterburgas profesoriem ceļojuma posmā pa Turciju. Esot bijis super! Un tagad aprīļa beigās viņa plānojot uz nedēļu aizlidot uz Kubu... :) Tāda nu ir Sveta ceļotāja :) Vairāk kā stundu norunājām – kamēr viena otrai jaunumus izstāstījām ;)

A rīt būšu daivcentrā – ja ne niršu, tad vismaz varbūt drusku papeldēšu... Puiši jau šodien gribēja mani iedabūt ūdenī – tipa izskalošot es degunu un kaklu ar sālsūdeni un viss būšot ok.... :)

3.novembris, 2009.

Diena daivcentrā sākas ar ziņu, ka man rīta pirmā daļa būs jāpavada uz cita bota – atkal privātais bots. Šoreiz „Maximiliano” - no lielum lielās daļas Hurdadas daivsaitos skatāmo botu, šis atšķiras ar to, ka ir nokrāsots sarkanā krāsā. Bots nav liels, bet nelielai cilvēku grupiņai ērts un jauks. Uz privātā bota man būs tikai jānovada brīfings introdaivam, jo Lerai jābūt uz „Rosetta” un tur jāvada brīfings krieviski, bet vairāk neviena cita, kas varētu krieviski pastāstīt par to, kas tas ir introdive un kā tas norisināsies – nav.

Šodien privat boat ir paņēmis miljonāru pāris no Ukrainas. Kas pārsteidz – super jauki cilvēki, ne druskas no parasti ierastajām jaunbagātnieku augstprātībām.

Izstāstīju viņiem, kā norisināsies introdaivs, kā jāizpūš ausis, visu ko nedrīkst darīt zem ūdens utt. Viņi, izrādās, pirms tam jau bija niruši gan Kubā ar haizivīm, gan Taizemē un kur tik vēl ne. Bet tas viņiem visur kā introdaivs bijis. Tā, ka par to kā notiks introdaivs viņi zināja. Pēc brīfinga, kamēr braucām līdz pirmajam daivsaitam, papļāpājām par šo un to. Aleksejs pastāstīja par to kā niris ar haizivīm Kubā, tad par golfu, kuru spēlējot arī te, Ēģiptē – viņu viesnīcai esot arī savs lielais golfa laukums. Pastāstīja par Ukrainas golfa laukumu, kā laukumu dienu pirms atklāšanas iznīcinājušas govis – kāda sieviete palaidusi pa golfa laukumu govis paganīties, jo žoga ta nav bijis apkārt – finālā laukums bijis sabojāts, atklāšanu nācies atlikt, nu bet tagad viņiem esot golfa laukums ap kuru esot žogs ar dzeloņdrātīm, pastāstīja arī to, kā Kijevas golfa klubā pāris stundu laikā izpārdotas mūža biedra kartes, kuras maksājušas 250 000 dolāru gabalā – tā teikt – Ukraina esot riktīga kontrastu zeme :D

Tas brīdis, kad viņi bija Ēģiptē, bija tad, kad Ukrainā bija sākusies plosīties gripa no kuras nomira daudzi cilvēki – Svetlana teica, ka viņi pat pagarinājuši savu atpūtu Ēģiptē vēl uz 2 nedēļām – visa ģimene ar abiem bērniem un auklīti palikšot labāk te, nekā braukšot mājās, kur plosoties gripa.

Tā runājoties mēs bijām aizbraukuši līdz pirmajai niršanas vietai – Abu Ramada S. Nu man viņi bija jāpamet un jādodas pie savējās grupas. Ar Alekseju un Svetlanu tālāk nirs Maikls. Nu, bet mani uz „Rosetta” jau gaidīja Aldis un Egils.

„Maximiliano”, „Sun Boat” un „Rosetta” – visi stāvēja blakām, rindiņā. Varēju jau es mierīgi pārkāpt no „Maksimiliano” uz „Sun Boat” un pēc tam uz „Rosetta”, bet tā kā todien „Sun Boat” bija arī zodiaks, tad kapteinis Ahmeds pasmējies paziņoja, ka mani uz „Rosettu” aizvizinās ar zodiaku :))) Tā nu atlika tikai ielekt laivā un apmetot vēl arī nelielu loku tiku pievesta pie „Rosettas”.

Brīfings puišiem un ģērbāmies, lai dotos nirt. Starp citu, šis man būs 500. daivs :)

Maršrutā Snake Garden – jāpārliecinās tak, vai Snake Garden ir savā vietā ;) Iepriekšējā reizē, kad tur niru, tur bija tukšums. Lena gan pēc tam teica, ka dažreiz pilnmēness laikā varot tā būt – ka Snake Garden vienkārši kaut kur pazūdot :D

Šoreiz viss bija ok – Snake Garden bija savā vietā :) Pavērojām kā čūskveidīgie izlīduši no smiltīm snaiksta galvas. Parādīju savējiem arī sarkano jūras zvaigzni, mazo, balto murēnu, krokodilzivis, arī pērļaino buti. Smuks daivs bija :)

Otrais daivs Aroug Talata. Riņķojām ap ergiem - divus plankumainos zušus redzējām, mazu violetīgu skorpēnu. Un vēl – redzējām ko tādu, ko es te vēl nebiju redzējusi, ko tādu – ko es vispār nirstot Sarkanajā jūrā vēl nebiju redzējusi, dzirdējusi gan biju. Pie viena no ergiem smiltīs guļam ieraudzījām milzīgu gruperu – reāli apmēram 1,5m garu. Mēs pat viņam piepeldējām pavisam tuvu klāt, pavērojām gruperu un viņš pavēroja mūs – pabolīja acis, bet prom nepeldēja. Mēs kādu brīdi viņu vienkārši vērojām, šķiet mans smaids bija līdz ausīm :D vienkārši, ko tādu es vēl nebiju redzējusi un tas, ko mēs redzējām, bija tiešām skaisti. Pavērojuši gruperu, pamāju viņam atvadu sveicienus un peldējām prom. Apmetām loku ap to ergu pie kura viņš smiltiņās gulēja, kad peldējām atpakaļ grupera tur vairs nebija. Laikam uzmācīgie skatītāji viņam bija apnikuši un viņš bija aizpeldējis prom. Tomēr, kā vēlāk izrādījās – puiši uz bota pastāstīja – grupers esot izpeldējis virs rifa, virs tā paša erga ap kuru mēs peldējām, un kādu brīdi dzīvojies pa 0,5-1m dziļumu. Tā ka viņu redzējuši ne tikai daiveri, bet arī snorkelētāji.

Tā kā arī mans 501.daivs bija superīgs :))))

29.oktobris, 2009.

Šodien man grupā izmaiņas – vāciešus nomainījuši francūži :D Renāte un Manfreds ir paņēmuši pāris dienas atpūtu. No „vecajiem” daiveriem palicis tikai Vladimirs. Grupa atkal neliela – 3 cilvēki. Un šodien mums cits bots – „Tarek”. Kāpēc? Nu „Sun Boat” joprojām ir zem lietuviešu karoga, bet „Rosetta” šodien ir pārbāzta ar ungāriem. Visi pārējie introdaiveri un manējā grupa tiek pārcelta uz noīrēto botu „Tarek”.

Nonākot uz ne sava daivcentra bota vienmēr pārsteidz dažu tik elementāru lietu trūkums, kā, piemēram, tualetes durvis pat īsti aizvērt nevar, kur nu vēl aizkrampēt, tējai krūzīšu vietā noliktas plastmasas glāzītes utt. Komanda arī šāda tāda, nu ne tā, kā pierasts.

Šodien uz bota nav Mari, tā ka man pašai kaut kā jātiek galā ar french people... Angliski viņi runā ļoti slikti... Bet vismaz visas daivinga zīmes saprot ļoti labi :) Nu, jā – brīfings kā ierasts 2 valodās – Vladimiram krieviski, francūžiem - angliski.

Pirmais daivs Abu Ramada S. Peldam Snake Garden virzienā.

Vispār daivs izvēršas „jautrs”. Francūži ir interesanti. Uz jautājumu – cik bāru? – viņi apskata manometru un parāda „Ok”. Man uz ko tādu – lielas acis, arī Vladimirs uz mani, redzot ko tādu, skatās ļoti izbrīnīti – ko viņi tur rāda??? Nekas cits jau man neatliek, kā peldēt klāt un skatīties ko rāda viņu manometri. Elpo viņi labi.

Tā kā daivs norit pēc Vadimira gaisa patēriņa, tad jau apmēram nojaušu, kad būs jāgriežas atpakaļ.

Nonākot Snake Garden vietā es reāli apstulbstu – tur ir tukšums... Nekā nav... Neviena smilšu zuša... Kā? Kāpēc? Kur viņi ir palikuši? Un nav tā – kad kāds pārpeld pār Snake Garden – tad parasti viņi gan ielien savās aliņās, bet vienmēr kāds paliek vai nu druksu vairāk ārā, vai kādā attālākā malā vispār nepazūd alā.. Nu bet šoreiz te ir tāds kā izmiris tuksnesis – tukšums, tikai caurumi smiltīs...

Pie Snake Garden es vienmēr grupai prasu cik gaisa palicis balonos. Vladimiram ir 100 bāri, tātad jāgriežas atpakaļ, bet tas ko parāda viens no francūžiem, mani nošokē... Viņš man rāda, ka balonā esot atlikuši 70bāri!!! Caur galvu jau izskrēja doma, ka būs viņš man uz oktopusa jāņem... Nu, bet kaut kā dikti nereāls tas viņa parādītais gaisa daudzums... Piepeldēju pārbaudīt – manometrs rādīja.... 120 bārus.... Normāli!!! Izrādās, tie 50 bāri, kas līdz tukšam balonam, laikam neskaitās! Nomierinājos. Un sev atzīmēju, ka uz bota de-brīfingā par manometra rādītājiem būs jāparunā vairāk.

Bet savādāk – ja ne francūžu dīvainā zemūdens zīmju izpratne un tuksnešainais Snake Garden, daivs bija labs – redzējām murēnas, lionfish, krokodīlzivis, pat sarkano zvaigzni ar zilajiem punktiņiem atradu. Vienīgi redzamība gan varēja būt labāka – nu, nav saulītes... Diena apmākusies, vot i zem ūdens arī patumši.

Otrais daivs Aroug Talata.

Appeldējām visus iespējamos koraļļus. Francūži pēc iepriekšējā daiva de-brīfinga nu gaisa atlikumu balonos rāda, tā kā mēs te esam pieraduši. Redzējām 2 plankumainie zušus, stingrejas, lionfish. Vairāk tāda būtiska – nekā. Toties snorkelētāju daudz. :D

Pēc daiva „Mr.Sam” satiku Lenu un viņas studentus. Vot i padalījos neizpratnē par francūžu zemūdens zīmju izpratni. Lena teica, ka viņiem tā esot pierast, viņai ar tā esot bijis. Nu, bet kā, tu, vienkāršs daivgids, kas pirmo reizi strādā ar francūžiem, vari zināt ko tādu? Īsumā – tā nu tā pieredze rodas. Nu zināšu, ka turpmāk francūžiem rūpīgi jāskaidro, ka mums te pieņemts rādīt visu gaisa daudzumu balonos, nevis tikai to, kas ir līdz „neaizskaramajām rezervēm” – 50 bāriem. Vakarā Līga skype arī teica, ka Šarmā daudzi tā atlikušo gaisa daudzumu rādot... Hmmm....

Atbraucu mājās, a tur atkal kāpnēs mazais, melnais kaķis... Jau kuro dienu tusē pa mūsu kāpņu telpu. Šodien atkal sagaidīja mani lejā pie ieejas kāpnēs un ņaudēdams skrēja līdzi... Izskatās, ka viņš ir no 2.stāva, jo visu laiku nonākot 2.stāvā skrien uz kādu no turienes dzīvokļiem. Bet tā kā es neeju viņam tur līdzi, tad nesas pakaļ uz manu 5.stāvu... un ļoti grib tikt dzīvoklī. Vot nākas visādi lavierēt, lai tik viņš neiespruktu iekšā. A viņš vēl pēc tam kādu laiku sēž aiz durvīm un ņaud...

Nu bet kaķis smuks – melns ar dzeltenām acīm. Ņemt pie sevis tak nevaru, pēc pāris mēnešiem braukšu prom, a kur kaķi likt? Un izskatās, ka viņš kādam tā kā pieder, ļoti iespējams saimnieks kaut kur aizbraucis... Tikai kaķis tagad neēdis... Vispār izdomāju stratēģiju – kaķis ir jāpabaro, bet tā, lai Ahmeds nenojauš, ka es kaķus te baroju, a to vēl varbūt sāks iebilst. Tātad stratēģija ;) – ielēju pienu nelielā trauciņā un nonesu stāvu zemāk – nu, lai Ahmeds domā, ka kāds no tā stāva kaķi baro :D Kaķis palika 4.stāvā pie piena trauciņa... :)

28.oktobris, 2009.

Gulēju slikti, vakardiena sapņos rādījās... nu ne sapņos, bet murgos. Pamodos ne šāda ne tāda. No mājām ar izgāju drusku vēlāk nekā parasti. Lai gan daivcentrā neko jau nekavēju. Ierados kādos 8:50. Boti arī tagad, kamēr sagaida atļaujas, ātrāk kā kādos 9:15-9:30 jūrā neiziet. Pat Arunas izskatās pie tā jau ir pieradis. Biju domājusi, ka šodien niršu tikai ar vāciešiem – Renāti un Manfredu, bet mūsu grupiņai atkal ir pievienots viens krievs. Atkal būs dubultais brīfings – viens angliski, viens krieviski. Vācieši jau drusku nosmīkņā – kāds tas krievs šoreiz būs... Tipa paveiksies, jeb būs kas līdzīgs kā aizvakar. Tātad mūsu grupā jaunpienācējs ir Sergejs – CMAS *. Ar ekipējuma salikšanu viņam ir drusku problēmas – BCD gribas likt otrādi pie balona, un regulatoru pieskrūvēt ar inflatoru labajā pusē... Tā ka – rūpīga kontrole. Vācieši jau savu ekipējumu ir salikuši un devušies sauļoties, Sergejs arī beigu beigās ticis ar visu veiksmīgi galā, dodas ieņemt kādu brīvo vietu uz augšējā klāja.

Kamēr gaidām, kamēr puiši sakrāmē introdaiveriem paredzētā ekipējuma kastes uz bota, kamēr ierodas pats boss, var pavērot kas norisinās uz otrā bota, kā tur lietuviešiem. Viņiem uz bota šodien ierodas interesants tipiņš, no viņu kompānijas, protams, bet jau nesot pa piestātni savu ekipējuma kasti viņš izskatās diezgan sabijies, pa laipiņu, kas jāpāriet, lai nonāktu uz bota iet tik bailīgi – nu tiešām tūlīt vēl ar visu kasti iekritīs ūdenī... Toties beibe, kas viņam seko, ļoti svinīgi nesot rokā viņa zemūdens kompjūteru, izskatās ļoti svarīga. Veiksmīgi nonācis uz bota vīriņš samulst – kur tālāk ar to kasti doties? Arī pārējie lietuvieši, kas jau liek ekipējumu, viņam nepievērš uzmanību. Un tad, vīriņam par laimi ierodas Arunas un nokomandē parādi – vīriņam tiek norādīts kur nolikt kasti un pateikts, lai tik ņem balonu un saliek ekipējumu. Un tad jau „Sun Boat” dodas jūrā – viņi kaut kur uz ziemeļiem. Mēs vēl drusku pagaidām un tad arī mūsu bota dzinēji tiek iedarbināti. Brauksim šodien uz Gota Abu Ramada un Aroug Talata. Nu, labi, vācieši vēl šajā reizē uz Haizivi nav niruši un boss piekrīt, ka šodien švartosimies Haizivs galā.

Brīfings vāciešiem – angliski, Sergejam – krieviski. Izstāstīts kā peldēsim – vispirms apskatīsim Haizivi, tad abus lielos ergus un pēc tam pēc apstākļiem – ja būs straume, tas peldēsim gar rifu, ja straumes nebūs – tad pa turpat esošo koraļļu dārzu. Atpakaļ – jebkurā gadījumā gar rifu. Tā kā vācieši fotografē, tad daivs būs ļoti lēns – viss tiks pakārtots viņiem, bet Sergeju es pavērošu kā viņš peld.

Gota Abu Ramada. Kapteinis piešvartojas pirmajā rindā – taisni blakus Haizivij. Tas priecē. Salecam ūdenī, Sergejs gan drusku pakavējas un ūdenī ielec dikti dīvaini – ja nebūtu viņam pirms lēciena vēl uzsaukusi, ka regulators tā kā jāieliek mutē un masku arī ar roku vajadzētu pieturēt, tad vēl nezi kā viņš būtu ielecis... Lai gan – šā kā tā lēciens ir drusku dīvains – nu nav tas liels solis ūdenī, bet kaut kas starp palēcienu uz augšu un roku un kāju noplivināšanu. Tomēr ūdenī Sergejs nonāk veiksmīgi – maska nav nolidojusi un ūdeni viņš nav sarijies. Piepalīdzu sakārtot masku – lai tā tomēr nenokristu no galvas – siksniņa izskatās ir tuvu tam, ka varētu noslīdēt... Ok – ok. Ejam lejā. Redzamība zem botiem nav pati labākā, bet Haizivi jau var caur dūmaku redzēt. Apskatam Haizivi, Sergejs gan vairāk peld pozīcijā stāvus un uz aizrādījumu, ka vajadzētu tomēr pieņemt horizontālu pozīciju, nu diez ko nenoreaģē – šā kā tā paliek tādā jūrās zirdziņa pozā. Straume ir niecīga, lēnām appeldam ergus – Manfreds un Renāte fotografē visu, brīžiem pat nav īsti skaidrs – ko ;) Pie ergiem ir daudz lionfish, atrodam arī akmens zivi. Kad ergi ir apskatīti un gaiss visiem vēl pietiekoši – peldam tālāk. Nelielie koraļļi ir smuki un fotografēt tur ir ko. Sergejam gan drīz ir 100 bāri, tā ka apmetuši loku griežamies apkārt un gar rifa sienu dodamies botu virzienā. Brīžiem gan Sergejs pārsteidz – ieraudzījis kādu interesantu zivi vai koralli viņš var nostāties vai vienkārši nosēsties uz balona un to visu vērot. Tas jau nebūtu nekas, ja vien viņš paskatītos, kas viņam ir apakšā – brīžiem sanāk, ka tā viņš apsēžas vai nostājas uz kāda cita koraļļa. Tā ka atliek tikai laiku pa laikam grabināt šeikeri un atgādināt, ka uz koraļļiem kāpt nedrīkst...

Pie botiem vēl pavērojam dzelteno zivju baru un turpat zem kāda koraļļa atrodu arī akmens zivi – Sergejs to apskatījis aizpeld malā, bet Manfreds tur aizķeras uz labu brīdi mēģinot dabūt labāko kadru. Nu un tad jau safety stop un esam augšā.

Atpūta, pusdienas, vēl drusku atpūta un bots dodas uz nākamo niršanas vietu – Aroug Talata. Manā karšu blokā Aroug Talata kartes nav, tā ka nākas vien zīmēt pašai. Piešvartojamies. Brīfingu novadu rādot gan kartē kā peldēsim, gan rādot uz pašu rifu – no bota zem ūdens esošie ergi ir labi redzami, tā ka tas ir arī kā tāds papildus uzskates materiāls ;)

Salecam ūdenī. Sāksim maršrutu ar Barakudas māju – varbūt izdosies arī pašu lielo barakudu ieraudzīt. Diemžēl šoreiz nebija tā laime. Vācieši fotografē, tā ka mēs peldam ļoti, ļoti lēnām. Pāris akmens zivis, parādu viņiem jūras adatas, kuru te ir ļoti daudz. Aliņā ieraugu raibo zuti, bet tas ļoti fiski ielien dziļāk korallī, par mēģinājums pabakstīt viņu aiz astes izrādās neveiksmīgs, laukā nelien, bet pazūd tik dziļāk korallī. Manfredam gan izdodas to vēlreiz ieraudzīt, kad plankumainā lenta parādās pavisam citā vietā – drusku tālāk no vietas, kur es to ieraudzīju. Bilde, gan noteikti sanāk nekāda – jo redzams tikai zuša vidus – ne galva vai aste. Divus no trim lielajiem ergiem esam appeldējuši, Sergejam jau manometra rādītāji tuvojas 50 bāru atzīmei – tā ka peldam uz botu. Vāciešiem parādu, lai gaida lejā un kopā ar Sergeju nostāvam safety stop – viņam it kā ir kompjūters, bet izskatās, ka tas neko nerāda, jo safety stop viņš skatās pēc manis, savā kompī nemaz neieskatoties... Viņam dive time ir apmēram 47 minūtes. Kad Sergejs ir izniris, pievienojos vāciešiem, viņiem balonos vēl ap 110 bāriem. Peldēsim apkārt trešajam un lielākajam ergam. Izdodas ieraudzīt tiešām ļoti mazu akmens zivi – mazāku pat par plaukstu. Pēc tam ieraugam arī lielu murēnu. Man tas ir pārsteigums, jo šeit nekad murēnas es neesmu redzējusi. Jau peldot botu virzienā parādu vāciešiem arī smalko jūras zvaigzni – tādu kas vairāk atgādina nedaudz spalvainus diedziņus, nevis klasisko zvaigzni. Esam zem ūdens jau 70 minūtes un man, kaut arī ūdens temperatūra ir +28C sāk palikt drusku vēsi. Tā kā esam labu laiku peldējuši 5m dziļumā safety stop zem bota netaisām, bet iznirstam. Izrādās, „Rosettai” blakus tikko kā ir piešvartojies „Sun Boat” – arī lietuvieši ir tepat. Viņi gan vēl tikai gatavojas daivam. Serjožka pamāj ar roku, es pajautāju vai viņi tik tagad te nirs – jā tikko esot atbraukuši. Laikam lietuvieši atkal taisījuši lielo pārtraukumu ar pagulēšanu starp daiviem un pēc pusdienām ;)

Serjožkas grupa pirmā dodas ūdenī, bet Arunas ar savējiem vēlāk. Mēs jau esam paguvuši ekipējumu kastēs salikt un varu pavērot kā no rīta ievērotais vīriņš dodas nirt. Ielec viņš ūdenī noplivinot rokas. Labi, ka Arunas ir turpat blakus ūdenī un viņu uzķer. Zem ūdens arī viņš tiek ar Arunas palīdzību, kurš izlaiž gaisu no viņa BCD. Drusku jau smieklīgi tas izskatās...

Un tad jau mēs braucam prom – uz daivcentru. Vācieši rīt nenirs, un ja no rīta neparādīsies kāds sertificētais daivers – man būs brīvdiena :)

Pēc daiva pasēžam „Mr.Sam” – tur ir Lena ar mazo Evu Mariju un savu nitrox studentu. Viņi šodien niruši Fanous un vienu daivu peldējuši ar trīs delfīniem. Skatāmies bildes – nu dikti superīgi tie delfīni, tā iepozējuši :) Atkal mani pārņem nostalģija par fotoaparāta trūkumu zem ūdens...

20.augusts, 2009.

No rīta brauciens uz daivcentru. Skats, kurš paveras uz jūru, braucot lejā no kalna gar „El Tabia” hotel, man jau kļuvis dikti mīļš.

Ienākot daivcentrā – pārsteigums – Ļuba ir atgriezusies. Vairāk kā pusgadu bija prom – dzimtenē Ukrainā. Mazais Karīms gan vēl palicis Ukrainā pie vecmāmiņas. Pati Ļuba arī pagaidām plāno te palikt tikai kādus 2 mēnešus.

Šodien nirstu ar Žeņu. Lai gan uz pirmo daivu, kas ir drifts Small Giftun, man tiek iedoti arī Katja ar Vovu... Hmmm... Paši tak varētu nirt...

Brīfings kā jau brīfings – kā peldēsim, ko redzēsim utt. Maksimālais dziļums – 25m. Salecām ūdenī un laižamies lejā. Katjai ar brāli laikam dziļuma mērītājs rāda savādāk kā citiem, viņiem laikam, vienmēr visam jābeidzas ar nulli... nu – kad mēs ar Žeņu bijām 23m, tad Katja ar Vovu toč jau bija nokrituši līdz 30m, pārāk zemu zem mums viņi peldēja (nu un pēc daiva Katjas dziļuma mērītāja bultiņa bija palikusi pie 30m atzīmes). Tā ka tā...

Bet daivs bija pa smuko – apmēram pusceļā uz botu, ieraudzījām bruņurupuci – viņš mierīgi sēdēja smiltīs pie neliela koraļļa, kas apaudzis ar dzeltenīgi zaļajiem mīkstajiem koraļļiem, un tos mīkstos koraļļus ēda, laiku pa laikam pieturot ar ķepiņu, lai vieglāk nokost. To, ka ap viņu jau tusēja neliels daiveru bariņš ar fotoaparātiem, kā arī piepeldējām vēl mēs četri – tas viss viņam bija vienaldzīgs. Bruņurupucis mierīgi turpināja ieturēt maltīti. Cik žēl, ka man nebija fotoaparāta... Ehhhh..... Kādas bildes būtu sanākušas, vai arī video....

Katja pajautā – vai viņa ar Vovu var palikt pie bruņurupuča ilgāk – pafotografēt. Parādu zīmi – ok. Mēs ar Žeņu peldam tālāk. Garām mums aizpeldēja maza napoleonzivs, redzējām arī pāris akmens zivis, murēnas. Tad no dziļuma rifa virzienā peldam ieraudzīju 3 lielas zivis – no mums viņas bija diezgan patālu, bet pa gabalu izskatījās pēc napoleonzivīm – arī ar tādu izcēlumu uz pieres. Līdzīgas bija, bet tās nebija nepoleonzivis. Mājās būs zivju grāmatā jāsameklē.

Zem ūdens mēs bijām stundu un es pat ar 70 bāriem balonā atgriezos, izkāpām uz bota, ekipējumu paguvām nomainīt, bet Katjas un Vovas vēl nav... Vispār reāli es pat drusku uztraukties sāku – ko var zināt, kur viņi aizķērušies... Nu bet tad drīz arī viņi parādījās, ar 20-30 bāriem balonos.... Nenopietni...

Otrais daivs – Aroug Talata. Mjaaaaa..... Atkal.... Šo daivu es niršu tikai ar Žeņu. Sarunājām mēģināt atrast lielo barakudu un mikroskopiskās garneles. Nebija ne viena, ne otra. Bet toties zem bota, uzreiz kā ielecām, varējām pavērot strīpaino zuti, kuru visi tūristi uzskata par čūsku. Divas reizes appeldējām ap daivsaitu. Akmens zivi atradām, arī 2 oranži zili balti strīpainos gliemjus, bija arī mazā, baltā murēna. Tā ka nebija tā, ka vispār neko neredzētu. Bet savādāk – nepilnu stundu peldējām 8-9m, bet gaisa patēriņš man tikai 80 bāri... Bez maz vai vēl otru stundu peldi... ;)

Pēc daiva „Mr.Sam” diezgan ilgi nopļāpājām ar Mišu – par daivingu Marsa Alam, kur viņš laiku pa laikam aizbrauc, ja daivcentram uzradušies kādi studenti vai jālabo ekipējums, par plāniem daily dive uz „Salem Express” utt. Nu un drusku pārrunājām arī situāciju ar Brothers pazudušajiem 4 daiveriem. Tagad te daiveru aprindās jauna atsveicināšanās frāze – „Bez bojas uz Brothers nebraucam!”

Kamēr sēdējām, zvana Sada – mums ar viņu bija sarunāts vakarā braukt pogujatj pa Sherry. Izrādās, viņa jau kopš paša rīta pa turieni – kaut kāda tur paziņa piezvanījusi, kurai ģimenes problēmas, cerot, kad atbrauks Sada un palīdzēs visu atrisināt. Tā nu Sadai nācies no rīta līdz pat vēlai pēcpusdienai tur pavadīt. Nu un tagad viņa man zvana – tipa, vai varam jau tagad uz Sherry satikties, lai nav pa divi lāgi jābrauc uz Khauser. Ok, kas ta man. Galu galā tepat vien netālu esmu :) Tā nu arī kopā ar Mišu, Taņu un Dimu devāmies Sherry virzienā. Dima gan pusceļā mūs pameta un aizgāja uz „Bombay” pasēdēt internetā.

Satikāmies ar Sadu turpat uz pagrieziena Sherry. Es vēl tabakas veikaliņā paguvu ieiet un priekš BH2 tabaku nopirkt. Sadai vajadzēja kaut kādus vadus nopirkt, ar ko datoru ar cieto disku savienot, jo tie, kas bija, pateicoties Ēģiptes elektrībai, nu vairs nav lietojami... Tā ka apstaigājām vairākus datorveikalus.

Tālāk sulu bodītē, kas līdzās zoo veikalam, padzērām apelsīnu sulu. Skats bija diezgan drausmīgs – nu, uz zoo veikalu. Dzīvnieku aizsargi noteikti sarīkotu kādus protestus... Dažāda lieluma kaķi sēdēja nelielos krātiņos, mazi, plušķaini sunīši arī, vienīgi papagailīšiem bija pietiekami liels būrītis... Nu, tas viss kopumā izskatījās tā, ka jāpērk visi, lai tikai dabūtu viņus laukā no tiem mikroskopiskajiem un ne pārāk tīrajiem krātiņiem...

Nu bet pēc tam mēs diezgan ilgi sēdējām „Gad Allah” coffee shop, kas atrodas tieši pa vidu Sherry – mašīnas brauc no abām pusēm. Pļāpājām. Par visu ko. Izrādās, tā paziņa, kuras ģimenes dzīvi Sada šodien bija izsaukta glābt, viņai uzdāvinājusi baltu tamborētu somiņu, a Sadai tā somiņa nepatīk, bet atteikt bijis, var teikt, neiespējami... Pasmējāmies par to, ka somiņa no depresīvas vides noteikti ir ar negatīvu enerģiju. Un tad sākās jautrība ap somiņu – Sadai viņu reāli nevajag, značit, kaut kā no tās jātiek vaļā... Finālā, ejot prom no coffee shop, mēs to somiņu atstājām (tipa – aizmirsām) uz krēsla. Piedevām, ielikām vēl baltā iepirkumu maisiņā, lai uz baltajiem plastmasas krēsliem nav tik pamanāma, bet krēslu zem galda vēl pabīdījām... Un tad burtiski laidāmies prom, tā pa fikso, cerot, ka neviens no oficiantiem neskries pakaļ saucot: „Madam, your bag!!!”. Paveicās! Tikām prom, neviens nepamanīja mūsu „aizmirsto” somiņu. Kā Sada teica – pēc tās somiņas atstāšanas pat tā kā vieglāk palika :)

Sēdot coffee shop spriedām – Sadai bija info, ka šonakt pārgriež pulksteņus stundu atpakaļ, bet informācija bija tāda, nu ne pilnībā apstiprināta. Tipa no sērijas „viena tante teica”. Sada sūtīja sms savām paziņām, es aizsūtīju Ļerai, galu galā – viņai vīrs musulmanis, viņam būtu jāzin kas un kā ar tiem pulksteņiem. Ļera atsūtīja atbildi, ka uzjautās vīra vecākiem un kad būs atbilde – atsūtīs ziņu.

Vēl mēs iegājām piena bodītē – te krievu rezidentu vidū ir jauna mode – audzēt kefīra sēnītes, nu mājās no piena taisīt kefīru. Vot i Sada no Allas (tās, kurai pieder sporta studija, kurā Sada vada Taebo, un kura ir arī GUE Hasana sieva) dabūjusi tās kefīra sēnītes, nu i tagad mājās taisa kefīru – jāteic, ka kefīrs pat garšīgs sanāk. Piena bodīte bija very funny – pienu no milzīgas cisternas pārdevējs ielēja plastmasas maisiņā – tipa nosvēra – ja litru, tad 2 kausiņi, pēc tam maisiņu aizsēja. Nekādas pudeles vai pakas. Vēl piena bodītē var nopirkt dažādus desertus – piemēram, rīsu piena pudiņu, kuru pārkaisa ar žāvētiem augļiem un drupinātiem riekstiem, ir arī citi piena pudiņi – pilns ledusskapis puisim :) Atliek tik izvēlēties. Jāteic, ka tas rīsu piena pudiņš ir tiešām garšīgs... :)

Kad jau bijām izgājušas no Sherry uz Sheraton Road un apskatījušas kādas Sale cenas „Adidas” veikalā, sapratām, ka vispār tā kā ēst sāk gribēties... Nu ko, iesim uz „Star Fish”... zivju zupu toč varētu... :) Plānus iet ar kājām izmainīja taxi vadītājs – onkulītis, kurš sen sen atpakaļ pa Hurgadu braukāja ar zaļganu pikapu, nu kā taxi, un parasti stāvēja netālu no „McDonald” uz Sheraton Road. Toreiz mēs īrējām aiz „McDonald” dzīvokli un no rītiem ejot uz daivcentru un pēcpusdienās nākot atpakaļ, ja viņš kaut kur nebija aizbraucis, vienmēr sveicinājāmies un vienkārši novēlējām viens otram jauku dienu. Nu un pēc tam, ja kādreiz ieraudzīja mani kaut kur ejam, vienmēr piestāja, apsveicinājās un piedāvāja aizvest – tāpat, bez maksas. „For friends without money”. Nu i tagad viņš nobremzēja mums līdzās – hello, hello! Kā iet? Vai nevajag kur aizvest? Mēs ejot viņa braukšanas virzienā. Vot i mūs viņš aizvizināja līdz „Star Fish”.

Šoreiz nevis kāpām augšā uz restorāna otro stāvu, bet palikām lejā – aiz baseina. Galu galā te tautas mazāk, mierīgāks un patīkami vēsi :)

Vakarā, kad jau taisījos gulēt atnāca sms no Ļeras – pulksteņus it kā pārgriež rīt. Nu, pārmainīju atpakaļ laiku modinātājā... Bet nakts vidū atkal pamodos – ar domu, ka labāk piecelties agrāk, bet tad atkal kādu stundu pagulējusi pārmainīju laiku vēlreiz... Redzēs kā būs īsti ar to laiku no rīta – cik īsti būs pulkstenis :)