19.marts, 2010.

Kaut kāda melnā strīpa manā dzīvē... Izskatās, ka pateicoties vējam esmu pamanījusies kaut kā arī apaukstēties... Pamodos var teikt, ka nekāda :( Degums tek, vienu ausi vispār nevar izpūst, kakls ar drusku sāp... Bez maz vai jāraud ;( Termojadjernās ;) antibiotikas arī mājās nav – bija man tāds pagājušajā rudenī, kad arī pamanījos apaukstēties. Aptiekā iedeva 2 veidu medikamentus – „Power Caps” un „Zisrocin”. Tās pirmās 3 reizes dienā pa 1 vai 2 kapsulām, a otrās – tur vispār iepakojumā tikai 3 tabletes – tā teikt 3 dienas pēc kārtas pa tabletei. Nu kaut kāda tipa milzonīga antibiotiku deva... Gribēju nopirkt no rīta aptiekā, kas pretim daivcentram – kaut arī izkārtne vēstīja „Open” – aptieka bija ciet. Tā ka nācās vien doties uz daivcentru īsti nezinot kā būs ar niršanu. Bija jau tāda klusā cerība, ka varbūt neviens tūrists ar daivera sertifikātu nebūs ieradies... Tad tā kā varētu braukt mājās – sadzerties zāles un izgulēties... Bet nekā! Veseli divi sertificētie daiveri. Un kā par nelaimi nevar arī puišiem viņus nodot – šodien ap 30 intro, pat viens freelance daivmāsters paņemts palīgos. Tā ka jānirst vien būs. Jāteic, ka gribās jau arī ienirt, a to veselu nedēļu esmu dzīvojusies pa krastu...

Sēdēju daivcentrā un vēroju kā tūristi aizpilda anketas. Un domāju, ko darīt, lai varētu normāli ienirt... Kā par nelaimi arī deguna pilieni nebija paņēmušies no mājām... Un tad atcerējos, ka rudenī Zaķis iedeva kaut kādas igauņu tabletes – tipa palīdzot. Un tas man toč somā bija. Šķiet, ka toreiz viņš arī minēja cik un kā tās jālieto, bet... nu neatceros es :( Nācās sūtīt sms ar jautājumu – kā tās tabletes lietojamas. Atbildi gan nācās gaidīt apmēram pusotru stundu – nu ko var gribēt tādus jautājumus tādā agrumā uzdodot... ;) Finālā atbildi saņēmu tad, kad mēs jau tuvojāmies Abu Ramada S. 2 tabletes stundu pirms daiva. A mēs jau tūlīt švartosimies pie daivsaita... Tātad jāiztiek kaut kā pirmajā daivā būs bez medikamentu palīdzības...

Par niršanu runājot – to, ka vējš sācis drusku pierimt ļoti labi varēja redzēt šodien jūrā – boti strīpām vien devās dienvidu daivsaitu virzienā – tipa Abu Ramada, Small Giftun – tie šodien visticamāk bija populārākie daivsaiti. Un tas nekas, ka šodien, kaut arī aizliegums doties jūrā bija noņemts, tomēr bija palikusi rekomendācija – neiet jūrā. Un tas nozīmē, ja daivbots dodas jūrā, tad tas ir uz viņu pašu atbildību – tipa laika apstākļi vēl nav ideāli un ja kaut kas notiek, tad visa atbildība uz daivcentru. Šodien šos papīrus par atbildības uzņemšanos bija parakstījuši gandrīz visi. Nevar tak bizness tik ilgi stāvēt bezdarbībā, nauda kaut kā jāpelna.

Jāteic gan ka visi pārsvarā, kā izrādās, devās uz Small Giftun, šķiet, ka tur brīvu vietu kur piestāt nebija, bet otrs populārākais daivsaits izrādījās Gota Abu Ramada – daudzi tur taisīja abus daivus.

Nu bet mēs, kā jau teicu, braucām uz Abu Ramada S. Kad piebraucām, mēs tur bijām ceturtais bots, a parasti tur nekad nav mazāk par desmit botiem...

Brīfings, saģērbāmies un aiziet, ūdenī. Man šodien grupā Kostja un Maksims. Maksims visu ceļu lasīja grāmatu, bet Kostja ar mani par Latviju, Krieviju un ko tik ne vēl pļāpāja. Ielecot un pārbaidot svaru daudzumu, abiem vajadzēja paņemt no bota vēl pa papildus 2kg. Tad „ok” un „dodamies lejā”.

Jāteic, ka nebija tā, ka ienirt nevarētu – kaut arī kreiso ausi es īsti nevarēju izpūst, tā tomēr nesāpēja. Vienīgi visu daivu man bija svjaz s kosmosom :D Nu tā čerkstēja ausī, tipa tā kā, kad radio nevar dabūt uz pareizā viļņa. Dēļ savas auss es arī daivu dziļāku par 13m netaisīju. Ir jau, protams, tur arī ap 17m smuki ergi, bet – ne šoreiz. Vēl kas – visgrūtāk īstenībā bija pašā daiva sākumā, bija pat moments, kad pagriežoties pret grupu drusku tā kā sareiba galva, bet varbūt es vienkārši pārāk strauji pagriezos... Kaut kur daiva vidū uznāca drusku bailes, a ko – ja gadījumā atgriezeniskais bloks aiziet – tipa auss sāk sāpēt pie pacelšanās, augstāk netieku, nākas palikt kaut kādā dziļumā... Bet tās bija tikai bailes. Par laimi. Secināju arī, ka dziļāk par 10m labāk nepeldēt – bijām tos pēc kompja 12.7m sasnieguši – pietiek, bet tālāk – pārsvarā peldējām ap 10m dziļumā. Vienkārši, es dziļāk īsti nevarēju – sāka auss drusku sāpēt.

Par pašu daivu – kā ienirām, tā zem bota ieraudzījām napoleonzivi – viņa tā arī gandrīz visu laiku kaut kur mums tuvumā peldēja. Maksimam bija ko fotografēt. Bija arī stingrejas, murēna, uz rifa stūra puišiem parādīju jūras adatas, bet alā, kas pie rifa stūra apmēram 5-6m bija pāris lionfish. Var teikt, ka īpaši tālāk par rifa stūri arī neaizpeldējām. Puiši, īpaši Kostja, elpoja tā, ka 20 min. balonā bija palikuši 100 bāri, tā ka jāgriežas atpakaļ :)

Safety stopu taisījām virs tā saucamā vraka, tur trīs krokodilzivis atradām. Viena gulēja starp vraka dzelžiem, bet divas – viena liela, viena maziņa – tradicionālajā vietā – zem nedaudz nost no vraka esošajām metāla trepītēm. Vot, tas bija labs kadrs... Būtu vien fotoaparāts... Ehhh...

Jau pie pašiem botiem, īsi pirms uzsākām izniršanu, ieraudzīju vēl arī nelielu tumši violeto skorpēnu. Tā ka, var teikt, biju parādījusi gandrīz visu, ko brīfingā biju solījusi. Vienīgi nācās iztikt bez jūraszvaigznes. Uz attālāko smuko ergu, kas ir ap 16m neaizpeldējām.

Vēl kas – ūdenī silti. +24C. Ja pirms nedēļas tie +24C šķita pavēsi, tad šodien tiešām zem ūdens nebija vēsi. Vienīgi redzamība gan bija ne pārāk.

Uzreiz pēc daiva iedzēru tās igauņu tabletes. Kamēr pusdienas un pēcdaiva atpūtā, tikmēr tā stunda arī paies. Jāteic, ka tabletes tiešām super. Pēc kādām 40 minūtēm jau sāku just iedarbību, deguns vairs nebija ciet, ar ausīm arī labāk, vispār vieglāk palika.

Otrais daivs mums Gota Abu Ramada. Kapteinis piešvartojās pie Coral Garden stūra. Mēs devāmies ūdenī pirmie, lai nebūtu jātraucē introdaiva konveijeram ;)

Ienirām – zem mums atkal peldēja napoleonzivs. Cita. Šitā bija mazāka, nekā Abu Ramada S redzētā. Bet bez napoleonzivs lejā bija arī straume. Un nelaime tāda, ka nācās peldēt Coral Garden virzienā pa straumi. Bija jau patīkami, bet ja padomā, kā būs atpakaļ peldot...

Pie dzelteno zivju bara apstāties bija pagrūti, reāli nesa garām :D Bija arī diezgan liels mazu barakudu bars, kuras saules staros vizuļoja kā sudraba lietus. Apskatījām abus blakus esošos ergus, tad vēl drusku virs brain corals papeldējām, pavērojām bariņu lielu tunču un tad jau bija jāgriežas atpakaļ. Atpakaļ peldējām starp koraļļiem apmēram 6-7m. Nu, bija drusku aizsegs no straumes ;) Bet ne pārāk liels. To nelielo gabaliņu, kuru bija jānopeld pēc tam gar rifa sienu līdz botam, nu tur gan bija pamatīgi pleznas jākustina... Apskatīt lejā guļošo krokodilzivi vai uz koraļļa sēdošo murēnu bija kā bija – piestāt nekādi, nes uzreiz atpakaļ, tā ka cik nu cīnoties ar straumi sanāca apskatīt, tik sanāca ;)

Kā man bija daivā? Salīdzinot ar pirmo daivu – šis bija burvīgs. Vismaz „kosmosa trokšņi” ausī netraucēja niršanu. Tikai pašā daiva sākumā ar tādu kā trrrrr skaņu auss izpūtās un bija tā kā ok. Protams, ne ideāli, ne tā, kā tad, kad esi vesela... Bet nirt tiešām varēja normāli. Reāli labas tās tabletes... :))) Piedevām arī pēc daiva vēl pāris stundas bija labi, nekādu deguna vai ausu problēmu :)

Atpakaļ braucot sēdēju aiz kapteiņa krēsla – tā bija vienīgā daudz maz sausā vieta uz augšējā klāja, kur laiku pa laikam neuzšļācās kāds vilnis. Piesēdās blakus man tas freelancers – Našids viņu saucot. Papļāpājām par šo un to, vairāk jau par daivingu. Viņš vairāk uz safari strādājot, arī ar organizāciju nodarbojoties. Tad uzradās Maikls, ar kuru vajadzēja apspriest :D tēmu „Kad mēs iesim uzspēlēt boulingu”. Un tad jau bijām pie daivcentra.

Dodoties prom Kostja paziņoja, ka rīt arī niršot. Tā ka rīt būs atkal darbiņš. :)

Pēc daivcentra mēs ar Leru iegājām pretim esošajā aptiekā. Man tās „termojadjernās” antibiotikas tak bija jānopērk. Izrādījās viņiem „Zisrocin” nebija, bija tādas pašas zāles, tikai citas firmas un ar citu nosaukumu – „Xithrone”. Arī 3 tabletes. 18 paundi. Bija arī vēl tieši tādas pašas antibiotikas, tikai ne vietējā ražojuma, bet importa – daudz dārgākas. Bet tā kā Ēģiptē medikamenti ir ļoti labi, tad kāda jēga pirkt importa, ja arī vietējās ir labas :)

Tālāk es devos „Abu Ashara” virzienā – ķert taxi vai busu uz mājām. Līdz veikalam netiku, pārķēra mani tas mūsu freelancers Našids – piedāvāja aizvest. Ja jau viņam pa ceļam, tad no problem. Braucot līdz Kauseram vēl parunājām par safari, par maršrutiem, botiem. Nu tā – parastas sarunas. Piebraucot pie manas mājas, Našids uzprasīja manu telefonu – ja nu kāds labs safari piedāvājums parādās. Un es (dura tāda!!!) iedevu!!! A parasti es te savu vietējo mobilo vispār nevienam svešam nedodu – zina to tikai draugi LV, Hurgadas družkas, daži krievu daiveri un daivcentrā. Laikam es Našidu biju pieskaitījusi pie daivcentra... Bet laikam nevajadzēja... Jo nākamais jautājums pēc telefona numura saņemšanas bija – kad mēs varētu satikties? Bāc!!! Es ar vietējiem uz randiņiem neeju!!!! Uz piedāvājumu kaut kur aiziet šovakar, pateicu, ka eju kaut kur vakarā ar draugiem (tas nekas, ka nekādu plānu nebija :D). Bet jautājumā par rītdienu paziņoju, ka neko nezinu, redzēs cikos no daiva atgriezīsimies. Pateicu paldies, ka atvedis, un devos prom. Pa ceļam sparīgi domājot – kā varētu viņa numuru nobloķēt, lai mani nevar sazvanīt...

Kad biju tikusi līdz savam 5.stāvam (Ahmeds, malacis, bija trepes no smiltīm izslaucījis – viss tīrs :) ) un iegājusi dzīvoklī – zvana telefons. Pat satrūkos – dikti ātri gan tas Našids zvana! Par laimi tā bija Sada, kura teica, ka esot netālu no mana darba – ejot uz „Kodak” fotografēties pasei... Vot, kur viņa bija kādas 10-15 minūtes ātrāk!!! Būtu izpalikusi man vizināšanās ar vietējiem :D Sadai bija ideja, ka varētu aiziet uz Shery paēst kebabus... Hmmm... Ideja nebija slikta, tā kā gaļu es te gandrīz vai neēdu, bet šodien vot tieši ko tādu bija sagribējies, tad kāpēc gan ne. Sarunājām pēc kādām 15minūtēm satikties pie „Abu Ashara”, kas uz Sheraton Road, nu centrā.

Izrādās, ap pieciem pēcpusdienā pie manas mājas noķert taxi vai busu ir diezgan problemātiski. Nācās aizstaigāt gandrīz līdz „Sindbad” līdz kāds busiņš parādījās.

Ejot uz Shery pusi, secinājām, ka pretim „Sea Gull” beidzot ir atvēries jaunais „Metro” veikals. Būs kaut kad jāieiet. Samājāmies ar mūsu daivcentra Mustafa, kurš sēdēja „4YOU” coffee shopā. Un tad jau mēs bijām uz Shery. Labākie kababi un koftas te ir „Shef Ramadan” restorānā. Un cenas ar normālas. Tā arī mēs tur diezgan ilgi nosēdējām. Beigās vēl aizstaigājām uz Shery viņu galu – pasēdējām kaut kādā coffee shop. Pasūtījām ūdenspīpes un piparmētru tēju. Ar tēju bija vesela jautrība – pasūtīta tika shai kosheri bin nana – nu, melnā tēja, ne paciņu, bet izberamā, ar svaigām piparmētrām. Mums tika atnestas glāzes ar shai kosheri un uz tasītes tējas maisiņi – tipa piparmētru tēja :D Viņiem nebija svaigu piparmētru!!! Nu gan!!! Bet no situācijas vietējie vienmēr izies :D Nav piparmētru – būs piparmētru tējas maisiņš :D Hehehe!!!

Vakarā sēžot mājās jau pie kompja atkal nācās klausīties kā vējš logus un durvis grabina... To vēju tā kā līdz otrdienai sola... Piedevām – pa dienu drusku pierimst, bet vakaros atkal sāk pūst stiprāk... Vot tāds tas pavasaris Ēģiptē...

11.marts, 2010.

Vakar Oļegs un Ivars prasīja šodienai daivsaitus, kur būtu smuki. Sagaidām bosu daivcentrā. Šorīt viņš kavējas, jo jābrauc uz PADI pēc OWD grāmatām krievu valodā – tūrfirma ir atvedusi 2 studentus, bet izrādās, grāmatu pietrūkst. Boss ierodas un piekrīt par labu manai izvēlei :))) Brauksim nirt šodien mēs uz Banana Reef un Turft el Shahed, nu jeb vienkārši Torfa.

Intro arī šodien manz – tikai 7 cilvēki, vēl tie OWD kursa studenti un mēs.

Uz niršanas vietu mēs dodamies nevis kā ierasts braucot dienvidu virzienā – gan Paradīzes salu, Small Giftun utt., bet braucam uz ziemeļiem gar Fanous. Tā teikt, apbraucam salu no otras puses. Kapteinis saka, ka tā ātrāk būs. Nu, bet kapteinim Misadam vienmēr var ticēt uz vārda :)

Pirmais daivs Banana Reef. Boriss atkal pievienojas mūsu grupai. Bet tas, laikam ir loģiski, jo viņš ir viens, nu nav ar ko viņam nirt.

Ienirām. Kapteinis bija piešvartojies var teikt, ka pie paša rifa stūra, tā ka līdz ergiem tālu nebija jāpeld. Jāteic gan, ka redzamība bija so-so. Parasti no rifa stūra ergus jau var redzēt, bet šoreiz viss dūmakā tīts. Arī zivju salīdzinoši maz... Nu, bija jau pāris palielu gruperu, tauriņzivju pulciņi arī bija savā vietā... Nu bet kaut kā pietrūka... Var teikt, ka viens no maniem mīļākajiem Hurgadas daivsaitiem izskatījās patukšs. Un vēl pie rifa stūra bija straume. Lai gan – tas nu nav te nekas pārsteidzošs. Šoreiz tā vēl bija salīdzinoši neliela.

Otrā daiva vieta bija turpat blakus – Turft el Shahed. Arī straume – vietām ;) Redzamība arī ne tā spīdošākā. Aizpeldējām sākumā pa labi – līdz lielajam ergam, kas drusku nost no rifa. Smuki tur – liels mākonis tumši brūnu zivtiņu. Bija pāris murēnas, stingrejas. Īstenībā jau šis daivsaits ir tāds, nu, lai apskatītu tās smukākās vietas nākas diezgan arī peldēt virs smilšainas gultnes. Daiva otrajā daļā apskatījām rifa kreiso pusi. Jāteic, ka šoreiz bija kā bija. Nu nebija jau tā ka galīgi neko neredzējām, bet salīdzinot ar iepriekšējām reizēm, ko es te esmu nirusi – pašvaki. Un visos daivsaitos izskatās, ka ir līdzīgi... Pāris paziņas daiveri teica, ka problēma esot tajā, ka šobrīd īsti neesot vēl niršanas sezona, tipa tas posms starp ziemu un pavasari, kad īsti nekā daudz zem ūdens nav. Redzamība pašvaka, ūdens vēl pavēss, zivju maz...

Pēc daiva kopā ar Leru gājām uz Shery. Puķes pirkt, jo es vakarā biju ielūgta uz Lenas mammas 70 gadu dzimšanas dienas svinībām. No Leras biju sapratusi, ka puķu veikals ir kaut kur Shery otrā galā, nu un to galu es īsti nepārzinu. Finālā izrādījās, ka viņa domāja puķu veikaliņu, kas pie „Gad Allah” coffee shopa. Nu ja jau bijām līdz turienei nonākušas, prom jau neies, neiešu apbraukāt citus ziedu veikalus, lai gan pie mājās arī pāris bija – i „Magnolija” Esplanādē pie „Marlin Inn” viesnīcas, i puķu veikaliņš netālu no mājas, pie pagrieziena uz Bowling Road. No Leras biju sapratusi, ka tajā puķu veikalā, uz kuru mēs ejam ir liela izvēle un labi ziedi... Aha.... Sākumā šķita, ka īsti pat nav ko ņemt... Bet finālā arī no tā nekā tika salasīti ziedi pušķim. Bez tam pārdevēju es biju pastūmusi malā – lai nemaisās pa kājām, pati tikšu galā :D Sākumā, kad iegājām veikaliņā, viņš man gribēja iesmērēt kādu no jau gatavajiem pušķiem. A gatavie pušķi te nozīmē ziedu kompozīciju, kas sasprausta tādā kā nelielā podā vai kurvī un ir skatāma no vienas puses, tipa tāds dekors, ko var uz galdiņa pie sienas nolikt... Tā ka neko tādu man nevajadzēja, tad ķēros pati pie izvēles un meistarošanas. Pārdevējs gan diez ko priecīgs neizskatījās, tipa, ka es neļauju viņam strādāt, bet centīgi palīdzēja izvilkt ziedus no vāzēm.

Jāteic, tā kā Lena uz jautājumu – ko mammai uzdāvināt, sākumā pateica – neko, bet pēc ilgākas jautāšanas - lai vienkārši uzdāvinu viņai bloku cigarešu „Kleopatra”. A „Kleopatra” ir vietējās markas cigaretes, ļoti stipras un arī diezgan lētas. Nu vai tā ir nopietna dāvana uz 70 gadiem? Man šķita, ka nav. Bet ja jau cigaretes, tas cigaretes. Un ja „Kleopatru”, tas pirksim arī to. Bet jebkurā gadījumā – ziedu pušķi vajadzēja tādu nopietnu.

Tātad, kādus ziedus varēja izvēlēties tajā puķu veikaliņā uz Shery. Bija kallas, sīkziedu krizantēmas, saulespuķes, strelīcijas, gladiolas, ne pārāk svaiga izskata rozes un visvisādi zaļumi. Varētu teikt, ka izvēle nekāda īpašā. Bija vispār brīdis, kad šķita, ka jāiet prom un jāmeklē laime pie mājas esošajos puķu veikalos. Bet pēc tam, kad biju sākusi no vāzēm vilkt laukā ziedus, pamazām parādījās ideja kādu pušķi varētu taisīt. Tātad – pušķis sastāvēja no baltām un dzeltenām gladiolām (jā, tas te ir pārsteidzoši, pavasarī – gladiolas, kas pie mums zied rudenī), baltām un dzeltenām sīkziedu krizantēmām un saulespuķēm, pa vidu – apjomam vēl bija dažādi zaļumi. Kad visi ziedi bija savākti, paskatoties uz pārdevēju kļuva skaidrs, ka viņš dikti grib pats tos visus salikt pušķī... Nu labi... :) Pati jau arī varētu, bet tas galu galā ir viņa darbiņš. Sapratis, ka var sataisīt pušķi, viņa sejā parādījās smaids līdz ausīm :))) Finālā pušķis sanāca liels un arī smuks. Man patika. Pušķis vēl tika iesaiņots šeit neiztrūkstošajā caurspīdīgajā papīrā – no kreppapīra un auduma gabaliem, kas līdzinājās audumam no kā šuj basketbolistu un kā vēl tur sporta tērpus, es atteicos. Bet pašu noslēguma punktu pielika dzeltena lenta, ar kuru pušķis tika apsiets. Izmaksāja tas 100 paundus, nu nepilnus 10 latus.

Bez tam pārdevējs mums ejot prom uzdāvināja katrai vēl pa baltai rozei. Tas nekas, ka ne īpaši svaigai ;) Vot viņiem ir tāda mode – noplēst rozēm visas lapas, un tas, ka arī ziedlapiņas drīz sāks birt nost – arī tā nav problēma, arī tādas rozes var pārdot...

Tālāk mēs devāmies meklēt iesaiņojamo papīru. Kaut kur tak tas cigarešu bloks man arī būs jāietin ;) Tā kā Shery ir ideāla vieta, kur var atrast da jeb ko, tad atrast ietinamo papīru arī nebija problēma, problēma tikai bija atrast normālu ietinamo papīru. A to, te visi ietinamie papīri ir vai nu ar sirsniņām un uzrakstiem „I love you”, vai lācīšiem, kaķīšiem, sunīšiem utt. Nu, nav papīru ar puķītēm, neuzkrītošiem rakstiņiem vai vienkārši vienkrāsainu papīru... Tā, ka tās manuprāt, te ir biznesa iespējas ;) Ārzemniekiem toč ne vienmēr pie sirds iet tie viņu salkanā izskata papīri un rotājumi. Liela loksne ietinamā papīra ar dzeltenīgi oranžām sirsniņām (tas, starp citu, bija gaumīgākais papīrs no visiem tiem, kas tika piedāvāti), dzeltena pušķī savelkamā bantīte un skočš kopā izmaksāja 4 paundus (apmēram 40 santīmus).

Pie „La Pasha” viesnīcas Lera nogriezās uz mājām, bet es vēl devos uz „Abu Ashara” pirkt „Kleopatru”.

Pie Telecentrāles kāds man uzpīpināja un saka "Hello!". Paskatos taksometra vadītājs - onkulītis, kuru es pazīstu jau pāris gadus. Kad vēl mēs ar Ināru īrējām dzīvokli Shery, viņš uz mūsu ielas turēja auto, nu un parasti ejot garām mēs sveicinājāmies. Nu un tagad viņš jau dažus gadus brauc ar taksometru. Atkal pasveicinājāmies, apjautājāmies kā iet un viņš prasa - man uz kurini. Saku, tepat līdz "Abu Ashara". Viņš - "This is my way", lai tik kāpjot iekšā - viņam tas pa ceļam. Gabals jau nav liels, turpat vien ir, nu bet tā kā man laika bija diezgan maz, kāpu tik iekšā un tos pārsimts metrus līdz veikalam vēl arī drusku papļāpājām.

Izkāpu pie "Abu Ashara", pateicu paldies un devos pirkt bloku "Kleopatra" cigarešu. Pārdevējs pat pārjautāja, vai man tiešām vajag šīs cigaretes un vai tiešām bloku :D

Kad viss bija sapirkts varēja braukt mājās, starp citu, tas pušķis bija diezgan smags.

Coffee shop „El Ezba” man bija jābūt 19, tā kā šodien mēs vēlu atgriezāmies no daiva, kā arī kamēr pirku ziedus un visu pārējo, laiks bija paskrējis. Sanāca tā, ka paguvu tikai pārģērbties, sasaiņot dāvanu un skriet lejā pa trepēm, lai ķertu taxi.

Kad ierados Lena, tante Ņina (Lenas mamma), Eva Marija, Magdi un Ļuba jau visus gaidīja. Pēc manis ieradās Jūlija ar divām meitām un tēvu, kurš ir Lenas mammas gados un arī dzīvo te, pēc tam ieradās Biatlonists un vēl kaut kāds Magdi draugs. Andrejs nebija ticis, jo jāstrādā līdz deviņiem vakarā.

Dzimšanas dienas svinības izvērsās jaukas. Lena bija centusies salātu gatavošanā, bija i „salat Olivje”, gan siera, gan tunča salāti, lasis un sarkanie ikri, žāvētā desa, rupjmaize un baltmaize no Krievijas. Tas viss bija atvests no mājām, restorānā vēl tikai tika pasūtīts kebabs un kofta, kā arī baklažānu salāti, zaļie salāti, kolas-fantas-spraiti un ūdens. Bija arī konjaks, vodka un vietējais vīns. Beigās bija arī torte. Nevis jau apnikt sākušās „El Zahraa” tortes, bet mājās cepta Napoleonkūka – esot te krievu meitene, kas uz pasūtījuma cepot. Cenu ziņā gandrīz tas pats, kas „El Zahraa”.

Tā nu vakars pagāja. Beigās vēl Lena gandrīz visus pa mājām aizvizināja, tikai Biatlonists viens pats ar taxi dabūja braukt uz savu tālo „Hiltonu”, kas braucot uz Safagas pusi. Viņi ar Andreju tur strādā „Pirates” daivcentrā un viņiem tur arī tā saucamās darbinieku kojas ir.

Jāteic, ka Lenas mammas dzimšanas dienas svinības izvērsās par jauku pasākumu, nu tā kā, kad mājās svin jubilejas. Nu ne tā, kā kad vietējiem ir kādi svētki. Šīs bija tā kā pierasts, nu, tā kā mājās :)