Vispār jau izejot no mājas un mēģinot noķert taxi, šķita, ka kaut kas nav tā kā vajag – pārāk tukšas ielas... Tas vienīgais taxi, kas parādījās ielas galā, arī piestāja. Padevām viens otram labrītu, es paskatījos savā pulkstenī, tad auto priekšējā panelī esošajā... Tur rādīja 8:03 no rīta... Taksists arī saka – „Madam, it’s 8 o’clock”. Nu es jau arī pati to redzu... Ko nu vairs, atpakaļ tak uz dzīvokli vairs neiešu, braukšu tik uz daivcentru.
Daivcentrā priekšā jau sēdēja Ļera un Ļuba, bet Jureks jau kā stundu gulēja uz bota. Arī viņš bija agri ieradies. Vispār naktī man bija pareiza doma prātā iešāvusies – ja pulksteņus viņi griež, tad to dara parasti naktīs no ceturtdienas uz piektdienu, nu, tāpat kā mēs no sestdienas uz svētdienu... Tātad laika maiņai būtu jābūt šajā naktī, nevis nākamajā. Šāda laika maiņa tik agri tāpēc, ka tūlīt sākas Ramadans.
Tā nu mēs sēdējām un gaidījām kamēr pārējā tauta un tūristi saradīsies.
Pirmais daivs - Banana Reef. Izlēmu pamēģināt paņemt zem ūdens kameru. Kamēr Žeņa ģērbās, pateicu, ka drusku ieniršu zem bota – paskatīties kas un kā ar kameru – vai boksā iet ūdens vai viss ir ok. Ieniru – pietika ar kādiem 2m, lai saprastu, ka bokss atkal sāk svīst ciet un jāpeld vien ir augšā – kamera jāatdod atpakaļ uz botu. Nav lemts... Šodien mums uz bota bija filmētājs – ja daivcentrs piedāvā tūristiem iespēju zem ūdens nofotografēties, tad šis puisis, tā teikt, centās izkonkurēt daivcentra zemūdens fotogrāfiju biznesu, piedāvājot zemūdens video... Nezinu kāda tur kvalitāte... Bet no nedaudzajiem tūristiem, kas šodien bija uz bota – 2 piekrita paņemt video diskus... Bet ne par to stāsts – ieraudzījis, ka atdodu kameru atpakaļ uz botu, viņš pat drusku par daudz satraucās un juta līdzi... Pateicu, lai neņem galvā, viss ir ok, šitā jau pierasta lieta – nav vairs man lemts ar šo boksu zem ūdens fotografēt...
Kamera bija atdota atpakaļ uz botu un Žeņa arī bija gatavs lēcienam ūdenī. Tikai viņam tas kaut kā neveikli sanāca un svaru josta nolidoja lejā. Labi, ka zem bota nebija neviena daivera – neviens vēl nebija devies lejā. Nācās man nirt pakaļ pēc tās jostas. Zem bota kādi 9-10 metri, ieniru, a izrādījās - izcelt 10kg svina nemaz nav tik viegli, dikti smagi īstenībā. Piepūtu BCD gaisu... laikam par daudz un par ātru, jo kompī sāka mirgot info – 1min līdz 3m. Vot i nācās paregulēt peldspēju un 4m nosēdēt to 1 minūti... Žeņa jau gaidīja virs ūdens. Saku – kāp atpakaļ uz bota, uzliksi tur jostu. Viņš – nē, labāk atcerēšos kā josta bija jāliek esot jau ūdenī. Pamocījās, pamocījās, bet beigās veiksmīgi josta bija uzlikta un aiztaisīta. Daivs varēja sākties.
To, ka lejā druksu papeldot nost no rifa būs straume – to es jau zināju iepriekš. Te parasti mēdz būt straume – lielāka vai mazāka, bet vienmēr. Šodien tā bija dikti spēcīga, tāpēc lēmums bija tāds – peldēsim līdz ergiem, apskatīsim tos un jau peldot atpakaļ drusku „palūrēsim” aiz paša rifa stūra – ja būs spēcīga straume – tad griezīsimies atpakaļ un apsekosim šo rifa pusi – tā gan ir vairāk smilšaina, dziļums arī neliels, bet uz rifa sienas var mēģināt kādu jūras zvaigzni atrast.
Banana Reef ir skaists daivsaits. Atpeldot nost no rifa daudz fire coral – bez maz var teikt, ka lauks ar ugunīgajiem koraļļiem. Arī ergi skaisti. Apskatījām mazākos ergus, un peldējām lielā erga virzienā – tā apskati gan atliku uz atpakaļceļu, tagad vēl drusku papeldēt uz priekšu – līdz nākamajam mazajam ergam aiz kura sākās slīpums uz leju – paliek dziļāks, bet ne strauji – ļoti lēnām. Piepeldot pie nelielā erga mums burtiski garām palidoja eagle ray. Dikti skaisti!!! Nu, pāris metru attālumā, pat eagle ray purniņu varēja ļoti labi saskatīt :) Žeņa pat sastinga, vērojot kā eagle ray aizpeld tālāk prom. Apmetām loku ap ergu – jāsāk peldēt atpakaļ, ja gribam vēl paskatīties kā ir rifa otrajā pusē. Peldot ap šo pašu nelielo ergu, skatos, kaut kas dīvains koraļļu plaisā kustas, uzreiz pat nesapratu kas, piepeldu tuvāk – izrādās viena no pufikzivīm, nu tām, kuras ja sabaida, tad tās piepūšas. Nu i šo zivi kāds bija sabaidījis, kad viņa sēdējusi tajā koraļļu plaisā – rezultātā, viņa aiz bailēm piepūtusies un iesprūdusi... Netiek laukā... Nu, kā Vinnijs Pūks, kad bija pārāk ilgi pie Trusīša ciemojies un finālā iesprūda Trusīša alas izejā... Nabaga zivs spēja tikai acis blisināt un spuras plivināt... Diez kas viņu tā bija izbiedējis, ka viņa sēžot koraļļa plaisā tā bija piepūtusies?
Mūsu virzienā peldēja Jureks ar savējiem, tai skaitā – fotogrāfi. Sagrabināju, lai parādītu, ka te ir ko redzēt, nu vismaz viņi to uzpūsto zivi nofotografēja :)
Pie lielā erga ļoti smuki ūdenī plivinājās vairākas lion fish. Nu, šajā daivā reāli bija tik daudz kā ko varētu fotografēt... Ja tik fotoaparāts būtu... Ehhhh....
Pēc tam vēl nedaudz aizpeldējām aiz paša rifa stūra – bet straume bija pārāk spēcīga – griezāmies atpakaļ. Žeņam arī jau bija 90 bāri. Tā vien lai līdz botam aizpeldētu. Labi, ka atpakaļceļš mazā dziļumā gar pašu rifa malu. Mēģināju atrast kādu jūras zvaigzni, bet nekā.
Otrais daivs Ben el Gebel jeb Turft el Shahed – jeb vēl vienkāršāk – Torfa. Nu Banana Reef un Torfa ir burtiski blakām. Te arī vienmēr ir straume. Stipra straume. Maikls pirms daiva mani pat paguva sabaidīt ar saviem šausmu stāstiem, kā reiz viņš ar savu grupu neticis atpakaļ uz botu dēļ spēcīgās straumes – nācies virs ūdens pa viļņiem līdz botam peldēt...
Tiešām, straume te bija daudz spēcīgāka kā iepriekšējā daivā. Sākumā peldējām pa diezgan smilšainu lagūnu, tad ejā starp rifu un lielu ergu izpeldējām rifa otrā pusē, kas ir daudz smukāka, dzīvāka. Kādu brīdi papeldējām gar rifa malu, bet pretstraume bija pārāk stipra. Griezāmies atpakaļ, lai papētītu kreisajā pusē esošos ergus. Viens no mazajiem ergiem bija ļoti skaists – violetie mīkstie koraļļi un milzīgs mākonis glasefish, kuras saules staros mirgoja kā pērlītes. Smuki :) Pēc tam Žeņa teica, ka varējām pie tā erga arī visu laiku notusēt – tiešām dikti smuki tur bija. Apmetām loku ap ergiem – viss, kas ir botu piestātnes pusē ir diezgan pelēks, smilšains un patukšs, bet otrā puse gan ir smuka.
Tā ka diena jūrā pagāja jauki :)
Pēc daiva kopā ar Žeņu sēdējām "Mr.Sam" - pļāpājām. Un tad Žeņa uzdeva jautājumu dēļ kura es gandrīz novēlos no krēsla un ar ūdenspīpes dūmiem aizrijos... Žeņa pajautāja kā iet Jureka sievai? Jautājums vienkāršs, tikai es nesapratu kāpēc man būtu jāzin kā iet Jureka sievai... Pajautāju - kādai sievai? Atbilde bija - nu, tai, kas kāju salauza! Te nu bija aizrīšanās ar dūmiem un pāris minūšu klepošana :D Saku, ja Tu domā Ināru, tad viņa nav Jureka sieva. Īsumā - Žeņam bija šķitis, ka ja jau Jureks Inārai pēc kājas sadaudzīšanas uz bota palīdz - tipa, kaut kādu smēri iedeva, tad značit - vīrs un sieva! He he he!!! :D :D :D Nu ir domu gaita! Toreiz Inārai gandrīz visi uz bota centās palīdzēt!!! Nu i nu, Žeņa!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru