Šodien, var teikt, es nemīlu Ēģipti... Kāpēc? Par visu pēc kārtas...
Nu, šodien man daivcentrā brīvdiena – vakar pateicu, ka jābrauc uz policiju vīzu pagarināt. Sarunāju vienīgi, ka no rīta gan daivcentrā iebraukšu, un ja Bobam būs laiks, viņš mani aizvedīs līdz El Gwazath – vietai, kur vīzas pagarina utt. Atbraucot uz daivcentru, izdomāju, ka ko nu tur Bobs braukās dēļ manis uz to vīzu daļu – varu tak es pati. Kas tur liela problēma paņemt taxi? Bobs vēl uzrakstīja man zīmīti, ko parādīt taxi vadītājam – arābu valodā kur mani ir jāved. Nu i viss. Netālu no daivcentra noķēru taxi, vadītājs vispār izskatījās tikko kā 9.klasi beidzis... tāds dikti jauniņš, nu bet Boba uzrakstīto zīmīti izlasīt prata. Sliktākajam gadījumam man vēl bija Sema vakar zīmētā karte, kā tur nokļūt ;) Galvenais orientieris – lielā mošeja vecpilsētā.
Uz El Gwazath mēs braucām ar baigo līkumu – nevis pa Sheraton Road līdz „El Joker”, kur var pagriezties uz vecpilsētu, bet līdz Mubarak 2 (gandrīz vai atpakaļ uz dzīvokli), tad gar lidostu utt. Īsumā – pa to garāko ceļu. Laikam jau sīkais taxi draivers bija iedomājies no manis nez kādu naudu noplēst! He! Vairāk par 10 LE es maksāt netaisījos.
Nu, kad beidzot bijām tā kā galā, lai gan man šķita, ka pareizajai mājai mēs esam pabraukušu garām – un pareizi ar šķita... Šoferītis, protams, gribēja 20 LE, pateicu, ka 10 LE un halas – tipa, pietiek, ka pats vainīgs, ka pa tādiem apkārtceļiem veda. Izkāpu no taxi, bet saprast, kur te kas atrodas, nu esot šeit pirmo reizi, bija vienkārši neiespējami. Vairākas ēkas ar karogiem, a kura īstā? Finālā devos uz to, pie kuras vārtiem sēdēja 2 vietējie – viens formā ar automātu rokās, otrs – civilā ar revolveri pie sāniem. Tas civilajā vismaz runāja angliski... Lai gan – man tak bija Boba rakstītā zīmīte ;) Arī to viņš izlasīja. Ak, El Gwazath? Jums jāiet ap stūri un kur tur vēl! Laikam tobrīd man bija totālas blondīnes izskats – kur jājiet, kur??? Finālā viņš atmeta ar roku – ko tur tādai skaidrot, un teica, lai sekoju viņam. Tad nu es tiku ievesta tajā apsargājamajā teritorijā, par lielu pārsteigumu pie kaut kādiem lodziņiem rindā stāvošo vietējo baram. Mēs izgājām caur pagalmam, tad pa kaut kādu daļēji slēgtu koridoru nonācām teritorijas otrā pusē, kur pa vārtiem es atkal tiku izlaista laukā. Vēl man tika parādīts virziens, kur tālāk jāiet – tipa līdz ielai taisni, tad pa kreisi un tad jau būs manis meklētā iestāde.
Pateikt jau viegli, līdz ielai es tiku, pa kreisi nogriezos – a tur ta daudz māju, kaut kādas iestādes... A kura īstā? Piegāju pie tuvākās ēkas un pie ieejas stāvošajam vīrietim parādīju Boba zīmīti – viņš izlasījis, pamāja ar roku pa kreisi – vēl uz priekšu, līdz pašam galam. Skaidrs. Pagāju vēl garām kaut kādam tur psihiatra kabinetam, pat gribējās to nofotografēt, bet netālu stāvošie puiši ar automātiem, kaut kā neiedrošināja mani izvilkt fotoaparātu no somas... ;) Un tad es tā pa īstam sapratu, kurp man jāiet – jo kur gan citur te var doties arābu izcelsmes vīrietis ar, kaut arī lakatos ietītu, balto sievieti – tikai pagarināt viņai vīzu. Tieši tā! Īstā vieta tika atrasta. To, ka man jāiet uz otro stāvu es jau zināju.
Un tad sākās! Kurš tomēr atļāvis ēģiptiešu sievietēm strādāt! Būtu labāk tomēr tikai mājās sēdējušas!!! Viņas bija briesmīgas.... Tiešām briesmīgas... Ne jau izskata ziņā, bet attieksmes. Apmēram – ko tu te esi atvilkusies un traucē mums papļāpāt! Noskaidrojušas, ka man vajag pagarināt vīzu un ka man jau ir numurs, bet papīri ir iesniegti El Tur Sinai, tā nejaukākā no visām man pateica, lai braucu es uz to El Tur un tur man iespiedīs pasē zīmogu... El Tur ofisā teica pavisam ko citu. To es viņai arī pateicu. Atbilde bija – nu tad gaidiet kapteini! Un man tika parādīts, kurā kabinetā man tagad jāsēž un jāgaida. Prezidenta Mubaraka foto pie sienas, kaut kāda frāze no Korāna, kalendārs, galds, pāris krēsli, ļoti novecojusi rakstāmmašīna un telefons, pa kuru runāja kāds formā tērpts vīrietis. Es tiku ignorēta... Nu ko, gaidīšu. Pēc kādām 15 minūtēm, beidzis runāt pa telefonu, tas vecis joprojām par mani nelikās ne zinis, atlika man vien uzsākt sarunu, ko citu darīt?! Izrādās, viņš nebija kapteinis, bet vienkārši ienācis kapteiņa kabinetā parunāt pa telefonu... Burvīgi!!!
Vēl pēc kādām 5 minūtēm parādījās pats kapteinis – simpātisks vīrietis ;), kurš man pajautāja „How can i help you?” Izstāstīju savu situāciju, to, ka El Tur Sinai man tika pateikts, ka vīzu varēšu dabūt jebkurā vīzu daļā visā Ēģiptē utt. Tika pasaukta kāda no darbiniecēm, kas, protams, izrādījās, tā nejaukā vecene.... Nu, nav jau manas arābu valodas zināšanas tik labas, bet tik daudz, kā to, ka viņa vienkārši neko negribēja darīt, to nu es sapratu. Un vecis, t.i., kapteinis, izrādījās lupata... :( Pateikusi savu viedokli vecene devās prom, bet kapteinis domīgi sēdēja šķirstot manu pasi. Tad ofisā ienāca beļģiete, ar kuru mēs pašā sākumā drusku bijām parunājušas – es viņai prasīju kur man tieši te jāiet, nu un pie reizes parunājām par to, kādā jautājumā tad mēs te esam. Viņai arī vajadzēja pagarināt vīzu, bet pirms tam viņai bija bijusi rezidenta vīza, kura pāris dienas atpakaļ beigusies, bet laicīgi uz vīzu daļu viņa nav varējusi atbraukt, jo bērniem Beļģijas vēstniecībā Kairā taisītas jaunas pases, kuras aizkavējušās. Nu, bet kad kapteinis arī viņai pateica „How can i help you”, mani nez kāpēc pārņēma tāda nolemtības sajūta, ka vīzu es te nedabūšu...
Beļģietei tika paziņots, ka viņai jāsamaksā soda nauda par iekavēto vīzu un jāiesniedz visi papīri jaunam vīzas pieteikumam.
Kad viņa bija pametusi kabinetu, kapteinis kārtējo reizi pārlapojis manu pasi teica: „So, Ingrida, how can i help you?” Bāc!!! Stāstīju visu vēlreiz, vairākas reizes uzsverot, ka El Tur ofisā teica, ka man vīzu iespiedīs pasē jebkurā Ēģiptes pilsētā jebkurā vīzu daļā, tikai no tās vīzu daļas ierēdnim jāpazvana uz El Tur. Kapteinis sāka šķirstīt kaut kādu ļoti nobružātu un nolietotu telefonu grāmatiņu – bukletu. Un tad uz skatuves atkal parādījās riebīgā vecene... Viņai tika palūgts piezvanīt, bet viņa – tā nav mūsu problēma, lai viņa, t.i. es, braucu atpakaļ uz El Tur. Ragana!!! Un kapteinis – lupata man saka, sorry, viņš nekādi nevarot palīdzēt... Pajautāju, ko tad man tagad darīt, jo uz El Tur es nu nekādi nebraukšu, druksu jau pastāstīju pasaciņas, ka man vēl plānā tālāk pa Ēģipti paceļot. Viņš saka, nu tad, kad brauksiet prom, lidostā vajadzēs samaksāt sodu par pārsniegto vīzu un viss... Nu gan! Es gribēju būt labās attiecībās ar vietējo likumdošanu, bet mani vienkārši pasūtīja trīs mājas tālāk....
Pēc tam ar beļģieti vēlreiz satikāmies uzgaidāmajā zālē. Viņa pat pienāca pie manis un saka, lai es neņemot galvā, Hurgadā šitā esot ierasta lieta – vienmēr pasūtot tālāk, tā teikt... Un izstāstīja gadījumu ar savu māsu, kura atbraukusi pie viņas paciemoties, bet tā kā kādu brīdi uzturējusies arī Kairā, tad tur iesniegusi papīrus uz vīzas pagarināšanu un tur teikuši to pašu ko man El Tur Sinai – jebkurā vīzu daļā iespiedīs pēc tam zīmogu. Hurgadā neiespieduši, bet teikuši, lai brauc atpakaļ uz Kairu... Aizbraukusi arī, bet Kairā, kad pateikusi, ka Hurgadā negribējuši vīzas zīmogu iespiest pasē, pateikuši, ka Hurgadas vīzu daļā tas bijis jādara, ka viņai nebūt neesot bijis nepieciešams braukt uz Kairu... Nu, jā... brīžiem Ēģipti nesaprast....
Bet vispār es no tās pasu daļās izgāju nikna... Nikna uz visu un visiem... Pat mājās uzreiz nebraucu, bet pastaigājoties devos centra virzienā – izvēdināt galvu, tā teikt. Austiņās skaļa mūzika –un uz priekšu.
Aizstaigāju līdz lielajai mošejai, tad tai garām pa Vecpilsētas tūristu iepirkšanās ielu (kas par laimi bija tukša, jo galu galā bija tak rīts, bet te viss sāk pa īstam darboties tikai vakarā, tā ka man izpalika izvairīšanās no uzmācīgiem tirgotājiem ;) ) Tā kā tuvojas Ramadans – sestdien sāksies, tad daudzas Vecpilsētas ielas jau izpušķotas ar krāsainu papīru vītnēm, spuldzīšu virtenēm, kuras vakaros iededz, dažādiem lukturiem utt. Vispār jau smuki, nu apmēram tā, kā, kad mēs Jauno gadu gaidām :) Pastaigājusi pa Vecpilsētu, starp citu, tā dēvētajai „Sunīšu ielai” (viena no tūristu iepirkšanās ielām, kur ielu malās bija soliņi ar sēdošu sunīšu skulptūrām malās), nomainīti soliņi – sunīšu skulptūru vairs nav... Tad garām autoostai, „Farag center” kino, kur es to filmu skatījos (starp citu, filmas plakāts vēl joprojām karājās virs ieejas), garām lielajam „Abu Ashara” supermārketam, nu finālā aizstaigāju līdz Daharas „Metro” lielveikalam, kur arī sadomāju, ka vajag iepirkties. Izrādās, šis „Metro” Vespilsētā ir cenu ziņā lētāks nekā tas, kurš pie manas mājas...
Laikam jau taisnība, ka šopings palīdz nomierināt nervus, sapirku visādus augļus un vēl šo to, sanāca 2 pilni iepirkumu maisiņi... Protams, tālāk ar kājām jau vairs neiešu, ņēmu taxi un braucu mājās. Taxi draivers šoreiz pagadījās tāds foršs onkulītis, visu ceļu nopļāpājām kaut kādā arābu – angļu valodas mistrojumā... ;) Večukiņš arī pasmējās, ka es iepērkoties Dahar „Metro”, ja man pie mājām esot savs „Metro” ;) Nu, ko padarīsi, visādi gadās, katram savas dīvainības ;)
Nu, bet vakarā vēl bija taebo treniņš. Šodien es tajā izliku sevi pa riktīgam, visas sliktā noskaņojuma paliekas tak vajadzēja izdauzīt no sevis ārā.
Rīt atkal daivings :) Sarkanā jūra :) Tas priecē :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru