24.augusts, 2009.

Rīts kā jau rīts. Kavēju. Bet tas nu jau kļuvis par tādu kā pieradumu... Lai gan – pat īsti nevar teikt, ka kavēju, vienkārši ierodos daivcentrā ap 8:50 nevis kādos 8:30. Nav jau arī jēga ierasties ātrāk, vienalga jūrā tikai pēc 9 iziesim. Piedevām taksisti Ramadana iespaidā kļuvuši mierīgāki, nenesas viņiem vairāk uz lielo pļāpāšanu, toties skaitītāju ieslēdz automātiski, šķiet, ka šobrīd Hurgadā visi taxi brauc ar ieslēgtiem skaitītājiem, piedevām, nevis ar iepriekšējos braucienos jau uzkrātām summām ekrāniņā, bet tieši ieslēdz tad, kad klients iekāpj. Un vēl – visi taxi vadītāji - musulmaņi klausās Korānu. Šorīt man patrāpījās pa ceļam noklausīties tādu īpaši skaistu lūgšanu. Nebija pat radio uz skaļāko uzslēgts – tā nedaudz, tikai fonā, bet bija skaisti, noskaņu tādu labam rītam radīja. Tas nekas, ka šoferīts šorīt nezināja, kur ir „Roma Hotel” nemaz par „Laguna Hotel” nerunājot. Nācās laiku pa laikam pagriezienos rādīt ceļu ;)

Tā kā bosam ir 2 OWD studenti, tad plānā nedziļie daivsaiti. Jureks prasa Banana Reef, Dima, kurš šodien ar Taņu un dēlu ir uz bota – Small Giftun. Šajā nelielajā strīdā tieku iesaistīta arī es, bet tā kā man ir OWD uz fun dive, bet Giftun labāk taisīt driftu, tad es arī balsoju par Banana Reef. Smuki tak tur galu galā :)

Dima nāk noklausīties manu brīfingu, jo, kā izrādās, Banana Reef viņš nezin. Bet kopumā šis ir vienkāršs daivsaits, vienīgais mīnuss – var būt stipra straume. Nu, šodien bija arī drusku slikta redzamība. Es peldu ar Nastju, OWD, bet ar pietiekami lielu niršanas pieredzi, ja jau nirt sākusi 13 gadu vecumā, bet tagad jau atbraukusi atpūsties ar vīru un meitiņu. Vīram gan šodien ir introdive, bet kā Nastja saka – gan jau es viņu pierunāšu arī kursu iziet ;)

Ienirām, nu jā – redzamība so-so. Sākumā peldējām līdz lielajam ergam, apskatījām to, apmetām loku vēl ap mazajiem ergiem un peldējām paša rifa virzienā. Pretim peld Jureks ar savu poļu – vācu kompāniju un prasa – vai kaut ko īpašu esam redzējušas. Parādu, ka neko tādu īpašu gan ne... Nav šoreiz tā laime, tā teikt.

Jāteic, ka ar Nastju pirmajā daivā es drusku nomocījos – viņa ar visām daivcentra infrodaiveru pleznām nesās uz priekšu ar TĀDU ātrumu... Šeikera grabināšana un zīme „Mierīgi, mierīgi” nelīdzēja, pēc brīža viņa atkal bija pāris metrus man priekša. Peldēju un domāju – ja tu peldi ar gidu, kurš baigā ātrumā nesas uz priekšu, vienmēr vari lēnām un mierīgi peldēt, galu galā – nav jāskrien gidam pakaļ, gidam nāksies pielāgoties grupai, bet ko darīt, ja tas daiveris nesas uz priekšu kā traks...? Vot i es mocījos ar dilemmu – regulāri grabināt šeikeri vai vēl fiksāk kustināt pleznas...

Apskatījām lielo ergu – lionfish bariņš plivinājās pie erga sienas. Skaisti!

Gaisa tā kā pietiekoši – nu tad peldam apskatīt arī kas atrodas aiz rifa otras malas. Nu, tur, protams, ir smuki. Ne jau smilšaini un patukši kā botu piestātnes pusē. Arī nelielā straume ir ar mums. Diezgan ātri gan mēs to rifa pusi paskatījām, vairāk jau vienkārši ātri peldējām... Nu Nastja savādāk laikam nevar... Un kad viņai bija balonā atlikuši 100 bāri, man radās jautājums – tagad peldēt atpakaļ, jeb tomēr labāk turpināt peldēt apkārt rifam un atgriezties pie botiem no rifa otras puses. Šoreiz izlēmu peldēt apkārt rifam. Pie stūra pagriežoties jau vairāk piestātnes virzienā – pretim straume... turpinām vicināt pleznas. Nākamais pagrieziens jau ir uz botu piestātni. Visgrūtāk bija tikt ap pašu stūri – straume reāli grūda atpakaļ. Nu bet neko – tikām galā :) Jau rifa pusē, kur tiek piešvartoti boti, peldējām gar pašu rifu, apmēram 5m – pie reizes, lai safety stop būtu ievērots. Siena diezgan neinteresanta, diezgan daudz nelielu iedobju sienā, bet nekā interesanta tur iekšā neatradām – parasti jau varētu būt cerības uz kādām jūras zvaigznēm vai gliemjiem, bet nekā.

Pēc daiva, kā ierasts – pārtraukums, pusdienas, atpūta. Sēžam mēs ar Ļubu, pļāpājām, gandrīz visi jau paēduši, te boss ieved kaut kādu meiteni, runā ar viņu franciski, saliek viņai pusdienu šķīvi... Hmmm... Man nez kāpēc šķiet, ka es to meiteni uz bota pirms tam nebiju redzējusi, prasu Ļubai – kas tā tāda? Ļuba ar nezin, piedevām, šodien uz bota neviena francūža ta nav... Kā izrādījās pēc tam – meitene (francūziete) ir no cita bota, piedevām no cita daivsaita šurp atpeldējusi. Story tāds – viņu bots stāv Torfā (nu, tas ir blakām Banana Reef, mums tur otrais daivs paredzēts), pie bota piepeldējis delfīns, visi metušies snorkelēt un fotografēt delfīnu, vot i tā meitene tā aizrāvusies peldot pakaļ delfīnam, ka aizpeldējusi dikti tālu, bet straume neļāvusi viņai atgriezties atpakaļ (nu straume, todien toč bija virzienā no Torfa uz Banana Reef...). Tā nu viņa „atnesta” līdz Banana Reef un, kā izrādījies, no trim botiem, kas te stāvēja, tikai uz mūsējā kāds (t.i. boss) runāja franciski... Tad nu meitene tika pabarota, nomierināta un tad jau arī mūsu bots devās uz Torfa. Piešvartojāmies mēs pie nākamās virves, tieši aiz franču bota, meitenei tika palīdzēts pleznas uzvilkt, masku uzlikt, pārbaudīts vai fotoaparāta aukliņa pietiekami stipri pievilkta ap roku, tad vēl – atā, atā – un meitene peldēja jau uz savu botu.

Starpcitu, delfīns nekur nebija pazudis, viņš atkal bija atgriezies šajā daivsaitā. Spēlējās ar blakus botu snorkelētājiem. Un ko tad mēs – arī fiksi ģērbāmies un devāmies nirt :)

Tātad - otrais daivs – Ben el Gebel jeb Torfa. Jāteic, ka šis tiešām bija superīgs daivs :) Ienirām – delfīns tad bija kaut kur pie blakus bota. Mēs ar Nastju peldam rifa virzienā – tur ir tāda izeja rifa otrā pusē – vienā pusē pats rifs, otrā – liels ergs, nu i pa vidu eja. Vēl nemaz nebijām tikušas līdz tai ejai, kad ieraudzījām priekšā Jureku, kurš šoreiz peldēja viens, cik varēja noprast, fotogrāfe un otrs daiveris bija devušies pafotografēt aiz lielā erga. Nu, bet Jureks jau arī nebija viens – viņš bija ar delfīnu, kurš peldēja turpat netālu, mēs viņiem pievienojāmies, delfīns izpeldējis caur eju rifa otrā pusē turpināja ar mums spēlēties – meta apkārt lokus, atdarināja mūsu parādītos vilnīšus – nu vispār tas bija dikti burvīgi. Kāda tur vēl rifa apskate, ja blakus ir delfīns, kurš i nedomā peldēt prom. Jureks aizpeldēja pie savējiem, bet mēs ar Nastju palikām ar delfīnu – peldējām vēl kādas 15 min. viņa sabiedrībā. Pat ne īpaši peldējām, drīzāk vērojām, kā viņš met lokus, tad uznirst virs ūdens un atkal ienirst atpakaļ, kā viņš uz vēdera pašļūkā pa smilšaino gultni, kā ar purnu pabaksta kādu nelielu koralli. Pēc tam atstājām delfīnu un peldējām apskatīt glasefish ergu – nu tā ir viena no smukākajām šī daivsaita vietām :) Aiz glasefish erga sākas tāda kā pļava, kur daudz, daudz mazu koraļļu un tur nu mums pretim peldēja tumši zilganu zivju bariņš. Tas bija pirmais, kam pievērsu uzmanību, ieskatoties, izrādījās, ka tam zivju bariņam pa priekšu peld elektriskā raja. Nu, kāpēc tādās reizēs, kad ir delfīni, elektriskās rajās un vēl šis tas, kāpēc tad nekad līdzi nav fotoaparāta... Nu, jā – kāpēc manam fotoaparāta boksam bija jānoplīst.... Ehhhh....

Pa to koraļļu pļavu papeldējām drusku Banana Reef virzienā, bet tā kā nekā īpaši interesanta tur nebija, griezāmies atpakaļ. Un ko? Uzskrējām virsū atkal tam pašam delfīnam :) Kādu brīdi papeldējām blakus delfīnam, nu bet tad priekšā parādījās Katja ar savējiem un Dimu, no otras puses atkal Jureks ar fotogrāfi un otru daiveri. Visi peldēja šurp, lai fotografētu delfīnu... Mēs pat maliņā nopeldējām, tā teikt, atstājot skatuvi brīvu pārējiem.

Te nedaudz atkāpe par fotogrāfiem... Nu man vismaz ir tāds uzskats, ja grupā vai nirēju bariņā, kas fotografē kaut ko zem ūdens, ir kāds ar super profesionālo aparatūru, tas vienmēr šo cilvēku palaidīšu pa priekšu un centīšos viņam kadrā nemaisīties. Galu galā – kas ir bildes ar „ziepju trauku” un kas – ar profesionālu kameru! Tad nu - fotogrāfe, kas nirst ar Jureku, fotografē Nicon 300D, bokss oriģinālais Seacam... Katjas brālis Vova, laikam, nedomā tā kā es – viņš burtiski skraidīja zem ūdens pakaļ delfīnam, šķiet tai poļu fotogrāfei labi ja pāris bildes sanāca bez Vovas kadrā... Bet delfīns tak, gluži kā modeļu skolu apmeklējis, grozījās visai daiveru grupai pa priekšu, tā, lai visi varētu nofotografēt... Nu, bet Vova to šā kā tā neņēma vērā un centās piepeldēt delfīnam pēc iespējas tuvāk, lai iebāztu savu „ziepju trauku” gandrīz vai delfīnam mutē... Pavērojušas notiekošo, devu Nastjai zīmi, ka peldam prom, manometra rādītāji jau arī liecināja par to, ka jāsāk peldēt uz bota pusi. Atceļā papētījām, kas slēpjas uz šajā lielā erga pusē (jāteic, ka nekas īpašs, jo tā galu galā ir puse, kur netālu atrodas botu piestātne), tad safery stop un iznirām. Nastja jau kāpa uz bota, kad Ibrahims man saka – Jureks zem bota spēlējas ar delfīnu. Pabāzu galvu zem ūdens – tiešām – Jureks un delfīns bija zem bota. Tā kā balonā vēl bija kādi 80 bāri, ieniru un kopā ar Jureku vēl kādu brīdi papeldējām ar delfīnu. Nu dikti superīgi tas bija!!!!

Vakarā kārtējo reizi pārbaudīju e-pastu – vai nav kāda jauna ziņa no „Aeroflot”. Galu galā, tā jaunā elektroniskā biļete, kurus viņi man atsūtīja, bija tikai līdz Maskavai... No mājām gan pāris dienas vēlāk tika atsūtīta manu reisu izdrukas kopija, ko iedevuši Rīgas „Aeroflot” birojā – tur tā kā ir viss pilns maršruts, līdz pat Rīgai... Nu, bet tomēr gribētos saņemt arī normālu elektronisko biļeti, kur viss pareizi uzrakstīts... Pagaidām nav nekā, lai gan meitene, kas zvanīja dienu pēc tam, kad no mājām bija atsūtījuši to reisu izdrukas kopiju, teica, ka atsūtīšot vēlreiz man to elektronisko biļeti, ja jau es neesot pareizo saņēmusi... Tā, ka gaidām...

23.augusts, 2009.

Žeņa šodien vairs nenirst, Sveta vakar vēlu ir atbraukusi no Asuānas un šodien atpūšas, man piešķirta ģimene no Kostromas. Šodien gan viņi ir tikai divi – tēvs ar dēlu, māte šodien atpūšoties. Ģimene no Kostromas ir vienkārši forša, jau iepriekšējās dienas, kad viņiem par gidu gāja Nigms, mēs bijām ietusējuši, jo galu galā uz viena bota ta visi dienu pavadām :)

Pirmais daivs Gota Abu Ramada. Daivsaitā daudz botu, piešvartoties varēja tikai Coral Garden galā. Ar Alekseju un Vovu aizpeldējām diezgan tālu. Akmens zivis, lionfish, krokodilzivs – viss kas :) Vispār aizpeldējām diezgan tālu, pat kādā brīdī sāku domāt vai tik labāk nebūs peldēt apkārt Gotai – šķita, ka jau esam diezgan tālu rifa otrā pusē tikuši... Bet tad atkal galvā doma par to, ka mož Aleksejam vai Vovam var pietrūkt gaisa, kā nekā nāksies vēl kādu gabalu gar rifu peldēt līdz nonāksim botu stāvvietā... un mūsējais bots jau arī stāvēja viens no pirmajiem pie Coral Garden, tā ka visiem botiem nāksies peldēt garām... Tā kā šaubījos, plānu peldēt apkārt Gotai atmetu. Būtu iepriekš, nu pirms ielecām ūdenī, saplānojuši peldēt apkārt daivsaitam, tad nu būtu cita lieta, tad bez apstāšanās varēja mierīgi apkārt appeldēt, bet nu mēs bijām vairākkārt pieturējuši, lai Aleksejs varētu pafotografēt. Nu, jā – ar šiem puišiem toč mierīgi varēja ap Gota Abu Ramada apkārt appeldēt...

Griezāmies atpakaļ mēs pie liela erga, tur arī sākās spēcīga pretstraume, lai gan jāteic, ka bija dikti smuki – liels dzelteno zivju bars, koraļļi, turpat arī lielu krokodilzivi ieraudzījām. Tik Aleksejam nācās diezgan papūlēties, lai to nofotografēru – straume visu laiku viņu nesa prom.

Peldot atpakaļ apmēram pret „Akvārija” ergiem, gandrīz pie paša rifa, nelielā dziļumā pavērojām lielu barakudu. Var teikt, ka tā īpaši no daiveriem nebaidījās, ļāva mums diezgan tuvu piepeldēt.

Jau zem bota atstāvot safety stop reāli uzjautrinājāmies – kāds uz bota dibena bija uzrakstījis „Jurek” :D Iznirstot pārsmējāmies – botam tagad jauns nosaukums no „Rosetta Flower” tas tagad saucas „Jurek” :D Laikam jau Jureka daiveri bija pastrādājuši, tipa, gadījumā, ja botu nevar atrast (lai gan zilā plastmasas kanna un dzeltenā plezna – nu to nu grūti nepamanīt).

Otrais daivs bija tā kā ieplānots Aroug Talata, bet šoreiz pat Jureks iebilda, tā ka mēs kopīgi noprotestējām Aroug Talata. Kur braukt? Jurekam bija ideja par Sahaab Petra vai Shaab Ishta. Tad nu arī braucām uz Shaab Ishta :)

Tātad otrais daivs – Shaab Ishta. Dziļums te neliels. Ir divi palieli ergi, kas atrodas viens otram blakām, tālāk ir neliela zaļa „pļava”, kur dažreiz var palaimēties bruņurupučus satikt. Vēl ir nelielu koraļļu lauks. Tas apmēram viss. Šī vieta var patikt gliemju un cita makro cienītājiem – tos uz lielākā erga labās puses sienas var atrast lielā daudzumā.

Mēs izvēlējāmies daiva plānu – sākumā peldēt gar lielākā erga kreiso malu, tad starp abiem ergiem, otrā erga labo manu un tad izpētīt nelielo pļavu – vai nav kāds bruņurupucis, toties uz otrā erga sienas atradām smuku akmens zivi. Pēc pļavas, kur diemžēl nevienu bruņurupuci neatradām, papeldējām tālāk – diezgan smilšains, bet pāris nelieli smuki ergi gan bija – viens vispār superīgs – apkārt glasefish mākonis, dziļums neliels, krāsas košas – nu, smuki, tak :) Apmetuši palielu loku, atgriezāmies pie „pļavas” un devāmies apsekot, kas atrodas aiz tās tālāk – daudz nelielu koraļļu, šādas tādas zivis, bet savādāk – nu tā... Tad jau labāk gar lielajiem ergiem peldēt, jeb atgriezties pie tiem glasefish bariem. Peldējām atpakaļ un apsekojām vēl neapskatītās lielo ergu daļas. Vēl pāris akmens zivis. Tā kā balonos gaisa vēl bija daudz, uz botu pusi nepeldējām – lielā erga kreiso sienu atstājām atpakaļceļam. Papeldējām vēl atpakaļ uz to glasefish ergu pusi. Daudz te stingreju. Aleksejs vienu fotografējot gandrīz ar celi uzgrūdās virsū citai – daudz mazākai, kas bija smiltīs ierušinājusies. Labi, ka laicīgi pamanīju un šeikeri paguvu sagrabināt. Aleksejs, ieraudzījis pāris centimetru attālumā no savas kājās stingreju, burtiski atleca malā. Un tad jau peldējām uz botu pusi. Nu un te nu bija oranži-zili-balti strīpoto gliemju pārbagātība, varētu teikt, ka tie bija atrodami visur. Aleksejs tik spēja fotografēt :) Atradām arī vienu gliemi ar zilpelēkajiem punktiņiem, kā arī zaļganbrūno zvaigzni.

Vakarā piezvanīja Sveta – rīt viņa būšot daivcentrā un izstāstīšot, kā gāja pa Asuānu – īsumā, viss esot bijis vienkārši superīgi!

22.augusts, 2009.

Ramadans ir sācies. Ielas no rīta tādas patukšas. Taksometra vadītājs arī tāds saīdzis izskatījās. Toties šorīt taxi tika ieslēgts skaitītājs. Varēja jau arī, protams, neslēgt – maksātu es šā kā tā 5 paundus. Un šoferīši ar sen vairs necenšas iebilst – jo, ja gribam būt precīzi, tad no dzīvokļa līdz daivcentram ir apmēram 4.80 paundi.

Daivcentrā puiši arī tādi, nu šorīt tik daudz nesmaida, tādi nopietnāki palikuši. Tikai Maikls skraida apkārt smaidīgs – viņš ta kristietis. Boss ierodoties visiem novēlēja „Ramadan Kareem!”, izstāstīja kam ar ko ir jānirst, kurp šodien bots ies – un aiziet – jūrā :) Es joprojām nirstu ar Žeņu.

Pirmais daivs El Fanous. Nirstam mēs divatā ar Žeņu. Redzamība slikta, var teikt, ka pat ļoti slikta. Nācās diezgan tālu peldēt, līdz redzamība kļuva normāla. Bez tam bija arī straume.

Un kā parasti – aizpeldot aiz rifa stūra, redzamība palika laba, var pat teikt, ka it kā nonācām pavisam citā vietā. Nu, dikti tas tomēr it kā nereāli, ka pirms brīža redzamība bija nekāda, bet nu – ūdens bezmaz vai kristāldzidrs. Nonākot rifa otrā pusē – nu tā ir pilnībā cita pasaule. Skaists coral graden, daudz table corals, te vienmēr daudz grūperu. Šodien vēl arī redzējām mazu napoleonzivi, diezgan daudz stingreju. Jau atpakaļceļā uz rifa sienas atradu zaļganīgo jūras zvaigzni.

Kad bijām piešvartojušies Turtle Bay, uz blakus bota, kurš starp citu, bija safari bots, bet krīzes dēļ diemžēl šobrīd diezgan daudzi safari boti tiek nodarbināti daily daiviem, nācās novērot nelielu problēmgadījumu. Viens no viņu daiveru grupas iznira pamatīgi noķēpājies naftā... Bija dabūjis uz galvas un balona ventiļa, tātad arī regulatora, pamatīgu piku naftas... Puisim maska no ārpuses bija jau melna, puse sejas arī, BCD uz pleca arī noķēpāts, bet tas lielākais daudzums naftas bija tieši uz balona ventiļa. Izrādījās, tā bota stafs nebija diez ko attapīgs... īsumā – mūsu daivcentra boss, kurš todien bija arī uz bota, deva kaimiņiem padomus kā labāk tikt galā ar problēmu... Jo savādāk kaimiņu bota personālam bija radusies ideja, ka cietušais BCD jāpiesien pie virves un jāatstāj ūdenī, gan jau līdz krastam braucot noskalosies... Tika viņiem ieteikts sameklēt labāk benzīnu un ar to notīrīt, vismaz lielāko daļu nost dabūt izdosies, bet to kas bija ar regulatora pirmo pakāpi... Tas naftas pikucis uz balona ventiļa un regulatora pirmās pakāpes bija diezgan liels... Šitā iegrābties... Drausmas! Tu peldi i nemaz nemani, ka esi kaut kur „iegrābies”... Traki, traki... Nelaimīgais puisis ar uz bota izkāpa melnu nosmērētu seju, kā kāds ogļracis... Vispār puisis sākumā negribēja noticēt, ka viņam kas tāds noticis, bet kad noņēma masku un ieraudzīja, kā tā izskatās, nu tad diez ko priecīgs vairs neizskatījās. No bota viņam tika iedots kaut kāds dvielis, kurš ātri kļuva melns, bet daiveris diez ko tīrāks nepalika. Ieteicām viņam vismaz ar kādu sauļošanās krēmu mēģināt no sejas notīrīt naftas palieks – tas palīdzēja. Drusku tīrāks viņš palika ;)

A man pēc visa redzētā ūdenī lekt bija drusku bail... a ja nu arī es tieku kādā naftas pikā??? Puiši no stafa mierināja, sakot, ka nav te nekā tāda, ka lai beidzu uztraukties, ka nirt varu mierīgi... Nu, nu... Ielecu ūdenī un kādu brīdi dabūju vēl Žeņu gaidīt. Vot i ūdenī esot pētīju vai kaut kur tuvumā nepeld kāda naftas pika... Nekā tāda nebija. Jāteic, ka daivs arī pagāja mierīgi, bez ieķepšanas kādos naftas atkritumos.

Tātad - otrais daivs - Turtle Bay. Redzamība lagūnā slikta. Straume. Centāmies pēc iespējas ātrāk tikt cauri lagūnai. Sasniedzām rifa sienu, pārpeldot to 1.5m dziļumā kompis man pirmo reizi iedeva 1 papildminūti līdz 3m. Hmm.... A ko šoreiz? Kāpēc citas reizes te nirstot nekā tāda nebija??? Aizpeldējām līdz lagūnai, kura atrodas rifa otrā pusē, drusku tur papeldējām. Šoreiz nekā īpaša – koraļļi, šādas tādas zivis, bet nekā īpašas ievērības cienīga.

Atceļā pirms došanās pāri seklajai pārejai ievērojām 3min/5m safety stop. Kompis arī to prasīja. Tā kā gaiss vēl balonos bija, tad atpakaļceļā vēl drusku papētījām lagūnu. Smilšaina, pelēka jau tā kopumā ir, bet šo to interesantu jau var atrast. Tā, piemēram, atradām sarkano jūras zvaigzni ar ziliem punktiņiem.

Tāda nu bija pirmā Ramadana diena. Puiši no stafa to pavadīja normāli, ko nevar teikt par Leru, viņai bija grūti... Un galvenais, ka ne jau tas, ka nevar ēst vai dzert, bet tieši tas, ka nevar uzsmēķēt viņai bija visgrūtākais, pat apraudāties paguva... Boss gan viņai teica, ka tagad ir labākais laiks, lai atmestu smēķēšanu, bet to nu Lera laida gar ausīm.

Uz Ramadana sākumu arī mūsu tradicionālā pēcdaiva pasēdēšana „Mr.Sem” uz kādu brīdi ir atcelta, vismaz uz pirmo Ramadana nedēļu... Nu, man, piemēram, ir diezgan grūti sēdēt coffee shop, dzert fresh mango vai Kolu, uzpīpēt ūdenspīpi, kad apkalpojušais personāls visu dienu un vēl labu laiku līdz saulrietam neko tādu nevarēs darīt... Nu tā tāda solidarizēšanās... galu galā es tak varu arī līdz vakaram pagaidīt un tad kādā coffee shopā pasēdēt :) Tā ka braucu mājās. Jāteic, ka pēc 18, kad sākās Maghreb lūgšana pēc kuras visi musulmaņi devās Ramadana brokastīs, kas mums šķistu kā vakariņas, jo galu galā ēšana ir vakarā – nu tajā laikā līdz pat kādiem 7 vakarā ielās valdīja klusums, bet pēc tam – oj, kā sāka mašīnas taurēt, var teikt, ka ielas atdzīvojās. Un tad jau man bija jāiet uz taebo treniņu.

Mūsu taebo grupai laiki dēļ Ramadana nav mainīti – kā ierasts sākums 20:00, toties aerobikas grupa, kas parasti bija pirms mums, nu pārcelta uz 21:00.

Pēc taebo ar meitenēm devāmies pasēdēt turpat blakus esošajā „Karkar” coffee shop. Ilgi nosēdējām... Natašai bija sirds sasāpējusi, vajadzēja izrunāties... Tā nu ilgi, ilgi aizsēdējāmies... Bet tas, ka pulkstenis rādīja jau ļoti daudz aiz pusnakts – Esplanādes kafejnīciņas bija pilnas ar vietējo ģimenēm – svinēja Ramadana sākumu. Mājās biju vēlu... ļoti vēlu... :)

21.augusts, 2009.

Naktī tomēr bija pārgriezti pulksteņi. Stundu uz priekšu. Es daivcentrā ierados 9 no rīta, kas izrādās bija 8 no rīta. Ļera vispār bija jau 7 atbraukusi, arī Jureks ieradies agri...

Vispār jau izejot no mājas un mēģinot noķert taxi, šķita, ka kaut kas nav tā kā vajag – pārāk tukšas ielas... Tas vienīgais taxi, kas parādījās ielas galā, arī piestāja. Padevām viens otram labrītu, es paskatījos savā pulkstenī, tad auto priekšējā panelī esošajā... Tur rādīja 8:03 no rīta... Taksists arī saka – „Madam, it’s 8 o’clock”. Nu es jau arī pati to redzu... Ko nu vairs, atpakaļ tak uz dzīvokli vairs neiešu, braukšu tik uz daivcentru.

Daivcentrā priekšā jau sēdēja Ļera un Ļuba, bet Jureks jau kā stundu gulēja uz bota. Arī viņš bija agri ieradies. Vispār naktī man bija pareiza doma prātā iešāvusies – ja pulksteņus viņi griež, tad to dara parasti naktīs no ceturtdienas uz piektdienu, nu, tāpat kā mēs no sestdienas uz svētdienu... Tātad laika maiņai būtu jābūt šajā naktī, nevis nākamajā. Šāda laika maiņa tik agri tāpēc, ka tūlīt sākas Ramadans.

Tā nu mēs sēdējām un gaidījām kamēr pārējā tauta un tūristi saradīsies.

Pirmais daivs - Banana Reef. Izlēmu pamēģināt paņemt zem ūdens kameru. Kamēr Žeņa ģērbās, pateicu, ka drusku ieniršu zem bota – paskatīties kas un kā ar kameru – vai boksā iet ūdens vai viss ir ok. Ieniru – pietika ar kādiem 2m, lai saprastu, ka bokss atkal sāk svīst ciet un jāpeld vien ir augšā – kamera jāatdod atpakaļ uz botu. Nav lemts... Šodien mums uz bota bija filmētājs – ja daivcentrs piedāvā tūristiem iespēju zem ūdens nofotografēties, tad šis puisis, tā teikt, centās izkonkurēt daivcentra zemūdens fotogrāfiju biznesu, piedāvājot zemūdens video... Nezinu kāda tur kvalitāte... Bet no nedaudzajiem tūristiem, kas šodien bija uz bota – 2 piekrita paņemt video diskus... Bet ne par to stāsts – ieraudzījis, ka atdodu kameru atpakaļ uz botu, viņš pat drusku par daudz satraucās un juta līdzi... Pateicu, lai neņem galvā, viss ir ok, šitā jau pierasta lieta – nav vairs man lemts ar šo boksu zem ūdens fotografēt...

Kamera bija atdota atpakaļ uz botu un Žeņa arī bija gatavs lēcienam ūdenī. Tikai viņam tas kaut kā neveikli sanāca un svaru josta nolidoja lejā. Labi, ka zem bota nebija neviena daivera – neviens vēl nebija devies lejā. Nācās man nirt pakaļ pēc tās jostas. Zem bota kādi 9-10 metri, ieniru, a izrādījās - izcelt 10kg svina nemaz nav tik viegli, dikti smagi īstenībā. Piepūtu BCD gaisu... laikam par daudz un par ātru, jo kompī sāka mirgot info – 1min līdz 3m. Vot i nācās paregulēt peldspēju un 4m nosēdēt to 1 minūti... Žeņa jau gaidīja virs ūdens. Saku – kāp atpakaļ uz bota, uzliksi tur jostu. Viņš – nē, labāk atcerēšos kā josta bija jāliek esot jau ūdenī. Pamocījās, pamocījās, bet beigās veiksmīgi josta bija uzlikta un aiztaisīta. Daivs varēja sākties.

To, ka lejā druksu papeldot nost no rifa būs straume – to es jau zināju iepriekš. Te parasti mēdz būt straume – lielāka vai mazāka, bet vienmēr. Šodien tā bija dikti spēcīga, tāpēc lēmums bija tāds – peldēsim līdz ergiem, apskatīsim tos un jau peldot atpakaļ drusku „palūrēsim” aiz paša rifa stūra – ja būs spēcīga straume – tad griezīsimies atpakaļ un apsekosim šo rifa pusi – tā gan ir vairāk smilšaina, dziļums arī neliels, bet uz rifa sienas var mēģināt kādu jūras zvaigzni atrast.

Banana Reef ir skaists daivsaits. Atpeldot nost no rifa daudz fire coral – bez maz var teikt, ka lauks ar ugunīgajiem koraļļiem. Arī ergi skaisti. Apskatījām mazākos ergus, un peldējām lielā erga virzienā – tā apskati gan atliku uz atpakaļceļu, tagad vēl drusku papeldēt uz priekšu – līdz nākamajam mazajam ergam aiz kura sākās slīpums uz leju – paliek dziļāks, bet ne strauji – ļoti lēnām. Piepeldot pie nelielā erga mums burtiski garām palidoja eagle ray. Dikti skaisti!!! Nu, pāris metru attālumā, pat eagle ray purniņu varēja ļoti labi saskatīt :) Žeņa pat sastinga, vērojot kā eagle ray aizpeld tālāk prom. Apmetām loku ap ergu – jāsāk peldēt atpakaļ, ja gribam vēl paskatīties kā ir rifa otrajā pusē. Peldot ap šo pašu nelielo ergu, skatos, kaut kas dīvains koraļļu plaisā kustas, uzreiz pat nesapratu kas, piepeldu tuvāk – izrādās viena no pufikzivīm, nu tām, kuras ja sabaida, tad tās piepūšas. Nu i šo zivi kāds bija sabaidījis, kad viņa sēdējusi tajā koraļļu plaisā – rezultātā, viņa aiz bailēm piepūtusies un iesprūdusi... Netiek laukā... Nu, kā Vinnijs Pūks, kad bija pārāk ilgi pie Trusīša ciemojies un finālā iesprūda Trusīša alas izejā... Nabaga zivs spēja tikai acis blisināt un spuras plivināt... Diez kas viņu tā bija izbiedējis, ka viņa sēžot koraļļa plaisā tā bija piepūtusies?

Mūsu virzienā peldēja Jureks ar savējiem, tai skaitā – fotogrāfi. Sagrabināju, lai parādītu, ka te ir ko redzēt, nu vismaz viņi to uzpūsto zivi nofotografēja :)

Pie lielā erga ļoti smuki ūdenī plivinājās vairākas lion fish. Nu, šajā daivā reāli bija tik daudz kā ko varētu fotografēt... Ja tik fotoaparāts būtu... Ehhhh....

Pēc tam vēl nedaudz aizpeldējām aiz paša rifa stūra – bet straume bija pārāk spēcīga – griezāmies atpakaļ. Žeņam arī jau bija 90 bāri. Tā vien lai līdz botam aizpeldētu. Labi, ka atpakaļceļš mazā dziļumā gar pašu rifa malu. Mēģināju atrast kādu jūras zvaigzni, bet nekā.

Otrais daivs Ben el Gebel jeb Turft el Shahed – jeb vēl vienkāršāk – Torfa. Nu Banana Reef un Torfa ir burtiski blakām. Te arī vienmēr ir straume. Stipra straume. Maikls pirms daiva mani pat paguva sabaidīt ar saviem šausmu stāstiem, kā reiz viņš ar savu grupu neticis atpakaļ uz botu dēļ spēcīgās straumes – nācies virs ūdens pa viļņiem līdz botam peldēt...

Tiešām, straume te bija daudz spēcīgāka kā iepriekšējā daivā. Sākumā peldējām pa diezgan smilšainu lagūnu, tad ejā starp rifu un lielu ergu izpeldējām rifa otrā pusē, kas ir daudz smukāka, dzīvāka. Kādu brīdi papeldējām gar rifa malu, bet pretstraume bija pārāk stipra. Griezāmies atpakaļ, lai papētītu kreisajā pusē esošos ergus. Viens no mazajiem ergiem bija ļoti skaists – violetie mīkstie koraļļi un milzīgs mākonis glasefish, kuras saules staros mirgoja kā pērlītes. Smuki :) Pēc tam Žeņa teica, ka varējām pie tā erga arī visu laiku notusēt – tiešām dikti smuki tur bija. Apmetām loku ap ergiem – viss, kas ir botu piestātnes pusē ir diezgan pelēks, smilšains un patukšs, bet otrā puse gan ir smuka.

Tā ka diena jūrā pagāja jauki :)

Pēc daiva kopā ar Žeņu sēdējām "Mr.Sam" - pļāpājām. Un tad Žeņa uzdeva jautājumu dēļ kura es gandrīz novēlos no krēsla un ar ūdenspīpes dūmiem aizrijos... Žeņa pajautāja kā iet Jureka sievai? Jautājums vienkāršs, tikai es nesapratu kāpēc man būtu jāzin kā iet Jureka sievai... Pajautāju - kādai sievai? Atbilde bija - nu, tai, kas kāju salauza! Te nu bija aizrīšanās ar dūmiem un pāris minūšu klepošana :D Saku, ja Tu domā Ināru, tad viņa nav Jureka sieva. Īsumā - Žeņam bija šķitis, ka ja jau Jureks Inārai pēc kājas sadaudzīšanas uz bota palīdz - tipa, kaut kādu smēri iedeva, tad značit - vīrs un sieva! He he he!!! :D :D :D Nu ir domu gaita! Toreiz Inārai gandrīz visi uz bota centās palīdzēt!!! Nu i nu, Žeņa!!!

20.augusts, 2009.

No rīta brauciens uz daivcentru. Skats, kurš paveras uz jūru, braucot lejā no kalna gar „El Tabia” hotel, man jau kļuvis dikti mīļš.

Ienākot daivcentrā – pārsteigums – Ļuba ir atgriezusies. Vairāk kā pusgadu bija prom – dzimtenē Ukrainā. Mazais Karīms gan vēl palicis Ukrainā pie vecmāmiņas. Pati Ļuba arī pagaidām plāno te palikt tikai kādus 2 mēnešus.

Šodien nirstu ar Žeņu. Lai gan uz pirmo daivu, kas ir drifts Small Giftun, man tiek iedoti arī Katja ar Vovu... Hmmm... Paši tak varētu nirt...

Brīfings kā jau brīfings – kā peldēsim, ko redzēsim utt. Maksimālais dziļums – 25m. Salecām ūdenī un laižamies lejā. Katjai ar brāli laikam dziļuma mērītājs rāda savādāk kā citiem, viņiem laikam, vienmēr visam jābeidzas ar nulli... nu – kad mēs ar Žeņu bijām 23m, tad Katja ar Vovu toč jau bija nokrituši līdz 30m, pārāk zemu zem mums viņi peldēja (nu un pēc daiva Katjas dziļuma mērītāja bultiņa bija palikusi pie 30m atzīmes). Tā ka tā...

Bet daivs bija pa smuko – apmēram pusceļā uz botu, ieraudzījām bruņurupuci – viņš mierīgi sēdēja smiltīs pie neliela koraļļa, kas apaudzis ar dzeltenīgi zaļajiem mīkstajiem koraļļiem, un tos mīkstos koraļļus ēda, laiku pa laikam pieturot ar ķepiņu, lai vieglāk nokost. To, ka ap viņu jau tusēja neliels daiveru bariņš ar fotoaparātiem, kā arī piepeldējām vēl mēs četri – tas viss viņam bija vienaldzīgs. Bruņurupucis mierīgi turpināja ieturēt maltīti. Cik žēl, ka man nebija fotoaparāta... Ehhhh..... Kādas bildes būtu sanākušas, vai arī video....

Katja pajautā – vai viņa ar Vovu var palikt pie bruņurupuča ilgāk – pafotografēt. Parādu zīmi – ok. Mēs ar Žeņu peldam tālāk. Garām mums aizpeldēja maza napoleonzivs, redzējām arī pāris akmens zivis, murēnas. Tad no dziļuma rifa virzienā peldam ieraudzīju 3 lielas zivis – no mums viņas bija diezgan patālu, bet pa gabalu izskatījās pēc napoleonzivīm – arī ar tādu izcēlumu uz pieres. Līdzīgas bija, bet tās nebija nepoleonzivis. Mājās būs zivju grāmatā jāsameklē.

Zem ūdens mēs bijām stundu un es pat ar 70 bāriem balonā atgriezos, izkāpām uz bota, ekipējumu paguvām nomainīt, bet Katjas un Vovas vēl nav... Vispār reāli es pat drusku uztraukties sāku – ko var zināt, kur viņi aizķērušies... Nu bet tad drīz arī viņi parādījās, ar 20-30 bāriem balonos.... Nenopietni...

Otrais daivs – Aroug Talata. Mjaaaaa..... Atkal.... Šo daivu es niršu tikai ar Žeņu. Sarunājām mēģināt atrast lielo barakudu un mikroskopiskās garneles. Nebija ne viena, ne otra. Bet toties zem bota, uzreiz kā ielecām, varējām pavērot strīpaino zuti, kuru visi tūristi uzskata par čūsku. Divas reizes appeldējām ap daivsaitu. Akmens zivi atradām, arī 2 oranži zili balti strīpainos gliemjus, bija arī mazā, baltā murēna. Tā ka nebija tā, ka vispār neko neredzētu. Bet savādāk – nepilnu stundu peldējām 8-9m, bet gaisa patēriņš man tikai 80 bāri... Bez maz vai vēl otru stundu peldi... ;)

Pēc daiva „Mr.Sam” diezgan ilgi nopļāpājām ar Mišu – par daivingu Marsa Alam, kur viņš laiku pa laikam aizbrauc, ja daivcentram uzradušies kādi studenti vai jālabo ekipējums, par plāniem daily dive uz „Salem Express” utt. Nu un drusku pārrunājām arī situāciju ar Brothers pazudušajiem 4 daiveriem. Tagad te daiveru aprindās jauna atsveicināšanās frāze – „Bez bojas uz Brothers nebraucam!”

Kamēr sēdējām, zvana Sada – mums ar viņu bija sarunāts vakarā braukt pogujatj pa Sherry. Izrādās, viņa jau kopš paša rīta pa turieni – kaut kāda tur paziņa piezvanījusi, kurai ģimenes problēmas, cerot, kad atbrauks Sada un palīdzēs visu atrisināt. Tā nu Sadai nācies no rīta līdz pat vēlai pēcpusdienai tur pavadīt. Nu un tagad viņa man zvana – tipa, vai varam jau tagad uz Sherry satikties, lai nav pa divi lāgi jābrauc uz Khauser. Ok, kas ta man. Galu galā tepat vien netālu esmu :) Tā nu arī kopā ar Mišu, Taņu un Dimu devāmies Sherry virzienā. Dima gan pusceļā mūs pameta un aizgāja uz „Bombay” pasēdēt internetā.

Satikāmies ar Sadu turpat uz pagrieziena Sherry. Es vēl tabakas veikaliņā paguvu ieiet un priekš BH2 tabaku nopirkt. Sadai vajadzēja kaut kādus vadus nopirkt, ar ko datoru ar cieto disku savienot, jo tie, kas bija, pateicoties Ēģiptes elektrībai, nu vairs nav lietojami... Tā ka apstaigājām vairākus datorveikalus.

Tālāk sulu bodītē, kas līdzās zoo veikalam, padzērām apelsīnu sulu. Skats bija diezgan drausmīgs – nu, uz zoo veikalu. Dzīvnieku aizsargi noteikti sarīkotu kādus protestus... Dažāda lieluma kaķi sēdēja nelielos krātiņos, mazi, plušķaini sunīši arī, vienīgi papagailīšiem bija pietiekami liels būrītis... Nu, tas viss kopumā izskatījās tā, ka jāpērk visi, lai tikai dabūtu viņus laukā no tiem mikroskopiskajiem un ne pārāk tīrajiem krātiņiem...

Nu bet pēc tam mēs diezgan ilgi sēdējām „Gad Allah” coffee shop, kas atrodas tieši pa vidu Sherry – mašīnas brauc no abām pusēm. Pļāpājām. Par visu ko. Izrādās, tā paziņa, kuras ģimenes dzīvi Sada šodien bija izsaukta glābt, viņai uzdāvinājusi baltu tamborētu somiņu, a Sadai tā somiņa nepatīk, bet atteikt bijis, var teikt, neiespējami... Pasmējāmies par to, ka somiņa no depresīvas vides noteikti ir ar negatīvu enerģiju. Un tad sākās jautrība ap somiņu – Sadai viņu reāli nevajag, značit, kaut kā no tās jātiek vaļā... Finālā, ejot prom no coffee shop, mēs to somiņu atstājām (tipa – aizmirsām) uz krēsla. Piedevām, ielikām vēl baltā iepirkumu maisiņā, lai uz baltajiem plastmasas krēsliem nav tik pamanāma, bet krēslu zem galda vēl pabīdījām... Un tad burtiski laidāmies prom, tā pa fikso, cerot, ka neviens no oficiantiem neskries pakaļ saucot: „Madam, your bag!!!”. Paveicās! Tikām prom, neviens nepamanīja mūsu „aizmirsto” somiņu. Kā Sada teica – pēc tās somiņas atstāšanas pat tā kā vieglāk palika :)

Sēdot coffee shop spriedām – Sadai bija info, ka šonakt pārgriež pulksteņus stundu atpakaļ, bet informācija bija tāda, nu ne pilnībā apstiprināta. Tipa no sērijas „viena tante teica”. Sada sūtīja sms savām paziņām, es aizsūtīju Ļerai, galu galā – viņai vīrs musulmanis, viņam būtu jāzin kas un kā ar tiem pulksteņiem. Ļera atsūtīja atbildi, ka uzjautās vīra vecākiem un kad būs atbilde – atsūtīs ziņu.

Vēl mēs iegājām piena bodītē – te krievu rezidentu vidū ir jauna mode – audzēt kefīra sēnītes, nu mājās no piena taisīt kefīru. Vot i Sada no Allas (tās, kurai pieder sporta studija, kurā Sada vada Taebo, un kura ir arī GUE Hasana sieva) dabūjusi tās kefīra sēnītes, nu i tagad mājās taisa kefīru – jāteic, ka kefīrs pat garšīgs sanāk. Piena bodīte bija very funny – pienu no milzīgas cisternas pārdevējs ielēja plastmasas maisiņā – tipa nosvēra – ja litru, tad 2 kausiņi, pēc tam maisiņu aizsēja. Nekādas pudeles vai pakas. Vēl piena bodītē var nopirkt dažādus desertus – piemēram, rīsu piena pudiņu, kuru pārkaisa ar žāvētiem augļiem un drupinātiem riekstiem, ir arī citi piena pudiņi – pilns ledusskapis puisim :) Atliek tik izvēlēties. Jāteic, ka tas rīsu piena pudiņš ir tiešām garšīgs... :)

Kad jau bijām izgājušas no Sherry uz Sheraton Road un apskatījušas kādas Sale cenas „Adidas” veikalā, sapratām, ka vispār tā kā ēst sāk gribēties... Nu ko, iesim uz „Star Fish”... zivju zupu toč varētu... :) Plānus iet ar kājām izmainīja taxi vadītājs – onkulītis, kurš sen sen atpakaļ pa Hurgadu braukāja ar zaļganu pikapu, nu kā taxi, un parasti stāvēja netālu no „McDonald” uz Sheraton Road. Toreiz mēs īrējām aiz „McDonald” dzīvokli un no rītiem ejot uz daivcentru un pēcpusdienās nākot atpakaļ, ja viņš kaut kur nebija aizbraucis, vienmēr sveicinājāmies un vienkārši novēlējām viens otram jauku dienu. Nu un pēc tam, ja kādreiz ieraudzīja mani kaut kur ejam, vienmēr piestāja, apsveicinājās un piedāvāja aizvest – tāpat, bez maksas. „For friends without money”. Nu i tagad viņš nobremzēja mums līdzās – hello, hello! Kā iet? Vai nevajag kur aizvest? Mēs ejot viņa braukšanas virzienā. Vot i mūs viņš aizvizināja līdz „Star Fish”.

Šoreiz nevis kāpām augšā uz restorāna otro stāvu, bet palikām lejā – aiz baseina. Galu galā te tautas mazāk, mierīgāks un patīkami vēsi :)

Vakarā, kad jau taisījos gulēt atnāca sms no Ļeras – pulksteņus it kā pārgriež rīt. Nu, pārmainīju atpakaļ laiku modinātājā... Bet nakts vidū atkal pamodos – ar domu, ka labāk piecelties agrāk, bet tad atkal kādu stundu pagulējusi pārmainīju laiku vēlreiz... Redzēs kā būs īsti ar to laiku no rīta – cik īsti būs pulkstenis :)

Hurgadas vecpilsēta - Dahara. 19.augusts.

19.augusts, 2009.

Šodien, var teikt, es nemīlu Ēģipti... Kāpēc? Par visu pēc kārtas...

Nu, šodien man daivcentrā brīvdiena – vakar pateicu, ka jābrauc uz policiju vīzu pagarināt. Sarunāju vienīgi, ka no rīta gan daivcentrā iebraukšu, un ja Bobam būs laiks, viņš mani aizvedīs līdz El Gwazath – vietai, kur vīzas pagarina utt. Atbraucot uz daivcentru, izdomāju, ka ko nu tur Bobs braukās dēļ manis uz to vīzu daļu – varu tak es pati. Kas tur liela problēma paņemt taxi? Bobs vēl uzrakstīja man zīmīti, ko parādīt taxi vadītājam – arābu valodā kur mani ir jāved. Nu i viss. Netālu no daivcentra noķēru taxi, vadītājs vispār izskatījās tikko kā 9.klasi beidzis... tāds dikti jauniņš, nu bet Boba uzrakstīto zīmīti izlasīt prata. Sliktākajam gadījumam man vēl bija Sema vakar zīmētā karte, kā tur nokļūt ;) Galvenais orientieris – lielā mošeja vecpilsētā.

Uz El Gwazath mēs braucām ar baigo līkumu – nevis pa Sheraton Road līdz „El Joker”, kur var pagriezties uz vecpilsētu, bet līdz Mubarak 2 (gandrīz vai atpakaļ uz dzīvokli), tad gar lidostu utt. Īsumā – pa to garāko ceļu. Laikam jau sīkais taxi draivers bija iedomājies no manis nez kādu naudu noplēst! He! Vairāk par 10 LE es maksāt netaisījos.

Nu, kad beidzot bijām tā kā galā, lai gan man šķita, ka pareizajai mājai mēs esam pabraukušu garām – un pareizi ar šķita... Šoferītis, protams, gribēja 20 LE, pateicu, ka 10 LE un halas – tipa, pietiek, ka pats vainīgs, ka pa tādiem apkārtceļiem veda. Izkāpu no taxi, bet saprast, kur te kas atrodas, nu esot šeit pirmo reizi, bija vienkārši neiespējami. Vairākas ēkas ar karogiem, a kura īstā? Finālā devos uz to, pie kuras vārtiem sēdēja 2 vietējie – viens formā ar automātu rokās, otrs – civilā ar revolveri pie sāniem. Tas civilajā vismaz runāja angliski... Lai gan – man tak bija Boba rakstītā zīmīte ;) Arī to viņš izlasīja. Ak, El Gwazath? Jums jāiet ap stūri un kur tur vēl! Laikam tobrīd man bija totālas blondīnes izskats – kur jājiet, kur??? Finālā viņš atmeta ar roku – ko tur tādai skaidrot, un teica, lai sekoju viņam. Tad nu es tiku ievesta tajā apsargājamajā teritorijā, par lielu pārsteigumu pie kaut kādiem lodziņiem rindā stāvošo vietējo baram. Mēs izgājām caur pagalmam, tad pa kaut kādu daļēji slēgtu koridoru nonācām teritorijas otrā pusē, kur pa vārtiem es atkal tiku izlaista laukā. Vēl man tika parādīts virziens, kur tālāk jāiet – tipa līdz ielai taisni, tad pa kreisi un tad jau būs manis meklētā iestāde.

Pateikt jau viegli, līdz ielai es tiku, pa kreisi nogriezos – a tur ta daudz māju, kaut kādas iestādes... A kura īstā? Piegāju pie tuvākās ēkas un pie ieejas stāvošajam vīrietim parādīju Boba zīmīti – viņš izlasījis, pamāja ar roku pa kreisi – vēl uz priekšu, līdz pašam galam. Skaidrs. Pagāju vēl garām kaut kādam tur psihiatra kabinetam, pat gribējās to nofotografēt, bet netālu stāvošie puiši ar automātiem, kaut kā neiedrošināja mani izvilkt fotoaparātu no somas... ;) Un tad es tā pa īstam sapratu, kurp man jāiet – jo kur gan citur te var doties arābu izcelsmes vīrietis ar, kaut arī lakatos ietītu, balto sievieti – tikai pagarināt viņai vīzu. Tieši tā! Īstā vieta tika atrasta. To, ka man jāiet uz otro stāvu es jau zināju.

Un tad sākās! Kurš tomēr atļāvis ēģiptiešu sievietēm strādāt! Būtu labāk tomēr tikai mājās sēdējušas!!! Viņas bija briesmīgas.... Tiešām briesmīgas... Ne jau izskata ziņā, bet attieksmes. Apmēram – ko tu te esi atvilkusies un traucē mums papļāpāt! Noskaidrojušas, ka man vajag pagarināt vīzu un ka man jau ir numurs, bet papīri ir iesniegti El Tur Sinai, tā nejaukākā no visām man pateica, lai braucu es uz to El Tur un tur man iespiedīs pasē zīmogu... El Tur ofisā teica pavisam ko citu. To es viņai arī pateicu. Atbilde bija – nu tad gaidiet kapteini! Un man tika parādīts, kurā kabinetā man tagad jāsēž un jāgaida. Prezidenta Mubaraka foto pie sienas, kaut kāda frāze no Korāna, kalendārs, galds, pāris krēsli, ļoti novecojusi rakstāmmašīna un telefons, pa kuru runāja kāds formā tērpts vīrietis. Es tiku ignorēta... Nu ko, gaidīšu. Pēc kādām 15 minūtēm, beidzis runāt pa telefonu, tas vecis joprojām par mani nelikās ne zinis, atlika man vien uzsākt sarunu, ko citu darīt?! Izrādās, viņš nebija kapteinis, bet vienkārši ienācis kapteiņa kabinetā parunāt pa telefonu... Burvīgi!!!

Vēl pēc kādām 5 minūtēm parādījās pats kapteinis – simpātisks vīrietis ;), kurš man pajautāja „How can i help you?” Izstāstīju savu situāciju, to, ka El Tur Sinai man tika pateikts, ka vīzu varēšu dabūt jebkurā vīzu daļā visā Ēģiptē utt. Tika pasaukta kāda no darbiniecēm, kas, protams, izrādījās, tā nejaukā vecene.... Nu, nav jau manas arābu valodas zināšanas tik labas, bet tik daudz, kā to, ka viņa vienkārši neko negribēja darīt, to nu es sapratu. Un vecis, t.i., kapteinis, izrādījās lupata... :( Pateikusi savu viedokli vecene devās prom, bet kapteinis domīgi sēdēja šķirstot manu pasi. Tad ofisā ienāca beļģiete, ar kuru mēs pašā sākumā drusku bijām parunājušas – es viņai prasīju kur man tieši te jāiet, nu un pie reizes parunājām par to, kādā jautājumā tad mēs te esam. Viņai arī vajadzēja pagarināt vīzu, bet pirms tam viņai bija bijusi rezidenta vīza, kura pāris dienas atpakaļ beigusies, bet laicīgi uz vīzu daļu viņa nav varējusi atbraukt, jo bērniem Beļģijas vēstniecībā Kairā taisītas jaunas pases, kuras aizkavējušās. Nu, bet kad kapteinis arī viņai pateica „How can i help you”, mani nez kāpēc pārņēma tāda nolemtības sajūta, ka vīzu es te nedabūšu...

Beļģietei tika paziņots, ka viņai jāsamaksā soda nauda par iekavēto vīzu un jāiesniedz visi papīri jaunam vīzas pieteikumam.

Kad viņa bija pametusi kabinetu, kapteinis kārtējo reizi pārlapojis manu pasi teica: „So, Ingrida, how can i help you?” Bāc!!! Stāstīju visu vēlreiz, vairākas reizes uzsverot, ka El Tur ofisā teica, ka man vīzu iespiedīs pasē jebkurā Ēģiptes pilsētā jebkurā vīzu daļā, tikai no tās vīzu daļas ierēdnim jāpazvana uz El Tur. Kapteinis sāka šķirstīt kaut kādu ļoti nobružātu un nolietotu telefonu grāmatiņu – bukletu. Un tad uz skatuves atkal parādījās riebīgā vecene... Viņai tika palūgts piezvanīt, bet viņa – tā nav mūsu problēma, lai viņa, t.i. es, braucu atpakaļ uz El Tur. Ragana!!! Un kapteinis – lupata man saka, sorry, viņš nekādi nevarot palīdzēt... Pajautāju, ko tad man tagad darīt, jo uz El Tur es nu nekādi nebraukšu, druksu jau pastāstīju pasaciņas, ka man vēl plānā tālāk pa Ēģipti paceļot. Viņš saka, nu tad, kad brauksiet prom, lidostā vajadzēs samaksāt sodu par pārsniegto vīzu un viss... Nu gan! Es gribēju būt labās attiecībās ar vietējo likumdošanu, bet mani vienkārši pasūtīja trīs mājas tālāk....

Pēc tam ar beļģieti vēlreiz satikāmies uzgaidāmajā zālē. Viņa pat pienāca pie manis un saka, lai es neņemot galvā, Hurgadā šitā esot ierasta lieta – vienmēr pasūtot tālāk, tā teikt... Un izstāstīja gadījumu ar savu māsu, kura atbraukusi pie viņas paciemoties, bet tā kā kādu brīdi uzturējusies arī Kairā, tad tur iesniegusi papīrus uz vīzas pagarināšanu un tur teikuši to pašu ko man El Tur Sinai – jebkurā vīzu daļā iespiedīs pēc tam zīmogu. Hurgadā neiespieduši, bet teikuši, lai brauc atpakaļ uz Kairu... Aizbraukusi arī, bet Kairā, kad pateikusi, ka Hurgadā negribējuši vīzas zīmogu iespiest pasē, pateikuši, ka Hurgadas vīzu daļā tas bijis jādara, ka viņai nebūt neesot bijis nepieciešams braukt uz Kairu... Nu, jā... brīžiem Ēģipti nesaprast....

Bet vispār es no tās pasu daļās izgāju nikna... Nikna uz visu un visiem... Pat mājās uzreiz nebraucu, bet pastaigājoties devos centra virzienā – izvēdināt galvu, tā teikt. Austiņās skaļa mūzika –un uz priekšu.

Aizstaigāju līdz lielajai mošejai, tad tai garām pa Vecpilsētas tūristu iepirkšanās ielu (kas par laimi bija tukša, jo galu galā bija tak rīts, bet te viss sāk pa īstam darboties tikai vakarā, tā ka man izpalika izvairīšanās no uzmācīgiem tirgotājiem ;) ) Tā kā tuvojas Ramadans – sestdien sāksies, tad daudzas Vecpilsētas ielas jau izpušķotas ar krāsainu papīru vītnēm, spuldzīšu virtenēm, kuras vakaros iededz, dažādiem lukturiem utt. Vispār jau smuki, nu apmēram tā, kā, kad mēs Jauno gadu gaidām :) Pastaigājusi pa Vecpilsētu, starp citu, tā dēvētajai „Sunīšu ielai” (viena no tūristu iepirkšanās ielām, kur ielu malās bija soliņi ar sēdošu sunīšu skulptūrām malās), nomainīti soliņi – sunīšu skulptūru vairs nav... Tad garām autoostai, „Farag center” kino, kur es to filmu skatījos (starp citu, filmas plakāts vēl joprojām karājās virs ieejas), garām lielajam „Abu Ashara” supermārketam, nu finālā aizstaigāju līdz Daharas „Metro” lielveikalam, kur arī sadomāju, ka vajag iepirkties. Izrādās, šis „Metro” Vespilsētā ir cenu ziņā lētāks nekā tas, kurš pie manas mājas...

Laikam jau taisnība, ka šopings palīdz nomierināt nervus, sapirku visādus augļus un vēl šo to, sanāca 2 pilni iepirkumu maisiņi... Protams, tālāk ar kājām jau vairs neiešu, ņēmu taxi un braucu mājās. Taxi draivers šoreiz pagadījās tāds foršs onkulītis, visu ceļu nopļāpājām kaut kādā arābu – angļu valodas mistrojumā... ;) Večukiņš arī pasmējās, ka es iepērkoties Dahar „Metro”, ja man pie mājām esot savs „Metro” ;) Nu, ko padarīsi, visādi gadās, katram savas dīvainības ;)

Nu, bet vakarā vēl bija taebo treniņš. Šodien es tajā izliku sevi pa riktīgam, visas sliktā noskaņojuma paliekas tak vajadzēja izdauzīt no sevis ārā.

Rīt atkal daivings :) Sarkanā jūra :) Tas priecē :)

18.augusts, 2009.

Būs mums daivs uz „El Mina” vraku. Piedevām, Sveta ir izlēmusi kārtot AOWD, dabūju pat no bota iet atpakaļ uz daivcentru pēc AOWD grāmatas. Kā Sveta saka – ja kāds man pateiks „Sveta, kārto AOWD, es kārtošu”. Nu i es pateicu, lai kārto ;) Sems bija pat pārsteigts, ka man tik viegli izdevies Svetu pārliecināt. A tur nemaz nebija ko pārliecināt, Sveta pati bija gatava kursam :) Tā, ka viņa arī nirs uz „El Mina”, tikai ne mūsu jautrajā kompānijā, bet ar Semu – būs viņai šodien gan dziļais daivs, gan vraks.

Īsi pirms daiva – burtiski tad, kad jau esam sākuši ģērbties, mūsu grupai uz šodien pievieno arī vienu francūzi. Vispār arī Katja un Vova uz pirmo daivu nirs ar mums – tipa, manā uzraudzībā ;) Sems viņus vairs vienus nelaiž uz dziļajiem daiviem.

Daiva shēma parastā – bots pieved pie virves, kas iet lejā uz „El Mina”, kapteinis dod signālu un daiveri salec ūdenī. Straumes dēļ pavisam pie virves piebraukt neizdevās, nācās drusku papeldēt līdz virvei, straume reāli nesa ne tajā vajadzīgākajā virzienā. Bez mums tur pie virves lejā doties plānoja vēl cita – neliela daiveru grupiņa. Vispār ieniršana sākās ar nelielu bardaku, dikti daudz cilvēku vienlaicīgi pie virves... Būtu mazāka kompānija – vienkārši parādītu ok, ejam lejā, bet te nācās drusku paņemties... Pirmie lejā sāka doties svešie daiveri, tad es ar savu lielo grupu, Sems un Sveta palika pēdējie.

Lēnām pa virvi laidāmies lejā. Man nācās pārsvarā peldēt atmuguriski – lai varētu vērot grupu. Ja par puišiem viss bija skaidrs, ne pirmo dienu kopā nirstam, tad francūzis, kurš izrādījās CMAS *, bija vairāk jāpavēro un jāuzmana, nu un arī jāpavēro kā Katjai ar Vovu iet... ;)

Redzamība paslikta, arī straume. Sems un Sveta aizpeldēja vispirms gar vraka dzenskrūvēm, mēs peldējām pa otru pusi. Lēnām un kārtīgi apsekojām visu vraku – divas reizes pat apkārt appeldējām – vispirms apskatījām klāja daļu, nesprāgušos lādiņus utt., tad gar vraka priekšgalu apmetām loku, pavērojot lion fish, tad gar nogrimušā kuģa apakšējos daļu lēnām peldējām uz augšu, pie dzenskrūves apmetām vēl vienu loku un nu jau peldējām virs lādiņiem un ejām, pa sprādziena rezultātā radušos caurumu pavērojām, kā pa vraka iekšieni dzīvojās glasefish bari. Nu un tad jau sākām pacelšanos – pārpeldot virs vraka uz vienas no malām atradām oranži-balti-zili svītroto gliemi. Šķiet, ka ko tādu Katja vadot savas grupas nevienam vēl nebija rādījusi, jo, kad visus sagrabināju, lai nāk skatīties, Katja izskatījās dikti pārsteigta, Vovam pat pamāja, lai nofotografē. ;)

Nu un ar to var teikt, ka daivs bija galā – lēnām sākām pacelšanos. Atkal pa virvi. 5m pie virves nostāvējām safety stop. Kad 3 minūtes bija galā – peldējām bota virzienā. Jāteic, ka šorīt daudz botu sabraucis nirt uz „El Mina” – mūsu „Rosetta Flower” stāvēja pat otrajā rindā (pirmā rinda – tie ir boti, kas pa tiešo piesējušies pie virves, kas novilkta uz „El Mina” vraku, nākamie boti stāv tālāk – jau otrajā rindā utt.) un bija vēl arī trešā botu rinda. Pavisam kādi 6 -7 boti te bija. Nu, bet kamēr mēs līdz savam botam aizpeldējām – pareizāk – palidojām pa straumi. Reāli nesa... Un gandrīz aiznesa garām mūsu botam... Nācās dikti sparīgi pleznas kustināt, lai tiktu atpakaļ līdz botam.

Nākamo daivu – Turtle Bay – mēs izlaidām. Atpūtāmies. Tāpat papeldējām. Nirām mēs El Fanous W. Straume. Šodien vispār visur jācīnās ar straumi. Piedevām šis ir viens no tiem daivsaitiem, kur pusi daiva nākas pavadīt peldot sliktas redzamības apstākļos. Te galvenais pēc iespējas ātrāk tikt cauri tai sliktās redzamības zonai. Pēc tam, aiz rifa stūra ir ok – smuks koraļļu dārzs. Bez tam šajā vietā vienmēr ir daudz grūperu. Vispār jau smuki panirām.

Pēc daiva atgriežamies uz bota – arī Katja tikko kā ar brāli atpeldējuši. Sems viņiem prasa – cik tad dziļi šoreiz ienirāt? Katja saka – 25m... Sems tikai pie sevis pasmaidīja. Nu, ir jau te arī iespēja uztaisīt dziļo daivu, tikai sliktās redzamības dēļ parasti to neviens nedara, pārsvarā jau tiek peldēts uz rifa otro pusi, kur redzamība ir laba un kur ir neliels dziļums

Es šajā daivā taisīju eksperimentu – kameras vietā boksā ieliku 1kg svina (paldies, Ahmedam, kurš to 1kg man sameklēja, jo izrādās, visi 1kg atsvari kaut kur no bota bija pazuduši... ). Tad nu bokss tika sagatavots daivam, svina gabals aplikts ar salvetēm, lai negrabinās pa boksu. Jāteic, ka daiva laikā aktīvi spaidīju visas pogas, lai redzētu kas un kā. Zem ūdens vispār īsti nevarēja saprast – ir iekšā ūdens vai nav, bet kad iznirstot attaisīju boksu – iekšā tomēr druksu bija ūdens. Laikam jau tiešām visiem ir taisnība, ka mazie o-ringi uz boksa pogām ir jāmaina... Pat Jureks, šodien izpētījis manu boksu, izteica tādu varbūtību, ka problēma ir pogu o-ringos. Arī viņa daiveri – poļu – vācu pāris, kur sieva fotografē ar Nicon 500D Seacam boksā (ir viņiem gan platleņķa, gan makro objektīvi, papildus gaismas utt. – riktīgi nopietns komplekts), arī piekrita Jureka teiktajam. Būs vien par to o-ringu maiņu jādomā...

Vakarā saņēmu ziņu no mājām - ar "Aeroflot" viss esot ok, dabūjuši mana ceļojuma izdruku - tur viss kā vajag - Kaira - Maskava - Rīga... Vismaz līdz mājām tikšu ;) Apsolījās ieskanēt un man atsūtīt. Nesaprotu, "Aeroflot" nevarēja man arī pa tiešo uz e-pastu normālu biļeti atsūtīt, nevis tādu - bez lidojuma uz Rīgu...???