22.oktobris, 2009.

Šodien atkal uz Abu Ramada. Tā ka ir cerība varbūt šoreiz tikt līdz Snake Garden :)

Grupā ir notikušas izmaiņas – Larisa un Ksenija turpina nirt, šodien mums ir pievienojušies divi puiši Sergejs un Dmitrijs, kā arī instruktors Dima veiksmīgi „iesmērē” man savu OWD, jo redz, viņam šodien neesot laika ar to puisi nirt, jo jāvada AOWD kurss... Boss neiebilst, tā ka Pāvels nonāk arī manā grupā.

Pirmais daivs tātad – Abu Ramada S. Bet arī šoreiz zemūdens „laika apstākļi” nav mums labvēlīgi – atkal tālāk par stūri netiekam – priekšā atkal spēcīga straume. Un nav jēgas tērēt gaisu, lai mēģinātu aizkulties līdz tam Snake Garden. Finālā lielākajai daļai grupas daivs beigtos apmēram pēc 20 minūtēm... Tā ka griežamies apkārt un pētām, kas labs mitinās uz rifa sienas. Turpat netālu no mūsu bota, pie paliela erga, trīs tehniskie daiveri, nokārušies ar daudziem baloniem, veic kaut kādus vingrinājumus – kvadrātā ir nostieptas auklas un viņi tur peld šurpu turpu. Nav gan daudz laika viņus vērot, jāpeld tālāk. Pārpeldot lūžņu čupu, kas tiek dēvēta par vraku, atrodam krokodilzivi, bet Ksenija tiek izmesta augšā. Labi, ka tas „vraks” ir 5m dziļumā un peldot virs tā safety stop 3min ir pagājušas. Vispār ar Kseniju ir nelielas problēmas – augumā neliela, tieva, bet nirst uzkārusi uz sevis 10kg. Pati saka, ka grūti esot peldēt, bet bail, ka daiva beigās neizmet laukā no ūdens... vot i stiepjot tos visus svarus... Vispār jau izskatās, ka problēma ir iekš tā, ka nonākot nelielā dziļumā Ksenija sāk satraukties par iespēju tikt izmestai, rezultātā straujāk elpot, un finālā celties augšup. Un gaisu no BCD šajā brīdī viņa izlaiž ļoti, ļoti nedaudz... Pēc daiva de-brīfingā norunājam mēģināt pamazām šo problēmu likvidēt.

Vispār pirmais daivs šodien ir kā ir – straume patraucēja aizpeldēt līdz Snake Garden, Ksenija „uzlidoja” augšā, bet tas vēl nav viss – aiz „vraka” Sergejam uzdod regulators – aiziet free flow... Tā kā līdz botam netālu un balonā gaisa pietiekoši, viņš pārgāja uz savu oktopusu un mēs visi peldējām atpakaļ uz botu. Sergejs un Pāvels daivu beidza – viens dēļ problēmām ar ekipējumu, otrs jau bija pietuvojies 50 bāru atzīmei balonā. Mēs ar Larisu, Kseniju un Dmitriju vēl pēc tam drusku papeldējām.

Otrais daivs – Gota Abu Ramada. Bots ir piešvartojies tuvu Coral Garden... Bija runāts par Haizivi... Bet boss piedāvā risinājumu šai situācijai – brīfings pat par maršrutu „Haizivs” jau ir novadīts, bet ko padarīsi, ka tajā daivsaita galā šodien visi grib nirt – tur botu pa pilnam, nav vietas kur piešvartoties. Risinājums – mums tiek piedāvāts līdz Haizivij aizbraukt ar zodiaku :) Protams, ka piekrītu. Grupai tiek izstāstīts kā nirsim – tipa, ieniršanas no zodiaka specifika. Sakāpjam zodiakā, „Sun Boat” kapteinis Ahmeds, kurš arī stūrē zodiaku, nez kāpēc izdomājis, ka mūs uz Coral Garden vajag aizvizināt :D Atliek tikai nospiegties, ka mēs tak uz Shark gribam. Apmetuši loku, lidojam Haizivs virzienā.

Zodiaks nostājas un viens-divi-trīs ar kūleni atmuguriski visi sagāžamies ūdenī. Ahmeds mūs ir „izmetis” ideālā vietā – tieši virs pašas Haizivs. Skats uz leju ir superīgs. Apmainījušies ar zīmēm „ok” un „uz leju” – ienirstam.

Apskatījām Haizivi, appeldējām abus lielos egrus, vēl nelielu loku pār turpat esošajiem koraļļiem un tad jau griezām atpakaļ bota virzienā. Zivju jau arī daudz dažādu, pat 2 jūras zvaigznes atradu – vienu sarkano ar oranžīgajiem punktiņiem, otru – sarkano ar zilajiem punktiņiem. Arī mazo, balto murēnu redzējām. Vēl jau bija arī krokodilzivs, liela murēna, lionfish utt.

Pārrunājot visu de-brīfingā, izrādās, visiem dikti paticis brauciens ar zodiaku :)

Nu bet pēc daiva šodien mēs dodamies uz „Mr.Sam”. Larisa ar Kseniju pēc pasēdēšanas coffee shop dodas šopingot pa Sheraton, bet es braucu mājās – man šovakar taebo treniņš.

Ir ceturtdienas vakars – musulmaņiem tā ir kā mums sestdiena. Visa Esplanāde pilna ar vietējo ģimenēm. Pat pēc taebo tradicionālā pasēdēšana „Karkar” coffee shop nobrūk, tur vienkārši nav vietu. Un Nastja ar izmet, ka te nu viņa šovakar negribētu sēdēt – pārāk drūmi, ļoti daudz vietējo sieviešu melnos lakatos un galabejās. Alīna ierosina doties līdz pirmajam coffee šopam, kur būs kāda brīva vieta. Jāteic, ka tās brīvās vietas atrast nemaz nav tik viegli, beigu beigās pie Esplanada Mall coffee shop „Romantica” taisni atbrīvojas viens no šūpoļu galdiņiem. Nu ir te tāda fiška – galdiņi ir ierīkoti tādās kā lielās šūpolēs, sasēsties var apkārt līdz 6 cilvēkiem. Tā nu mēs tur šūpojamies, uzpīpējam ūdenspīpi, Sada pažēlojas, ka uzsākusi kaut kādu tur datorspēli, kurā „iesprūdusi” kaut kādā posmā – netiekot uz priekšu. Finālā izpļāpājamies par datorspēlēm, tad par vēl šo un to, līdz jādodas jau mājup – vēls.

21.oktobris, 2009.

Nu ko, atkal sēžu taxi un vizinos uz daivcentru. Tiešām pat pēc šī brauciena taksī no Kawsera līdz „Frogman” biju paguvusi sailgoties.

Izrādās Jureks ar saviem poļiem ir ar „Sun Boat” devies mini safari uz Thistlegorm un Abu Nuhas vrakiem. „Rosetta” ir pilna ar krieviem, pārējiem daiveriem ir noīrēts vēl viens bots – „Blue Dolphin”. Esmu es ar lielu grupu... Nu, ja – tas nekas, ka šī būs pirmā diena Sarkanajā jūrā pēc drusku vairāk kā mēnesi ilga pārtraukuma – dabūnu uzreiz 6 cilvēkus. Daudz jau vispār. Vēl uz bota ir grupiņa latviešu– viņiem introdive. Pats boss taisīs viņiem tos intro :) Un vēl daži infro, kas nirs, laikam, ar Nigmu.

Manā grupā visi, kas ar sertifikātiem – Larisa, Ksenija, Vlads, vēl krievu ģimenīte un viens francūzis. Brauksim šodien uz Abu Ramada.

Pirmais daivs Abu Ramada S. Tā kā visiem ir AOWD līmeņa sertifikāti, tas nozīmē, ka varam uztaisīt nelielu loku dziļumā, bet dziļāk par 20m gan šoreiz ne. Peldēsim uz Snake Garden.

Uzlieku šoreiz uz jostas 10kg svina, parasti jau nirstu ar 8kg, bet kaut kā uz pirmo daivu nolemju uzlikt vairāk, tipa, lai nesanāk tā, ka varbūt pēkšņi nevaru ienirt... Jāteic, ka to 10kg bija reāli par daudz, gāju lejā kā akmens. Un uz otro daivu atgriezos pie ierastā svaru daudzuma – 8kg, vispār jau vajadzētu 7kg, bet tad tas svaru izvietojums 2+1+1+1+2 nav diez ko ērts.

Ienirām, apmetām nelielu loku 19m ap tur esošajiem ergiem un peldējām rifa stūra virzienā – uz Snake Garden pusi. Jāteic, ka tālāk par rifa stūri arī netikām – dikti spēcīga pretstraume... Nācās vien griezties atpakaļ un gar rifa sienu peldēt uz rifa otru malu. Redzējām pāris murēnas, mazu astoņkāji, kurš ļoti fiksi ieslēpās alā, mēģināju visai grupai parādīt oranži svītroto gliemi – nekas prātīgs no tā nesanāca, sākās tik bardaks ap to gliemi – visi vienlaicīgi gribēja apskatīties... tas nekas, ka brīfingā teicu, ka, ja kaut ko rādu zem ūdens, tad visi piepeld pēc kārtas – pirmais pāris apskatās, atpeld malā, tad piepeld nākamie utt. Tauta par šo lietu bija aizmirsusi un visi metās klāt gandrīz vienlaicīgi, tā ka pleznas pa gaisu, saceltas smiltis utt...

Otrais daivs – Gota Abu Ramada. Peldēsim uz Coral Garden. Mūsu grupai tiek pievienoti vēl 2 daiveri – krievu puiši no blakus esošās „Rosettas”. Nu, pārāk lielas grupas nav diez ko forši...

Tā kā bots ir nostājies apmēram pa vidu piestātnei, tad kamēr nonākam līdz rifa stūrim paiet kāds laiciņš. Toties tur jau ir ko redzēt :) Daiveriem parasti patīk te peldēt – zivis ir vienmēr un apskatāmas lielos daudzumos, arī tālāk esošie brain coralls ir smuki. Bija i stingrejas, i akmens zivis, i krokodilzivis, i lionfish utt. :)

Vlads, kurš ir salikts baddy pārī ar Kseniju, šoreiz daiva laikā fiksi notinas – un pievienojas tiem 2 krievu puišiem – peldēt grupas beigās. Nu ko, galvenais, ka es viņus visus redzu. Tomēr tuvojoties mūsu botam, atskatos un pamanu, ka Vlads ir pazudis... Bāc! Parādu grupai, lai paliek tepat un drusku papeldu atpakaļ. Nu protams, Vlads zem kāda cita bota ir atradis vēl vienu krokodilzivi un nu to pēta... Sagrabinu šeikeri un aicinu viņu peldēt šurp. Tad safety stop un kāpjam uz bota.

Diena bija forša, saulīte spīd, vēja nekāda, ūdens + 28C. Nu superīgi! :)

Pēc daiva ar Kseniju un Larisu aizgājām pasēdēt uz „El Arabi”. Kaut kā sagribējās uz turieni, un tika lauzta tradīcija – pēc daiva pasēdēt „Mr.Sam” ;)

20.oktobris, 2009.

20.oktobris sākās kaut kur pa vidu „Ledus laikmeta” dinozauru filmai. Pēc tam sekoja vēl viena filma – kaut kāda komēdija par Grieķiju, gidi, kura vada ekskursijas pa Grieķiju, nu tā bija romantiskā filma. Kā galvenā varone atrod savu īsto vīrieti :) Nu un pēc filmas beigām mēs jau drīz sākām nolaišanos. Kaira no augšas mirdzēja miljoniem gaismiņu. Tas ir skats, kas mani vienmēr aizrauj... Burvīgi!!!

Kaut arī lidmašīna nosēdās pie Terminal 1, mēs turpinājām ceļu – braucot caur visai lidostas teritorijai līdz Terminal 3. Un trakākais ir tas, ka es nopirku biļeti uz Hurgadu nezinot, ka lidmašīna no Frankfurtes nosēdīsies Terminal 3. Būtu zinājusi, mierīgi būtu pirkusi biļeti uz pirmo reisu, kas ir 5 no rīta, nevis nākamo – 7:00.

Jau lidmašīnā mums bija izdalītas imigrācijas kartiņas un arī veselības pārbaudes anketas – tipa, vai neslimojat ar cūku gripu. Tās veselības pārbaudes kartiņas ienākot lidostas ēkā savāca pirmās. Šoreiz gan nebija neliela armija baltos halātos un maskās tērptu cilvēku, bet gan pāris vīri ar medicīnas sejas maskām. Viņi arī tās anketas savāca. Pēc tam neliela rinda pie banku lodziņiem pēc vīzas, zīmogs pasē par ielidošanu un dodos pēc bagāžas.

Bagāžu gan nācās ilgi gaidīt, es pat kādu brīdi sāku domāt, ko darīt situācijā, ja bagāža nav atlidojusi... Bet tad uz slīdošās lentes parādījās mans plēvēs ietītais koferis un pēc tam tieši tāpat ietītā mugursoma. Bagāža tomēr bija atlidojusi.

Pie muitas kontroles man pajautāja kas ir somās – pateicu daivinga ekipējums un grāmatas. Muitnieks pasmaidīja, un pievērsās ķīniešiem ar ļoti piekrautiem bagāžas ratiņiem.

Tā kā jau biju Terminal 3, tad izdomāju, ka tomēr jāaiziet līdz „Egypt Air” ofisam un jāpajautā, vai nevar samainīt biļeti uz pirmo reisu. Puisis no „Egypt Air” pateica, lai ejot to jautāt pie reģistrācijas un bagāžas nodošanas. Nu, ko – atkal bagāžas drošības kontrole un devos uz „Egypt Air” reisu reģistrācijas letēm. Rinda tur bija diezgan liela, drusku pat sāku šaubīties, vai maz uz to pirmo reisu vēl būs vietas... Bez tam – mana bagāža sver gandrīz 40kg, tas ir divas reizes vairāk kā atļauts uz šo reisu. Un tā ir tikai nododamā bagāža (starpcitu, es tā arī vēl neesmu sapratusi, kas tur iekšā ir tik smags...), nu tā bagāža, kas atlidoja no Frankfurtes.

Tad arī pienāca mana rinda. Pastāstīju puisim savu situāciju – tipa man ir biļete uz reisu 7 no rīta, bet es gribētu lidot ar reisu 5:00. Vai ir iespējams apmainīt biļeti? Viņš aizgāja noskaidrot. Atgriezies paziņoja, ka varot gan, bez tam pat kaut kādu piemaksu par maiņu nepaprasīja... Nu, ko... tikt uz to reisu es varu, bet man ta vēl ir „bagāžas problēma”. Tā arī viņam pateicu – ka man ir vēl viena problēma – mana bagāža ir smagāka par atļauto normu... Puisis tik pateica, lai dodot to bagāžu šurp. 2 somas. Ok. Un nepievēršot uzmanību cipariem uz svariem, aplīmēja manas somas ar lidostas uzlīmēm, pirms tam gan noplēšot Rīgā salīmētas somu identifikācijas uzlīmes. Mana smagā bagāža bez kādām problēmām aizslīdēja pa lentu prom. Super!!! Tikai nu man bija jāpasteidzas, jo biļetē bija norādīts, ka iekāpšana sāksies 3:40 (tas nekas, ka reiss 5:00), bet pulkstenis jau rādīja 3:35. A līdz geitam iet ļoooti liels gabals... Pāris slīdošie celiņi dikti garos koridoros. Tāda pārlaimīga, ka tikusi uz šo reisu, aizslīdēju pa pāris slīdošajām lentām līdz vajadzīgajam geitam. Tautas daudz nebija. Drīz mūs sasēdināja busā un aizvizināja līdz lidmašīnai. Izrādās, pavisam ar šo agro reisu uz Hurgadu lidoja tikai kādi 20 cilvēki... Laikam tāpēc man tā paveicās ar bagāžu :)

Pagulēju drusku līdz Hurgadai, tās 2 filmas lidojumā līdz Kairai bija nogurdinājušas ;) Pamostoties, kad lidmašīna jau sāka nosēšanos, aiz iluminatora debesis bija dūmakaini rozā. Leca saule. Skaisti. Kad nolaidāmies Hurgadā, debesis jau bija oranžas.

Dikti karsts nebija, bet varēja nojaust, ka diena būs karsta.

Bagāža atnāca diezgan ātri. Taxi arī pie izejas no iekšzemes lidojumu termināla ātri dabūju. 30,-LE un būšu dzīvoklī. Piemaksāju vēl taksistam, lai manu bagāžu uzstiepj līdz 4.stāvam. Smaga ta bagāža, bet ar pāris apstāšanām viņš līdz dzīvokļa durvīm to aiznesa. :)

Dzīvoklis dikti daudz nebija pieputējis. Tikai drusku pie durvīm. Sanesu somas, ieslēdzu elektrību, norakstīju skaitītāja rādītājus (lai nevar man te nezi pa ko pēc tam likt maksāt) un... aizgāju gulēt. Apmēram 2-3 stundas pagulēju, tad iztīrīju dzīvokli, mēģināju izdzenāt skudras, kuras drusku ir parādījušās. Un tad jau braucu uz daivcentru.

Izkāpjot pie daivcentra no taxi, turpat stāvvietā no mašīnas kāpa laukā Lena. Ar kurvīti, t.i. bērnu sēdeklīti rokās. Tā nu es pirmo reizi ieraudzīju mazo Evu Mariju. Lenas un Magdi meitiņu. 5 mēneši jau viņai. Bet Magdi nemaz nav līdzīga, pirmais jau ādas krāsa krīt acīs – mazā ir balta, nevis šokolādes brūna kā tētis.

Pasēdējām ar Lenu pļāpājot daivcentrā, kamēr boti atgriezās no daiva. Bija tik superīgi satikt visus :) Boss dikti sapriecājās mani ieraugot. Rīt lai būtu darbā, tā teikt :) Un es tik priecājos :)

Pēc tam vakarā vēl ar Lenu un Larisu coffee shop pasēdējām.

Atgriezties tiešām bija labi. Kaut kā tas drusku vairāk kā mēnesis Latvijā bija pazudis. It kā nekur prom nebūtu braukusi :) Un rīt es atkal niršu Sarkanajā jūrā. Starpcitu, daivcentrā no savas ekipējuma somas izvilku veco 3mm hidru, kurai rāvējslēdzējs saplēsts, un vakarā mājās nomainīju rāvējslēdzēju pret jaunu – pāršuvu. Sausajā tērpā vēl neniršu, pārāk silts te :)

19.oktobris, 2009.

Atkal ir sakrāmētas somas, atkal es esmu ceļā, atkal uz pāris mēnešiem, atkal uz Sarkano jūru :)

Šoreiz es lidoju caur Frankfurti uz Kairu, nu un no turienes uz Hurgadu. Šoreiz ar „Lufthansa”.

Vakar vakarā gan drusku sapanikoju – pārāk daudz rokas bagāžas – 2 lielas somas. Viena mugursoma ar datoru un vēl dažām smagām ;) lietām, otra – ar ekipējumu. Nu, secināju, ka vismaz lidojot turp, mans sausais tērps neiet koferī. Vot i nācās atstāt ekipējuma somā, kur ieliku arī vēl regulatoru, masku un šādus tādus niršanai vajadzīgus sīkumus. Kaut arī soma tika savilkta ar niršanai domātajām jostām, tā šā kā tā ir diezgan liela... Vot i problēma. Un tad, vakarā radās doma paskatīties, kas tur „Lufthansai” ir ar daivinga ekipējumu, mož es varu vienu somu no rokas bagāžas tomēr nodot lielajā bagāžā. Kamēr es krāmēju koferi, māsa čekoja „Lufthansa” webu. Un! Izrādās, Ēģipte viņiem skaitās pie tālajiem lidojumiem, uz kuriem ir atļauts nodot 2 somas lielajā bagāžā, katru pa max 23kg!!! Lieta burvīga! Tikai vajadzētu vēl apstiprinājumu – ka no Rīgas arī tā palaidīs. Aizmigt pat nevarēju, bija par to bagāžu jādomā :D

No rīta bez maz vai pirmais darbs – piezvanīt uz „Lufthansa” Rīgas biroju un noskaidrot, kas tur ar bagāžu. Viss izrādījās tieši tā kā internetā rakstīts!!! Super!!! Pārkrāmēju drusku somas, rokas bagāžā palika tikai ekipējums un dators, ā, un vēl arī viena grāmata, ko lidostā gaidot nākamo reisu palasīt.

Izlidošana 13:35. Reiss Rīga - Frankfurte. Ierados lidostā, kā jau pieņemts apmēram 2 stundas pirms izlidošanas. Uz bagāžas nodošanu tāda neliela rinda, bet viena meitene staigā un piedāvā visiem iespēju iečekoties datorā pašiem. Neviens no tiem vācu pensionāriem nepiekrita, bet tā kā meitene teica, ka var iečekoties arī līdz pat Kairai – piekritu. Finālā viņa ne tikai to izdarīja manā vietā, bet pēc tam arī bagāžu pieņēma un beigu beigās izdrukāja arī parastās biļetes – ko nu ar tām on-line check in izdrukām. :) Tā dikti jauki. Strādā lidostā tiešām arī jauki un izpalīdzīgi cilvēki.

Pēc tam parastā drošības pārbaudes un drīz es taxfree zonā dzēru kafiju. Parunāju pa telefonu ar Normundu, kurš gribēja zināt vai es tabaku ūdenspīpei kaut kā nevarētu atsūtīt, kā arī „iepriecināja” ar ziņu, ka mana lidmašīna kavēsies... Reģistrācija neko tādu neteica, kā arī televizoros joprojām rādīja, ka lidmašīna būs laikā...

Normundam bija taisnība un izlidojām mēs tikai pēc 14. Frankfurtē bijām pēc viņu laika pēc 15:30. Un man bija diezgan daudz brīvā laika – lidmašīna uz Kairu tikai 22:25. Drusku pastaigāju pa veikaliņiem, tad atradu kādu mierīgāku un ne tik pārpildītu uzgaidāmo zāli, šo to parakstīju datorā, izlasīju apmēram 1/3 līdzpaņemtās grāmatas un tā tas laiks arī pagāja.

Izskatās, ka lidmašīna uz Kairu būs diezgan pilna, pie geita pulcējās diezgan daudz tautas. Man paveicās – sēdēju viena :) Lidmašīna bija lielā – 8 sēdvietas rindā. Salīdzinot ar neseno lidojumu uz Kairu tikai caur Maskavu, jāteic, ka te bija daudz augstāks servisa līmenis. Krēsli daudz ērtāki, dzert bez aicinājuma dod biežāk, televizori priekšējos sēdekļos utt :D Gulēt negribējās tāpēc nolēmu pakavēt laiku noskatoties kādu filmu. Pirmā izvēle krita uz „Ledus laikmeta” filmu par dinozauriem.

Līdz Kairai jālido 4 stundas.

6.septembris, 2009.

Koferi es tiešām saņēmu vakar ar pēcpusdienas reisu no Maskavas. Un šodien braucu pie Normunda uz tusiņu. Šķiet, ka Tīrainē rīkotajos daivinga tusiņos tik daudz cilvēku es vēl nebiju redzējusi. Bija tik forši visus atkal redzēt! Tiešām superīgi :)

5.septembris, 2009.

Maskavā ielidojām precīzi pēc plāna 6:10. Man lidmašīna uz Rīgu 7:10... Caur tranzīta zonas pasu un somu pārbaudi tiku ātri, galu galā – biju tur pirmā, labi, ka tā jauniešu grupa, kas no Kairas lidoja caur Maskavu uz Baku, drusku kavējās, jo tas gan visticamāk es kavētu savu reisu.

Arī Rīgas lidmašīna bija pilna un jau pirms 8 no rīta pēc Latvijas laika es biju Rīgā. Es ta biju Rīgā, bet mana bagāža joprojām izrādās bija Maskavā... Nu bija man tādas aizdomas, ka viņi nepaspēs pārkraut no Kairas reisa uz Rīgas reisu manu bagāžu... Tā nu es stāvēju mūsu lidostā pie slīdošās lentas un gaidīju, vai parādīsies mana bagāža, vai neparādīsies... Un tas pienāca lidostas darbiniece, paprasīja vai es bagāžu gaidot, kā mani saucot un tad pateica, ka mana bagāža kavēšoties, ka tā tikšot atvesta ar pēcpusdienas reisu no Maskavas. Nācās aizpildīt pāris papīrus – par to kāda bija mana bagāža, uzrakstīt iesniegumu „Aeroflot”, ka mana bagāža laikā nav piegādāta utt. Labi, ka vakarā no Atēnām atlido vecāki, tad viņi varēs to manu koferi savākt...

Nu bet ārā mani jau gaidīja Līga. Tā kā sākumā es ta domāju, ka braukšu ar visu smago koferi mājās, tad bija kāds, kas līdz mājām aizved jāsameklē. Nu un Līga pirmā pieteicās. Pa ceļam līdz Ogrei izpļāpājāmies par Hurgadu, Dahabu, dzīvokli utt. Arī pēc tam sēžot dārzā un dzerot tēju to visu turpinājām pārrunāt.

Skatoties uz dārzu un zālē sakritušajiem āboliem kaut kā tā pa īstam sapratu, ka esmu atgriezusies... Tie 2 mēneši Ēģiptē atkal kaut kur bija pazuduši... It kā es nebūtu nekur vispār braukusi...

4.septembris, 2009.

Tas nu ir par traku!!! Šorīt 8 no rīta man atkal klauvēja pie durvīm, tas nekas ka bija uzlikta šiltīte – „Lūgums netraucēt!” Protams, atkal cēlos un gāju prasīt, kas šoreiz par lietu. Šoreiz viņš gribēja zināt – vai es zinot, ka man 12 ir check out. Saku, ka zinu gan. Nākamais jautājums – cikos es čekošos ārā? Saku – 12. Tāda mums tā saruna. Un kāda man vairs gulēšana... Saģērbos un devos pēc brokastu kafijas jūras malā :) Brokastoju šoreiz ļoti ilgi – lēnām dzēru kafiju un vēroju jūru... Ehhh.... Skaisti....

Tad saliku visu, kas vēl nebija salikts, koferī un 12 visas somas aiznesu uz reģistratūru. Pateicu, ka ap 17 būšu atpakaļ – nu uz 17 man bija transfērs uz lidostu. Un pati aizbraucu... uz dzīvokli... :D Kā vakar družkas teica – kāda tev jēga no viesnīcas, ja gandrīz visu laiku tu esi dzīvoklī... Vispār jau pareizi... Nākamreiz vairs nekādas viesnīcās!!!

Ahmeds ar palīgu sēdēja dārzā. Piegāju parunāties – kas ar elektrības rēķinu. Palīgs jeb mazais riebeklītis saka, ka vīrs no elektrības kantora neesot atnācis, es saku, ka pēc pāris stundām lidoju prom un tā kā gribētu samaksāt. Tad nu šis vilka laikā diezgan nobružātu burtnīcu un kalkulatoru. Un sāka rēķināt. Jāteic, ka aprēķinātā summa mani pārsteidza – nu dikti jau liela. Prasu – par kādu periodu tad tā ir. Uz šo jautājumu viņam nebija ko teikt. Un tad viņš zvanīja uz kantori, kas tā kā to dzīvokli apsaimnieko. Finālā es pa telefonu parunāju ar kaut kādu puisi, kurš teica, ka ja man ir laiks, lai atbraucot uz kantori tur samaksāt... Ar laiku gan bija nu tā... Aizsūtīju vēl sms Līgai ar jautājumu – kā labāk darīt – maksāt viņiem ar pārskaitījumu no Rīgas par elektrību, jeb labāk braukt uz firmas ofisu. Sarunājām, ka es aizbraukšu. Galu galā – tāpat tur garām būs jābrauc. Tas viss ir centrā, pie viesnīcas „Roma”.

Kantorī, kurš izskatījās vairāk pēc kādas lorda darbistabas – tādas mēbeles, brokāta aizkari, gleznas un spoguļi – sēdēja tikai viena meitene (lai gan darba vietu, spriežot pēc datoriem, bija daudz vairāk). Viņa tad arī sarēķināja cik man par elektrību jāmaksā. Jāteic, ka viņas aprēķins no Mazā Riebeklīša aprēķina atšķīrās precīzi par 200 paundiem...

Pēc tam, tā kā vēl drusku bija laiks līdz transfēram, aizgāju na dorozhku pasēdēt uz „Mr. Sam”. Jureks ar saviem poļu daiveriem bija jau priekšā un uzzinājis, ka es braucu prom, tā drusku saskuma. Nu, jā – bija jau mums visiem forša kompānija uz bota. Arī „Mr.Sam” puiši sāka taujāt – kā, es tiešām braucot prom? Nu, jā – braucu gan... Ūdenspīpi gan labu uz atvadām uztaisīja :)))

Un tad jau es braucu atpakaļ uz „Arabella” – kur mani gaidīja transfērs – šoferītis bija ieradies pat ātrāk. Braucot uz lidostu ceļu aizšķērsoja policija – bija notikusi avārija – vieglā mašīna ieskrējusi elektrības stabā (stabs bija betona vai kā nu tur), mašīnai visa priekša sadauzīta, stabs nogāzts... Nu, jā – ātri braukt viņiem patīk... Traki... Nu un visas tās avārija rezultātā bija izveidojies sastrēgums, policija nelaida nevienu tai avārijas vietai garām, lai gan 2 joslas šā kā tā bija brīvas. Un tad mans šoferītis izcēlās – pasaucis policistu viņš tam ņēmās stāstīt, ka „madam kavē lidmašīnu, ka dikti jāsteidzas”. Mūs palaida :)

Lidostā es biju dikti laicīgi, lai neteiktu, ka pārāk laicīgi. Uz iekšzemes reisiem reģistrācija sākas stundu pirms izlidošanas, bet es biju ieradusies 2 stundas pirms reisa... Bez manis vēl viena arābu ģimene gaidīja uz čekošanās sākumu. Tā kā darīt īsti nebija ko, nosvēru bagāžu... mmm... jāaaa.... bija vairāk par 20kg... bija visi 25kg... Būs kaut kā jāmēģina tikt cauri bez maksāšanas par pārsvaru...

Mums par prieku čekošanos uz reisu sāka ātrāk nekā plānots, pirms manis bagāžu nodeva kāds amerikānis – skaists vīrietis, es vēl nodomāju, nu tādam gan man nesanāks blakām lidmašīnā sēdēt... Un ar bagāžu man vispār paveicās – izvelkamais rokturis bija iesprūdis un dabūt to atpakaļ koferī nu nekā. Saku tam kurš, bagāžu uz svaru lentas liek – vai viņš to rokturi nevar nolauzt, galu galā traucē. Viņš mēģināja, mēģināja – bet nekā. Nu bet pa to laiku otrs bija paguvis man biļeti izdrukāt, koferim birku pielīmēt un finālā koferis aizgāja bez problēmām :)

Uz Kairu, izrādās, lidoja ļoti daudz cilvēku. Un kad sakāpām lidmašīnā, izrādījās, smukais vīrietis sēž man tieši blakām :D Teikšu gan uzreiz, ka pēdējo dienu laikā dabūtais klepus visu „izjauca” ;) Lidojuma sākumā uznākusī klepus lēkme, tāda ka pat asaras sāka birt, panāca tikai to, ka smukais vīrietis pierāvās pēc iespējas tuvāk iluminatoram un aizslēpās aiz žurnāla, kuru lasīja... Vot tā... :(

Kairā ielidojām 8 vakarā. Bagāžu drusku nācās pagaidīt, un tad vēl to smago koferi iedabūt busā, kas brauc uz Terminal 3.

Un kas darījās Terminal 3... Nu ko tādu es vēl nebiju redzējusi... Cilvēku bija vairāk kā vajag, izstumties ar ratiem caur pārpildīto zāli bija ļoti grūti. Kas te notika? Ramadana laiks, daudzi brauc uz Meku un tos, kuri brauc, atnākušas pavadīt ģimenes, draugi, radi, varbūt pat visi ciemi... Tie, kas uz Meku tērpti baltās galabejās, visi tie radi-draugi uzskata par obligātu ceļotāju sabučot, paspiest roku un izteikt kādu novēlējumu. Un tas viss rada ļoti lielu drūzmu... Ceļotājiem uz Meku pat bija atvērtas vairākas atsevišķas pārbaudes vietas. Es to sākumā nebiju sapratusi, jo parasti jau visi iet caur jebkuru no pirmās, pirms bagāžas nodošanas, pārbaudes punktiem. Kad biju gandrīz vai visu rindu nostāvējusi, vīrs, kurš „komandēja parādi” norādot kur kuram jāiet, man pajautāja – uz kurieni es lidošot. Uz Maskavu. Tas jums jāiet uz to tur pārbaudes punktu... Bāc!!! Atkal garum garā rinda... Izstāvēju arī šo rindu. Tad atdevu koferi, lai ietin normālā plēvē, lai koferis tā teikt galīgi pa daļām nesajūk. Un tad jau čekošanās, bagāžas nodošana. Neuztrauca arābus mans smagais koferis. Iečekoja man bagāžu līdz Rīgai.

Gaidot Maskavas reisu sēdēju kafejnīcā un dzēru kapučino un vēroju apkārtējos. Izrādās, uz Meku lido divu veidu ticīgie – vieni, kas ģērbušies baltās galabejās, nelielām somiņām plecā, un kaklā iekārtām id kartēm, kur teikts, ka viņi lido uz Meku. Un otri – viņi ir ietinušies tādos kā baltos, ļoti garos frotē dvieļos, nu kā tādās togās, basām kājām, kurās uzautas tikai iešļūcenes. Jāteic, ka tie aptītie dvieļi nav diez ko gari – tā apmēram līdz celim. Un šādi tērpušies ir tikai vīrieši. Man pat kafejnīcā blakām sēdēja ģimene – tēvs un abi nelielie puikas bija satinušies tajos baltajos dvieļos, bet māte ar mazo meitiņu vienkāršās arābu sieviešu garajās kleitās un lakatos.

Cerība, ka lidmašīnā man neviens blakus nesēdēs un varēs mierīgi pagulēt neattaisnojās... Blakus sēdēja arābs gados, otrā ejas pusē viņa sieva un 2 bērni... A es biju cerējusi pagulēt pa visiem 3 krēsliem... Vispār drusku sapīku par šito faktu, bet tad mans blakussēdētājs pārcēlās uz blakus rindu – blakus vienam no bērniem. Tagad man bija vienai 3 vietas :) Stjuarts – šoreiz apkalpe bija tikai vīrieši, atnesa man vēl sedziņu un spilvenu. Viss – gulēšu. Pamodināja gan pa vidu, lai iedotu „pusdienas”, bet savādāk nogulēju līdz pat Maskavai.