2.novembris, 2009.

Ir ieradušies latvieši! Aldis, Anita un Egils. Mani viņi atraduši Daivingā un Draugos.

Aldis ir pilots „AirBaltic” un ar ģimeni atbraucis atpūsties uz Hurgadu, kur viņiem ir dzīvoklis. Kā izrādās, gandrīz vai man kaimiņos :)

Latvieši ir atbraukuši ne tikai panirt, bet arī pamācīties – Anita jau šodien sāk pie Sergeja mācīties Open Water Diver kursā, bet Aldis un Egils pēc tam sāks AOWD kursu.

Man šodien liela grupa – bez Alda un Egila vēl arī Renāte, Manfreds un Sergejs.

Pirmais daivs – El Fanous E. Sākumā – kā jau ierasts redzamība so-so, bet tālāk jau viss ok :) Bija mazie gliemji, pie rifa stūra daudz lionfish. Smuki.

Sergejam atsprādzējās balons – kaut kā pārāk slikti bija BCD siksnu pievilcis, nācās palīdzēt par jaunu aizsprādzēt. Neizskatījās viņš pēc tāda, kurš varētu zem ūdens novilkt BCD un pats sakārtot balona sprādzi... Nu, bet tāpēc jau ir arī gids, kurš vienmēr palīdzēs :)))

Otrais daivs – Turtle Bay. Redzamība diezgan slikta, piedevām arī vēl vējš. Pārpeldējām rifu un aizpeldējām līdz otrajai lagūnai, apsolīto jūraszvaigzni parādīju :D Īstenībā jau paveicās ;) Ir te atrodamas zvaigznes, bet var sanākt tā, ka konkrētajā daivā nevienu tā arī neatrod. Safety stop rifa otrajā pusē – pirms pārejas. Un tad jau caur lagūnai līdz botam.

Jāteic, ka šajā daivā es atkal drusku tiku fire corals... Nu, gribēju grupai parādīt no kuriem koraļļiem būtu visvairāk jāuzmanās, bet kamēr rādīju – sanāca pieskarties pašai, piedevām atkal gandrīz tajā pašā vietā, kur toreiz, kad dabūju to „apdrdzinājumu”... Labi, ka uz bota man aptieciņā ir smēre, a to, atkal būtu jāpamokās ar sapampušu roku...

Šodien vakarpusē es eju pie friziera – pie Alīnas. Kā jau pārējās meitenes no taebo teica – Alīnai vajag ļaut darīt kā viņai liekas labāk un rezultāts būs super. Nu man tā kā vajadzēja tikai matu galus aplīdzināt, bet Alīna finālā apgrieza vienkārši super! Pat diez ko īsāki mati nepalika, bet apjoms gan tika iedots :))) Man patika! :))) Var pat teikt, ka viņa apgrieza labāk nekā mani Rīgas frizieri. Pietika tikai pāris vārdos pateikt, ko vēlos, Alīna saprata no pusvārda, tā teikt neko daudz skaidrot nevajadzēja. Tā ka es te arī sev frizieri esmu atradusi :)

1.novembris, 2009.

Šodien man diena uz privat boat – introdaivs biezajiem tā teikt. Ja jau privāts bots, tātad ne mūsu daivcentra. Šoreiz paņemts „Dorado”. Viss bots trīs cilvēku rīcībā – Jurijs, Natālija un pusaudze Darja.

Bots paņemts uz intro dive un fishing... Labi, ka daivings ir sākumā, tā ka man paveiksies un nebūs krastā jāatgriežas vēlu – pēc otrā daiva es pārkāpšu uz mūsu „Rozetu”.

Uz introdaivu ir pieteikušies abi – gan Natālija, gan Jurijs. Bet jau pirms brīfinga Jurijs paziņo, ka viņš īsti nemaz negrib nirt, viņš šodien labāk gribot tikai pamakšķerēt. Natālija gan uzstāja, lai vīrs vismaz pamēģina, kas un kā...

Pirmā pieturvieta mums Abu Ramada S.

Pirmā nira Natālija. Viņai patika, bija lielā sajūsmā par oranžajām zivtiņām, kas vienmēr atrodamas pie viena no ergiem botu piestātnes labajā malā. Pārpeldējām par tā saucamo, Abu Ramada vraku, parādīju Natālijai krokodīlzivis, arī murēnu redzējām. Viņa bija sajūsmā. Zem ūdens bijām pabijušas gandrīz pusstundu. Galu galā tas ir privat boat, ne parastais introdaivs ;)

Kad iznirstam, Jurijs jau ir saģērbts un gaida savu kārtu. Jurijs gan ieleca ūdenī, bet pamēģinājis elpot caur regulatoru, nolaižot tikai galvu ūdenī, paziņoja, ka nevēlas nirt. Sievas mēģinājumi pārliecināt, ka lai pamēģina, ka tur apakšā ir tik skaisti, nelīdzēja. Un ja cilvēks nevēlas, nevajag viņu uz ko tādu piespiest. Natālija uzjautā, vai, ja vīrs nenirst, viņa vietā var pamēģināt daivingu meita. Mēs neiebilstam. Tā, ka „Rosetta” stāv mums blakām, puiši no stafa sameklē maza izmēra BCD. Bet arī Darjai nesanāk – viņa gan zem ūdens tiek, bet pēc tam nevar izpūst ausis.

Tālāk seko pusdienas, atpūta un pārbrauciens uz nākamo niršanas vietu. Otrais daivs Gota Abu Ramada.

Bijām piešvartojušies Coral Garden pusē. Tā ka visi zemūdens smukumi turpat pa rokai :)))

Tā kā nirt gribētāju loks bija sarucis līdz vienam cilvēkam – nirs tikai Natālija, tad izvadāju viņu virs Coral Garden koraļļiem pēc pilnas programmas – ir šajā Gota Abu Ramada malā tāda forša vieta, kur sertificētie daiveri diemžēl iegriežas tikai daiva beigās – 5-6m dziļumā var peldēt virs un ap rifa koraļļiem. Ļoti skaista vieta. Īsts koraļļu labirints. Ja labi meklē, tur vienmēr var atrast gan krokodilzivis, gan akmens zivis. Bez tam pie Coral Garden vienmēr ir arī lielie dzelteno zivju bari. Bet zem paša bota redzējām arī vēl lielu murēnu.

Vienmēr ir prieks pēc tādiem introdaiviem, kad atgriežoties uz bota introdaiverim acis vienkārši mirdz, viņš ir sajūsmā par redzēto. Tā bija arī ar Natāliju. Viņa pat painteresējās kā ir ar niršanas kursiem – cik laika tie aizņem, kas jāmācās utt.

Nu bet vakarā dabūju dzīties ar taxi uz „Hotel Arabella” – vajadzēja uz Latviju nosūtīt smēri pret koraļļu apdegumiem. Bija paveicies – Hurgadā atpūtās cilvēki, kas varēja to smēri aizvest :)

Tā nu pēc taebo treniņa uzsaukusi družkām, ka pievienošos viņām coffee shop pēc kādām 20 minūtēm, devos ķert taxi turpat pie „Marlin Inn”. Paveicās, ka šoferītis bija normāls, nu un es jau arī piedāvāju summu, kas stipri pārsniedz normālu cenu braucot no Esplanādes līdz „Arabella” un atpakaļ. 20 Le taksistu apmierināja un viņš, sapratis, ka man vajag ātri, aizvizināja pa visātrāko ceļu – gar lidostu, nemaz nebraucot caur Sakkala. Kamēr „Arabella” reception gaidīju to latviešu pāri, kas bija piekrituši aizvest uz Rīgu mazo paciņu, satiku tur Muhamedu no „AzurTravel”. Tā ka vēl sanāca arī ar viņu papļāpāt pat tūristiem, par daivingu, par to kā strādājas utt. :D

Nu bet pēc tam šoferītis ļoti ātri mani aizvizināja atpakaļ uz Esplanādi. Un ierastā vakara pasēdēšana turpinājās „KarKar” :)))

31.oktobris, 2009.

Atkal ik rīta taxi uz daivcentru.

Šodien man grupa no 4 daiveriem. Jau ierastie – Renāte, Manfreds un Vladimirs, klāt nācis vēl tikai viens francūzis Tirē. Brīfingā, tā kā mums grupā ir arī francūzis, par bāru rādīšanu stāstīju izmantojot uzskaites materiālu – manometru. Tā teikt, lai visi saprastu kas un kā :)

Pirmais daivs Gota Abu Ramada.

Traks daivs... un viss dēļ francūža...

Ienirām, maršrutā šodien Coral Garden. Zem bota francūzim tika uztaisīts čekdaivs, jo viņš vairāk kā pusgadu nebija niris.

Tad peldam, pat nekur tālu neaizpeldējām – līdz 2 lielajiem ergiem pat netikām. Kā ierasts 10 minūtē grupai pajautāju – cik gaisa viņiem ir balonos. Visiem normāli, izņemto francūzi, kurš jau rāda 100 bārus!!!! Tas ir kā!!! Pārjautāju vēlreiz – viņš atkal rāda 100 bārus... Ienirām tak tikko kā... Nu un ko man tagad darīt??? Pārējiem visiem no 150-170 bāriem... Labi, ka grupa normāla – parādīju, lai peld viņi mani gaida apmēram šajā pašā vietā – galu galā visi viņi fotografēja un man griezties atpakaļ nācās vietā, kur skatāms lielais dzelteno zivju bars – tā ka ko fotografēt tur bija. Vācieši un Vladimirs piekrita. Bet es pati ar Tirē griezos atpakaļ. Un zem bota, nejauši ieraugot viņa manometru, mani pārņēma šoks... Manometrs rādīja 100 bārus... Tātad atliek vēl 50 bāri, ko varētu mierīgi nopeldēt, zivtiņas un koraļļus paskatīties....

Atpakaļ tak vairs nepeldēsi, cits nekas neatlika kā drusku vēl bota apkārtnē papeldēt, tad vēlreiz atkārtot čekdaiva vingrinājumus, nevar tak uzreiz cilvēku raut ārā no ūdens... Bet 3 citi daiveri mani tak gaida netālu no ergiem... Reāli muļķīga situācija...

Tirē daivs ilga kādas 25 minūtes, atstāvēju ar viņu safety stop, pagaidīju, kamēr viņš iznirs un peldēju meklēt pārējo grupu. Viņi visi bija apmēram tur, kur atstāju. Manfreds atkal bija „pielipis” kādam korallim un kaut ko tur cītīgi fotografēja. Aizpeldējām līdz ergiem, un drusku aiz tiem jau Vladimiram balonā bija 70 bāri. Griezāmies atpakaļ, pat Vladimiram uz īsu brīdi iedevu savu oktopusu. Kad bijām zem bota – man vēl viens safety stop – šoreiz ar Vladimiru. Renāte un Manfreds gaidīja lejā. Pēc tam ar viņiem vēl kādu brīdi papeldējām uz Haizivs pusi. Un tad jau trešais safety stop... un izkāpām uz bota.

Nepaguvām ne ekipējumu nomainīt, kad Mari klāt un skaidro, kas noticis ar Tirē – viņš esot zem ūdens sanervozējis, jo sen neesot niris un sajaucis visas zīmes... Tāpēc arī parādījis 100 bārus, kaut arī balonā bijis daudz vairāk... Nu, jā... mana kļūda arī taj visā, ka nepiepeldēju klāt un neapskatījos viņa manometru...

Otrais daivs Shaab Ishta. Smuks daivsaits, zivju daudz. Francūzim šoreiz viss ok, pēc otrā daiva brīfinga es viņam vēlreiz individuāli par manometra rādītājiem un zīmēm atgādināju. Daivsaits vienkāršs, dziļums neliels. Tā pa mierīgo, pa smuko var panirt. Fotogrāfiem arī ir ko fotografēt. Arī šoreiz bija mazie gliemji, smukas lionfish, akmens zivis, zeltainās murēnas. Pļaviņā, kur var palaimēties satikt bruņurupuci, šoreiz gan bruņurupuča nebija, bet šā kā tā bija jauki papeldēt virs zaļās zāles, kur rotaļājās mazas, zaļgani dzeltenīgas zivtiņas. Arī mazie ergi, kas ir aiz pļavas bija dikti smuki.

Tā ka dienas noslēgums bija jauks. :)

30.oktobris, 2009.

Brīvdiena!!! Aizbraucu kā katru rītu uz daivcentru, bet šodien neviens uz daily dive nepieteicās – to, ka mani parastie daiveri šodien nebūs es zināju, bet vienmēr ir iespējamība, ka kāda tūrfirma atvedīs kādu vienas dienas daily daiveri. Neviens tūrists ar daivera sertifikātu neparādījās. Tātad man ir brīvdiena!!! Un to nu es izbaudu!

Jau drīz pēc 9 rītā sēdēju „Costa Coffee”. Nu ļoti gribējās tādu mierīgu brokastu kafiju... Tādu kafiju, kas nav no paciņas „3 vienā”, bet gan lielu krūzi normālas kafijas ar lielu kārtu uzputota piena putu un kanēli pa virsu...

Rīts tiešām bija burvīgs – kafija, grāmata un turpat blakus, dažus pakāpienus zemāk norisinās ielas dzīve. Bet es sēžu zem saulessarga pie galdiņa, lasu grāmatu un malkoju kafiju. Burvīgi!!!

Ap kādiem 10 iezvanījās telefons – Lena. Izrādās, viņai sarunāta tikšanās „Costa” ar kādu no paziņām daiveriem, kas atbraukuši uz Hurgadu atpūsties. Tad nu pēc tam mēs jau „Costa” sēdējām trijatā – es, Lena un mazā Mariama. Drīz no viesnīcas „Waves” pienāca Lenas paziņa un viņa atdeva puisim datoru – izrādās viņš ir datorspeciālists, bet Lenas portatīvajam kaut kādas problēmas notikušas. Vot i puisis apsolījies paskatīties un, ja varēs – salabot.

Tā arī rīts pagāja, Lena mani vēl aizvizināja līdz mājām. Nu un tad tālāk šādi tādi mājas darbi, brīvdiena tak, var šo to pa māju ar padarīt ;) Vakarā kā ierasts coffee shop.

Nu un rīt jau atkal uz darbu :)))

29.oktobris, 2009.

Šodien man grupā izmaiņas – vāciešus nomainījuši francūži :D Renāte un Manfreds ir paņēmuši pāris dienas atpūtu. No „vecajiem” daiveriem palicis tikai Vladimirs. Grupa atkal neliela – 3 cilvēki. Un šodien mums cits bots – „Tarek”. Kāpēc? Nu „Sun Boat” joprojām ir zem lietuviešu karoga, bet „Rosetta” šodien ir pārbāzta ar ungāriem. Visi pārējie introdaiveri un manējā grupa tiek pārcelta uz noīrēto botu „Tarek”.

Nonākot uz ne sava daivcentra bota vienmēr pārsteidz dažu tik elementāru lietu trūkums, kā, piemēram, tualetes durvis pat īsti aizvērt nevar, kur nu vēl aizkrampēt, tējai krūzīšu vietā noliktas plastmasas glāzītes utt. Komanda arī šāda tāda, nu ne tā, kā pierasts.

Šodien uz bota nav Mari, tā ka man pašai kaut kā jātiek galā ar french people... Angliski viņi runā ļoti slikti... Bet vismaz visas daivinga zīmes saprot ļoti labi :) Nu, jā – brīfings kā ierasts 2 valodās – Vladimiram krieviski, francūžiem - angliski.

Pirmais daivs Abu Ramada S. Peldam Snake Garden virzienā.

Vispār daivs izvēršas „jautrs”. Francūži ir interesanti. Uz jautājumu – cik bāru? – viņi apskata manometru un parāda „Ok”. Man uz ko tādu – lielas acis, arī Vladimirs uz mani, redzot ko tādu, skatās ļoti izbrīnīti – ko viņi tur rāda??? Nekas cits jau man neatliek, kā peldēt klāt un skatīties ko rāda viņu manometri. Elpo viņi labi.

Tā kā daivs norit pēc Vadimira gaisa patēriņa, tad jau apmēram nojaušu, kad būs jāgriežas atpakaļ.

Nonākot Snake Garden vietā es reāli apstulbstu – tur ir tukšums... Nekā nav... Neviena smilšu zuša... Kā? Kāpēc? Kur viņi ir palikuši? Un nav tā – kad kāds pārpeld pār Snake Garden – tad parasti viņi gan ielien savās aliņās, bet vienmēr kāds paliek vai nu druksu vairāk ārā, vai kādā attālākā malā vispār nepazūd alā.. Nu bet šoreiz te ir tāds kā izmiris tuksnesis – tukšums, tikai caurumi smiltīs...

Pie Snake Garden es vienmēr grupai prasu cik gaisa palicis balonos. Vladimiram ir 100 bāri, tātad jāgriežas atpakaļ, bet tas ko parāda viens no francūžiem, mani nošokē... Viņš man rāda, ka balonā esot atlikuši 70bāri!!! Caur galvu jau izskrēja doma, ka būs viņš man uz oktopusa jāņem... Nu, bet kaut kā dikti nereāls tas viņa parādītais gaisa daudzums... Piepeldēju pārbaudīt – manometrs rādīja.... 120 bārus.... Normāli!!! Izrādās, tie 50 bāri, kas līdz tukšam balonam, laikam neskaitās! Nomierinājos. Un sev atzīmēju, ka uz bota de-brīfingā par manometra rādītājiem būs jāparunā vairāk.

Bet savādāk – ja ne francūžu dīvainā zemūdens zīmju izpratne un tuksnešainais Snake Garden, daivs bija labs – redzējām murēnas, lionfish, krokodīlzivis, pat sarkano zvaigzni ar zilajiem punktiņiem atradu. Vienīgi redzamība gan varēja būt labāka – nu, nav saulītes... Diena apmākusies, vot i zem ūdens arī patumši.

Otrais daivs Aroug Talata.

Appeldējām visus iespējamos koraļļus. Francūži pēc iepriekšējā daiva de-brīfinga nu gaisa atlikumu balonos rāda, tā kā mēs te esam pieraduši. Redzējām 2 plankumainie zušus, stingrejas, lionfish. Vairāk tāda būtiska – nekā. Toties snorkelētāju daudz. :D

Pēc daiva „Mr.Sam” satiku Lenu un viņas studentus. Vot i padalījos neizpratnē par francūžu zemūdens zīmju izpratni. Lena teica, ka viņiem tā esot pierast, viņai ar tā esot bijis. Nu, bet kā, tu, vienkāršs daivgids, kas pirmo reizi strādā ar francūžiem, vari zināt ko tādu? Īsumā – tā nu tā pieredze rodas. Nu zināšu, ka turpmāk francūžiem rūpīgi jāskaidro, ka mums te pieņemts rādīt visu gaisa daudzumu balonos, nevis tikai to, kas ir līdz „neaizskaramajām rezervēm” – 50 bāriem. Vakarā Līga skype arī teica, ka Šarmā daudzi tā atlikušo gaisa daudzumu rādot... Hmmm....

Atbraucu mājās, a tur atkal kāpnēs mazais, melnais kaķis... Jau kuro dienu tusē pa mūsu kāpņu telpu. Šodien atkal sagaidīja mani lejā pie ieejas kāpnēs un ņaudēdams skrēja līdzi... Izskatās, ka viņš ir no 2.stāva, jo visu laiku nonākot 2.stāvā skrien uz kādu no turienes dzīvokļiem. Bet tā kā es neeju viņam tur līdzi, tad nesas pakaļ uz manu 5.stāvu... un ļoti grib tikt dzīvoklī. Vot nākas visādi lavierēt, lai tik viņš neiespruktu iekšā. A viņš vēl pēc tam kādu laiku sēž aiz durvīm un ņaud...

Nu bet kaķis smuks – melns ar dzeltenām acīm. Ņemt pie sevis tak nevaru, pēc pāris mēnešiem braukšu prom, a kur kaķi likt? Un izskatās, ka viņš kādam tā kā pieder, ļoti iespējams saimnieks kaut kur aizbraucis... Tikai kaķis tagad neēdis... Vispār izdomāju stratēģiju – kaķis ir jāpabaro, bet tā, lai Ahmeds nenojauš, ka es kaķus te baroju, a to vēl varbūt sāks iebilst. Tātad stratēģija ;) – ielēju pienu nelielā trauciņā un nonesu stāvu zemāk – nu, lai Ahmeds domā, ka kāds no tā stāva kaķi baro :D Kaķis palika 4.stāvā pie piena trauciņa... :)

28.oktobris, 2009.

Gulēju slikti, vakardiena sapņos rādījās... nu ne sapņos, bet murgos. Pamodos ne šāda ne tāda. No mājām ar izgāju drusku vēlāk nekā parasti. Lai gan daivcentrā neko jau nekavēju. Ierados kādos 8:50. Boti arī tagad, kamēr sagaida atļaujas, ātrāk kā kādos 9:15-9:30 jūrā neiziet. Pat Arunas izskatās pie tā jau ir pieradis. Biju domājusi, ka šodien niršu tikai ar vāciešiem – Renāti un Manfredu, bet mūsu grupiņai atkal ir pievienots viens krievs. Atkal būs dubultais brīfings – viens angliski, viens krieviski. Vācieši jau drusku nosmīkņā – kāds tas krievs šoreiz būs... Tipa paveiksies, jeb būs kas līdzīgs kā aizvakar. Tātad mūsu grupā jaunpienācējs ir Sergejs – CMAS *. Ar ekipējuma salikšanu viņam ir drusku problēmas – BCD gribas likt otrādi pie balona, un regulatoru pieskrūvēt ar inflatoru labajā pusē... Tā ka – rūpīga kontrole. Vācieši jau savu ekipējumu ir salikuši un devušies sauļoties, Sergejs arī beigu beigās ticis ar visu veiksmīgi galā, dodas ieņemt kādu brīvo vietu uz augšējā klāja.

Kamēr gaidām, kamēr puiši sakrāmē introdaiveriem paredzētā ekipējuma kastes uz bota, kamēr ierodas pats boss, var pavērot kas norisinās uz otrā bota, kā tur lietuviešiem. Viņiem uz bota šodien ierodas interesants tipiņš, no viņu kompānijas, protams, bet jau nesot pa piestātni savu ekipējuma kasti viņš izskatās diezgan sabijies, pa laipiņu, kas jāpāriet, lai nonāktu uz bota iet tik bailīgi – nu tiešām tūlīt vēl ar visu kasti iekritīs ūdenī... Toties beibe, kas viņam seko, ļoti svinīgi nesot rokā viņa zemūdens kompjūteru, izskatās ļoti svarīga. Veiksmīgi nonācis uz bota vīriņš samulst – kur tālāk ar to kasti doties? Arī pārējie lietuvieši, kas jau liek ekipējumu, viņam nepievērš uzmanību. Un tad, vīriņam par laimi ierodas Arunas un nokomandē parādi – vīriņam tiek norādīts kur nolikt kasti un pateikts, lai tik ņem balonu un saliek ekipējumu. Un tad jau „Sun Boat” dodas jūrā – viņi kaut kur uz ziemeļiem. Mēs vēl drusku pagaidām un tad arī mūsu bota dzinēji tiek iedarbināti. Brauksim šodien uz Gota Abu Ramada un Aroug Talata. Nu, labi, vācieši vēl šajā reizē uz Haizivi nav niruši un boss piekrīt, ka šodien švartosimies Haizivs galā.

Brīfings vāciešiem – angliski, Sergejam – krieviski. Izstāstīts kā peldēsim – vispirms apskatīsim Haizivi, tad abus lielos ergus un pēc tam pēc apstākļiem – ja būs straume, tas peldēsim gar rifu, ja straumes nebūs – tad pa turpat esošo koraļļu dārzu. Atpakaļ – jebkurā gadījumā gar rifu. Tā kā vācieši fotografē, tad daivs būs ļoti lēns – viss tiks pakārtots viņiem, bet Sergeju es pavērošu kā viņš peld.

Gota Abu Ramada. Kapteinis piešvartojas pirmajā rindā – taisni blakus Haizivij. Tas priecē. Salecam ūdenī, Sergejs gan drusku pakavējas un ūdenī ielec dikti dīvaini – ja nebūtu viņam pirms lēciena vēl uzsaukusi, ka regulators tā kā jāieliek mutē un masku arī ar roku vajadzētu pieturēt, tad vēl nezi kā viņš būtu ielecis... Lai gan – šā kā tā lēciens ir drusku dīvains – nu nav tas liels solis ūdenī, bet kaut kas starp palēcienu uz augšu un roku un kāju noplivināšanu. Tomēr ūdenī Sergejs nonāk veiksmīgi – maska nav nolidojusi un ūdeni viņš nav sarijies. Piepalīdzu sakārtot masku – lai tā tomēr nenokristu no galvas – siksniņa izskatās ir tuvu tam, ka varētu noslīdēt... Ok – ok. Ejam lejā. Redzamība zem botiem nav pati labākā, bet Haizivi jau var caur dūmaku redzēt. Apskatam Haizivi, Sergejs gan vairāk peld pozīcijā stāvus un uz aizrādījumu, ka vajadzētu tomēr pieņemt horizontālu pozīciju, nu diez ko nenoreaģē – šā kā tā paliek tādā jūrās zirdziņa pozā. Straume ir niecīga, lēnām appeldam ergus – Manfreds un Renāte fotografē visu, brīžiem pat nav īsti skaidrs – ko ;) Pie ergiem ir daudz lionfish, atrodam arī akmens zivi. Kad ergi ir apskatīti un gaiss visiem vēl pietiekoši – peldam tālāk. Nelielie koraļļi ir smuki un fotografēt tur ir ko. Sergejam gan drīz ir 100 bāri, tā ka apmetuši loku griežamies apkārt un gar rifa sienu dodamies botu virzienā. Brīžiem gan Sergejs pārsteidz – ieraudzījis kādu interesantu zivi vai koralli viņš var nostāties vai vienkārši nosēsties uz balona un to visu vērot. Tas jau nebūtu nekas, ja vien viņš paskatītos, kas viņam ir apakšā – brīžiem sanāk, ka tā viņš apsēžas vai nostājas uz kāda cita koraļļa. Tā ka atliek tikai laiku pa laikam grabināt šeikeri un atgādināt, ka uz koraļļiem kāpt nedrīkst...

Pie botiem vēl pavērojam dzelteno zivju baru un turpat zem kāda koraļļa atrodu arī akmens zivi – Sergejs to apskatījis aizpeld malā, bet Manfreds tur aizķeras uz labu brīdi mēģinot dabūt labāko kadru. Nu un tad jau safety stop un esam augšā.

Atpūta, pusdienas, vēl drusku atpūta un bots dodas uz nākamo niršanas vietu – Aroug Talata. Manā karšu blokā Aroug Talata kartes nav, tā ka nākas vien zīmēt pašai. Piešvartojamies. Brīfingu novadu rādot gan kartē kā peldēsim, gan rādot uz pašu rifu – no bota zem ūdens esošie ergi ir labi redzami, tā ka tas ir arī kā tāds papildus uzskates materiāls ;)

Salecam ūdenī. Sāksim maršrutu ar Barakudas māju – varbūt izdosies arī pašu lielo barakudu ieraudzīt. Diemžēl šoreiz nebija tā laime. Vācieši fotografē, tā ka mēs peldam ļoti, ļoti lēnām. Pāris akmens zivis, parādu viņiem jūras adatas, kuru te ir ļoti daudz. Aliņā ieraugu raibo zuti, bet tas ļoti fiski ielien dziļāk korallī, par mēģinājums pabakstīt viņu aiz astes izrādās neveiksmīgs, laukā nelien, bet pazūd tik dziļāk korallī. Manfredam gan izdodas to vēlreiz ieraudzīt, kad plankumainā lenta parādās pavisam citā vietā – drusku tālāk no vietas, kur es to ieraudzīju. Bilde, gan noteikti sanāk nekāda – jo redzams tikai zuša vidus – ne galva vai aste. Divus no trim lielajiem ergiem esam appeldējuši, Sergejam jau manometra rādītāji tuvojas 50 bāru atzīmei – tā ka peldam uz botu. Vāciešiem parādu, lai gaida lejā un kopā ar Sergeju nostāvam safety stop – viņam it kā ir kompjūters, bet izskatās, ka tas neko nerāda, jo safety stop viņš skatās pēc manis, savā kompī nemaz neieskatoties... Viņam dive time ir apmēram 47 minūtes. Kad Sergejs ir izniris, pievienojos vāciešiem, viņiem balonos vēl ap 110 bāriem. Peldēsim apkārt trešajam un lielākajam ergam. Izdodas ieraudzīt tiešām ļoti mazu akmens zivi – mazāku pat par plaukstu. Pēc tam ieraugam arī lielu murēnu. Man tas ir pārsteigums, jo šeit nekad murēnas es neesmu redzējusi. Jau peldot botu virzienā parādu vāciešiem arī smalko jūras zvaigzni – tādu kas vairāk atgādina nedaudz spalvainus diedziņus, nevis klasisko zvaigzni. Esam zem ūdens jau 70 minūtes un man, kaut arī ūdens temperatūra ir +28C sāk palikt drusku vēsi. Tā kā esam labu laiku peldējuši 5m dziļumā safety stop zem bota netaisām, bet iznirstam. Izrādās, „Rosettai” blakus tikko kā ir piešvartojies „Sun Boat” – arī lietuvieši ir tepat. Viņi gan vēl tikai gatavojas daivam. Serjožka pamāj ar roku, es pajautāju vai viņi tik tagad te nirs – jā tikko esot atbraukuši. Laikam lietuvieši atkal taisījuši lielo pārtraukumu ar pagulēšanu starp daiviem un pēc pusdienām ;)

Serjožkas grupa pirmā dodas ūdenī, bet Arunas ar savējiem vēlāk. Mēs jau esam paguvuši ekipējumu kastēs salikt un varu pavērot kā no rīta ievērotais vīriņš dodas nirt. Ielec viņš ūdenī noplivinot rokas. Labi, ka Arunas ir turpat blakus ūdenī un viņu uzķer. Zem ūdens arī viņš tiek ar Arunas palīdzību, kurš izlaiž gaisu no viņa BCD. Drusku jau smieklīgi tas izskatās...

Un tad jau mēs braucam prom – uz daivcentru. Vācieši rīt nenirs, un ja no rīta neparādīsies kāds sertificētais daivers – man būs brīvdiena :)

Pēc daiva pasēžam „Mr.Sam” – tur ir Lena ar mazo Evu Mariju un savu nitrox studentu. Viņi šodien niruši Fanous un vienu daivu peldējuši ar trīs delfīniem. Skatāmies bildes – nu dikti superīgi tie delfīni, tā iepozējuši :) Atkal mani pārņem nostalģija par fotoaparāta trūkumu zem ūdens...

27.oktobris, 2009.

Šorīt pamostos pat pirms modinātāja :) Vakardienas aizgulēšanās ir laikam drusku uzdevusi pa nerviem – nu ir bail aizgulēties. :D Bet arī ar to visu daivcentrā neierodos ātrāk par ierasto. A kur steigties? ;) Daivcentrā izrādās, ka šodien daudz tūristu uz intro daiviem, tāpēc mūs no „Rosetta” pārliek uz „Sun Boat” – būsim kopā ar lietuviešiem. Man grupa neliela – trīs cilvēki – vāciešu pāris Renāte un Manfreds un krievs Vlads.

Uz „Sun Boat” parādi komandē Arunas – tur kur lietuvieši šodien nirs, tur arī mēs. Bet tas nav apbēdinošs faktors – tātad noteikti nebūs Abu Ramada vai Fanous un Turtle Bay, kas jau sāk pamazām apnikt. Lietuvieši ir sadalīti divās grupās – vieni ies ar Arunas, bet otra grupa ar Serjogu.

Pirmais daivs Banana Reef. Jāteic, ka vismaz šo daivsaitu piekrita izvēlēties pēc mana lūguma :) Nu, bet man nācās visiem izstāstīt kā te būs jāpeld, nu – kāds būs maršruts, un apmēram ko te var redzēt.

Es ar savējiem dodos ūdenī pirmā, pēc tam seko abas pārējās grupas. Vismaz mēs peldam ierasto maršrutu – sākumā nedaudz nost no rifa, garām tam uz lielo ergu, tur tad arī padzīvojamies – ir tur pāris fotografēšanai tiešām skaistas vietas, apskatām arī mazos, turpat esošos ergus un tad peldam atpakaļ rifa virzienā. Drusku pat papeldam aiz rifa – otrā pusē ir vairāk ko skatīties, bet tur dikti tālu peldēt nesanāk – gaisa krājumi grupas balonos liecina, ka jāsāk jau peldēt atpakaļ. Tur vēl ir vieta kur var safotografēt daudz tauriņzivju, kā arī oranžo zivtiņu barus – oranžās vispār tusē netālu no rifa stūra, kur jāpagriežas uz botu piestātni – viņas nelielā seklumā ir vesels mākonis, un ja laiks ir saulains, tad zivtiņas izskatās īpaši skaistas – spilgti, spilgti oranžas :) Tāds mierīgs un jauks daivs... nu nemaz neliecināja, ka nākamais man izvērsīsies par diezgan stresainu un vairs nu ne tik jauku daivu...

Tā kā „Sun Boat” ir zem lietuviešu karoga, tad niršana notiek pēc viņu plāna – tas nozīmē pēc pirmā daiva un pusdienām ir vēl vismaz stundu garš pārtraukums. Daiveri gulšņā vai nu saulītē, vai kopkajītē. Atpūta...

Un tad otrais daivs - Sabina. Drifts.

Atkal es ar savu grupu tieku sūtīta ūdenī pirmā. Nu ko... Aiziet!

Ar Sabina daivsaitu ir tā – it kā vienkāršs, bet vajag trāpīt pareizajā „pagriezienā”... Nu, man Sabina nav mīļākais daivsaits... Un te ir jēga taisīt driftus, parastajam daivam īsti nav jēgas... Tā ka atliek tikai ielekt ūdenī un tikt pie rifa pareizās sienas – lai nenomaldītos kaut kur ne tur.

Līdz šim man te vienmēr bija veicies... Nu bet šodien bija pienākusi tā – TĀ – diena, kad arī es beidzot pa īstam apmaldījos...

Viss jau sākās jauki, nekas neliecināja, ka varētu būt kaut kādas problēmas... Nu, labi, bija straume, nu, zinu, ka mana kļūda bija uz bota nenoteikt kompasa grādus, kurp jāpeld... vienmēr ir sanācis viss ok – ielecam un bez problēmām trāpām pareizajā virzienā, tiekam pie rifa sienas un tad jau tik uz priekšu līdz pat botu piestātnei – rifs visu laiku labajā pusē. Nu vēl jāteic par daivsaita specifiku – te nav tā, ka ielecot ūdenī apakšā ir smilšaina gultne, te viscaur apakšā ir koraļļu lauks, tāda konkrēta siena sākumā nemaz nav redzama... Nu un šoreiz reāli mūs straume aiznesa drusku ne tur kur vajag, var teikt, ka vispār aizpeldējām uz otru pusi... gandrīz uz otru pusi. Arī vēl kaut kāda grupa, kas jau bija zem ūdens, drusku novērsa uzmanību no rifa vērošanas... Serjožka, kurš ar savu grupu gāja pēc mums, pēc tam uz bota teica, ka es esot uzreiz drusku šķībi no maršruta aizgājusi...

Nu tā nu mēs peldējām, ieraudzījām milzīgu eagle ray – tas bija reāli neaizmirstami. Tik lielu eagle ray es vēl nebiju redzējusi! Viņa aizlidoja kādu gabalu no mums. Manfreds centās viņu pat drusku panākt, bet eagle ray jau bija prom. Pāris kadrus viņam fotoaparātā gan izdevās uzņemt.

Pēc tam papeldot vēl gabaliņu uz priekšu, man sāka rasties aizdomas, ka kaut kas nav tā kā vajag, kaut kā apkārtne tāda sveša... Arī dziļums tā kā lielāks nekā tam vajadzētu būt... Ne jau baigais drop off zem mums – bet nevis apmēram 10, bet kādi 16-17m Nu un tad parādījās ļoti skaists ergs, viens pats koraļļu stabs lielā oranžo zivtiņu mākonī. Skaisti, bet kaut kam tādam mūsu maršrutā nu noteikti nebija jābūt. Kaut kas nebija tā kā vajag... Ko citu darīt – jānirst augšā un jāpaskatās, kur mēs īsti atrodamies.

Ar to izniršanu sanāca tā, kā sanāca... Safety stop nācās izlaist, piedevām drusku tika pārsniegts arī izniršanas ātrums, kompis rādīja „griestus” - 3m, bet to nācās noignorēt, galu galā grupa gaidīja ziņu – kur tālāk peldēsim. Protams, ka es zinu, ka šādas izniršanas var būt kaitīgas veselībai, ka var norauties uz DKB... Nu, jā... tobrīd es ļoti, ļoti cerēju, ka viss būs kārtībā, ka nekādu problēmu nebūs... Paldies, ka paveicās, viss pēc daiva bija ok.

Izniru – izrādās, esam aiznesti tiešām diezgan šķībi prom no rifa... Boti vēl diezgan tālu, ne jau nesasniedzamā attālumā, bet ņemot vērā grupas gaisa rezerves, varētu teikt, ka kādu brīdi, kad jau būsim netālu no botiem, nāksies peldēt virs ūdens...

Nu, ko – secinājusi kāda ir situācija, pēc kopmasa noteikusi virziena grādus, ieniru atpakaļ, parādīju grupai kādā virzienā un kādā dziļumā peldēsim – ne vairāk kā 6-8m. Un peldējām. Labi, ka grupa tāda, kur daiveri visi labi elpo, tādi ar kuriem vienmēr sanāk vairāk kā stundu zem ūdens pavadīt.

Nākamā izniršans reize notika pēc visiem noteikumiem – safety stop. Nu nācās, protams, iznirt nesasniedzot botu... Bet piestātne bija turpat blakus, tālu nebūtu jāpeld... Jā, nebūtu... Ja vien „Sun Boat” nebūtu bijusi nepieciešamība pāršvartoties – bija jāpalaiž kaut kāds no botiem laukā no piestātnes. Bet tas nozīmē, ka „Sun Boat” bija jāatiet nost no piestātnes, lai tas cits bots varētu tikt laukā. „Sun Boat” atiešana no rifa vāciešiem izraisīja paniku... Bāc! Man nācās tikt galā arī ar 2 panikojošiem draiveriem... Labi, ka Vlads saprata, kas piestātnē notiek, ka te nav epizode no filmas „Open Water”... Bet vācieši tik kliedza un māja ar rokām... Kamēr man beidzot izdevās viņiem ieskaidrot, ka bots nekur bez mums nedosies, ka te notiek tikai pāršvartošanās... Beigu beigās viņi drusku nomierinājās. Bet visu šo izrādi bija pamanījuši arī mūsējie uz bota un tā kā mēs bijām „Sun Boat” pēdējā ūdenī palikusī grupa, tas kapteinis pagrieza botu mūsu virzienā – ko tur vairs pāršvartoties, savāks mūs un brauks mājās ;)

Tā nu mēs laimīgi izkāpām uz bota :) Jāteic, ka, ja mēs nebūtu redzējuši to milzīgo eagle ray, tad daivs būtu bijis totāli nekāds... Pēc daiva de-brīfingā pārrunājām visu notikušo, finālā sanāca tā, ka par notikušo visvairāk satraukusies biju es, nevis mana grupa... Vācieši pat bija paguvuši aizmirst to, ka viņiem šķitis, ka bots mūs pamet un nu visiem uz bota ar lielu sajūsmu stāstīja par redzēto eagle ray. Nu, bet Vlads pasmējās, ka viņa šo brīvdienu noslēdzošais daivs bijis neaizmirstams.

Bet man, ja godīgi, nu ir drusku bail no niršanas Sabina... Labi, ka uz šo daivsaitu mēs tik bieži nebraucam...

Vakarā sevi izliku teabo treniņā, tā teikt, kājas spēra un rokas izdarīja precīzus un asus sitienus... Bet tas īpaši nepalīdzēja... bija tikai nogurums, bet galvā joprojām šaudījās domas par dienā notikušo. Pat arī pasēdēšana ar družkām „Karkarā” nelīdzējā... No smadzenēm daivu Sabina izdzēst neizdevās...