9.marts, 2010.

Šorīt uz daivcentru vairs tā nesteidzos kā vakar, jo ir skaidrs, ka nekas būtiski nav mainījies manas prombūtnes laikā – atļaujas iziet jūrā joprojām tiek piegādātas ļoti vēlu. Tā, ka mierīgi var ierasties ap 8:45 :)

Pirmo daivu šodien taisīsim El Fanous. Tā kā Ivaram iet AOWD kurss, tad jātaisa dziļais. Grupu mēs nedalām – es peldēšu ar Oļegu, bet Ivars ar Mustafa. Mustafa uzdevums iedot Ivaram apmēram 25m sarakstiņu ar pāris jautājumiem, uz kuriem jāatbild, kā arī parādīt kaut kādu lietiņu – Ivaram jāuzraksta, kas tika parādīts.

Ienirām. Tieši zem mūsu bota no neliela erga aliņas snaikstījās paliela murēna. Bez tam uz šī paša erga sēdēja akmens zivs – nu, tā neglītā, neglītā ;) Peldējām tālāk – uz dziļo galu ;)

Fanous šajā daļā vienmēr ir slikta redzamība, dziļie daivi te nav īpaši forši, jo nav jau ko īsti redzēt. Bez tam nirstot dziļāk redzamība tikai pasliktinājās – arvien lielāka migla... Bez tam man sāka palikt drusku auksti...

25m Ivars tika nosēdināts smiltiņās, iedota kartīte ar jautājumiem. Uz tiem viņš atbildēja ļoti ātri. Tad Mustafa no kabatas izvilka kaut ko apaļu un, nu šajā dziļumā tas izskatījās brūnīgs. Es vēl nodomāju – tomēr apelsīnu no virtuves paņēmis. :D

Ivars apskatīja un uzrakstīja atbildi. Latviski tikai. Mustafa pasauca mani, lai paskatos, vai atbilde ir pareiza. Uzrakstīts bija „izskatās tā kā apelsīns”. Paskatījos, ko Mustafa viņam bija rādījis – tas bija tomāts. Ivaram tika parādīts, ka atbilde nav pareiza. Viņš vēlreiz paņēma rokā tomātu, apgrozīja, apskatīja, tad izņēma no mutes regulatoru un nokoda no tomāta :D Un, protams, pēc tam uzrakstīja pareizo atbildi. Bet man bija pilna maska ar ūdeni, sen tā zem ūdens nebiju smējusies :))))

Pēc tam visi peldējām tālāk. Redzamība joprojām slikta. Un tad smiltīs ieraudzījām lielo raju – to, kuru mēdz arī dēvēt par smilšu rajām. Viņa mierīgi gulēja smiltīs un nelikās īpaši traucēta par mūsu parādīšanos. Tā teikt, turpināja vien mierīgi gulēt tālāk. Mustafa mēģināja viņu drusku pabaidīt, lai tak papeld uz priekšu, bet sākumā – nekā. Beigās rajai laikam apnika mūsu plivināšanās apkārt un viņa lēnām pacēlās un aizpeldēja prom. Tiešām – tā lēnām un nesteidzīgi.

Uzdevums dziļumā bija izpildīts, līdz precīzi 30m gan neienirām, bet drusku vairāk par 25m gan bija. Nu un tad jau peldējām atpakaļ. Aizpeldējām līdz pirmajam ergam, tur apkārt oranžo zivtiņu mākonis, smuki. Redzējām arī lielu jūras zvaigzni, nu to, kura klāta tādām kā adatām. Un tad jau gar rifa sienu atpakaļ uz botu.

Otrais daivs – Turtle Bay. Ivaram navigācija – būs drusku ar kompasu zem ūdens jāpapeld.

Daivsaitā mēs bijām vienīgais bots. Es ielēcu ūdenī pirmā. Paskatījos, kas darās zem ūdens.... ojjj..... lejā vispār redzamība bija gandrīz nulle... Vot te raz! Arī straume vēl... Un tad arī puiši jau bija ūdenī. Ienirām. Ivars izpildījis orientēšanās vingrinājumus pievienojās mums ar Oļegu un mēs peldējām tālāk. Cauri lagūnai, kur redzamība joprojām bija slikta, nu, ne tik slikta, kā zem botiem, bet tomēr. Pie pārejas lēnām pacēlāmies augšā, bez tam - kamēr vēroju kā Ivars veic orientēšanos ar kompasu, kompis bija skaitījis laiku ;) Un nu paceļoties augšup, lai 1,5-2m pārpeldētu rifu, man kopnis iedeva 3 minūšu stop... Nācās peldēt vēl lēnāk, vismaz nonākot 2,6m dziļumā kompī neparādījās paziņojums – „Griesti 3m”, tipa augstāk par 3m nenirt, jāievēro pietura.

Pārpeldot rifu, otrā pusē kā pilnīgi citā vietā. Redzamība normāla. Papeldējām drusku nost no rifa, paskatījāmies koraļļu dārzu. Jau peldot atpakaļ pārejas virzienā, Oļegs atrada astoņkāji. No slēptuves tas diez ko negribēja līst laukā, tikai tā drusku pasnaikstījās mūsu virzienā, pamainīja krāsu un viss.

Safety stop pirms pārejas, un tad jau peldējām atpakaļ uz botu pusi. Nelielā dziļumā virs rifa bija tāda siltā ūdens vanna – ja dziļāk ūdens ir ap +23C un, nu tas tomēr ir drusku pavēsi, tad te bija silti. Tā teikt, bija iespēja drusku sasilt ;)

Peldējiens caur lagūnai pagāja normāli. Ivaram gan ap lagūnas vidu balona rādītāji bija pietuvojušies 50 bāriem, bet manu oktopusu viņš neņēma – pats līdz botam aizpeldēšot.

Jo vairāk tuvojāmies botiem, jo redzamība sliktāka. Kā tādi ezīši miglā, tikai bez pūces un baltā zirga :D

Pēc rifa sienas – botu piestātne jau ir tuvu, īstenībā jau mūsu bots būtu jāredz, bet apkārt tāds piens, ka neredz neko. Tikai jau atrodoties pāris metrus no paša bota, beidzot ieraudzīju drusku sudrabaini spīdošās trepes un virvi, ar kuru bots bija piesiets pie rifa. Var teikt, ka nebija tālu no tā, ka mēs vienkārši būtu ar galvu ieskrējuši botā – tas tā tēlaini teikts. Nu, redzamība bija tāda, ka botu tiešām gandrīz varēja pamanīt tikai nonākto ļoti, ļoti tuvu tam klāt. Diez ko introdaiveri šajā daivā redzēja... visticamāk, ka neko...

Pabijām zem ūdens drusku vairāk kā stundu, pēdējie uz bota atgriezāmies. Un uzreiz pēc tam tika arī darbināti dzinēji un mēs devāmies daivcentra virzienā.

Pēc daiva ar Ivaru un Oļegu devāmies pasēdēt „Joly Pub” – tā teikt, „Mr. Sam” tika nomainīts uz citu vietu, nu pīpes „Mr.Sam” nav vairs kā senāk, nu nav tik labas. Tur mums pievienojās Lera, ar kuru man bija sarunāts, ka kopā aiziesim līdz „EtiSalat” ofisam (tepat uz Sheraton), jo man jāatjauno sava Salāta simkarte, un tad brauksim pasēdēt uz „Chez Sam” Esplanādē un papļāpāt.

„EtiSalat” ofisā viss noritēja ātri – samaksāju par aizvadīto mēnesi, par nākamo arī, kā arī par simkartes atjaunošanu. Pati atjaunošana bija tikai 5 paundi, bet kam tādam bija vajadzīga mana pase – tipa citiem no malas nesanāk ko tādu izdarīt. Andrejs un Biatlonists bija apsolījuši segt izdevumus par to mēnesi, kad nav maksājuši, kā arī par simkartes atjaunošanu. Vot i būs puišiem rēķins jāpiestāda :D Tā ka pāris minūšu laikā es atkal biju tikusi pie sava interneta :)

Pēc tam aizbraucām uz Esplanādi. Tādā agrumā, nu ap kādiem 16, „Chez Sam” vēl bija maz apmeklētāju. Tā arī tur sēdējām un pļāpājām, līdz mums pievienojās Leras jaunais boyfriend. Gamals. Jeb vienkāršāk – kretīns, kurš iedomājies, ka ir mani El Fanous lagūnā kaut kad glābis... Story ir tāds – vasaras beigās viņš ar grupu peldējis El Fanous Lagūnā, tur atpakaļceļā jau uz botiem, pie viena no pirmajiem ergiem pie ieejas lagūnā esot bijusi es ar lielu grupu, es neesot zinājusi, kur atrodas boti un paprasījusi viņam, kur ir piestātne. Viņš, lai mana grupa neredzētu, ka es nezinu kur peldēt, man tā pa kluso parādījis, kurā virzienā jāpeld. Bez tam, es esot nirusi no cita bota, kaut kāda tur „... Mustafa” (nu paguvu jau aizmirst to nosaukumu). Tāds nu tas stāsts. Viss jau būtu ok, ja vien ar mani nekas tāds dzīvē nav noticis (un ceru, ka nenotiks ar). Bez tam viņš pirms tam mani redzējis tikai vienu reizi – kad kaut, kad augustā bijis kā frīlancers paņemts uz vienu dienu „Frogman”, kad daudz intro bijis. Piedevām, es viņu neatceros.. Galu galā, kurš visus arābus var atcerēties ;) Toties Gamals par 100% ir pārliecināts, ka tā zem ūdens esot bijusi es. Pēc ekipējuma pazinis :D Hahaha! Mans ekipējums gan ir ļoti parasts – melns, vismaz tad bija... Un melnā te nirst gandrīz visi. Kad pajautāju, kādas tad bija man pleznas un vai kaut kas uz tām bija rakstīts – to nu viņš nezināja. Tāda nu ir story viena puse, otra puse ir tāda, ka El Fanous Lagūna ir diezgan vienkāršs daivsaits un tur apmaldīties ir pagrūti, ja nu vienīgi, ja aizpeld pārāk tālu... Bet pēc viņa teiktā, es biju apmaldījusies pie ieejas lagūnā, kur īstenībā skaidrāks par skaidru kur tālāk jāpeld... Ergs aiz muguras, rifs ar aplauztajiem koraļļiem kreisajā pusē, apkārt smilšaina lagūnā – nu un jāpeld tik uz priekšu... Un galu galā – ir man arī kompass :)

Pasmējāmies ar Leru, ka tagad jāskatās, vai kādā daivsaitā nesatiksim to botu uz kura it kā es esot bijusi un vai uz tā bota nepeld kāda mana līdziniece :D Es pat biju ar mieru, ka sanāks, rīt prasīt El Fanous Lagūnu, nu lai apskatītos uz vietas, kur es tur esmu „pazudusi” :D

No tēmas, kā mani glābis, Gamals ātri pārgāja uz nākamo – sākām apspriest safari. Un te nu mums izvērtās oj kāda diskusija – par to, vai tiešām var ņemt uz safari OWD, par niršanas drošību utt. Redz, puisis arī uz safari par gidu piestrādā. Vot i nācās veselu gūzmu visa kā noklausīties. Stāsti vairāk bija tādi kā viņa varoņdarbi (nu viņa izpratnē), kas īstenībā lika domāt – redz kā nevajag darīt. Finālā izrādījās, ka šitas kadrs mīl gan dziļos, dziļos daivus (viņa rekords esot 85m ar 1 balonu – uz jautājumu – kāpēc ko tādu vajag darīt? Atbilde bija – a kaifu gribas. Tā lūk!), gan šo to neatļautu uzpīpēt... Viņam pat bija stāsts, kā viņš zem ūdens uz „Thistlegorm” pīpējis zāli. Protams, ka man radās jautājums – kā un kāpēc ko tādu vajadzēja? Kāpēc – jo saderējis ar kaut kādu instruktoru no Ukrainas uz 100$ (vot, kādi instruktori mēdz arī būt...). Kā – sagatavojis kā tur to cigareti, šķiltavas un kad bijuši vrakā, tad, cik sapratu, tas bijis vraka otrajā stāvā, kaut kur virs tilpnēm ar mašīnām. Tur pie griestiem esot izveidojusies salīdzinoši liela gaisa kabata, tas nu arī tajā gaisa kabatā viņš aizdedzinājis to cigareti un uzpīpējis. Ukraiņi to pat esot nofilmējuši.

Jāteic, ka stāstu viņam bija bez gala... Tā nu mēs tur pāris stundas nosēdējām diskutējot par to ko drīkst un nedrīkst, kādai jābūt daiveru sagatavotībai, par to, ka viņam galvā ir visu daivsaitu kartes un kompasu viņam nevajagot, utt... Lera tik sēdēja un klausījās mūsu debatēs.

Un šitādam kadram tad vēl ticēt stāstā par manu apmaldīšanos...? Diez vai...

Finālā es tikai ap 19:30 tiku mājās. Bija vēl arī ar Lenu sarunāts, ka viņa, kad brauks uz šo pusi – piezvanīs. Man vajadzēja Lenai viņas EtiSalat flešku atdot.

Tā nu vēl šajā vakarā sanāca pasēdēt ar Lenu un Ļubu (tā viņas paziņa no Pēterburga, kas pirmo reizi uz Ēģipti atbraukusi). Izlēmām par labu „Sofi” coffee shopam Esplanādē. Ar Lenu ar pārrunājām Leras bojfrenda stāstu par El Fanous Lagūnu. Lena arī vēl izkritizēja Gamala zīmēto daivsaita karti (nu uzzīmēja viņš man karti, lai parādītu, kurā vietā es esot bijusi pazudusi :D) Arī pēc viņas domām, pazust un apmaldīties tur nevar. Varot tur tikai drusku nojukt maršruts – ja uz tālo ergu aizpeldot, viņai reiz piemēram, gadījies tam vergam vienkārši 2 reizes appeldēt apkārt, bet lai pie ieejas lagūnā nezinātu, kur ir botu piestātne – nu tas esot nereāli.

Tā arī vakars pagāja, bet pirms došanās pa mājām, vēl pasmējušās par ēšanu uz nakti, iegriezāmies „Cinnabon” – nu, grūti tur garām paiet, kad tik dievīgi smaržo pēc tikko kā ceptām kanēļmaizītēm. Tā nu mēs pirms pusnakts katra pa kanēļmaizītei nopirkām un devāmies pa mājām :)))

Man atpakaļ ceļš sanāk gar boulingu. Šovakar tur kaut kas notika – dikti daudz mašīnu stāvēja. A Maikls kā par nelaimi kārtējā minisafari, tā ka nav īsti ar ko iet boulingu uzspēlēt. Lena gan teica, ka varētu kādu vakaru viņas ar Oļu arī uzspēlēt. Baigi jau gribas... Jau vairāk kā 2 mēnešus nav spēlēts.

Tā nu eju es gar boulingu, pareizāk, pa pretējo ielas pusi. No ielas malā noliktās auto izkāpj viens puisis un dodas boulinga virzienā – nu, jāteic, ka patstāvīgie spēlētāji te vairāk vai mazāk viens otru pazīst, nu un es tak pagājušā gada beigās ar te tiku ierakstīta patstāvīgo klientu sarakstā, pat boulinga biedra karti piedāvāja iegādāties – tad spēles lētāk sanāk. Nu vot, a tas puisis viens no labākajiem spēlētājiem, pazina mani, pamāja. Var teikt, ka nu boulingā gan jau zina, ka esmu atpakaļ. Nāksies vien drīz tur parādīties, šā kā tā prom braucot apsolīju, ka pēc atgriešanās vēl kādu spēli ar Briesmīgo Ali uzspēlēšu.. .:D (briesmīgais – tāpēc, ka tā arī izskatās, tipa no sērijas – pieci mati, bet tie paši sačirkoti un saželēti :D)

Tāda man tā dieniņa šodien bija... :)))

8.novembris, 2009.

Man šodien grupā bez Alekseja ir arī lietuviešu pāris – Laura un Vaildis. Pirmais daivs – Turtle Bay. Grupai jau brīfingā pateicu, ka bruņurupuci šeit ieraudzīt – tā nu ir īpaša veiksme, jo kas tāds notiek reti. Laura pasmējās, ka viņai vienmēr visur bruņurupuči trāpoties... Un... Kā pārpeldējām rifu, tā otrā pusē taisni mums pretim peldēja bruņurupucis!!!! Reāli, es Turtle Bay pirmo reizi redzēju bruņurupuci!!! Bet es te ne vienu vien reizi esmu nirusi... Bet Laura smaidīja regulatorā :))) Tā nu mēs apmetām loku ap bruņurupuci, un peldējām lagūnu virzienā. Vēl redzējām lielo adataino zvaigzni, nelielu murēnu, daudz lionfish, bet jau atpakaļ lagūnā – violeto skorpēnu. Lagūnā vispār bija ļoti slikta redzamība, gandrīz kā pa miglu bija jāpeld.

Otrais daivs El Fanous E. Grupai tiek pievienota Daša. Viņa pirmo daivu nirusi kā intro, jo ļoti sen neesot nirusi, viņai CMAS *. Nu un otrais daivs viņai jau kā sertificētam daiverim... Labāk būtu arī otro daivu turpinājusi kā intro...

Reāli, pirmo reizi mani kāds zem ūdens reāli izbesīja... Un ne tikai mani. Kā pēc daiva izrādījās – visa pārējā grupa arī bija piktojusies uz Dašu.

Kur bija problēma? Viņa vienkārši ignorēja visu grupu, aizmirsa par savu baddy, nemaz nerunājot par to, ka neklausījās gidā – bet tik skrēja visiem pa priekšu. Varēju grabināt šeikeri - bez rezultātiem... Labi, ka vismaz atskatījās – kas tur notiek, bet ātrumu nesamazināja, tik turpināja nesties uz priekšu. Atgriezt atpakaļ pie grupas viņu nekādi neizdevās, vot i nācās visai grupai censties tikt viņai līdzi, bet tas nu nozīmē gaisa patēriņu... Aleksejs beigās sēdēja man uz oktopusa, labi, ka bots šoreiz bija piešvartojies kā viens no pirmajiem, tātad pie rifa stūra, nevis lagūnā. Jāteic, ka ar visu skriešanu, šo to mēs tomēr redzējām – lionfish, murēnas, oranži strīpaino gliemi, stingrejas, bet jau pie pašiem botiem atradu arī sarkano jūras zvaigzni.

2.novembris, 2009.

Ir ieradušies latvieši! Aldis, Anita un Egils. Mani viņi atraduši Daivingā un Draugos.

Aldis ir pilots „AirBaltic” un ar ģimeni atbraucis atpūsties uz Hurgadu, kur viņiem ir dzīvoklis. Kā izrādās, gandrīz vai man kaimiņos :)

Latvieši ir atbraukuši ne tikai panirt, bet arī pamācīties – Anita jau šodien sāk pie Sergeja mācīties Open Water Diver kursā, bet Aldis un Egils pēc tam sāks AOWD kursu.

Man šodien liela grupa – bez Alda un Egila vēl arī Renāte, Manfreds un Sergejs.

Pirmais daivs – El Fanous E. Sākumā – kā jau ierasts redzamība so-so, bet tālāk jau viss ok :) Bija mazie gliemji, pie rifa stūra daudz lionfish. Smuki.

Sergejam atsprādzējās balons – kaut kā pārāk slikti bija BCD siksnu pievilcis, nācās palīdzēt par jaunu aizsprādzēt. Neizskatījās viņš pēc tāda, kurš varētu zem ūdens novilkt BCD un pats sakārtot balona sprādzi... Nu, bet tāpēc jau ir arī gids, kurš vienmēr palīdzēs :)))

Otrais daivs – Turtle Bay. Redzamība diezgan slikta, piedevām arī vēl vējš. Pārpeldējām rifu un aizpeldējām līdz otrajai lagūnai, apsolīto jūraszvaigzni parādīju :D Īstenībā jau paveicās ;) Ir te atrodamas zvaigznes, bet var sanākt tā, ka konkrētajā daivā nevienu tā arī neatrod. Safety stop rifa otrajā pusē – pirms pārejas. Un tad jau caur lagūnai līdz botam.

Jāteic, ka šajā daivā es atkal drusku tiku fire corals... Nu, gribēju grupai parādīt no kuriem koraļļiem būtu visvairāk jāuzmanās, bet kamēr rādīju – sanāca pieskarties pašai, piedevām atkal gandrīz tajā pašā vietā, kur toreiz, kad dabūju to „apdrdzinājumu”... Labi, ka uz bota man aptieciņā ir smēre, a to, atkal būtu jāpamokās ar sapampušu roku...

Šodien vakarpusē es eju pie friziera – pie Alīnas. Kā jau pārējās meitenes no taebo teica – Alīnai vajag ļaut darīt kā viņai liekas labāk un rezultāts būs super. Nu man tā kā vajadzēja tikai matu galus aplīdzināt, bet Alīna finālā apgrieza vienkārši super! Pat diez ko īsāki mati nepalika, bet apjoms gan tika iedots :))) Man patika! :))) Var pat teikt, ka viņa apgrieza labāk nekā mani Rīgas frizieri. Pietika tikai pāris vārdos pateikt, ko vēlos, Alīna saprata no pusvārda, tā teikt neko daudz skaidrot nevajadzēja. Tā ka es te arī sev frizieri esmu atradusi :)

28.augusts, 2009.

Šis rīts ir savādāks kā citi – man pa ceļam uz daivcentru ir jāsavāc Sada – viņa šodien pirmo reizi nirs. Galu galā sen mēs ar Ināru viņai laiku pa laikam pieminējām, ka vajadzētu taču reiz pamēģināt daivingu, a to viņa Hurgadā dzīvo ne pirmo gadu (reāli – 4 gadus), bet nirusi nav ne reizi, tikai šad tad snorkelējusi.

Daivcentrā šodien maz cilvēku. Jūrā dodamies ar „Sun Boat”. Man iedota vāciešu ģimene – māte, tēvs un meita. Nigma daiveri, bet viņam šodien brīvdiena. Vācieši tursē savā starpā un uz baigām pļāpāšanām netiecas. Daivplānā – Turtle Bay un El Fabous. Pirmajā brīfingā izstāstu par daivsaitu, par to kā peldēsim, ko iespējams varēsim redzēt, īpaši pievēršu uzmanību daivsaita specifikai – pēc izpeldēšanas caur lagūnai būs jāšķērso rifa siena – ar tukšiem BCD nāksies pārpeldēt rifu 1,5-2m dziļumā. Un atpakaļ peldot pirms peldēsim pāri rifam būs jāievēro safety stop. Vācieši noklausījās brīfingu, painteresējās par zivīm, kādas te varēs redzēt – es pat jūras zvaigzni viņiem sasolīju... a vai vajadzēja??? Nu un pēc brīfinga viņi devās sauļoties. Lai jau.

Toties mūsu – meiteņu kompānijai bija jautri. Trīs trakās tikušas kopā - garlaicīgi nevar būt. Sada, kura Jureku redzēja pirmo reiz, nosauca viņu par „very sexy man”, Sveta to pateica Jurekam, uz ko viņš gan nedaudz sākumā samulsa, bet pēc tam, pieņēmis jauno titulu, pat tāds pārāk cēls staigāja – nu it kā kāds kroni viņam galvā būtu uzlicis.

Un tad jau mēs bijām pie Turtle Bay. Sveta no pirmā daiva atteicās – nepatīkot viņai Turtle Bay un tāpēc tagad neniršot. Sveta ir Sveta. Viņa dara kā viņai patīk.

Mēs ar vāciešiem devāmies ūdenī. Pat nebijām paguvuši iepeldēt lagūnā, kad māte drusku sapanikoja. Piepeldēju – prasu, kas ir, viņa gribot uz augšu. Iznirām. Augšā, prasu, kas par problēmu? Izrādās, maskā esot sagājis ūdens... Iztīrījām masku, palīdzēju viņai to uzlikt un sakārtot. Tagad viss esot ok, varam nirt. Ienirām atpakaļ. Tālāk bija ok. Ar masku viņai vairāk problēmu nebija.

Izpeldējām caur lagūnai, pie rifa sienas visiem atgādināju, ka jāizlaiž gaiss no BCD un uzsākām rifa pārpeldēšanu. Veiksmīgi. Nevienu diezgan palielie viļņi virs rifa, neizmeta laukā. Peldējām mēs pa parasto maršrutu – pa labi. Redzējām lielu barakudu. Sasniedzot pagriezienu uz ieeju otrajā lagūnā, griezāmies atpakaļ – mātei bija 100 bāri. Griežoties atpakaļ uz nelielā koraļļa, kas ir pretim ieejai lagūnā, ieraudzīju sarkano jūras zvaigzni ar zilajiem punktiņiem. Vāciešiem parādīju. Varēja redzēt, ka viņiem dikti patika :) Nu, vismaz apsolīto biju izpildījusi – jūras zvaigzni viņi bija redzējuši. Lai gan, ja godīgi man nebija plānā to jūras zvaigzni te meklēt... Doma bija atceļā lagūnā – tur uz pāris koraļļiem, ja labi meklē, gandrīz vienmēr var kādu jūras zvaigzni atrast. Gandrīz vienmēr... ;) Kamēr vācieši fotografēja sarkano jūras zvaigzni, skatos, Jureks ar savu daiveri arī peld jau laukā no lagūnas – pasaucu arī viņu, lai parādītu zvaigzni. Pēc tam jau peldējām atpakaļ uz botu. Tā kā bija sanākusi neliela aizkavēšanās fotografējot zvaigzni, lagūnā vēl kādu zvaigzni nemeklējām, bet peldējām uz botu, grupai arī gaiss tuvojās 50 bāru atzīmei.

Kad vācieši bija pēc safety stop palaisti uz botu, man vēl laukā kāpt nesanāca – vajadzēja Sadai intro daivu uztaisīt. Pirms tam viņai visu biju izstāstījusi, parādījusi. Kamēr mēs ar vāciešiem nirām, ar puišiem no stafa bija sarunāts, ka pēc kādām 45 minūtēm viņi Sadu saģērbs ekipējumā. Tā arī bija - fun daivs bija drusku virs 50 min. Nu i Sada, piepalīdzot puišiem no personāla, ieleca ūdenī. Drusku pamēģinājām paelpot no regulatora – viss bija ok. Sākām ieniršanu. Lēnām, jo Sadai bija problēmas ar vienu ausi – problēmas esot vienmēr, kad viņa ar masku un trubiņu nirstot, tad viena auss drusku sāpot. Nonirām – viss ok. Viss kā introdive programmā – max deep 8m, daiva ilgums 20min. Pat pēc daiva pasmējos par šādiem kopmja rādītājiem. Precīzāk jau nu nevarēja :D Ar introdaiveriem maršruts ir – tikai pirmā lagūna līdz rifa sienai. Intro pāri sienai neved. Mēs arī sākumā apskatījām lagūnas kreiso malu, aizpeldējām līdz rifa sienai, tur griezāmies atpakaļ un pa lagūnas otru malu peldējām atpakaļ. Sadai patika. Kā viņa pēc tam teica – beidzot esot tos lielos gliemežvākus tuvumā ieraudzījusi. :)

Pēc tam bija pārtraukums. Pirmā daiva pārrunāšana ar vāciešiem. Pusdienas. Brīfings par otro daivu. Sveta uz otro daivu pieteicās, tā ka būs grupā 4 daiveri.

Nākamā niršanas vieta – El Fanous. Ienirām - redzamība ļoti slikta, pat aiz stūra, kur parasti viss ir ok... Drausmīgi! Nu nav nekāda prieka tā pa miglu peldēt ;) Bet tā kā citu variantu jau nav – atpakaļ pie botiem peldēt vispār nav jēgas – tur ir tikai smilšaina gultne un nekā vairāk, tas peldējām tik uz priekšu. Es reāli visu laiku cerēju, ka nonākot jau gandrīz vai rifa otrā pusē redzamība uzlabosies. Bet – appeldam pirmo stūri, nogriežamies pa kreisi – redzamība joprojām nekāda, nākamajā pagriezienā, kur toč vajadzētu visam būt ok – atkal nekā. Traki. Labi, ka vismaz kaut kādas zivis redzējām ;) Bija 2 murēnas, 3 zaļganpelēkās jūras zvaigznes, 1 akmens zivs. Diezgan daudz lionfish. Zilganpelējais gliemis.

Sveta pēc daiva savā logbook pat ierakstīja, ka es esot visādu mikroskopisku un grūti pamanāmu zemūdens radījumu eksperte. Ha-ha-ha!!!

Toties pašās daiva beigās vācieši mani atkal pārsteidza. Pirms pagrieziena uz botu piestātni es visiem biju paprasījusi – cik gaisa palicis. Svetai, kā vienmēr daudz – vēl 100 bāri, vāciešiem – tēvam un meitai 70 bāri, mātei 60 bāri. Peldēt līdz botam ir atlicis apmēram 5 minūtes, dziļums jau tad bija 5m – nu mēs uz sienas tās jūras zvaigznes meklējām – a viņas parasti tur kādos 4-6m ir atrodamas, tik rūpīgi skatīties vajag. Nu tā ka zem bota pat safety stop taisīt nevajadzētu. Un kad bijām jau gandrīz pie bota – dzeltenā plezna jau bija redzama, pagriežos, lai parādītu grupai, ka bots ir te – un ko es tajā brīdī ieraugu – māte tieši tad ņem no vīra oktopusu... Man, ja godīgi, acis lielas... Tak tikko kā viņai bija 60 bāri! Prasu, vai viss ok – jā, viss esot ok. Nākamais jautājums – cik daudz gaisa viņai palicis – izrādās 50 bāri... Hmmm.... Pēc daiva uz bota pārrunājot šo daivu, prasu – kas notika, kāpēc viņa no vīra ņēma oktopusu, ja jau pašai vēl gaiss bija. Viņa atbildēja – bet mums ir mācīts, ka uz bota jāizkāpj ar 50 bāriem balonā....

Sada uz otro intro daivu negāja, jo viņai bija sākusi sāpēt auss. Tā mēdzot būt, un lai es nesatraucoties. Viss būšot ok. Bet šā kā tā sapilinājām viņai ausīs „Otocalm”.

Pēc daiva ar Svetu un Sadu sarunājām vakarā iet pasēdēt uz „Chez Sam”, tā teikt, Sadas pirmo ieniršanu atzīmēt, papļāpāt utt. „Chez Sam” ar mums atnāca patusēt arī Maikls, kuram šī vieta tā iepatikās, ka teicās, kaut kādus tur ģimenes draugus, kas te brīvdienās drīzumā atbrauks, uz šejieni atvest. Nu bija jau arī vakars labs – mēs sēdējām pie viena no labākajiem galdiņiem – taisni pretī muzikantam – šajā vakarā bija dzīvā mūzika, viens puisis spēlēja mandolīnu un dziedāja senas arābu dziesmas. Dikti skaisti. Vakars pagāja tiešām dikti jauki. :)

22.augusts, 2009.

Ramadans ir sācies. Ielas no rīta tādas patukšas. Taksometra vadītājs arī tāds saīdzis izskatījās. Toties šorīt taxi tika ieslēgts skaitītājs. Varēja jau arī, protams, neslēgt – maksātu es šā kā tā 5 paundus. Un šoferīši ar sen vairs necenšas iebilst – jo, ja gribam būt precīzi, tad no dzīvokļa līdz daivcentram ir apmēram 4.80 paundi.

Daivcentrā puiši arī tādi, nu šorīt tik daudz nesmaida, tādi nopietnāki palikuši. Tikai Maikls skraida apkārt smaidīgs – viņš ta kristietis. Boss ierodoties visiem novēlēja „Ramadan Kareem!”, izstāstīja kam ar ko ir jānirst, kurp šodien bots ies – un aiziet – jūrā :) Es joprojām nirstu ar Žeņu.

Pirmais daivs El Fanous. Nirstam mēs divatā ar Žeņu. Redzamība slikta, var teikt, ka pat ļoti slikta. Nācās diezgan tālu peldēt, līdz redzamība kļuva normāla. Bez tam bija arī straume.

Un kā parasti – aizpeldot aiz rifa stūra, redzamība palika laba, var pat teikt, ka it kā nonācām pavisam citā vietā. Nu, dikti tas tomēr it kā nereāli, ka pirms brīža redzamība bija nekāda, bet nu – ūdens bezmaz vai kristāldzidrs. Nonākot rifa otrā pusē – nu tā ir pilnībā cita pasaule. Skaists coral graden, daudz table corals, te vienmēr daudz grūperu. Šodien vēl arī redzējām mazu napoleonzivi, diezgan daudz stingreju. Jau atpakaļceļā uz rifa sienas atradu zaļganīgo jūras zvaigzni.

Kad bijām piešvartojušies Turtle Bay, uz blakus bota, kurš starp citu, bija safari bots, bet krīzes dēļ diemžēl šobrīd diezgan daudzi safari boti tiek nodarbināti daily daiviem, nācās novērot nelielu problēmgadījumu. Viens no viņu daiveru grupas iznira pamatīgi noķēpājies naftā... Bija dabūjis uz galvas un balona ventiļa, tātad arī regulatora, pamatīgu piku naftas... Puisim maska no ārpuses bija jau melna, puse sejas arī, BCD uz pleca arī noķēpāts, bet tas lielākais daudzums naftas bija tieši uz balona ventiļa. Izrādījās, tā bota stafs nebija diez ko attapīgs... īsumā – mūsu daivcentra boss, kurš todien bija arī uz bota, deva kaimiņiem padomus kā labāk tikt galā ar problēmu... Jo savādāk kaimiņu bota personālam bija radusies ideja, ka cietušais BCD jāpiesien pie virves un jāatstāj ūdenī, gan jau līdz krastam braucot noskalosies... Tika viņiem ieteikts sameklēt labāk benzīnu un ar to notīrīt, vismaz lielāko daļu nost dabūt izdosies, bet to kas bija ar regulatora pirmo pakāpi... Tas naftas pikucis uz balona ventiļa un regulatora pirmās pakāpes bija diezgan liels... Šitā iegrābties... Drausmas! Tu peldi i nemaz nemani, ka esi kaut kur „iegrābies”... Traki, traki... Nelaimīgais puisis ar uz bota izkāpa melnu nosmērētu seju, kā kāds ogļracis... Vispār puisis sākumā negribēja noticēt, ka viņam kas tāds noticis, bet kad noņēma masku un ieraudzīja, kā tā izskatās, nu tad diez ko priecīgs vairs neizskatījās. No bota viņam tika iedots kaut kāds dvielis, kurš ātri kļuva melns, bet daiveris diez ko tīrāks nepalika. Ieteicām viņam vismaz ar kādu sauļošanās krēmu mēģināt no sejas notīrīt naftas palieks – tas palīdzēja. Drusku tīrāks viņš palika ;)

A man pēc visa redzētā ūdenī lekt bija drusku bail... a ja nu arī es tieku kādā naftas pikā??? Puiši no stafa mierināja, sakot, ka nav te nekā tāda, ka lai beidzu uztraukties, ka nirt varu mierīgi... Nu, nu... Ielecu ūdenī un kādu brīdi dabūju vēl Žeņu gaidīt. Vot i ūdenī esot pētīju vai kaut kur tuvumā nepeld kāda naftas pika... Nekā tāda nebija. Jāteic, ka daivs arī pagāja mierīgi, bez ieķepšanas kādos naftas atkritumos.

Tātad - otrais daivs - Turtle Bay. Redzamība lagūnā slikta. Straume. Centāmies pēc iespējas ātrāk tikt cauri lagūnai. Sasniedzām rifa sienu, pārpeldot to 1.5m dziļumā kompis man pirmo reizi iedeva 1 papildminūti līdz 3m. Hmm.... A ko šoreiz? Kāpēc citas reizes te nirstot nekā tāda nebija??? Aizpeldējām līdz lagūnai, kura atrodas rifa otrā pusē, drusku tur papeldējām. Šoreiz nekā īpaša – koraļļi, šādas tādas zivis, bet nekā īpašas ievērības cienīga.

Atceļā pirms došanās pāri seklajai pārejai ievērojām 3min/5m safety stop. Kompis arī to prasīja. Tā kā gaiss vēl balonos bija, tad atpakaļceļā vēl drusku papētījām lagūnu. Smilšaina, pelēka jau tā kopumā ir, bet šo to interesantu jau var atrast. Tā, piemēram, atradām sarkano jūras zvaigzni ar ziliem punktiņiem.

Tāda nu bija pirmā Ramadana diena. Puiši no stafa to pavadīja normāli, ko nevar teikt par Leru, viņai bija grūti... Un galvenais, ka ne jau tas, ka nevar ēst vai dzert, bet tieši tas, ka nevar uzsmēķēt viņai bija visgrūtākais, pat apraudāties paguva... Boss gan viņai teica, ka tagad ir labākais laiks, lai atmestu smēķēšanu, bet to nu Lera laida gar ausīm.

Uz Ramadana sākumu arī mūsu tradicionālā pēcdaiva pasēdēšana „Mr.Sem” uz kādu brīdi ir atcelta, vismaz uz pirmo Ramadana nedēļu... Nu, man, piemēram, ir diezgan grūti sēdēt coffee shop, dzert fresh mango vai Kolu, uzpīpēt ūdenspīpi, kad apkalpojušais personāls visu dienu un vēl labu laiku līdz saulrietam neko tādu nevarēs darīt... Nu tā tāda solidarizēšanās... galu galā es tak varu arī līdz vakaram pagaidīt un tad kādā coffee shopā pasēdēt :) Tā ka braucu mājās. Jāteic, ka pēc 18, kad sākās Maghreb lūgšana pēc kuras visi musulmaņi devās Ramadana brokastīs, kas mums šķistu kā vakariņas, jo galu galā ēšana ir vakarā – nu tajā laikā līdz pat kādiem 7 vakarā ielās valdīja klusums, bet pēc tam – oj, kā sāka mašīnas taurēt, var teikt, ka ielas atdzīvojās. Un tad jau man bija jāiet uz taebo treniņu.

Mūsu taebo grupai laiki dēļ Ramadana nav mainīti – kā ierasts sākums 20:00, toties aerobikas grupa, kas parasti bija pirms mums, nu pārcelta uz 21:00.

Pēc taebo ar meitenēm devāmies pasēdēt turpat blakus esošajā „Karkar” coffee shop. Ilgi nosēdējām... Natašai bija sirds sasāpējusi, vajadzēja izrunāties... Tā nu ilgi, ilgi aizsēdējāmies... Bet tas, ka pulkstenis rādīja jau ļoti daudz aiz pusnakts – Esplanādes kafejnīciņas bija pilnas ar vietējo ģimenēm – svinēja Ramadana sākumu. Mājās biju vēlu... ļoti vēlu... :)

18.augusts, 2009.

Būs mums daivs uz „El Mina” vraku. Piedevām, Sveta ir izlēmusi kārtot AOWD, dabūju pat no bota iet atpakaļ uz daivcentru pēc AOWD grāmatas. Kā Sveta saka – ja kāds man pateiks „Sveta, kārto AOWD, es kārtošu”. Nu i es pateicu, lai kārto ;) Sems bija pat pārsteigts, ka man tik viegli izdevies Svetu pārliecināt. A tur nemaz nebija ko pārliecināt, Sveta pati bija gatava kursam :) Tā, ka viņa arī nirs uz „El Mina”, tikai ne mūsu jautrajā kompānijā, bet ar Semu – būs viņai šodien gan dziļais daivs, gan vraks.

Īsi pirms daiva – burtiski tad, kad jau esam sākuši ģērbties, mūsu grupai uz šodien pievieno arī vienu francūzi. Vispār arī Katja un Vova uz pirmo daivu nirs ar mums – tipa, manā uzraudzībā ;) Sems viņus vairs vienus nelaiž uz dziļajiem daiviem.

Daiva shēma parastā – bots pieved pie virves, kas iet lejā uz „El Mina”, kapteinis dod signālu un daiveri salec ūdenī. Straumes dēļ pavisam pie virves piebraukt neizdevās, nācās drusku papeldēt līdz virvei, straume reāli nesa ne tajā vajadzīgākajā virzienā. Bez mums tur pie virves lejā doties plānoja vēl cita – neliela daiveru grupiņa. Vispār ieniršana sākās ar nelielu bardaku, dikti daudz cilvēku vienlaicīgi pie virves... Būtu mazāka kompānija – vienkārši parādītu ok, ejam lejā, bet te nācās drusku paņemties... Pirmie lejā sāka doties svešie daiveri, tad es ar savu lielo grupu, Sems un Sveta palika pēdējie.

Lēnām pa virvi laidāmies lejā. Man nācās pārsvarā peldēt atmuguriski – lai varētu vērot grupu. Ja par puišiem viss bija skaidrs, ne pirmo dienu kopā nirstam, tad francūzis, kurš izrādījās CMAS *, bija vairāk jāpavēro un jāuzmana, nu un arī jāpavēro kā Katjai ar Vovu iet... ;)

Redzamība paslikta, arī straume. Sems un Sveta aizpeldēja vispirms gar vraka dzenskrūvēm, mēs peldējām pa otru pusi. Lēnām un kārtīgi apsekojām visu vraku – divas reizes pat apkārt appeldējām – vispirms apskatījām klāja daļu, nesprāgušos lādiņus utt., tad gar vraka priekšgalu apmetām loku, pavērojot lion fish, tad gar nogrimušā kuģa apakšējos daļu lēnām peldējām uz augšu, pie dzenskrūves apmetām vēl vienu loku un nu jau peldējām virs lādiņiem un ejām, pa sprādziena rezultātā radušos caurumu pavērojām, kā pa vraka iekšieni dzīvojās glasefish bari. Nu un tad jau sākām pacelšanos – pārpeldot virs vraka uz vienas no malām atradām oranži-balti-zili svītroto gliemi. Šķiet, ka ko tādu Katja vadot savas grupas nevienam vēl nebija rādījusi, jo, kad visus sagrabināju, lai nāk skatīties, Katja izskatījās dikti pārsteigta, Vovam pat pamāja, lai nofotografē. ;)

Nu un ar to var teikt, ka daivs bija galā – lēnām sākām pacelšanos. Atkal pa virvi. 5m pie virves nostāvējām safety stop. Kad 3 minūtes bija galā – peldējām bota virzienā. Jāteic, ka šorīt daudz botu sabraucis nirt uz „El Mina” – mūsu „Rosetta Flower” stāvēja pat otrajā rindā (pirmā rinda – tie ir boti, kas pa tiešo piesējušies pie virves, kas novilkta uz „El Mina” vraku, nākamie boti stāv tālāk – jau otrajā rindā utt.) un bija vēl arī trešā botu rinda. Pavisam kādi 6 -7 boti te bija. Nu, bet kamēr mēs līdz savam botam aizpeldējām – pareizāk – palidojām pa straumi. Reāli nesa... Un gandrīz aiznesa garām mūsu botam... Nācās dikti sparīgi pleznas kustināt, lai tiktu atpakaļ līdz botam.

Nākamo daivu – Turtle Bay – mēs izlaidām. Atpūtāmies. Tāpat papeldējām. Nirām mēs El Fanous W. Straume. Šodien vispār visur jācīnās ar straumi. Piedevām šis ir viens no tiem daivsaitiem, kur pusi daiva nākas pavadīt peldot sliktas redzamības apstākļos. Te galvenais pēc iespējas ātrāk tikt cauri tai sliktās redzamības zonai. Pēc tam, aiz rifa stūra ir ok – smuks koraļļu dārzs. Bez tam šajā vietā vienmēr ir daudz grūperu. Vispār jau smuki panirām.

Pēc daiva atgriežamies uz bota – arī Katja tikko kā ar brāli atpeldējuši. Sems viņiem prasa – cik tad dziļi šoreiz ienirāt? Katja saka – 25m... Sems tikai pie sevis pasmaidīja. Nu, ir jau te arī iespēja uztaisīt dziļo daivu, tikai sliktās redzamības dēļ parasti to neviens nedara, pārsvarā jau tiek peldēts uz rifa otro pusi, kur redzamība ir laba un kur ir neliels dziļums

Es šajā daivā taisīju eksperimentu – kameras vietā boksā ieliku 1kg svina (paldies, Ahmedam, kurš to 1kg man sameklēja, jo izrādās, visi 1kg atsvari kaut kur no bota bija pazuduši... ). Tad nu bokss tika sagatavots daivam, svina gabals aplikts ar salvetēm, lai negrabinās pa boksu. Jāteic, ka daiva laikā aktīvi spaidīju visas pogas, lai redzētu kas un kā. Zem ūdens vispār īsti nevarēja saprast – ir iekšā ūdens vai nav, bet kad iznirstot attaisīju boksu – iekšā tomēr druksu bija ūdens. Laikam jau tiešām visiem ir taisnība, ka mazie o-ringi uz boksa pogām ir jāmaina... Pat Jureks, šodien izpētījis manu boksu, izteica tādu varbūtību, ka problēma ir pogu o-ringos. Arī viņa daiveri – poļu – vācu pāris, kur sieva fotografē ar Nicon 500D Seacam boksā (ir viņiem gan platleņķa, gan makro objektīvi, papildus gaismas utt. – riktīgi nopietns komplekts), arī piekrita Jureka teiktajam. Būs vien par to o-ringu maiņu jādomā...

Vakarā saņēmu ziņu no mājām - ar "Aeroflot" viss esot ok, dabūjuši mana ceļojuma izdruku - tur viss kā vajag - Kaira - Maskava - Rīga... Vismaz līdz mājām tikšu ;) Apsolījās ieskanēt un man atsūtīt. Nesaprotu, "Aeroflot" nevarēja man arī pa tiešo uz e-pastu normālu biļeti atsūtīt, nevis tādu - bez lidojuma uz Rīgu...???