Šorīt kaut kā vējš vairāk palmas aiz loga purina... Izskatās, ka būs vējaina diena. Braucot uz daivcentru varēja redzēt viļņus jūrā... Tātad iesim uz tādiem daivsaitiem, kur viegli piešvartoties.
Niršu šodien es ar kostromiešiem, ja atnāks Sveta, tad arī viņa būs manā grupā, kā arī man grupā būs Iļja. Jā godīgi, sākumā tas, ka būs arī Iļja man neko neizteica... Bet tad Ļuba paskaidroja – nu viņš tāds drusku dīvains, jāuzmana vairāk kā citi, bijis gadījums, kad viņš gribējis no „El Mina” vraka „izlidot” – uzsākot izniršanu nometis svaru jostu, gids viņu noķēris un labi, ka toreiz grupā bijuši vairāki puiši, kuri tad viņu turējuši, kamēr Maikls peldējis pēc nogrimušās svaru jostas... Un kā Ļuba saka – viņam pat uz logbook esot rakstīt „Crazy Russian Diver”... Burvīgi!!! Esmu sabiedēta jau no paša rīta... Pajautāju, kur tad viņi visi ir – izrādās jau aizgājuši uz botu, lai nav jāmaisās pa vidu introdaiveriem, kuru šodien ir diezgan daudz... Nu, bet introdaiveru grupa šobrīd sēž daivcentra pagalmiņā, pilda anketas un saņem Ļeras dalītās pret-jūras-slimības tabletes.
Nu tad es ar dodos uz botu... iepazīties ar Iļju... Viņi visi – gan kostromieši, gan Iļja liek ekipējumu. Sasveicināmies, pavēroju, kā viņi skrūvē regulatorus pie baloniem, tad nolieku kopkajītē savu somu un ķeros pati pie sava ekipējuma.
Šodien plānā niršana Small Giftun un Gota Abu Ramada.
Brīfings par Small Giftun – tā kā Iļjam šis ir pirmais daivs, driftu neplānojam – viņam tak jānočeko atsvaru daudzums, pats ček-daivs gan nav vajadzīgs, jo niris viņš jūnija beigās arī tepat Sarkanajā jūrā. Un tā kā drifta nebūs, ģērbties mēs mierīgi varam sākt tikai tad, kad bots jau tuvojas Giftunai.
Nedaudz par Iļju... nu ir jau viņa uzvedība un izskats drusku dīvains... kaut vai tās pašas peldbikses, kuras ir savilktas gandrīz līdz zodam... Un tad vēl tāds moments – eju es pēc papļāpāšanas ar kapteini uz trepīšu pusi, lai kāptu lejā, pretim nāk Iļja un man prasa (bez nekāda ievada) vai es zinot kā atšķirt īstu daiveri, kad viņš ir mājās? Nu, pabrīnījos, par tādu negaidītu jautājumu un saku, ka nezinu gan... Uz ko Iļja atbild: „Viņš pat vannā dodas šādi” un nodemonstrē tipisko veidu, kā daiveri lec no bota ūdenī (ar vienu roku pieturot masku un regulatoru, ar otru svaru jostu, plats solis uz priekšu...) To visu pateicis un nodemonstrējis viņš noķiķina un aiziet prom. Es tā tur paliku – drusku apstulbusi...
Pirmais daivs - Small Giftun. Kapteinim izdodas piešvartoties gandrīz vai uz rifa stūra – nebūs ilgi jāpeld līdz apskatāmajai rifa daļai. Salecām ūdenī – daivs bija sācies. Redzamība gan bija nekāda, piedevām bija straume un tāda, ka turp mēs peldējām ar straumi, bet atpakaļ nācās diezgan pacīnīties. Iļja peld drusku dīvaini, īpaši nepievērš uzmanību gidam, priekš Iļjas visus jautājumus zem ūdens ir jāatkārto vairākas reizes... Bet savādāk jau ok. Gaisu elpo normāli. Tā nu mēs apmetām palielu loku, pavērojām lionfish, murēnas un palielu krokodilzivi, nu un tad jau daivs bija galā.
Starp daiviem ar Svetu nopļāpājam par to kā viņai gājis pa Asuānu. Bijis super. Hurgadas autoostā satikusi visiem mugursomniekiem zināno Hamdi – viņam tur tāda kā darba vieta – aprunājas vienmēr ar visiem ārzemniekiem, kas kaut kur plāno doties no Vecpilsētas autoostas – uz Luksoru vai Asuānu – tie viņa maršruti. Nu un aprunājies piedāvā savus pakalpojumus – kādu kas sagaida, palīdz ar viesnīcu, transportu utt. Arī es ceļojot uz Lukosru pašos pirmsākumos, kamēr tur vēl neko nezināju, izmantoju Hamdi palīdzību. Īstenībā, jau Hamdi ir foršs vecis – viņš nekad neuzbāžas ar savu palīdzību, bet prot tā, vienkāršā sarunā panākt, ka cilvēks pats paprasa vai viņš nevar kaut kā palīdzēt, kaut ko ieteikt. Un sliktu jau Hamdi arī neieteiks. Vispār viņam tur ir vesels tīkls – viņš Hurgadā, Luksotā ir Salehs, kā sauca Ausānas puisi neatceros, nu bet visur būs kāds kas sagaidīs, parādīs, aizvedīs un palīdzēs. Piedevām par pašu palīdzību nekāda nauda netiek ņemta, laikam, jau viņiem ienāk savs procents no viesnīcām, transporta un ekskursijām... Lai gan... tās viesnīcas ir vienkāršas, lētas mugursomnieku viesnīcas, bez kāda īpaša šika, par tiešām draudzīgām cenām.
Nu lūk, Sveta gaidot autoostā busu uz Asuānu, kurš kā ierasts kavējies, sapazinusies tur ar Hamdi, viņš tad viņai arī palīdzējis ar viesnīcas atrašanu Asuānā, padomiem, par transportu, braukšanu uz Abu Simbel utt.
Asuānā Sveta nonākusi jau pievakarē, tur vēl ar vietējiem coffee shopā nardas uzspēlējusi un papļāpājusi – tā teikt, info savākusi, un tikai tad braukusi uz viesnīcu. Hamdi ieteiktā viesnīca tiešām bijusi ok, nākamajā rītā sarunājusi agro taxi uz Abu Simbel, nu vispār Asuānā viņa visu izpildījusi pēc programmas, ko mēs sarakstījām pirms prombraukšanas. Pirmā diena pa Abu Simbel, pēcpusdienā pat paguvusi paviesoties pie nūbiešiem – pateicoties Hamdi „tīklam” nonākusi tiešām reālā nūbiešu mājā, kur tūristus tā kā neved – bijis interesanti. Otrajā dienā izbraukājusi krustām šķērsām Asuānu un tās apkārtni. Un tad jau nākamajā rītā posusies uz Hurgadu.
Kā teica pati Sveta, brauciens uz Asuānu bijis tieši tas ko vajag – atmodies drusku snauduļojošais ceļošanas gars, nu atkal griboties kaut kur pa pasauli paceļot apkārt. Tā nu mēs pat sākām spriest, ka varētu mož rudenī uz Jordāniju aizbraukt – no Ēģiptes, pašām, bez organizētām ekskursijām. Svetai arī patika mans plāns par Sīriju – Libānu – Jordāniju, bet tā kā tas man tiek plānots kādu pavasari un šoruden uz turieni toč ne, tad nospriedām, ka var tak braukt tikai uz Jordāniju vien. Tā ka redzēs... Vēl bija ideja par Aleksandriju un Sivu... Redzēs, redzēs...
Tā nu pārtraukums starp daiviem pagāja.
Otrais daivs - Gota Abu Ramada. Peldēsim uz Coral Garden, nu bots stāv šajā daivsaita galā. Kamēr gatavojāmies daivam, skatos, uz blakus bota Miša – samājāmies, sasveicinājāmies, novēlējām viens otram labus nākamos daivus un sarunājām kādu pēcpusdien, ja būs laiks, pasēdēt un papļāpāt kādā cofee shopā.
Niršana Coral Garden īstenībā vienmēr ir kā tāda atpūta – ir ko redzēt, skaisti. Gan lielās murēnas, gan arī redzējām mazo, balto murēnu, vairākas akmens zivis. Bet visforšākās bija starp koraļļiem ieslēpušās 2 krokodilzivis – abas gulēja blakus, galvas kopā salikušas. Tā mīļi. Un atkal tā sajūta – kaut būtu fotoaparāts.... Bāc!!! Pierod pie tā, ka tev zem ūdens vienmēr ir līdzi kamera... piedevām pierod ļoti ātri.
Uz bota maniem daiveriem panesusies ideja, ka visi grib nirt uz „El Mina” vraku... arī Iļja. Nu nezinu, nezinu... Redzēs...
Bet vakarā ar Sadu sarunājam braukt uz Sherry. Viņai tur ar datorproblēmām jātiek galā, man tā kā priekš BH2 un pārējiem jāturpina iepirkt tabaku, nu un vienkārši varētu arī „Gad Allah” coffee shopā uzpīpēt ūdens pīpi.
Īstenībā, pa Sherry kādreiz vajadzēs pastaigāt un pafotografēt, bet ne Ramadana laikā. Te ir tādas arhitektūras „pērles” atrodamas... ;) Protams, ir tiešām ļoti skaisti nami, bet ir tādi, kurus ieraugot rodas jautājums – ko arhitekts tanī brīdī ir domājis... Ir diezgan daudz namu ar ļoti dīvainām dekorācijām, piemēram, gandrīz blakām „Gad Allah” coffee shop ir māja, kurai ir dekori - Pepsikolas logo – un tā ir dzīvojamā māja, nevis kāds Pepsikolas ražotnes ofiss.
Tā nu mēs vakarpusē pastaigājām pa Sherry, uzpīpējām ūdenspīpi, aizgājām paēst uz kaut kādu gaļas restorāniņu – jāteic, ka pirmais iespaids bija drusku pašausminošs – blakus ieejai ēstuvē stāv divas milzīgas saldējamās vitrīnas, kurās karājas gandrīz vesela govs, aita utt. – nu liela izvēle gaļas, tā teikt... Toties gatavo garšīgi un kā jau uz Sherry – cenas niecīgas.
Mājās braucot patrāpījās dziedošs taksists :) Visu laiku kaut ko dungoja. Brauca ar mājup viņš ne pa Sheraton Road, bet caur Sherry mazajām ieliņām, es pat brīžiem nesapratu kur mēs esam, tikai kad izbraucām, kā izrādās no Hadabas puses uz Sheraton Road tieši pretim viesnīcai „Roma” palika skaidrs, kur un kā mēs esam braukuši. Sada izkāpa pirmā pie savas mājas un pateica, lai es piezvanot viņai, kad būšu mājās – arī viņai dikti dungojošais taksists bija šķitis drusku dīvains :D Bet ar visu dungošanu viņš paņēma naudu pēc skaitītāja un i nemaz nemēģināja izspiest ko vairāk. Tā ka viss bija ok :)
