22.jūljs, 2009.

Bāc! Pamodos un kreisās roka puse plaukstas piepampusi dubultā!!! Mazo pirkstiņu nu vairs nevar saliekt... drausmas! Sasmērēju ar to antibiotiku smēri un braucu uz daivcentru.

Bobs man daivcentrā tagad katru rītu jautā – kā man iet pa :) laikam cer, ka es uz kādu nedēļu pārvākšos uz to viņa veco dzīvokli... nu nē... parādīju viņam roku, uz ko Bobs pajautāja, ko es vakar par to neesmu pateikusi – a vai ta es zināju, ka šorīt būs tāds rezultāts? Bobs teica, ka vajagot apsmērēt traumēto vietu ar eļļu un cukuru. Hmmm... vai ta man grūti uz bota pavāram eļļu paprasīt ;)

Vobšem uzlēja man pavārs uz rokas eļļu, pati uzbēru pa virsu cukuru... redzēs kas būs... vai šāda tautas medicīna līdzēs.

Drīz pēc tam uz bota ieradās arī galvenais boss – Sems. Viņam šodien daļa bērnu uz bota – gan vāciete ar meitu un dēlu, gan Oksana ar mēnesi veco mazulīti Jasmīnu. Uzzinājis, kas man ar roku, norāja, pateica, lai beidzot klausīties Boba muļķībā, ka viņš man antibiotiku smēri iedošot. Sasmērēja man roku, pēc daiva teicās vēlreiz sasmērēt, bet vakarā man mājās vajadzēšot pārspiest tās nelielās čūlas un mēģināt izdabūt laukā mikroskopiskos dzelonīšus... tas būšot sāpīgi...

Tā kā uz bota ir bērni, kas iziet Junior OWD, tas abi daivsaiti ar nelielu dziļumu.

El Sakhwa. Redzamība slikta, aizpeldējām aiz rifa stūra – jau nedaudz labāk. Kamēr trupat netālu no bota fotografēju klaunzivis, Māris mani rausta aiz pleznas – izrādās, man kāja netālu no akmenszivs... paldies! Bija daudz mazu interesantu lietu. Atgriežoties uz bota, apakšā Māris ar Inesi bija pamanījuši 2 tādus kā mazus drakoniņus, kuru skraidelēja pa gultni. Dikti interesanti. Uz bota pēc tam spriedām, kas tie varētu būt, pētot manas bildes, diskusijā iesaistījās pat puiši no blakus bota, vienam bija zivju grāmata, kurā ko līdzīgu varēja atrast, bet puisis tās zivis nosauca par Red Sea Walkers.

Māris iznira ātrāk, mēs ar Inesi vēl palikām lejā. Dabūjām vēl papētīt no smilšu čupas izbāztu galvu – kas tas bija par zemūdens iemītnieku tā arī nekļuva skaidrs, vot būtu man līdzi bijusi Sarkanās jūras iemītnieku grāmata, bet tā palika Latvijā... visu jau nevarēja atvest...

Daudz balto "bušu" redzējām.

Gota Abu Galawa. Garlaicīgs daivs, redzamība slikta, dziļums ap 10m, vienmuļi – nelielas koraļļu audzes, pāris egri. Toties daudz mazo balto murēnu. Bija melns gliemis ar dzeltenām austiņām.

Ap 19 ieradās kondicioniera remontētāji... vesela brigāde, lai gan galvenais ar divām atslēgām rokās bija viens, pārējie drīzāk supprots ;) A es pēc atgriešanās no daiva biju galīgi nekāda, nu nekāda kareivīgā noskaņojuma cīnīties par cenu... Izdariet tik ātrāk, lai beidzot kondiška sāk normāli darboties!

Uzsauca mani uz jumta, tipa, lai parādītu kondicionieri. Tagad es zinu, kur atrodas mana dzīvokļa kondicionieris, kurš no daudzajiem tas īsti ir. „Madam, see, no freon!” Nu, ja „no freon”, tad lieciet tik lai būtu tas freons. Atstāju viņus, lai dara un devos atpakaļ uz dzīvokli, pēc kādām 5 minūtēm zvans pie durvīm – visa brigāde atkal klāt – izrādās freona nomaiņa ir ļoti ātrs darbiņš. Pārbaudīja kā dzīvoklī darbojas kondicionieris, joprojām jau rādīja +31C, bet meistars teica, ka tā esot istabas šī brīža temperatūra, un ka pamazām nokritīšoties līdz man vajadzīgajai. Cerēsim, ka tā... Šie apsolīja, ka viss būšot ok, ja kaut kas ne tā – tad viņš vēl atnākšot, bet vispār tagad uz ilgu laiku visam būtu jābūt kārtībā. Prasu cik jāmaksā – meistars drusku paminstinājās un saka 300 LE, es, citu samācīta, saku, ka īpašniece teica, ka tas esot par dārgu, ka vajadzētu mazāk.. Angliski runājošais mājās uzraugs drusku satraucās, un sāka man skaidrot, ka īpašniece te esot bijusi tikai vienu reizi un uz ļoti īsu laiku... vot, visu atceras! Nu un man tiešām nebija noskaņojuma uz ilgu kaulēšanos, vispār nebija noskaņojuma kaulēties... Un 30 lati šķita normāla maksa. Samaksāju. Kondicionieris pūš aukstu gaisu!

Nu un tad jau drīz bija jādodas uz Taebo nodarbību, Sems gan teica, lai labāk šodien neejot, bet atpūšoties, bet tik slikti jau nu es nejutos, lai sēdētu mājās. Piedevām es Sadai biju apsolījusi, pēc nodarbības ar viņu un Andrea aiziet pasēdēt kādā coffee shopā.

Taebo pagāja jautri, īpaši kad es nevarēju saliekt kreisās rokas pirkstus kulakā, sanāca drīzāk kā smalkā tējas dzeršanā - ar mazo pirkstiņu uz augšu ;)

Pēc taebo aizgājām uz „Chez Sam”, Aimana, kurš te ir tāds kā galvenais pārzinis – menedžeris, nebija. Bet ja viņa nav, tad oficianti diez ko fiski neapkalpo, tas nekas, ka pats īpašnieks sēž aiz letes... Nu bet, kamēr te ir laba ūdenspīpe, viss ir ok ;)a