Plānā bija gan „El Mina”, gan „Hasabella”, bet finālā iznāca apmaldīšanās un tikai „El Mina”. Kā tas viss notika? Kad piebraucām pie „El Mina” atrašanās vietas, tur bija tikai viens bots, kurš arī taisījās doties prom. Mēs izlecām no bota tieši pie virves – tāds neliels drifts. Ienirstot – redzamība ļoti slikta, piedevām straume. Laikam uzreiz vajadzēja daivu pārtraukt... nu, bet mēs nonirām lejā – „El Mina” ieraudzījām tikai tad, kad jau gandrīz bijām lejā. Apskatījām vraka munīciju daļu – nopeldējām no dzenskrūves līdz kuģa priekšgalam, tad atgriezāmies līdz apmēram vidum un sākām peldēt „Hasabella” virzienā. Sākumā viss bija pareizi, visi orientieri vietā, bet tas pēkšņi mēs atradāmies pie kaut kādas koraļļu sienas, piedevām dziļums bija samazinājies. Un tam nu nekādi nevajadzēja būt tā... Papeldējuši vēl kādu gabaliņu uz priekšu, secināju, ka kaut kas tiešām nav tā kā vajadzētu būt, parādīju Mārim un Inesei, ka griežamies atpakaļ un sākām peldēt tipa „El Mina” virzienā, finālā mēs izpeldējām pie „El Mina” priekšgala, nevis no S, uz kuru pusi mums bija jāpeld, lai tiktu pie „Hasabella”, bet gan no R puses. Straume bija mūs aiznesusi pamatīgi pa labi. Papeldējām vēl virs vraka un tad sākām pacelšanos. 5m safety stop reāli mētāja straume, arī kamēr no virves aizpeldējām līdz bota trepītēm nācās pamatīgi pacīnīties ar straumi.
Otro daivu mēs izlaidām, pārējie nira Fanadir N, mēs gaidījām Fanadir S. Redzamība slikta. Bet zivju jau daudz. Vecā, bezzobainā murēna arī savā vietā.
Fotografējot nejauši ar kreisās rokas mazo pirkstiņu tikai nedaudz, nedaudz pieskāros ugunīgajam korallim... ojojoj!!! Kādas 5 minūtes bija dedzinošas sāpes. Kaut arī traumētā vieta nebija lielāka par 1cm, sāpēja visa roka. Tad pēc kāda laika sāpes pārgāja. Izkāpjot uz bota pirksts bija tikai nedaudz sapampis – tajā traumētajā vietā.
Pēc daiva dodoties mājās iegāju aptiekā nopirkt antibiotiku smēri. Tā, ko pirku kaut kad - „Calazol” viņiem nebija, aptiekārs ieteica „Elocon”, piedevām viņš atcerējās, ka es te esmu jau iepriekš iepirkusies – nu pagājušājā novembrī, kad drusku ietraumēju kāju, tur pirku elastīgās saites un „Votaren” smēri. Jā, viņu atmiņa ir fenomenāla...
Atgriežoties mājās, pagalmā beidzot satiku angliski runājošo mājas uzraugu. Pateicu, ka kondiška man joprojām nedarbojas, apsolīja vēl paskatīties kas un kā. Kad vakarā jau devos ārā, lai satiktos ar družkām, puisis tieši kāpa lejā no jumta – manam kondicionierim esot izbeidzies freons, vajadzīgs jauns. Pateicu, ka tad lai dara kaut ko lietas labā, izrādās tas maksāšot 300 LE. Apmēram 30 lati sanāk, manā uztverē jau normāli... vēlāk gan meitenes teica, ja man šķietot normāli, tad jau noteikti esot par daudz... hmm... Puisis vismaz apsolīja, ka rīt atnāks meistars, nu cik tad var tādā karstumā dzīvot, kad brīžiem uz ielas ir vēsāks nekā man dzīvoklī... Kāpjot pa trepēm lejā viņš man vēl paprasīja, kurš maksās elektrības un ūdens rēķinus, teicu, ka es. Elektrības rēķins būšot uz lapiņas, bet maksu par ūdeni viņš man pateikšot, jo redz, mājai nav pilsētas ūdensvada pieslēguma, bet atbraucot mašīna, kas uzpildot ūdeni cisternās. Nu labi, labi...
Vakarā satikos ar družkām, lai papļāpātu. Aizgājām uz „Chez Sam”, galu galā mēs visas te netālu dzīvojam ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru