Nolaidāmies. Uzreiz bankā nopirku vīzu, pat pašai ļāva ielīmēt pasē – tipa, tur kur pati gribu. Bet pēc tam sākās action ar personāžiem baltos halātos un maskās – mediķu brigāde visiem ielidojušajiem izdalīja anketiņas, kur bija ne tikai jānorāda vārds, uzvārds, dzimšanas dati, no kurienes ielidoji, kurp plāno doties, bet arī tas, vai tuvākās nedēļas neesi slimojis, nav bijusi temperatūra, vai neklepo utt., kā arī – vai tev nav cūku gripa... Manā anketā nekas tāds neparādījās un pirmā brigāde man ļāva doties tālāk, bet tas jau vēl nebija viss – priekšā gaidīja nākamie pārbaudītāji – šoreiz nācās nostāties pie kameras, bet baltajos uzsvārcīšos ģērbtie cilvēki mani nopētīja datorā – tipa vai man nav temperatūra utt. Izrādās tiešām biju vesela un tiku ielaista valstī.
Tad nu vēl pasu kontrole un bagāžas saņemšana. Man tikai pajautāja, kas ir koferī. Vārdi „diving equipment” nostrādāja kā parole un neviens nelika koferi atvērt.
Pēc tam, turpat pie izejas no lidostas iekāpu lidostas busā, lai brauktu uz Terminal 3. Izlidošana uz Hurgadu no turienes. Izrādās, Kairas lidostas teritorija ir drausmīgi liela – no Terminal 1 līdz Terminal 3 mēs braucām kādas 10-15 min.
Termināls 3 ir jaunais termināls, kurš paredzēts visiem EgyptAir reisiem. Jauns un pilnībā vēl neapdzīvots, piedevām ļoti plašs – tieši tā – plašs. No viena geita līdz otram reāli gari gaiteņi, negribi iet ar kājām, nu tad izmanto slīdošo eskalatora lentu.
Jāteic, ka tieši gaidīšana uz Hurgadas reisu bija visnogurdinošākā. Līdz iečekošanai un bagāžas nodošanai vairākas stundas, uzgaidāmajās zālēs reāli nav ko darīt... Piedevām sāka nākt miegs... Finālā atradu kaut kur malā krēslus uz kuriem varēja pagulēt, starp citu, tur jau priekšā bija divi poļu tūristi, kuri tur jau gulēja. Tikai tā gulēšana... nu tas bija tā kā pie mums ziemā uz ielas gulētu... tā pūta auksto gaisu no kondicionieriem... drausmas!!! Vienīgā daudz maz siltā jaciņa tika izmantota par segu, jo kurš tad uz Ēģipti vasarā brauc ar siltajām drēbēm!!! Vispār lidostas teritorijā kondicionieri strādāja uz pilnu jaudu, ja uz ielas ielidojot bija +34C, tad lidostā iekšā labi ja +20C.
Un tad jau beidzot pienāca laiks nodot bagāžu, saņemt iekāpšanas talonu un vēl kādas 50 minūtes pagaidīt līdz izlidošanai... Lidmašīna bija pilna. Es uzreiz aizmigu, noignorējot stjuartes piedāvāto sulas paciņu ;) Pamodos īsi pirms
lidmašīnas nosēšanās. Hurgadā nebija diez ko vēsāks ;) Buss mūs sagaidīja pie
trapa, aizvizināja līdz Domestical terminal, atlika vēl tikai bagāžu sagaidīt, kura diemžēl nāca ļoti lēnām, labi vismaz ka Ahmeds no „Azur Travel” jau gaidīja pie izejas. Un tad jau līdz „Moon Valley” aizvizinājāmies viens-divi! Galu galā es biju vienīgā, kuru tik agri vajadzēja transferēt uz viesnīcu.
„Moon Valley” iečekoja arī ātri, dabūju numuriņu 300-to numuru korpusā. Noliku mantas un devos apsveicināties uz daivcentru, jo taisni jau bija laiks, kad daivcentrā sākas pulcēšanās uz došanos jūrā. Sarunājām, ka es niršu rīt, satiku Māri un Inesi, kuri jau sestdien bija atlidojuši, pēc tam Bobs (viens no daivcentra bosiem) apsolīja mani aizvest līdz Līgas dzīvoklim, ja nu gadījumā es neatcerētos, kura māja īsti bija pareizā, bet pēc tam – parādīt dzīvokli, kuru viņš plāno pārdot (un es, tipa, varētu būt potenciālā kliente ;))
Līgas dzīvokli atradām veiksmīgi, tomēr no īsās vizītes pagājušajā rudenī atcerējos, kura māja ir īstā :) Uzkāpām uz 4.stāvu, dzīvoklis izrādījās dikti pieputināts ar smiltīm, šķirbas bija ne tikai durvju apakšā, bet arī gar logiem – tā visa rezultātā – uz grīdas bija reālā smilšu kārta, protams, tā kā dzīvoklis ilgu laiku nebija ticis izmantots, putekļu arī daudz, bet galvenā problēma – izskatījās, ka kondicionieris ir iesprūdis temperatūras robežās +31C - +32C...
Dodoties prom Bobs vēl parunāja ar mājas uzrauga palīgu, tipa – ja būs nepieciešams, lai man palīdz ar tīrīšanu... Diez vai vajadzēs, jo kā visas manas družkas teica – pēc tam būs jātīra vēl vairāk ;)
Nu un pēc tam mēs braucām skatīties Boba dzīvokli, kuru viņš ieplānojis pārdot. Atrodas tas El Gouna virzienā, es teiktu, diezgan patālu no Hurgadas centra, nē – pareizāk būs – ļoti tālu. Dzīvoklis atrodas 3.stāvā, mājā, kas ir apsargājamā māju kompleksā – tur iekšā ir arī savi veikali, neliels parciņš, apkārt visam žogs un pie iebraukšanas teritorijā – sargs.
Tad nu par dzīvokli... 3 istabas un halle, liela virtuve, vannas istaba un tualete, 2 balkoni. Viss jau būtu ok, ja vien... nu, Bobs ir kopts – kristietis... Un es nekad vēl nebiju bijusi koptu mājās... Nu, pirmais ko ieejot es ieraudzīju – uz mani skatījās Jēzus... bilde pa visu sienu. Kā izrādījās pēc nelielas ekskursijas pa dzīvokli – Jēzus, svēto, kā arī koptu galvenā mācītāja (vai kā nu viņi viņu sauc) bildes bija pa visu dzīvokli, ļoti lielos kvantumos, drīzāk tas bija neliels muzejs, nevis dzīvoklis. Un tā kā Bobs ir ieplānojis pārdot dzīvokli ar visām mēbelēm, tad gan jau tās svēto bildes ies līdzi komplektā... Bet es nu toč neesmu gatava dzīvot baznīcas muzejā... Nu, neesmu es tik ļoti fanātiski ticīgā... Pārsteigums bija arī ejot laukā no dzīvokļa – visu ārdurvju garumā, nu pa visām durvīm, bija vēl viena milzīga Jēzus bilde... Nu drusku par traku...
Jāteic, ka svēto bildes nebija vienīgais šoks, šoks bija arī vannas istabā pašā vannā ieraudzīt pāris beigtus milzīgus (MILZĪGUS!!!) tarakānus... Brrrrrrr!!!!! Labi, ka beigti! Uzreiz atcerējos kā Sada reiz stāstīja, ka reiz viņai dzīvoklī ielidojis (!!! tātad tie mošķi arī lido!!!) tāds milzu tarakāns, bet viņai no tādiem zvēriem ir dikti bail, vīrs dabūjis to tarakānu likvidēt. Nu un drīz viņi no tā dzīvokļa izvākušiem, pārcēlušies uz tagadējo – Kauserā, tieši pretim Mubarak 2. Tā ka milzu tarakānu līķīši vannā man nostrādāja pat kā lielāks iemesls, kāpēc es te negribētu dzīvot.
Jāteic, ka braucot atpakaļ uz centru, Bobs piedāvāja, vai es negribētu tajā dzīvoklī kādu nedēļu padzīvot, paskatīties kas un kā, arī Ļera dzīvo turpat – kaimiņu mājā, varētu mēs no rītiem reizē uz daivcentru braukt... Nu nē... Nācās uz fikso sastāstīt par to, ka man vienai tas dzīvoklis ir daudz par lielu, ka man tik lielos plašumos nepatīk dzīvot utt. (un ne vārda par Jēzu, kurš vēro bez maz vai no katras sienas, un arī par beigtajiem tarakāniem vannā ne vārda).
Izkāpu es pie Nāriņas skulptūras un līdz pat „Mr. Sam” nogāju kājām... Nu tas nebija prātīgi darīts, kaut arī attālums jau nav diez ko lielais. „Mr.Sam” es burtiski ievēlos kā ceļotājs, kurš pēc vairāku dienu klīšanas pa tuksnesi bez ūdens beidzot sasniedzi oāzi, kas nav mirāža. Ūdens, mango sula un ūdens pīpe. Labi :)
Pēcpusdiena turpinājās ar atkārtotu vizīti dzīvoklī – sākās tīrīšanas darbi, iesākumā smilšu izslaucīšana, skapju un plauktu tīrīšana no putekļiem, matraču, spilvenu, segu purināšana, arī balkona tīrīšana no baložu mēsliem...
Ledusskapi nekādi neizdevās pieslēgt pie elektrības – vads par īsu, jāmeklē būs pagarinātājs. Un vispār ledusskapim nepieciešama pamatīga vēdināšana un, protams, arī tīrīšana, tas pats arī ar plīti – kā iepriekšējie īrnieki spējuši aiz sevis atstāt tādu netīrību... nu man to toč nesaprast.
Pēc galveno netīrumu aizvākšanas, protams, nācās secināt, ka tālākam darbam nepieciešami speciāli tīrīšanas līdzekļi. Tā ka būs arī lielā iepirkšanās :)
Ar to arī pirmās dienas darbi dzīvoklī bija galā – tādā karstumā daudz pastrādāt nevar, a kondicionieris ta nestrādā... minimālā temperatūra, kuru izdevās dabūt +31C.
Vakarā vēl satiku Sadu un Mahmudu, pasēdējām restorāniņā, kas nesen atvēries gandrīz vai blakus viņu mājai. Izpļāpājāmies par visu ko, kā arī sarunājām, ka viņi nopirks man gultas veļu, lai nav tūristu veikaliņos jāpārmaksā. Tipa, Mahmuds braucot no darba iebrauks Daharas tirgū un nopirks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru