Svētdienas rīts sākās daudz maz normāli, cik nu normāli var sākties rīts, ja gulētas pāris stundas, jo pēc kofera salikšanas nācās secināt, ka nu ir pārsvars... un regulārais reiss nav čarters, kur var mēģināt čekotājam uzsmaidīt un censties sarunāt... ar regulārajiem reisiem un vēl jo vairāk ar „AirBaltic” reisiem neko nesarunāsi... Nu un pēc nakts sarunām un konsultācijām ar Līgu gandrīz bija pieņemts lēmums salikt otru somu un par to maksāt kā par „Daivinga ekipējumu”, tipa 25 LVL, nevis 10 LVL par katru virssvara kg.
No rīta pamostoties šī doma joprojām bija aktuāla, bet jau pa ceļam uz lidostu izlēmu, lidostā normāli nosvērt koferi un tad izlemt galīgi – ko un kā. Finālā, nosverot koferi sanāca drusku vairāk kā 3 kg virs normas. Izdomāju, ka labāk riskēšu un nenodošu mugursomu, bet tikai koferi.
Jāteic, 10 svētdienas rītā lidostā bija tāda kā trakomāja – „AirBaltic”, protams, uz visiem saviem un sadarbības reisiem čeko no saviem lodziņiem – visus. Tautas nežēlīgi daudz, rinda jau gandrīz līdz C izejai... Sākumā darbojās 5 bagāžas pieņemšanas punkti, tad – 3, tad, par laimi, atkal 5.... Rinda uz priekšu kustējās diezgan lēni... Labi vēl, ka lidostas darbinieces staigāja apkārt, piedāvājot iečekot ātrāk – pašam. Es ar būtu tā iečekojusies, bet tas tikai pakalpojums uz viena segmenta lidojumu... a man Maskavā ir tranzīts un bagāža ir Rīgā jau jāiečeko līdz Kairai... Vot i stāvēju rindā... Ko citu darīt!?
Starpcitu, vēl viens liels mūsu lidostas mīnuss – viņi ir likvidējuši somu iesaiņošanas funkciju... a man tiešām vajadzēja koferi plēvē ietīt, a to... koferis ta iepriekšējos lidojumos jau ir paguvis ciest, un tam ir izveidojies neliels caurums, nu un mētāšanas rezultātā tas caurums var arī paplašināties, nu, bet tad saturs var arī tikt pazaudēts... Šitas viss reāli izbesīja... Kamēr stāvēju rindā, nezinu kur, bet kaut kur tēvs bija dabūjis skoču – nu man ir ar skoču notīts koferis (un līdz Kairai tas tādā veidā ir laimīgi atlidojis :) ).
Izstāvēju rindu, protams, pārsvars – tātad jāmaksā! Nu labi, jau labi! Bet ja man vēl reizi būs jāstāv tajā rindā, tad toč netikšu uz savu lidmašīnu, jo līdz reģistrācijas beigām un bagāžas nodošanai bija palikušas 40 minūtes... Labi, ka tā meitene bija jauka un pretimnākoša un teica, ka pēc tam, kad būšu samaksājusi, varu nākt pie viņas bez rindas nodot bagāžu. Vismaz kāds prieks. Īpaši jau pēc tam, kad īsi pirms tam manīju kā vienu puisi aizsūta pirkt jaunu biļeti, jo viņš stāvot taj milzīgajā rindā bija pāris minūtes nokavējis bagāžas nodošanu... Čekotāja viņam diezgan nelaipni aizrādīja, ka viņš varējis pats iečekoties caur datoru... Nu, gribētos man zināt – tā ir kaut kur atrunāta prasība, ka obligāti jāčekojas datorā? Galu galā kā cilvēks, stāvot tādā briesmīgi garā rindā, ko tādu var iedomāties...?
Tad jau arī par pārsvaru bija samaksāts, koferis nodots, pasu kontrole izieta... stāvēju es jau tax free veikalā un gaidīju savu rindu, lai samaksātu par ūdeni, viens vecis ielīda priekšā bez rindas, es jau paguvu pie sevis nodomāt tekstu par to „kādi vīrieši ir.....” , bet tad, kad bija izdevība novērot, ko viņš ir nopircis un cik par to ir jāmaksā, nu tad man viņa pat žēl palika... Es jau saprotu, krīze utt., nu bet nevar par „neko īpašu” plēst TĀDU naudu. Tātad, ko viņš bija nopircis – melna auduma somiņu (tipa – maisiņu), ar uzšūtu nebalināta lina auduma gabalu, kas apdrukāts ar mārītēm – cena 19,90 LVL, 3 pāri adītu cimdu (balts (bet ne jau sniegbalts – vilnas krāsas balts ;) ) pamats un sarkanīgi rozīgi rakstiņi, kādā cimdu pārī figurēja arī brūnā krāsa, 1 pāris adītu zeķu – krāsu gamma līdzīga. Vēl bija svece ar uzgleznotiem Vecrīgas torņiem. Par to visu viņš samaksāja 120 LVL. Bet diemžēl nekas no nopirktā neizskatījās šādas naudas vērts... Piedevām, vecis bija krievs, kas pārsteidz vēl jo vairāk...
Pats lidojums pagāja ok, mierīgi, pat izdevās drusku pagulēt. Maskava sagaidīja ar saulainu laiku un +26C. Man līdz tālākajam reisam kādas 5 stundas. Darīt ko nav – soma smaga, bet tajā tā arī nav atradusies vieta nevienai grāmatai, arī pirkt grāmatas te – nu man tak vēl pēc tam tālāk no Kairas jālido....
Kamēr sēdēju un domāju, ko īsti darīt, secināju, ka atrodos pie geita, kur izlido uz Antāliju. Ko tik nenācās novērot – tas, ka katram tūristam rokās ir tax free maisiņš ar vismaz (!!!) trim alkohola pudelēm, tas nu beigās vairs neradīja pārsteigumu, arī tas, ka sievietes uz kūrortu – tipa pludmali, dodas kurpēs, kuru papēžu vidējais augstums ir vismaz 10cm, bet kad kādu ģimeni kādas 15 minūtes pa visiem skaļruņiem meklēja – geits tiek slēgts, steidzami dodieties uz geitu Nr.... Bet viņi neko, pat pēc tām 15min. ieradās nevis skriešus, bet lēnā solītī, apkrāvušies ar daudziem tax free maisiņiem, protams, ar alkoholu...
Ilgi meklēju kādu elektrības kontaktu, kur varētu pieslēgt datoru – baterija tik ilgi šā kā tā neturētu. Var teikt, ka Šeremetjevo 2, ja arī kādi elektrības kontakti ir – tad tie ir pie veikaliem un noteikti ne pie kādiem no uzgaidāmo telpu soliem... Beigu beigās vieta atradās – īru krogs, tur arī kontakti bija tikai kādās 2 vietās – viens , nesmēķētāju zonā, un otrs – smēķētāju zonā. Tā kā pirmais bija aizņemts, nācās sēdēt smēķētāju zonā. Bet toties varēja i parakstīt šo to, i palasīt :)
Man līdz Kairas reisam vēl apmēram 2 stundas, toties no 10 geita šobrīd tiek čekoti aizāti – nu, ķīnieši, korejieši, japāņi – kaut kas no viņiem. Un jau labu laiku uz lidmašīnu dodas strīpām vien melnas, spīdīgas frizūras. Mobilo telefonu dažādība, un visiem piekariņi. Laikam tas viņiem toč ir dikti tipiski. Dažām sievietēm pat līdzi ir vēdeklīši, bet viens vīrietis uz lidmašīnu devās ar termosu... vai tiešām siltais ūdens priekš aplejamajiem makaroniem??? ;) Un viņi iet un iet... Rodas jautājums – vai tā lidmašīna ir bezizmēra?
18:43 Oho-ho! Kas nu sākas?! Atnāca bariņš aziātu jauniešu, sasēdās uz grīdas aplī. Viens iet ap viņiem apkārt un kādam no aplī sēdošajiem piebaksta, bet tie, kas sēž aplī ir aiztaisījuši acis un ar rokām dauza pa grīdu... Pēc tā, kurš gāja pa apli, signāla visi pārstāj plaukšķināt pa grīdu un kaut ko sāk aktīvi apspriest... Tā, nu vienu meiteni izmeta no apļa, viņa tagad stāv maliņā...
Iet viņiem jautri, tā ir kāda spēle, tik es nevaru iebraukt kāda... Pagaidām vienā apļa malā sēž puiši, otrā meitenes. Izskatās, ka viņi ir atgriežas mājās no brīvdienām Maskavā, vismaz lielākā daļa no viņiem sēž uz grīdas izklātām „Moscow city map”.
Lidostas reklāmu specifika ;) Tātad reklāma „Eclipse” košļājamajai gumijai. Darbība norisinās tukšā (!) lidmašīnā, pareizāk – ir 1 pasažieris un 2 stjuartes. Galvenais varonis – vienīgais lidmašīnas pasažieris ir baigais smukulītis un, protams, ka abām stjuartēm viņš ir iepaticies. Puisis flirtē ar vienu no stjuartēm, otrā ar ekrānā nozibsnījušu uzrakstu „Ja ne man, tad ne vienai” visu puiša maltīti pamatīgi saķiploko ar kaut kādu „Mega ķiploku mērci”. Puisis paēd, tad izvelk košļājamo gumiju, sliktā elpa ir likvidēta, un viņš dodas uz lidmašīnas galu pie stjuartes ar kuru viņš reklāmas sākumā flirtēja. Seko kaislīgs skūpsts – reklāmas beigas.
Dikti smieklīgi :) īpaši jau skatīties tādu reklāmu lidostas teritorijā, labi ka vēl lidmašīnās tādas reklāmas nerāda :)
Jaunieši joprojām turpina spēli. Vispār no tās grupas īpaši izceļas 2 meitenes. Vienai ir sarkans ar košām svītrām polo krekliņš – uz pārējo zilpelēko apģērbu fona viņa reāli izceļas, otra ir meitene ar brillēm, diezgan smalkiem sejas vaibstiem un vēdeklīti. Viņa izskatās vienkārši majestātiski, kā kāda imperatoru atvase.
Izrādās „Eclipse” košļeņu reklāmai ir arī otrā „sērija”. Šoreiz darbība norisinās kādā ceļmalas bistro. Galvenais varonis – atkal smukulītis sāk flirtēt ar īpašnieka meitu, kurš to redzot viņa maltītei pievieno ļoooti daudz sīpolu, protams, tas neko nemaina – finālā ir atkal košļene un tad kaislīgi skūpsti pie bistro dienesta ieejas... :)
Beidzot es sapratu to jauniešu spēles būtību! :) Kamēr aplī sēdošie plaukšķina pa grīdu, vadonis pāris cilvēkiem no apļa pieskaras, tad dod zīmi, lai tie, kam viņš pieskāries, atver acis un apskatās viens uz otru. Pēc tam viņi atkal aizver acis un plaukšķina pa grīdu kopā ar pārējiem. Tad tiek dota zīme, ka visi beidz plaukšķināt, sākas diskusijas, kuru laikā ir jāuzmin tie, kuriem spēles vadītājs bija pieskāries, ja uzmin, tad tas cilvēks pamet apli – aiziet maliņā.
Tā arī laiks pagāja. Iečekošanās sākās laicīgi – man, starp citu, jau pērkot biļeti bija iespēja izvēlēties sēdvietu, un biļeti arī jau Rīgā izdrukāja.
„Aeroflot” pārsteidza ar stjuartiem – vīriešiem, viens pat tāds a’la Iļja Muramieties, viņam toč drīzāk ar vāli vicināties kādā vecmeistaru gleznā, nevis censties izbraukt caur lidmašīnas salonu ar dzērienu un ēdienu ratiem... Lai gan tos smagos ēdienu – dzērienu ratiņus viņš stūma kā nieku ;)
Pēc vakariņā tika izslēgta gaisma un visi centās gulēt. Es pamodos kaut kad, kad pēc laika tā kā lidojām virs Turcijas... Aiz iluminatora norisinājās tāds kā lāzeršovs – zem mums bija negaiss. Tādi zibeņi, visi mākoņi zem mums brīdi pa brīdim iedegās spilgti baltās gaismās. Labi, ka tas bija zem mums. Drīz negaisa zona bija jau šķērsota un tad pie debesīm parādījās oranžs mēness. Skaisti.
Kairā ielidojām ar nelielu kavēšanos, par ko pilots pie nosēšanās atvainojās. Kaira no augšas – kā jau parasti – skaista, visa vienās gaismiņās, apmetām loku virs Nīlas, pārlidojām centru, lejā joprojām ielās dzīva satiksme, kaut arī jau drusku pēc pusnakts.
