30.oktobris, 2009.

Brīvdiena!!! Aizbraucu kā katru rītu uz daivcentru, bet šodien neviens uz daily dive nepieteicās – to, ka mani parastie daiveri šodien nebūs es zināju, bet vienmēr ir iespējamība, ka kāda tūrfirma atvedīs kādu vienas dienas daily daiveri. Neviens tūrists ar daivera sertifikātu neparādījās. Tātad man ir brīvdiena!!! Un to nu es izbaudu!

Jau drīz pēc 9 rītā sēdēju „Costa Coffee”. Nu ļoti gribējās tādu mierīgu brokastu kafiju... Tādu kafiju, kas nav no paciņas „3 vienā”, bet gan lielu krūzi normālas kafijas ar lielu kārtu uzputota piena putu un kanēli pa virsu...

Rīts tiešām bija burvīgs – kafija, grāmata un turpat blakus, dažus pakāpienus zemāk norisinās ielas dzīve. Bet es sēžu zem saulessarga pie galdiņa, lasu grāmatu un malkoju kafiju. Burvīgi!!!

Ap kādiem 10 iezvanījās telefons – Lena. Izrādās, viņai sarunāta tikšanās „Costa” ar kādu no paziņām daiveriem, kas atbraukuši uz Hurgadu atpūsties. Tad nu pēc tam mēs jau „Costa” sēdējām trijatā – es, Lena un mazā Mariama. Drīz no viesnīcas „Waves” pienāca Lenas paziņa un viņa atdeva puisim datoru – izrādās viņš ir datorspeciālists, bet Lenas portatīvajam kaut kādas problēmas notikušas. Vot i puisis apsolījies paskatīties un, ja varēs – salabot.

Tā arī rīts pagāja, Lena mani vēl aizvizināja līdz mājām. Nu un tad tālāk šādi tādi mājas darbi, brīvdiena tak, var šo to pa māju ar padarīt ;) Vakarā kā ierasts coffee shop.

Nu un rīt jau atkal uz darbu :)))

29.oktobris, 2009.

Šodien man grupā izmaiņas – vāciešus nomainījuši francūži :D Renāte un Manfreds ir paņēmuši pāris dienas atpūtu. No „vecajiem” daiveriem palicis tikai Vladimirs. Grupa atkal neliela – 3 cilvēki. Un šodien mums cits bots – „Tarek”. Kāpēc? Nu „Sun Boat” joprojām ir zem lietuviešu karoga, bet „Rosetta” šodien ir pārbāzta ar ungāriem. Visi pārējie introdaiveri un manējā grupa tiek pārcelta uz noīrēto botu „Tarek”.

Nonākot uz ne sava daivcentra bota vienmēr pārsteidz dažu tik elementāru lietu trūkums, kā, piemēram, tualetes durvis pat īsti aizvērt nevar, kur nu vēl aizkrampēt, tējai krūzīšu vietā noliktas plastmasas glāzītes utt. Komanda arī šāda tāda, nu ne tā, kā pierasts.

Šodien uz bota nav Mari, tā ka man pašai kaut kā jātiek galā ar french people... Angliski viņi runā ļoti slikti... Bet vismaz visas daivinga zīmes saprot ļoti labi :) Nu, jā – brīfings kā ierasts 2 valodās – Vladimiram krieviski, francūžiem - angliski.

Pirmais daivs Abu Ramada S. Peldam Snake Garden virzienā.

Vispār daivs izvēršas „jautrs”. Francūži ir interesanti. Uz jautājumu – cik bāru? – viņi apskata manometru un parāda „Ok”. Man uz ko tādu – lielas acis, arī Vladimirs uz mani, redzot ko tādu, skatās ļoti izbrīnīti – ko viņi tur rāda??? Nekas cits jau man neatliek, kā peldēt klāt un skatīties ko rāda viņu manometri. Elpo viņi labi.

Tā kā daivs norit pēc Vadimira gaisa patēriņa, tad jau apmēram nojaušu, kad būs jāgriežas atpakaļ.

Nonākot Snake Garden vietā es reāli apstulbstu – tur ir tukšums... Nekā nav... Neviena smilšu zuša... Kā? Kāpēc? Kur viņi ir palikuši? Un nav tā – kad kāds pārpeld pār Snake Garden – tad parasti viņi gan ielien savās aliņās, bet vienmēr kāds paliek vai nu druksu vairāk ārā, vai kādā attālākā malā vispār nepazūd alā.. Nu bet šoreiz te ir tāds kā izmiris tuksnesis – tukšums, tikai caurumi smiltīs...

Pie Snake Garden es vienmēr grupai prasu cik gaisa palicis balonos. Vladimiram ir 100 bāri, tātad jāgriežas atpakaļ, bet tas ko parāda viens no francūžiem, mani nošokē... Viņš man rāda, ka balonā esot atlikuši 70bāri!!! Caur galvu jau izskrēja doma, ka būs viņš man uz oktopusa jāņem... Nu, bet kaut kā dikti nereāls tas viņa parādītais gaisa daudzums... Piepeldēju pārbaudīt – manometrs rādīja.... 120 bārus.... Normāli!!! Izrādās, tie 50 bāri, kas līdz tukšam balonam, laikam neskaitās! Nomierinājos. Un sev atzīmēju, ka uz bota de-brīfingā par manometra rādītājiem būs jāparunā vairāk.

Bet savādāk – ja ne francūžu dīvainā zemūdens zīmju izpratne un tuksnešainais Snake Garden, daivs bija labs – redzējām murēnas, lionfish, krokodīlzivis, pat sarkano zvaigzni ar zilajiem punktiņiem atradu. Vienīgi redzamība gan varēja būt labāka – nu, nav saulītes... Diena apmākusies, vot i zem ūdens arī patumši.

Otrais daivs Aroug Talata.

Appeldējām visus iespējamos koraļļus. Francūži pēc iepriekšējā daiva de-brīfinga nu gaisa atlikumu balonos rāda, tā kā mēs te esam pieraduši. Redzējām 2 plankumainie zušus, stingrejas, lionfish. Vairāk tāda būtiska – nekā. Toties snorkelētāju daudz. :D

Pēc daiva „Mr.Sam” satiku Lenu un viņas studentus. Vot i padalījos neizpratnē par francūžu zemūdens zīmju izpratni. Lena teica, ka viņiem tā esot pierast, viņai ar tā esot bijis. Nu, bet kā, tu, vienkāršs daivgids, kas pirmo reizi strādā ar francūžiem, vari zināt ko tādu? Īsumā – tā nu tā pieredze rodas. Nu zināšu, ka turpmāk francūžiem rūpīgi jāskaidro, ka mums te pieņemts rādīt visu gaisa daudzumu balonos, nevis tikai to, kas ir līdz „neaizskaramajām rezervēm” – 50 bāriem. Vakarā Līga skype arī teica, ka Šarmā daudzi tā atlikušo gaisa daudzumu rādot... Hmmm....

Atbraucu mājās, a tur atkal kāpnēs mazais, melnais kaķis... Jau kuro dienu tusē pa mūsu kāpņu telpu. Šodien atkal sagaidīja mani lejā pie ieejas kāpnēs un ņaudēdams skrēja līdzi... Izskatās, ka viņš ir no 2.stāva, jo visu laiku nonākot 2.stāvā skrien uz kādu no turienes dzīvokļiem. Bet tā kā es neeju viņam tur līdzi, tad nesas pakaļ uz manu 5.stāvu... un ļoti grib tikt dzīvoklī. Vot nākas visādi lavierēt, lai tik viņš neiespruktu iekšā. A viņš vēl pēc tam kādu laiku sēž aiz durvīm un ņaud...

Nu bet kaķis smuks – melns ar dzeltenām acīm. Ņemt pie sevis tak nevaru, pēc pāris mēnešiem braukšu prom, a kur kaķi likt? Un izskatās, ka viņš kādam tā kā pieder, ļoti iespējams saimnieks kaut kur aizbraucis... Tikai kaķis tagad neēdis... Vispār izdomāju stratēģiju – kaķis ir jāpabaro, bet tā, lai Ahmeds nenojauš, ka es kaķus te baroju, a to vēl varbūt sāks iebilst. Tātad stratēģija ;) – ielēju pienu nelielā trauciņā un nonesu stāvu zemāk – nu, lai Ahmeds domā, ka kāds no tā stāva kaķi baro :D Kaķis palika 4.stāvā pie piena trauciņa... :)

28.oktobris, 2009.

Gulēju slikti, vakardiena sapņos rādījās... nu ne sapņos, bet murgos. Pamodos ne šāda ne tāda. No mājām ar izgāju drusku vēlāk nekā parasti. Lai gan daivcentrā neko jau nekavēju. Ierados kādos 8:50. Boti arī tagad, kamēr sagaida atļaujas, ātrāk kā kādos 9:15-9:30 jūrā neiziet. Pat Arunas izskatās pie tā jau ir pieradis. Biju domājusi, ka šodien niršu tikai ar vāciešiem – Renāti un Manfredu, bet mūsu grupiņai atkal ir pievienots viens krievs. Atkal būs dubultais brīfings – viens angliski, viens krieviski. Vācieši jau drusku nosmīkņā – kāds tas krievs šoreiz būs... Tipa paveiksies, jeb būs kas līdzīgs kā aizvakar. Tātad mūsu grupā jaunpienācējs ir Sergejs – CMAS *. Ar ekipējuma salikšanu viņam ir drusku problēmas – BCD gribas likt otrādi pie balona, un regulatoru pieskrūvēt ar inflatoru labajā pusē... Tā ka – rūpīga kontrole. Vācieši jau savu ekipējumu ir salikuši un devušies sauļoties, Sergejs arī beigu beigās ticis ar visu veiksmīgi galā, dodas ieņemt kādu brīvo vietu uz augšējā klāja.

Kamēr gaidām, kamēr puiši sakrāmē introdaiveriem paredzētā ekipējuma kastes uz bota, kamēr ierodas pats boss, var pavērot kas norisinās uz otrā bota, kā tur lietuviešiem. Viņiem uz bota šodien ierodas interesants tipiņš, no viņu kompānijas, protams, bet jau nesot pa piestātni savu ekipējuma kasti viņš izskatās diezgan sabijies, pa laipiņu, kas jāpāriet, lai nonāktu uz bota iet tik bailīgi – nu tiešām tūlīt vēl ar visu kasti iekritīs ūdenī... Toties beibe, kas viņam seko, ļoti svinīgi nesot rokā viņa zemūdens kompjūteru, izskatās ļoti svarīga. Veiksmīgi nonācis uz bota vīriņš samulst – kur tālāk ar to kasti doties? Arī pārējie lietuvieši, kas jau liek ekipējumu, viņam nepievērš uzmanību. Un tad, vīriņam par laimi ierodas Arunas un nokomandē parādi – vīriņam tiek norādīts kur nolikt kasti un pateikts, lai tik ņem balonu un saliek ekipējumu. Un tad jau „Sun Boat” dodas jūrā – viņi kaut kur uz ziemeļiem. Mēs vēl drusku pagaidām un tad arī mūsu bota dzinēji tiek iedarbināti. Brauksim šodien uz Gota Abu Ramada un Aroug Talata. Nu, labi, vācieši vēl šajā reizē uz Haizivi nav niruši un boss piekrīt, ka šodien švartosimies Haizivs galā.

Brīfings vāciešiem – angliski, Sergejam – krieviski. Izstāstīts kā peldēsim – vispirms apskatīsim Haizivi, tad abus lielos ergus un pēc tam pēc apstākļiem – ja būs straume, tas peldēsim gar rifu, ja straumes nebūs – tad pa turpat esošo koraļļu dārzu. Atpakaļ – jebkurā gadījumā gar rifu. Tā kā vācieši fotografē, tad daivs būs ļoti lēns – viss tiks pakārtots viņiem, bet Sergeju es pavērošu kā viņš peld.

Gota Abu Ramada. Kapteinis piešvartojas pirmajā rindā – taisni blakus Haizivij. Tas priecē. Salecam ūdenī, Sergejs gan drusku pakavējas un ūdenī ielec dikti dīvaini – ja nebūtu viņam pirms lēciena vēl uzsaukusi, ka regulators tā kā jāieliek mutē un masku arī ar roku vajadzētu pieturēt, tad vēl nezi kā viņš būtu ielecis... Lai gan – šā kā tā lēciens ir drusku dīvains – nu nav tas liels solis ūdenī, bet kaut kas starp palēcienu uz augšu un roku un kāju noplivināšanu. Tomēr ūdenī Sergejs nonāk veiksmīgi – maska nav nolidojusi un ūdeni viņš nav sarijies. Piepalīdzu sakārtot masku – lai tā tomēr nenokristu no galvas – siksniņa izskatās ir tuvu tam, ka varētu noslīdēt... Ok – ok. Ejam lejā. Redzamība zem botiem nav pati labākā, bet Haizivi jau var caur dūmaku redzēt. Apskatam Haizivi, Sergejs gan vairāk peld pozīcijā stāvus un uz aizrādījumu, ka vajadzētu tomēr pieņemt horizontālu pozīciju, nu diez ko nenoreaģē – šā kā tā paliek tādā jūrās zirdziņa pozā. Straume ir niecīga, lēnām appeldam ergus – Manfreds un Renāte fotografē visu, brīžiem pat nav īsti skaidrs – ko ;) Pie ergiem ir daudz lionfish, atrodam arī akmens zivi. Kad ergi ir apskatīti un gaiss visiem vēl pietiekoši – peldam tālāk. Nelielie koraļļi ir smuki un fotografēt tur ir ko. Sergejam gan drīz ir 100 bāri, tā ka apmetuši loku griežamies apkārt un gar rifa sienu dodamies botu virzienā. Brīžiem gan Sergejs pārsteidz – ieraudzījis kādu interesantu zivi vai koralli viņš var nostāties vai vienkārši nosēsties uz balona un to visu vērot. Tas jau nebūtu nekas, ja vien viņš paskatītos, kas viņam ir apakšā – brīžiem sanāk, ka tā viņš apsēžas vai nostājas uz kāda cita koraļļa. Tā ka atliek tikai laiku pa laikam grabināt šeikeri un atgādināt, ka uz koraļļiem kāpt nedrīkst...

Pie botiem vēl pavērojam dzelteno zivju baru un turpat zem kāda koraļļa atrodu arī akmens zivi – Sergejs to apskatījis aizpeld malā, bet Manfreds tur aizķeras uz labu brīdi mēģinot dabūt labāko kadru. Nu un tad jau safety stop un esam augšā.

Atpūta, pusdienas, vēl drusku atpūta un bots dodas uz nākamo niršanas vietu – Aroug Talata. Manā karšu blokā Aroug Talata kartes nav, tā ka nākas vien zīmēt pašai. Piešvartojamies. Brīfingu novadu rādot gan kartē kā peldēsim, gan rādot uz pašu rifu – no bota zem ūdens esošie ergi ir labi redzami, tā ka tas ir arī kā tāds papildus uzskates materiāls ;)

Salecam ūdenī. Sāksim maršrutu ar Barakudas māju – varbūt izdosies arī pašu lielo barakudu ieraudzīt. Diemžēl šoreiz nebija tā laime. Vācieši fotografē, tā ka mēs peldam ļoti, ļoti lēnām. Pāris akmens zivis, parādu viņiem jūras adatas, kuru te ir ļoti daudz. Aliņā ieraugu raibo zuti, bet tas ļoti fiski ielien dziļāk korallī, par mēģinājums pabakstīt viņu aiz astes izrādās neveiksmīgs, laukā nelien, bet pazūd tik dziļāk korallī. Manfredam gan izdodas to vēlreiz ieraudzīt, kad plankumainā lenta parādās pavisam citā vietā – drusku tālāk no vietas, kur es to ieraudzīju. Bilde, gan noteikti sanāk nekāda – jo redzams tikai zuša vidus – ne galva vai aste. Divus no trim lielajiem ergiem esam appeldējuši, Sergejam jau manometra rādītāji tuvojas 50 bāru atzīmei – tā ka peldam uz botu. Vāciešiem parādu, lai gaida lejā un kopā ar Sergeju nostāvam safety stop – viņam it kā ir kompjūters, bet izskatās, ka tas neko nerāda, jo safety stop viņš skatās pēc manis, savā kompī nemaz neieskatoties... Viņam dive time ir apmēram 47 minūtes. Kad Sergejs ir izniris, pievienojos vāciešiem, viņiem balonos vēl ap 110 bāriem. Peldēsim apkārt trešajam un lielākajam ergam. Izdodas ieraudzīt tiešām ļoti mazu akmens zivi – mazāku pat par plaukstu. Pēc tam ieraugam arī lielu murēnu. Man tas ir pārsteigums, jo šeit nekad murēnas es neesmu redzējusi. Jau peldot botu virzienā parādu vāciešiem arī smalko jūras zvaigzni – tādu kas vairāk atgādina nedaudz spalvainus diedziņus, nevis klasisko zvaigzni. Esam zem ūdens jau 70 minūtes un man, kaut arī ūdens temperatūra ir +28C sāk palikt drusku vēsi. Tā kā esam labu laiku peldējuši 5m dziļumā safety stop zem bota netaisām, bet iznirstam. Izrādās, „Rosettai” blakus tikko kā ir piešvartojies „Sun Boat” – arī lietuvieši ir tepat. Viņi gan vēl tikai gatavojas daivam. Serjožka pamāj ar roku, es pajautāju vai viņi tik tagad te nirs – jā tikko esot atbraukuši. Laikam lietuvieši atkal taisījuši lielo pārtraukumu ar pagulēšanu starp daiviem un pēc pusdienām ;)

Serjožkas grupa pirmā dodas ūdenī, bet Arunas ar savējiem vēlāk. Mēs jau esam paguvuši ekipējumu kastēs salikt un varu pavērot kā no rīta ievērotais vīriņš dodas nirt. Ielec viņš ūdenī noplivinot rokas. Labi, ka Arunas ir turpat blakus ūdenī un viņu uzķer. Zem ūdens arī viņš tiek ar Arunas palīdzību, kurš izlaiž gaisu no viņa BCD. Drusku jau smieklīgi tas izskatās...

Un tad jau mēs braucam prom – uz daivcentru. Vācieši rīt nenirs, un ja no rīta neparādīsies kāds sertificētais daivers – man būs brīvdiena :)

Pēc daiva pasēžam „Mr.Sam” – tur ir Lena ar mazo Evu Mariju un savu nitrox studentu. Viņi šodien niruši Fanous un vienu daivu peldējuši ar trīs delfīniem. Skatāmies bildes – nu dikti superīgi tie delfīni, tā iepozējuši :) Atkal mani pārņem nostalģija par fotoaparāta trūkumu zem ūdens...

27.oktobris, 2009.

Šorīt pamostos pat pirms modinātāja :) Vakardienas aizgulēšanās ir laikam drusku uzdevusi pa nerviem – nu ir bail aizgulēties. :D Bet arī ar to visu daivcentrā neierodos ātrāk par ierasto. A kur steigties? ;) Daivcentrā izrādās, ka šodien daudz tūristu uz intro daiviem, tāpēc mūs no „Rosetta” pārliek uz „Sun Boat” – būsim kopā ar lietuviešiem. Man grupa neliela – trīs cilvēki – vāciešu pāris Renāte un Manfreds un krievs Vlads.

Uz „Sun Boat” parādi komandē Arunas – tur kur lietuvieši šodien nirs, tur arī mēs. Bet tas nav apbēdinošs faktors – tātad noteikti nebūs Abu Ramada vai Fanous un Turtle Bay, kas jau sāk pamazām apnikt. Lietuvieši ir sadalīti divās grupās – vieni ies ar Arunas, bet otra grupa ar Serjogu.

Pirmais daivs Banana Reef. Jāteic, ka vismaz šo daivsaitu piekrita izvēlēties pēc mana lūguma :) Nu, bet man nācās visiem izstāstīt kā te būs jāpeld, nu – kāds būs maršruts, un apmēram ko te var redzēt.

Es ar savējiem dodos ūdenī pirmā, pēc tam seko abas pārējās grupas. Vismaz mēs peldam ierasto maršrutu – sākumā nedaudz nost no rifa, garām tam uz lielo ergu, tur tad arī padzīvojamies – ir tur pāris fotografēšanai tiešām skaistas vietas, apskatām arī mazos, turpat esošos ergus un tad peldam atpakaļ rifa virzienā. Drusku pat papeldam aiz rifa – otrā pusē ir vairāk ko skatīties, bet tur dikti tālu peldēt nesanāk – gaisa krājumi grupas balonos liecina, ka jāsāk jau peldēt atpakaļ. Tur vēl ir vieta kur var safotografēt daudz tauriņzivju, kā arī oranžo zivtiņu barus – oranžās vispār tusē netālu no rifa stūra, kur jāpagriežas uz botu piestātni – viņas nelielā seklumā ir vesels mākonis, un ja laiks ir saulains, tad zivtiņas izskatās īpaši skaistas – spilgti, spilgti oranžas :) Tāds mierīgs un jauks daivs... nu nemaz neliecināja, ka nākamais man izvērsīsies par diezgan stresainu un vairs nu ne tik jauku daivu...

Tā kā „Sun Boat” ir zem lietuviešu karoga, tad niršana notiek pēc viņu plāna – tas nozīmē pēc pirmā daiva un pusdienām ir vēl vismaz stundu garš pārtraukums. Daiveri gulšņā vai nu saulītē, vai kopkajītē. Atpūta...

Un tad otrais daivs - Sabina. Drifts.

Atkal es ar savu grupu tieku sūtīta ūdenī pirmā. Nu ko... Aiziet!

Ar Sabina daivsaitu ir tā – it kā vienkāršs, bet vajag trāpīt pareizajā „pagriezienā”... Nu, man Sabina nav mīļākais daivsaits... Un te ir jēga taisīt driftus, parastajam daivam īsti nav jēgas... Tā ka atliek tikai ielekt ūdenī un tikt pie rifa pareizās sienas – lai nenomaldītos kaut kur ne tur.

Līdz šim man te vienmēr bija veicies... Nu bet šodien bija pienākusi tā – TĀ – diena, kad arī es beidzot pa īstam apmaldījos...

Viss jau sākās jauki, nekas neliecināja, ka varētu būt kaut kādas problēmas... Nu, labi, bija straume, nu, zinu, ka mana kļūda bija uz bota nenoteikt kompasa grādus, kurp jāpeld... vienmēr ir sanācis viss ok – ielecam un bez problēmām trāpām pareizajā virzienā, tiekam pie rifa sienas un tad jau tik uz priekšu līdz pat botu piestātnei – rifs visu laiku labajā pusē. Nu vēl jāteic par daivsaita specifiku – te nav tā, ka ielecot ūdenī apakšā ir smilšaina gultne, te viscaur apakšā ir koraļļu lauks, tāda konkrēta siena sākumā nemaz nav redzama... Nu un šoreiz reāli mūs straume aiznesa drusku ne tur kur vajag, var teikt, ka vispār aizpeldējām uz otru pusi... gandrīz uz otru pusi. Arī vēl kaut kāda grupa, kas jau bija zem ūdens, drusku novērsa uzmanību no rifa vērošanas... Serjožka, kurš ar savu grupu gāja pēc mums, pēc tam uz bota teica, ka es esot uzreiz drusku šķībi no maršruta aizgājusi...

Nu tā nu mēs peldējām, ieraudzījām milzīgu eagle ray – tas bija reāli neaizmirstami. Tik lielu eagle ray es vēl nebiju redzējusi! Viņa aizlidoja kādu gabalu no mums. Manfreds centās viņu pat drusku panākt, bet eagle ray jau bija prom. Pāris kadrus viņam fotoaparātā gan izdevās uzņemt.

Pēc tam papeldot vēl gabaliņu uz priekšu, man sāka rasties aizdomas, ka kaut kas nav tā kā vajag, kaut kā apkārtne tāda sveša... Arī dziļums tā kā lielāks nekā tam vajadzētu būt... Ne jau baigais drop off zem mums – bet nevis apmēram 10, bet kādi 16-17m Nu un tad parādījās ļoti skaists ergs, viens pats koraļļu stabs lielā oranžo zivtiņu mākonī. Skaisti, bet kaut kam tādam mūsu maršrutā nu noteikti nebija jābūt. Kaut kas nebija tā kā vajag... Ko citu darīt – jānirst augšā un jāpaskatās, kur mēs īsti atrodamies.

Ar to izniršanu sanāca tā, kā sanāca... Safety stop nācās izlaist, piedevām drusku tika pārsniegts arī izniršanas ātrums, kompis rādīja „griestus” - 3m, bet to nācās noignorēt, galu galā grupa gaidīja ziņu – kur tālāk peldēsim. Protams, ka es zinu, ka šādas izniršanas var būt kaitīgas veselībai, ka var norauties uz DKB... Nu, jā... tobrīd es ļoti, ļoti cerēju, ka viss būs kārtībā, ka nekādu problēmu nebūs... Paldies, ka paveicās, viss pēc daiva bija ok.

Izniru – izrādās, esam aiznesti tiešām diezgan šķībi prom no rifa... Boti vēl diezgan tālu, ne jau nesasniedzamā attālumā, bet ņemot vērā grupas gaisa rezerves, varētu teikt, ka kādu brīdi, kad jau būsim netālu no botiem, nāksies peldēt virs ūdens...

Nu, ko – secinājusi kāda ir situācija, pēc kopmasa noteikusi virziena grādus, ieniru atpakaļ, parādīju grupai kādā virzienā un kādā dziļumā peldēsim – ne vairāk kā 6-8m. Un peldējām. Labi, ka grupa tāda, kur daiveri visi labi elpo, tādi ar kuriem vienmēr sanāk vairāk kā stundu zem ūdens pavadīt.

Nākamā izniršans reize notika pēc visiem noteikumiem – safety stop. Nu nācās, protams, iznirt nesasniedzot botu... Bet piestātne bija turpat blakus, tālu nebūtu jāpeld... Jā, nebūtu... Ja vien „Sun Boat” nebūtu bijusi nepieciešamība pāršvartoties – bija jāpalaiž kaut kāds no botiem laukā no piestātnes. Bet tas nozīmē, ka „Sun Boat” bija jāatiet nost no piestātnes, lai tas cits bots varētu tikt laukā. „Sun Boat” atiešana no rifa vāciešiem izraisīja paniku... Bāc! Man nācās tikt galā arī ar 2 panikojošiem draiveriem... Labi, ka Vlads saprata, kas piestātnē notiek, ka te nav epizode no filmas „Open Water”... Bet vācieši tik kliedza un māja ar rokām... Kamēr man beidzot izdevās viņiem ieskaidrot, ka bots nekur bez mums nedosies, ka te notiek tikai pāršvartošanās... Beigu beigās viņi drusku nomierinājās. Bet visu šo izrādi bija pamanījuši arī mūsējie uz bota un tā kā mēs bijām „Sun Boat” pēdējā ūdenī palikusī grupa, tas kapteinis pagrieza botu mūsu virzienā – ko tur vairs pāršvartoties, savāks mūs un brauks mājās ;)

Tā nu mēs laimīgi izkāpām uz bota :) Jāteic, ka, ja mēs nebūtu redzējuši to milzīgo eagle ray, tad daivs būtu bijis totāli nekāds... Pēc daiva de-brīfingā pārrunājām visu notikušo, finālā sanāca tā, ka par notikušo visvairāk satraukusies biju es, nevis mana grupa... Vācieši pat bija paguvuši aizmirst to, ka viņiem šķitis, ka bots mūs pamet un nu visiem uz bota ar lielu sajūsmu stāstīja par redzēto eagle ray. Nu, bet Vlads pasmējās, ka viņa šo brīvdienu noslēdzošais daivs bijis neaizmirstams.

Bet man, ja godīgi, nu ir drusku bail no niršanas Sabina... Labi, ka uz šo daivsaitu mēs tik bieži nebraucam...

Vakarā sevi izliku teabo treniņā, tā teikt, kājas spēra un rokas izdarīja precīzus un asus sitienus... Bet tas īpaši nepalīdzēja... bija tikai nogurums, bet galvā joprojām šaudījās domas par dienā notikušo. Pat arī pasēdēšana ar družkām „Karkarā” nelīdzējā... No smadzenēm daivu Sabina izdzēst neizdevās...

26.oktobris, 2009.

Aizgulējos... Pareizāk, pamodos bija 6:45 un secināju, ka vēl gandrīz stundu var gulēt. Pēc tam pamodos, paskatījos pulkstenī – 8:20!!! A es tak mostos parasti 7:40, 8:20 man jau gandrīz būtu no mājās jāiet ārā... Modinātājs 7:40 nav zvanījis... Kāpēc? Izrādās, es vakar esmu uzlikusi modinātāju uz 8:40.... Nu gan... Fiksi sataisījos, izskrēju uz ielas, pat taxi tūlīt brauca un biju daivcentrā gandrīz bez 5 minūtēm 9 :)

Ksenija šodien nenirst, rīt viņai lidmašīna. Šodien man grupā Vladimirs un 2 vācieši – Renāte un Manfreds. Vladimirs ir tūrkompānijas cilvēks – tas nozīmē, ka viņš nopircis daivinga ekskursiju pie tūrkompānijas, nevis atnācis pa tiešo uz daivcentru. Tāds omulīgais krievs, ar OWD sertifikātu, pavisam nedaudz daiviem un piedevām šodien pirmo reizi zem ūdens paņēmis fotoaparātu. Būs man šodien jātaisa dubultais brīfings – t.i. – viens brīfings angliski vāciešiem (par laimi viņi ļoti labi runā angliski!) un otrs brīfings krieviski Vladimiram.

Pirmais daivs Abu Ramada S. Kapteinis botu piešvartoja gandrīz vai pie paša rifa stūra – tas nozīmē – līdz snake garden nav tālu. Ienirām... diemžēl tālāk par to rifa stūri netikām – straume aiz stūra nežēlīgā... Vot atkal neveicas! Peldējām vien ap turpat „aizvējā” esošajiem ergiem. Vladimiram atsprādzējās balonu stiprinošā sprādze, viņš sāka drusku panikot un kamēr problēmu ar uz augšu pacelto balonu likvidējām, viņš bija paguvis izelpot daudz gaisa – manometra rādītājs jau bija pietuvojies 50 bāru atzīmei. Labi, ka tā bija jau daiva otrā daļa, nevis sākums. Iedevu viņam savu oktopusu un peldējām bota virzienā. Kad Vadimirs bija uzsūtīts augšā uz botu, mēs ar vāciešiem papeldējām vēl drusku gar rifu. Pašās beigās safety stop taisījām virs Abu Ramada vraka – nu tās dzelžu čupas, kas apmēram 5m.

Ko mēs šajā daivā redzējām? Murēnas, stingrejas, lionfish, krokodilzivis, 2 skorpēnas un arī mazo, oranži strīpaino gliemi. Redzamība gan šodien bija diezgan slikta.

Otrais daivs – Gota Abu Ramada – Coral Garden. Zivju kā vienmēr te daudz. Vissuperīgākā bija viena krokodilzivs, kas neierasti sēdēja uz neliela koraļļa, parasti tak viņas vairāk pa smiltīm dzīvojas, nekur augstu nelien, bet šī bija uzlīdusi uz tā koraļļa un piedevām tā superīgi žāvājās – cik plati vien varēja, tik arī muti atplēta. Eh, nebija fotoaparāta.... Tālāk brain koraļļos sēdēja violetīgās skorpēnas. Vāciešiem bija ko fotografēt :) Vēl atradām arī astoņkājus, tos fotografējot Vladimiram arī aizgāja diezgan daudz gaisa... Un apmēram pēc 20 minūtēm viņš jau bija pietuvojies 100 bāru atzīmei balonā. Griezāmies atpakaļ un virs koraļļiem peldējām bota virzienā. Bija straume un atpakaļ nācās peldēt tieši pret straumi... Kad Vladimiram jau bija 50 bāri, paņēmu uz oktopusa.

Vispār kopumā abi daivi bija forši :)

Pēc daiva sa-sms-kojām ar Kseniju – sarunājām vakarā satikties pie Esplanada Mall un tad izlemt, kur dosimies tālāk.

Satikāmies ar Kseniju un nolēmām braukt uz New Marina.

Izstaigājām visu New Marina no viena gala līdz otram un finālā izdomājām palikt restorāniņā, kura ieeju rotāja ziloņu skulptūras un kur bija vismaz vizuāli smuki balti, zemi dīvāniņi. Un te bija dabūjama arī ūdenspīpe. Ksenija gribēja alu un arī tas te bija dabūjams.

Tā teikt, viss sākās pietiekoši skaisti un turpinājās līdz brīdim, kad parādījās oficiants. Lai gan arī viņa parādīšanās vēl nenorādīja uz kādām problēmām – tas tak varbūt nekas, ka viņiem nebija citronu tabakas, arī meloņu tabakas nebija... No tās niecīgās tabaku izvēles piekritu ķiršu pīpei... Lai gan – īstenībā vajadzēja jau uzreiz saprast, ja tabakas gandrīz vai nekādas nav, tas nu tā nav īstā vieta, kur pīpēt... Nu, bet no kļūdām mācās ;)

Ksenijai atnesa alu (kuru oficiants pat īsti neprata ieliet – iegāza glāzē tā, ka finālā bija milzīgs putu kalns), man fresh lemon (arī nekas īpaši labs, piedevām vēl ņemot vērā cenas). Un tad parādījās pīpe.... Un tad arī sākās šovs :D

Pirmais, kas uzkrita – ogles. Nevis normālas ogles, bet tablešogle... Pīpe nebija aizpīpēta. Tas gan vēl būtu nekas, nu ne tā lielākā problēma, bet tad, kad beidzot parādījās pirmie normālie dūmi, nācās secināt, ka tā nu nav ķiršu tabaka, tas ir v-v-z kas... Saucu oficiantu un tā arī pateicu, ka šī nu nav ķiršu tabaka. Viņš uztaisījis lielas acis iepīpēja, lai pārbaudītu, un paziņoja, ka ir gan tā ķiršu tabaka... Nākamais mans aizrādījums bija par ogli, kura knapi dega un pīpe vilkās ļoti slikti. Ignorējis manus protestus par neesošo ķiršu tabaku, oficiants aizskrēja pēc oglēm, pareizāk – pēc vēl vienas tabletes... :( Brrr.... Nomainītā ogle uzlaboja tikai to, kā pīpe vilkās, ķirši tā arī neparādījās :D Nu un kamēr tas nelaimīgais oficiants krāmējās ar tām oglēm, vēlreiz paziņoju, ka tā nu nav ķiršu tabaka, viņš – vairs nemēģinot iepīpēt, paziņoja, ka esot gan... Labi, ka nez no kādiem restorāniņa dziļumiem parādījās vīrs, kurš tā kā tika pozicionēts, kā vietas menedžeris. Nu un viņš tad arī iejaucās mūsu strīdā – ir tā ķiršu tabaka vai nav. Paņēmis no manis pīpi un iepīpējis viņš sāka nelabi klepot, savilka seju nepatīkamā grimasē un oficiantam paziņoja, ka tā nu tiešām nav ķiršu tabaka. Pēc tam pievērsies man paziņoja, ka tūlīt pīpe tiks nomainīta pret jaunu. Oficiants uz mani pikti lūrēja – tipa, tā tūriste pati nezin ko grib! Tika atsaukta kaut kāda meitene, kura kā izrādās, atbildēja par pīpju sagatavošanu. Viņa uztaisīja jaunu pīpi... Nu tur vismaz ķiršu tabaka bija drusku, drusku klāt pie nenosakāmas garšas tabakas... Pāris dūmiem bija ļoti minimāla ķiršu garša. Tā kā visi trīs – oficiants, menedžeris un meitene stāvēja pie mūsu galdiņa gaidot manu verdiktu pat šo pīpi, paziņoju, ka tagad būs labi, ka viss ir ok, bet pie sevis nodomāju, ka tas laikam ir labākais uz ko viņi ir spējīgi... Personāls laimīgi izklīda... :D Oficiants gan izskatījās joprojām uz mani pikts, nu bet.... Jāteic, ka to pīpi es tā arī neizpīpēju, pietika ar kādiem 3-4 dūmiem, lai saprastu, ka pīpe īstenībā ir sūds... Bet ar to jau viss vēl nebeidzās – vēl jau bija noslēgums – nu, rēķins. To, ka fresh lemon te maksā 20 Le, to nu es zināju no dzērienu kartes, bet kad par pīpi (kura bija galīgi sūdīga) paprasīs 25 Le, nu kam tādam es nebiju gatava!!! Es vispār te par pīpi vairāk par 10 Le neesmu maksājusi, un 10 Le tad arī jau ir par īpašām pīpēm, piemēram, „Chez Sam” 10 Le maksā vīnogu pīpe un dažādu sajauktu tabaku pīpe, „Miramar” 10 Le ir par īpašo citronu pīpi (kura manuprāt gan īpaši neatšķiras no parastās citronu pīpes ;)), nu bet visas šīs pīpes ir ļoti, ļoti labas. Protams, te vēl ir New Marina faktors – galu galā tā ir tāda riktīgi tūristīga iela, nu bet 25 Le par galīgi nepīpējamu pīpi – nu tas ir perebors!!!

Jāteic, ka rēķinu mēs gan neapstrīdējām, samaksājām, bet oficiantu gan atstājām bez dzeramnaudas. Vispār jau mēs tajā restorāniņā – coffee shop bijām ļoti ilgi nosēdējušas. Izpļāpājāmies par visu ko. Izrādās Ksenijas māsai ir minipejs, tipa šarpejs, tikai mazāks. Tika man tā suņuka bilde mobilajā parādīta- vispār smuks. Tāds, kā suns Garnier kosmētikas reklāmā, tikai drusku mazāks. Nu un pēc tam vēl pastaigājām pa piestātni un lēnām devāmies centra virzienā. Tā arī aizstaigājām līdz Abu Ashara veikalam, kur paņēmām taxi, lai brauktu pa mājām.

Ksenija rīt no rīta lido mājās. Ar viņu bija jautri nirt, bija forša kompānija. :)

Koncerts Esplanādē

video būs drusku vēlāk :)

Bosa dzimšanas diena