26.oktobris, 2009.

Aizgulējos... Pareizāk, pamodos bija 6:45 un secināju, ka vēl gandrīz stundu var gulēt. Pēc tam pamodos, paskatījos pulkstenī – 8:20!!! A es tak mostos parasti 7:40, 8:20 man jau gandrīz būtu no mājās jāiet ārā... Modinātājs 7:40 nav zvanījis... Kāpēc? Izrādās, es vakar esmu uzlikusi modinātāju uz 8:40.... Nu gan... Fiksi sataisījos, izskrēju uz ielas, pat taxi tūlīt brauca un biju daivcentrā gandrīz bez 5 minūtēm 9 :)

Ksenija šodien nenirst, rīt viņai lidmašīna. Šodien man grupā Vladimirs un 2 vācieši – Renāte un Manfreds. Vladimirs ir tūrkompānijas cilvēks – tas nozīmē, ka viņš nopircis daivinga ekskursiju pie tūrkompānijas, nevis atnācis pa tiešo uz daivcentru. Tāds omulīgais krievs, ar OWD sertifikātu, pavisam nedaudz daiviem un piedevām šodien pirmo reizi zem ūdens paņēmis fotoaparātu. Būs man šodien jātaisa dubultais brīfings – t.i. – viens brīfings angliski vāciešiem (par laimi viņi ļoti labi runā angliski!) un otrs brīfings krieviski Vladimiram.

Pirmais daivs Abu Ramada S. Kapteinis botu piešvartoja gandrīz vai pie paša rifa stūra – tas nozīmē – līdz snake garden nav tālu. Ienirām... diemžēl tālāk par to rifa stūri netikām – straume aiz stūra nežēlīgā... Vot atkal neveicas! Peldējām vien ap turpat „aizvējā” esošajiem ergiem. Vladimiram atsprādzējās balonu stiprinošā sprādze, viņš sāka drusku panikot un kamēr problēmu ar uz augšu pacelto balonu likvidējām, viņš bija paguvis izelpot daudz gaisa – manometra rādītājs jau bija pietuvojies 50 bāru atzīmei. Labi, ka tā bija jau daiva otrā daļa, nevis sākums. Iedevu viņam savu oktopusu un peldējām bota virzienā. Kad Vadimirs bija uzsūtīts augšā uz botu, mēs ar vāciešiem papeldējām vēl drusku gar rifu. Pašās beigās safety stop taisījām virs Abu Ramada vraka – nu tās dzelžu čupas, kas apmēram 5m.

Ko mēs šajā daivā redzējām? Murēnas, stingrejas, lionfish, krokodilzivis, 2 skorpēnas un arī mazo, oranži strīpaino gliemi. Redzamība gan šodien bija diezgan slikta.

Otrais daivs – Gota Abu Ramada – Coral Garden. Zivju kā vienmēr te daudz. Vissuperīgākā bija viena krokodilzivs, kas neierasti sēdēja uz neliela koraļļa, parasti tak viņas vairāk pa smiltīm dzīvojas, nekur augstu nelien, bet šī bija uzlīdusi uz tā koraļļa un piedevām tā superīgi žāvājās – cik plati vien varēja, tik arī muti atplēta. Eh, nebija fotoaparāta.... Tālāk brain koraļļos sēdēja violetīgās skorpēnas. Vāciešiem bija ko fotografēt :) Vēl atradām arī astoņkājus, tos fotografējot Vladimiram arī aizgāja diezgan daudz gaisa... Un apmēram pēc 20 minūtēm viņš jau bija pietuvojies 100 bāru atzīmei balonā. Griezāmies atpakaļ un virs koraļļiem peldējām bota virzienā. Bija straume un atpakaļ nācās peldēt tieši pret straumi... Kad Vladimiram jau bija 50 bāri, paņēmu uz oktopusa.

Vispār kopumā abi daivi bija forši :)

Pēc daiva sa-sms-kojām ar Kseniju – sarunājām vakarā satikties pie Esplanada Mall un tad izlemt, kur dosimies tālāk.

Satikāmies ar Kseniju un nolēmām braukt uz New Marina.

Izstaigājām visu New Marina no viena gala līdz otram un finālā izdomājām palikt restorāniņā, kura ieeju rotāja ziloņu skulptūras un kur bija vismaz vizuāli smuki balti, zemi dīvāniņi. Un te bija dabūjama arī ūdenspīpe. Ksenija gribēja alu un arī tas te bija dabūjams.

Tā teikt, viss sākās pietiekoši skaisti un turpinājās līdz brīdim, kad parādījās oficiants. Lai gan arī viņa parādīšanās vēl nenorādīja uz kādām problēmām – tas tak varbūt nekas, ka viņiem nebija citronu tabakas, arī meloņu tabakas nebija... No tās niecīgās tabaku izvēles piekritu ķiršu pīpei... Lai gan – īstenībā vajadzēja jau uzreiz saprast, ja tabakas gandrīz vai nekādas nav, tas nu tā nav īstā vieta, kur pīpēt... Nu, bet no kļūdām mācās ;)

Ksenijai atnesa alu (kuru oficiants pat īsti neprata ieliet – iegāza glāzē tā, ka finālā bija milzīgs putu kalns), man fresh lemon (arī nekas īpaši labs, piedevām vēl ņemot vērā cenas). Un tad parādījās pīpe.... Un tad arī sākās šovs :D

Pirmais, kas uzkrita – ogles. Nevis normālas ogles, bet tablešogle... Pīpe nebija aizpīpēta. Tas gan vēl būtu nekas, nu ne tā lielākā problēma, bet tad, kad beidzot parādījās pirmie normālie dūmi, nācās secināt, ka tā nu nav ķiršu tabaka, tas ir v-v-z kas... Saucu oficiantu un tā arī pateicu, ka šī nu nav ķiršu tabaka. Viņš uztaisījis lielas acis iepīpēja, lai pārbaudītu, un paziņoja, ka ir gan tā ķiršu tabaka... Nākamais mans aizrādījums bija par ogli, kura knapi dega un pīpe vilkās ļoti slikti. Ignorējis manus protestus par neesošo ķiršu tabaku, oficiants aizskrēja pēc oglēm, pareizāk – pēc vēl vienas tabletes... :( Brrr.... Nomainītā ogle uzlaboja tikai to, kā pīpe vilkās, ķirši tā arī neparādījās :D Nu un kamēr tas nelaimīgais oficiants krāmējās ar tām oglēm, vēlreiz paziņoju, ka tā nu nav ķiršu tabaka, viņš – vairs nemēģinot iepīpēt, paziņoja, ka esot gan... Labi, ka nez no kādiem restorāniņa dziļumiem parādījās vīrs, kurš tā kā tika pozicionēts, kā vietas menedžeris. Nu un viņš tad arī iejaucās mūsu strīdā – ir tā ķiršu tabaka vai nav. Paņēmis no manis pīpi un iepīpējis viņš sāka nelabi klepot, savilka seju nepatīkamā grimasē un oficiantam paziņoja, ka tā nu tiešām nav ķiršu tabaka. Pēc tam pievērsies man paziņoja, ka tūlīt pīpe tiks nomainīta pret jaunu. Oficiants uz mani pikti lūrēja – tipa, tā tūriste pati nezin ko grib! Tika atsaukta kaut kāda meitene, kura kā izrādās, atbildēja par pīpju sagatavošanu. Viņa uztaisīja jaunu pīpi... Nu tur vismaz ķiršu tabaka bija drusku, drusku klāt pie nenosakāmas garšas tabakas... Pāris dūmiem bija ļoti minimāla ķiršu garša. Tā kā visi trīs – oficiants, menedžeris un meitene stāvēja pie mūsu galdiņa gaidot manu verdiktu pat šo pīpi, paziņoju, ka tagad būs labi, ka viss ir ok, bet pie sevis nodomāju, ka tas laikam ir labākais uz ko viņi ir spējīgi... Personāls laimīgi izklīda... :D Oficiants gan izskatījās joprojām uz mani pikts, nu bet.... Jāteic, ka to pīpi es tā arī neizpīpēju, pietika ar kādiem 3-4 dūmiem, lai saprastu, ka pīpe īstenībā ir sūds... Bet ar to jau viss vēl nebeidzās – vēl jau bija noslēgums – nu, rēķins. To, ka fresh lemon te maksā 20 Le, to nu es zināju no dzērienu kartes, bet kad par pīpi (kura bija galīgi sūdīga) paprasīs 25 Le, nu kam tādam es nebiju gatava!!! Es vispār te par pīpi vairāk par 10 Le neesmu maksājusi, un 10 Le tad arī jau ir par īpašām pīpēm, piemēram, „Chez Sam” 10 Le maksā vīnogu pīpe un dažādu sajauktu tabaku pīpe, „Miramar” 10 Le ir par īpašo citronu pīpi (kura manuprāt gan īpaši neatšķiras no parastās citronu pīpes ;)), nu bet visas šīs pīpes ir ļoti, ļoti labas. Protams, te vēl ir New Marina faktors – galu galā tā ir tāda riktīgi tūristīga iela, nu bet 25 Le par galīgi nepīpējamu pīpi – nu tas ir perebors!!!

Jāteic, ka rēķinu mēs gan neapstrīdējām, samaksājām, bet oficiantu gan atstājām bez dzeramnaudas. Vispār jau mēs tajā restorāniņā – coffee shop bijām ļoti ilgi nosēdējušas. Izpļāpājāmies par visu ko. Izrādās Ksenijas māsai ir minipejs, tipa šarpejs, tikai mazāks. Tika man tā suņuka bilde mobilajā parādīta- vispār smuks. Tāds, kā suns Garnier kosmētikas reklāmā, tikai drusku mazāks. Nu un pēc tam vēl pastaigājām pa piestātni un lēnām devāmies centra virzienā. Tā arī aizstaigājām līdz Abu Ashara veikalam, kur paņēmām taxi, lai brauktu pa mājām.

Ksenija rīt no rīta lido mājās. Ar viņu bija jautri nirt, bija forša kompānija. :)

Koncerts Esplanādē

video būs drusku vēlāk :)

Bosa dzimšanas diena

25.oktobris, 2009.

Jau vakar klīstot pa New Marina ar Kseniju spriedām, ko varētu Semam uzdāvināt dzimšanas dienā. Un dzimšanas diena ir šodien... Būtu zinājusi to esot Latvijā, būtu dāvanu atvedusi, bet nu ir kaut kas jādomā... Finālā izdomāju, ka varu tak uzdāvināt bosam Daivings.lv „Baltās haizivs projekta” krekliņu. Tas nu tiek iesaiņots un es varu braukt uz darbu. Šodien solās būt daudz cilvēku – kaļiņingradiešu grupa, kā arī būšot Arunas ar lielu lietuviešu grupu. Bet vispār – man mierīga diena, niršu šodien tikai ar Kseniju, tā ka būs tāds relax daivs :)

Jūrā dosies abi boti – „Sun Boat” pilnībā ir nodots lietuviešu rīcībā. Tur Arunas, piepalīdzot arī Serjožkam, komandē parādi. Arunas mani ieraudzījis „pavelk uz zoba” par to, ka laikam jau citur nekur mums neizdodas satikties :D Tas tā kā mājiens par to, ka es joprojām neesmu aizbraukusi panirt uz Plateliai. Un tad jau ierodas boss - daivcentrā sākas vēl lielāka rosība. Sabučoju Semu, novēlu daudz laimes dzimšanas dienā un uzdāvinu Daivings.lv krekliņu. Pa to laiku lietuvieši ir jau sakrāmējuši ekipējumu kastēs un dodas ieņemt „Sun Boat”. Mēs dodamies uz „Rosetta Flower”.

Pirmais daivs - Abu Ramada S. Snake garden. Paveicās – šodien nebija straumes un tikām līdz Snake garden. Pavērojām kā tās „čūskas” snaikstās no smiltīm – daža izlīdusi vairāk, citai tikai galva izbāzta. Tā kā gaisa balonos bija pietiekoši papeldējām vēl drusku tālāk. Šo to interesantu arī redzējām – pat 2 jūras zvaigznes atradu – tās sarkanās ar zilajiem punktiņiem. Arī melno gliemi ar zaļganajiem punktiņiem un 2 oranži strīpainos gliemjus, piedevām viens bija ļoti, ļoti maziņš. Jau atceļā uz botu ieraudzījām balto pērļaino tipa buti – pat atļāvāmies to drusku patrenkāt. Butei apnika mūsu trenkāšana un viņa fiksi ierušinājās smiltīs. Piedevām, ierušinoties noteikti padomāja, ka nu gan neviens viņu neatradīs ;) Atceros, kaut kad pa Discovery kanālu skatījos raidījumu par haizivīm – tur puisim bija teorija, ka, ja haizivi sāk glāstīt, tā sastingst un uz brīdi nekustās, ieejot tādā kā eiforijā. Izrādās, kas līdzīgs notika arī ar balto buti, kuru paglāstot tā sastinga un nekustējās ne no vietas. Ksenija par iespēju paglāstīt buti bija sajūsmā. Vēl – jau gandrīz pie pašiem botiem pavērojām pāris murēnas. Smuks daivs bija. :)

Otrais daivs - Gota Abu Ramada. Bots piešvartojās tuvāk Haizivij. Tātad peldēsim tajā virzienā. Pašu Haizivi gan apskatījām daiva beigās. Sākām ar to, ka appeldējām ap rifa stūri un papeldējām pa koraļļu pļavu, pētot dažādos koraļļu pudurus. Pēc tam appeldējām ap lielāko ergu un gar Haizivi devāmies uz botu. No interesantām lietām – redzējām lielu krokodilzivi un zeltaino murēnu. Bet savādāk – tie koraļļu puduri paši par sevi ir ļoti skaisti, šķiet, ka stundām varētu vērot gaiši zilo zivtiņu dzīvošanos pa koraļļiem – te tās kā mākonis plivinās ap koralli, te pēkšņi visas reizē metas korallim tuvu klāt. Vai arī sarkanīgo zivtiņu mākoņi ap koraļļiem. Un ne tikai tas. Daudz kā burvīga ir zemūdens pasaulē :)

Pēc botu atgriešanās krastā, daivcentrā boss cienāja ar dzimšanas dienas torti. Bija viss personāls, Jureks, Aleksejs no Kaļiņingradas (viņiem šodien pēdējā diena niršanai), Sergejs, Sukkers arī bija ieradies. Nodziedājām „Happy birthday”. Tie, kas no rīta nebija sadāvinājuši dāvanas, nu tās pasniedza. Vispār bija ļoti jauks un sirsnīgs pasākums.

Tā kā vakarā kaļiņingradieši plānoja nakts daivu, boss uzjautāja vai es ar Kseniju arī negribētu šodien nakts daivu uztaisīt. Uz "Susana" vraku. Protams, ka gribētu. Tikai man lukturi mājās... Nu neesmu uz daivcentru atnesusi... Boss uz to teica, lai neuztraucoties, viņš kādu no saviem lukturiem man iedošot. Ja jau tā, tad gan mierīgi varu gatavoties nakts daivam. Tā kā te satumst jau ap 17, tad bija norunāts, ka 17:30 visi sāk pulcēties daivcentrā un ap kādiem 18 tad jau varētu doties nirt. Piedevām daivs būs no zodiaka – aizvedīs mūs līdz „Susana” vrakam (tas ir tepat netālu, piekrastē), mēs ienirsim un pēc vraka apskates gar krastu peldēsim daivcentra virzienā. Braucēju ir diezgan daudz – Aleksejs un vēl 3 kaļiņingradieši, Ksenija, es un Maikls, kurš vadīs visu šo pasākumu. Nu un vēl „Sun Boat” kapteinis Ahmeds, kurš stūrē zodiaku. Man zodiakā pretim sēž viens puisis no kaļiņingradiešu kompānijas. Zodiakam uzsākot braukt, visi sadodas rokās – satverot pretim sēdošā labo roku, bet ar kreiso roku turoties pie zodiaka virves. Jūtu pretim sēdētāja pulsu. Strauji sitas. Viņš, starp citu, vēl mēģina safotografēt grupu. Tas līdz brīdim, kad kāds no viņējiem sāk protestēt. Un tad jau Ahmeds ir iestūrējis „Susana” atrašanās zonā. Plāns ir tāds – pirmais ielec ūdenī Maikls un sameklē kur tieši vraks ir, tad dod mums zīmi un ūdenī dodamies mēs. Maikls ir zem ūdens, zodiaks turpina riņķot, līdz parādās luktura signāls – vraks ir atrasts. Ahmeds piestūrē zodiaku pie norādītās vietas un „Viens, divi, trīs!” un ar atmugurisku kūleni mēs ieveļamies melnajā ūdenī. Virs ūdens apmainījušies ar signāliem „Ok” un „Dodamies lejā” sākam ieniršanu. Es vēl pirms pazust zem ūdens pamāju sveicienus Ahmedam. Tālāk – kaļiņingradieši nirst kā atsevišķa grupa un mēs ar Kseniju – arī atsevišķi, bet mūs visus šā kā tā vada Maikls.

Ienirstot kaut kur dziļi lejā mirguļo Maikla lukturis. Drīz parādās arī vraka kontūras. Nolaižamies apmēram 22m dziļumā – mēs ar Kseniju vraku apskatam tikai no ārpuses, kaļiņingradieši, kā jau „morskie kotiki” iepeld vrakā iekšā. Pat naktī „Susana” izskatās jauki – lukturu gaismā lūkās mirguļo glase fish bari. Atcerējos, kā es te niru pirmo reizi – kad kārtoju AOWD kursu. Toreiz mēs arī vrakā iekšā iepeldējām. Bet tas bija pa dienu.

Drīz atskan Maikla šeikeris – jāpeld tālāk. Kā jau naktīs – ir parādījušies visādi zemūdens iemītnieki, kuri pa dienu slēpjas aliņās. Var pavērot visādas zvaigznes, tārpus, viens pat bija izstiepies uz augšu un kaut ko mēģināja satvert ar taustekļiem. Kādu brīdi Maikls peld mums līdzās – tad arī ieraugam pufikzivi jeb mazo bandītu ar melno masku ;) Laikam asinīs ir izveidojies slāpekļa uzkrājums :D un pufikzivs tiek piepūsta. Daudz jau tam arī nevajag – tikai uzspīdināt lukturi un drusku zivi paglāstīt. Finālā starp mums plivinās tāds kā neliels baloniņš. Pajautrojies mūsu kompānijā, Maikls aizpeld uz lielās grupas priekšgalu. Esam iepeldējuši pludmaļu un botu piestātņu zonā... Zem ūdens, var teikt, ir liela miskaste. Tukšas pudeles, papīri, kedas un pat kāds šortu pāris, sadauzītas glāzes, kartona kastes u.c. nevienam nevajadzīgas lietas... Brrr.... Un tajā visā netīrībā mēs ar Kseniju atrodam milzīgu krokodilzivi. Tā guļ starp kolas pudelēm un nedaudz izšķīdušu kartona kasti... Krokodilzivs un mūsu parādīšanos nobola tikai acis. Un tad mēs atradām retumu – vienu no Sarkanās jūras reģiona visretāk sastopamajām lionfish sugām - Zebra dwarf lionfish.

Jau gandrīz pie mūsu piestātnes kādu gabaliņu nācās papeldēt gandrīz zem „Seawolf” botiem – dziļums neliels, gandrīz, ja botus laicīgi nepamanītu, sanāktu ar balonu vai galvu pret botiem apdauzīties. Bet, lai vai kāds arī bija daiva noslēgums, visi iznira tādi smaidīgi un apmierināti. Kaļiņingradieši, ātri pārģērbušies un pārkrāmējuši savu ekipējumu no „Sun Boat” uz „Rosetta”, devās prom. Mēs kaut kā nekur nesteidzāmies, jo Maikls galu galā bija mūs piedāvājis līdz Esplanādei aizvest, jo mēs bijām sataisījušās uz „Chez Sam”, bet viņam uz „Sultan Beach” bija jāaizved kādiem tur introdaiveriem pa dienu sabildētās zemūdens bildes.

Bet lai tiktu nost no bota sākās jautrības. Lai no „Sun Boat” nokāptu piestātnē ir jāpāriet pāri nelielai laipiņai. Uz piestātnes jau stāvēja kapteinis Ahmeds, un man mēģinot uzkāpt uz laipas, tā pēkšņi sāka celties uz augšu. Izdomājuši uzjautrināties!!!! Nu tad ar spiedzieniem un brēcieniem es atrados atpakaļ uz „Sun Boat” – neiešu tak mēģināt tikt uz piestātnes, ja laipiņa šūpojas. Nu ūdenī ievelties man diez ko negribējās. Ahmeds tik smīnēja par visu ūsās. Nākamais mēģinājums izrādījās vēl trakāks – es biju jau pa vidu laipiņai, kad tā pēkšņi sāka celties augšup – no otras puses bija piesteidzies Hosama un nu kopā ar Ahmedu, katrs aiz sava gala pacēluši to laipu uz augšu. Un es biju uz tās laipas... Bāc!!! Nekas cits tak neatlika kā drusku paspiegt ;) Hosama tik smējās, kā „me and my father” nelaiž Ingrīdu krastā. Vot ta jokus atraduši :D

Finālā es, protams, tiku krastā. Un pēc tam vēl kādu brīdi ar Kseniju ofisā gaidījām Maiklu. Un tad jau braucām uz Esplanādi. Mūs izlaidis netālu no „Esplanada Mall”, Maikls atgādināja, lai viņam piezvanot, kad būsim „Chez Sam” – viņš ar atbraukšot tur uzpīpēt. Ok,ok.

Izrādās, šovakar Esplanādē notiek kaut kāds koncerts. Tā kā mums viss vakars brīvs, varam darīt ko gribam, izdomājām drusku to koncertu paklausīties. Esplanādē netālu no Mall bija uzslieta skatuve un pat vairākās rindās salikti krēsli, pat „sarkanais” paklājs izklāts ;)

Kamēr gaidījām koncerta sākumu, noskaidrojām, ka te šovakar sākas Krievijas kultūras dienas, kuru ietvaros līdz pat 30.oktobrim te norisināsies Starptautiskais muzikālais art festivāls „Mamakabo”. Koncertam it kā bija jāsākas 20:00, bet te tak ir Ēģipte un citas laika mērvienības ;) Astoņos vēl tikai tika skaņoti mikrofoni utt. Tā nu gaidot sākumu, mēs satikām mūsu daivcentra Ibrahimu (viņš ir no Dagestānas). Tā nu mēs tur trijatā tusējām, kamēr koncerts, pēc atklāšanas uzrunām, beidzot sākās. Pa to laiku mazais Ibrahims bija paguvis mums izstāstīt kā viņš te nonācis kalabush jeb cietumā. Sakāvies ar vienu vietējo, kurš viņa paziņu bija aizvainojis. Un kamēr kāvušies, uzradusies policija, un viņus savākusi, pareizāk – savākusi Ibrahimu, bet to otru aizveduši uz slimnīcu... Vot sīkais dajot! Un cietumā neviens nelicies ne zinis par to, ka viņš prasījis pēc konsula un iespējas piezvanīt uz mājām mātei... Izrādās, dažreiz runāt arābu valodā nemaz nav tik izdevīgi. Tā nu viņš diennakti nosēdējis cietuma kamerā, kas bijusi ļoti neliela, bet tur ap 20 cilvēkiem iekšā. Starp citu, cietumā mierīgi varējis nopirkt i tēju, i cigaretes... No rīta, kad ieradies priekšnieks, Ibrahims tikai dabūjis piezvanīt mātei. Un labi, ka viņas tagadējais vīrs ir kaut kāds izbijis Ēģiptes militārists. Sīkais ātri ticis uz tiesu, kur viņu attaisnojuši. Vot tādas lietas arī te notiek!

Un tad sākās koncerts, ko atklāja Donas kazahi, kas rāva vaļā uz nebēdu. Pēc tam bija klauni un mēs ar Kseniju notināmies – aizgājām uz „Chez Sam” pasēdēt. Tur ar bija jautri – es kopš kā vasarā aizbraucu te vēl nebiju bijusi, nu nebija sanācis laika. Tak ieraudzījuši mani, viss personāls atnāca roku paspiest, pateikt hello un pajautāt kā iet. Sākot no bosa, menedžera un personāla puišiem. Ksenija sēdēja ar lielām acīm. Smieklīgi jau no malas toč izskatījās. Pēc tam atnāca Maikls un mēs vēl kādu laiku ar viņu tur nopļāpājām, paklausījāmies kā dzied un mandolīnu spēlē šejienes vakaru muzikants. Maikls pat mums pāris dziesmas patulkoja – visas par nelaimīgu mīlestību. Bet kā Maikls teica – tās esot ļoti vecas dziesmas un vietējiem tās ļoti patīkot.

Kad ūdenspīpes bija izpīpētas atvadījāmies no Maikla, kurš nedēļu dzīvo „Sinbad Aquapark” – vecāki laiku pa laikam viņam tur izkārto atpūtu, tas nekas, ka dzīvoklis turpat gandrīz ap stūri. Nu un Maiklam uz diskotēku bija jāsteidzas :D Bet mēs ar Kseniju aizgājām vēl to koncertu Esplanādē paklausīties. Tagad spēlēja „Jukebox Trio”, kaut kas līdzīgs mūsu „Cosmos”, tikai no Krievijas.

Nu bet vakara noslēgumā Ksenija atcerējās, ka visi viņai parasti atbraucot mājās jautājot, kāpēc tik maz bilžu, kurās redzama viņa pati – nu tad mēs arī piestrādājām pie šīs problēmas – Ksenija fotografējās gandrīz pie katras palmas, bet kad bildējāmies pie dzeltenās zemūdenes, uzradās kaut kādi 2 vietējie no kuriem viens par visām varītēm gribēja nobildēties kopā ar Kseniju.

Tā kā Ksenija šodien beidza nirt, rīt day off un parīt lido mājās – tātad ekipējumu daivcentrā jau bija paņēmusi, nu un lai bildes pie zemūdenes būtu jautrākas – fotografējās ar pleznām kājās. Tā ka bija jautri :)

Tā arī vakars noslēdzās. Ksenija aizbrauca uz „Grand Palace Hotel”, es devos mājās. Sarunājām, ka rīt vakarā sazvanīsimies un iesim kaut kur patusēt.

Hurghada - New Marina

24.oktobris, 2009.

Rīts sākās agri. Pamodos drusku ātrāk, ja nu gadījumā Ahmeds sadomā ierasties negaidīti ar to gāzes balonu. Ar vietējiem tak kā ar bitēm neko nevar zināt, ka nu sadomā bez saukšanas parādīties :P Vobšem sataisījos, lai uzreiz var doties uz darbu un atvēru logu – pasaukt Ahmedu. Nobļāvos no sava 4.stāva: „Ahmed!!!” Nekādas reakcijas – Ahmeda nav... Hmmm.... Nu nav – nav. Značit var pabrokastot. Pēc kādām 5 minūtēm sadomāju, ka jāpaskatās pa logu vēlreiz – izrādās Ahmeds stāv lejā ar milzīgu nu to mehāniķu atslēgu rokās. Nobļāvos vēlreiz: „Ahmed!!!” Šis pamāja ar roku, pateica, ka tūlīt būs un paķēris gāzes balonu pazuda. Pēc kādām 2 minūtēm viņš jau parādījās pie manām durvīm... šitāds ātrums, lai pa tām trepēm tiktu augšā... nu gan!!! Lai saprastu labāk – Ahmeds ir maziņš vīriņš, tāds jau gandrīz mūmijā pārvērties un kā Līga teica viņš to ledusskapi arī dikti fiksi uznesis augšā.... Vobšem dikti nasks vīriņš :D Ahmeds nomainīja gāzes balonu. Paprasīja man sērkociņus, lai pārbaudītu vai viss darbojas un gāzes noplūde nav gaidāma – viss bija ok. :))) Gāzes galons tika nomainīts 5 minūtēs un tas viss, nu balons, man maksāja 20 LE (ap 2 latiem). Nu un pēc tam mierīgi varēju doties uz darbu. :)

Šodien nirstu tikai ar Kseniju. Tā ka pa mierīgo būs :)

Pirmais daivs El Fanadir N. Taisīsim driftu. Tātad peldēsim tikai vienā virzienā – pēc bots :D Ielecot gan Ksenija drusku sapanikoja – tipa maskā ūdens. Iztīrījām masku, drusku parunājām – viss bija ok. Puiši no bota gan māja jautājumu – vai viss ir ok. Atbildēju, ka ok un bots aizbrauca. Ienirām. Un tālāk jau viss bija ok. Forši papeldējām tā teikt. Redzējām 2 lielas murēnas, 2 skorpēnas – zaļgano un violetīgo, aliņā ieslēpušos astoņkāji atradām. Vēl liels tuncis papeldēja garām. Ļoti skaists mazs ergs ar glasefish bariem bija, kā arī nelielā dziļumā ala ar lionfish un glasefish. Pa smuko tā teikt :)

Otrais daivs - El Fanadir S. Aizpeldējām tālu, laikam jāsāk brīfingos drusku plāni mainīt – nevis 100 bāri un peldam atpakaļ, bet gan vai nu 100 bāri vai 30 minūtes vienā virzienā ;) Ko redzējām? 3 akmenszivis, 2 zeltainās murēnas, 2 oranži strīpainos gliemjus, 2 baltās butes. Bet visforšākais bija viens astoņkājis kurš atgaiņājās no zivīm. Pats palicis gaiši zaļš, izpletis taustekļus dzenāja tās zivis prom. Izskatījās dikti labi, mēs pat kādas 5 minūtes, ja ne vairāk, to astoņkāji vērojām. Ko tādu es vēl nebiju redzējusi :)

Pēc daiva ar Kseniju sēdējā „Mr. Sam”, kad parādījās Serjoga. Var teikt, ka tikko kā atbraucis pēc piedzīvojumiem Vācijā, kur viņam bagāža uz pāris dienām bija pazudusi, nācies aizkavēties. Lidojis viņš no Rīgas uz Frankfurti ar Ryanair un bagāža neatlidoja, tā tika sameklēta tikai pēc 3 dienām. Izrādās izceļojusi Londonu, Brēmeni un Frankfurti Hānu līdz nonāca līdz Frankfurtei International. Serjožka pa to laiku tusējis pa Frankfurti. Nu un tad, kad bagāža tomēr bijusi klāt lidojis uz Hurgadu.

Nu un tā kā Serjožka nebija 100 gadus redzēts :D tad bija dubults prieks viņu atkal satikt. Bez tam pastāstīja viņš ļoti noderīgu info – kā dabūt labu internetu, tādu lai būtu visu laiku jebkurā vietā. Izrādās vajag nopirkt EtiSalat (tā te ir vēl viena mobilo kompānija, tipa tāpat kā Vodafone un MobiNil) modēmu, kurš izskatās pēc mazas fleškas un viss :) Prieks kur tu rodies! Jāiet to sīko štruntiņu pirkt. Paša modēma cena 99 LE, pēc tam sākot no nākamā mēneša katru mēnesi jāmaksā 149 LE. Tā ka šovakar jāiet nopirkt :)

Pasēdējuši kādu laiku „Mr. Sam” mēs ar Kseniju nolēmām aizbraukt uz New Marina poguljatj, bet Serjožka aizgāja uz daivcentru ieinformēt, ka rīt viņš būs uz bota un ka Arunas ar savējiem arī būs klāt.

Uz New Marina mēs braucām ar busu, pa 1 LE ;). Nu un tad mēs i fotografējām botus un jauno piestātni, gan piesēdām itāļu saldējuma kafejnīcā – nu te ir baigi labais saldējums, citur Hurgadā tik labu vēl nav nācies atrast. Tā nu mēs tur arī palikām uz visu vakaru :D Nopļāpājām. Pēc tam vēl vafeles pasūtījām, nu dikti garšīgi smaržoja. Tā teikt, atteikties bija grūti ;) Tā nu mēs taj kafejnīcā dikti ilgi nosēdējām. Vēl prom ejot satiku Džekiju ar mazo – 10 dienas veco bēbi. Viņa gan ir drusku cazy – pēc nedēļas plāno jau uz taebo atsākt iet...

Nu bet mēs mājup ejot vēl pie lielās baltā cilvēka figūras pafoķējāmies, un pēc tam vēl kādas 40 minūtes nosēdējām EtiSalat ofisā – kamēr noformēja man to interneta modēmu. Un vakarā aizgāja nets!!! Esmu internetā! Varu tur būt jebkurā laikā un jebkurā vietā! Kas var būt labāks par šo :))))

23.oktobris, 2009.

Vakar boss iedeva daivcentra krekliņu, tādu kur uz muguras uzrakstīts „Staff”. Uzreiz neuzvilku un pēcpusdienā Sems prasīja, kāpēc neesmu krekliņu uzvilkusi, pateicu, ka rīt uzvilkšu. Tātad – šodien. Lai gan, ja godīgi, pie tādiem uzrakstiem ir jāpierod. Tas jau ir kā apzīmējums, uz ielas visi uzreiz zina, ka tu te strādā... Vairums gadījumu tas, protams, ir izdevīgi, bet... nu man ne pārāk patīk tāda izrādīšanās... Tāpēc virs krekliņa es šodien uzvilku vēl arī jaciņu ;) Nu, man pie kā tāda izrādās ir jāpierod pamazām... :)

Šodien mēs dodamies jūrā ar „Sun Boat”. Kaļiņingradas Aleksejs ar savu grupu un es ar Larisu un Kseniju. Vēl uz bota ir pāris intro, Dima ar Irinu un saviem OWD studentiem un boss arī ar OWD studentu.

Pirmais daivs būs uz „El Mina” vraku – nirs kaļiņingradieši un es. Tā ka mēs jau uzreiz sākam gatavoties daivam. Ekipējums salikts, daiveri apģērbušies, vēl tik bcd, pleznas un masku uzvilkt. Brīfings par daivu. Kapteinis iedarbina dzinējus un mēs dodamies uz „El Mina”.

Šoreiz netaisam „small drift” :D kā tiek dēvēts pasākums, kad bots piebrauc tuvāk pie tauvas, kas piesieta pie vraka un daiveri tad salec ūdenī. Šodien te piešvartojies ir tikai viens bots (pagaidām) un mēs nostājamies tam blakus. Virve, kas ved uz vraku, ir pie blakus esošā bota priekšgala. Tā ka šoreiz plāns – ielekt ūdenī un aizpeldēt līdz virvei, kur sākt nolaišanos lejā. Aleksejs ar savējiem aiziet pirmie, pēc tam mēs ar Kseniju un Larisu. Ksenija ir izteikusies, ka viņai patīk vraki, pat tā kā par specializāciju par nogrimušajiem objektiem domā. Bet realitātē tas viņai būs otrais daivs uz vraku. Pirmais bijis, kad AOWD te kārtojusi.

Salecam ūdenī. Un Ksenijai sākas tāda kā neliela panika – maskā drusku ticis ūdens, gan jau arī tas, ka paskatoties zem ūdens redzi tikai zilu dzelmi piedod satraukumu. Un vēl arī tas, ka Ksenija šodien ir pārkrauta ar svariem... Viņai boss ir iedevis lielo 15l tērauda balonu, jo Ksenija visu laiku baidās tikt izmesta, nu un šis tak ir dziļais daivs. Bez tam, no jostas viņa atteicās noņemt pāris svarus nost un nirs ar tiem 10kg, kā parasti. Man jau no sākta gala šķiet, ka viņai arī bez visa 15l balona svaru ir pat daudz... Nu bet...

Tātad, ielecot ūdenī Ksenija drusku sapanikoja. Kamēr parunājāmies, nomainījām masku – atdevu savu rezerves masku no kabatas, vēl drusku parunājām un tad, nevis ienirām uz zem ūdens peldējām līdz virvei, kas ved uz „El Mina”, bet gar botu virs ūdens aizpeldējām līdz ieniršanas vietai. Ksenija tā kā bija nomierinājusies, apmainījāmies ar signāliem un sākām ieniršanu. Jā, svina Ksenijai šodien ir redzami par daudz, uz leju viņa vienkārši gāja kā akmens... Piebremzēju, sapūtām bcd gaisu un turoties pie virves laidāmies lejā. Maršruts mums bija – gar dzenskrūvēm, apkārt vrakam. Tā teikt, sākt ar dziļāko daļu un pāriet uz seklāko. Ksenijai ar peldspēju it oj-oj-oj kā... Atmiņā nāk gadījums, kad mēs ar Inci likām AOWD un bija jānirst uz „Susana” vraku, arī tepat Hurgadā. Toreiz Inārai bija līdzīga situācija – 15l smagais balons un pārāk daudz svina uz jostas. Niršana toreiz notika no nelielas laivas, tipa kā no zodiaka, un Ināra gāja lejā kā akmens, pat bcd piepūšana nelīdzēja, finālā instruktors zem ūdens viņai no jostas nost ņēma svinu, lai Ināra vispār papeldēt varētu...

Tā nu nonirušas lejā mēs apmēra ap to vietu, kur atrodas pods mēģinājām noregulēt Ksenijai vismaz kaut kā peldspēju. A to viņa pastaigāt pa gultni var, a papeldēt nevar. Lielāko daļu daiva es nopeldēju turot viņu aiz rokas, kaut kā bija bail, ka ja sapūtīs par daudz gaisa bcd – izlidos, a ja par maz – kritīs uz leju.

Appeldējām ap vraku – ierastajā vietā pie vraka priekšgala plivinājās vairākas lionfish. Tilpnēs pa pilno glase fish, bet virs paša vraka atradās mazu barakudu bars. Bija straume, bet ne pārāk stipra. Apskatījušas vraku – pat vairākas reizes dažādos dziļumos to appeldējušas, devāmies virves virzienā. Jāsāk izniršana. Safety stop un peldējiens līdz botam. Daivs bija galā. Vispār jau smuki bija, Ksenija izkāpusi uz bota ar atzina, ka bijis forši, viņai paticis, ja vien nebūtu bijis jāmokās ar to pārāk lielo svina daudzumu...

Nākamo daivu, kas bija Abu Ramada S, mēs izlaidām. Nirām pēc pusdienām un atpūtas. Mums otrais daivs bija Gota Abu Ramada. Coral garden.

Tā kā Larisa šodien noslēdz niršanu, tas sarunājām, ka peldēsim nevis ap Akvārija ergiem, bet līdz tālajam ergam, kas atrodas gandrīz rifa otrā pusē.

Ielecam, sākam ieniršanu un es dzirdu, ka man virs galvas tāda kā burbuļu skaņa. Prasu Ksenijai, vai no ventiļa iet gaiss. Viņa parāda, ka jā. Bāc! Kas cits atlika - nācās noņemt bcd un apskatīties, kas par problēmu. No balona ventiļa nāca neliela burbuļu strūkla. Ne pārāk stipra, bet regulāra... bija 2 varianti – pārtraukt daivu un nomainīt balonu (tas būtu pareizākais variants) vai peldēt tik tālāk. Izvēlējos otro variantu. Galu galā, kamēr es mainītu balonu meitenes jau būtu patērējušas kādu daļu gaisa un līdz tālajam ergam tad mums noteikti netikt... Peldēju elpojot pēc iespējas mierīgāk un lēnāk, jātaupa tak gaisa rezerves... Vispār jušana bija tāda, nu drusku nemierīga... īpaši kad paskatoties manometrā redzi, ka gaiss krājumu krītas daudz ātrāk nekā parasti... Vienīgi labi tas, ka meitenes arī labi elpo, un arī viņām vienmēr gaiss balonos paliek pāri. Bet vienalga...

Aizpeldējām mēs tiešām līdz pat tālākajam ergam. Viss kā bija plānots. Redzējām i krokodilzivis, i stingrejas, i murēnas, pat oranži strīpaino gliemi atradām. Vispār skaisti, un ja vēl saules vēl būtu bijis vairāk, tad būtu vēl skaistāk, bet tā kā diena bija drusku apmākusies, tad zem ūdens tā kā drusku trūka košuma.

Jāteic, ka ar visām manām balona problēmām nopeldējām drusku vairāk kā stundu. Atgriezos uz bota ar 50 bāriem.

Pēc daiva devāmies uzpīpēt uz „El Arabi”. Kaut kā tagad vairs obligāti neejam uz „Mr.Sam”. Nu bet pēc pasēdēšanas coffee shopā aizstaigājām vēl līdz Sherry – man tabaku ko uz LV aizsūtīt vajadzēja nopirkt, meitenes gribēja uz saldumu veikalu. Pastaigājām drusku pa Sherry, iedzērām svaigi spiestu apelsīnu sumu (4,-LE par milzīgu glāzi). Saldumu veikals gan nesanāca, jo „Zahraa” bija aizvērts uz vakara lūgšanu.

Pēc tam pavadījām Larisu gandrīz līdz viesnīcai – viņai uz „Sun and Sea”, bet man pa ceļam vajadzēja „Moon Valley” ienest uz LV vedamo tabaku. Uz mājām pagadījās dikti jautrs taksists – i papļāpājām, i izsmējāmies. Viņš gaidot vīzu uz Angliju, braukšot uz Londonu, kur jau draugs kaut kādā viesnīcā strādājot un palīdzējis viņam sameklēt bagāžas nesēja darbu. Pat savu CV man parādīja – nu karjera jau viņam „labā” vairākos hoteļos bagāžas nesējs, tagad taxi vadītājs. Bet tāds jautrs puisis bija. Kā pats teica – te viņam diez ko neveicoties, braukšot laimi meklēt uz Eiropu. Lai jau veicas!

Es izkāpu pie savas mājas, Ksenija aizbrauca tālāk uz savu „Grand Hotel”. Pagalmā satiku Ahmedu – mājas uzraugu. Sasveicinājāmies, saku, ka man nav siltā ūdens, uz ko viņš man atbild, lai es boilerim pogu ieslēdzu. Pateicu, ka paskatīšos. Un piebildu, ka man vēl vajag gāzes balonu nomainīt. To viņš apsolījās izdarīt rīt no rīta – tipa, lai es no rīta pa logu viņu pasaucot, tad viņš atnākšot ar jaunu balonu un nomainīšot. Jāteic, ka saruna mums norisinājās arābu valodā, ar zīmju valodas palīdzību :D Jautri bija!

22.oktobris, 2009.

Šodien atkal uz Abu Ramada. Tā ka ir cerība varbūt šoreiz tikt līdz Snake Garden :)

Grupā ir notikušas izmaiņas – Larisa un Ksenija turpina nirt, šodien mums ir pievienojušies divi puiši Sergejs un Dmitrijs, kā arī instruktors Dima veiksmīgi „iesmērē” man savu OWD, jo redz, viņam šodien neesot laika ar to puisi nirt, jo jāvada AOWD kurss... Boss neiebilst, tā ka Pāvels nonāk arī manā grupā.

Pirmais daivs tātad – Abu Ramada S. Bet arī šoreiz zemūdens „laika apstākļi” nav mums labvēlīgi – atkal tālāk par stūri netiekam – priekšā atkal spēcīga straume. Un nav jēgas tērēt gaisu, lai mēģinātu aizkulties līdz tam Snake Garden. Finālā lielākajai daļai grupas daivs beigtos apmēram pēc 20 minūtēm... Tā ka griežamies apkārt un pētām, kas labs mitinās uz rifa sienas. Turpat netālu no mūsu bota, pie paliela erga, trīs tehniskie daiveri, nokārušies ar daudziem baloniem, veic kaut kādus vingrinājumus – kvadrātā ir nostieptas auklas un viņi tur peld šurpu turpu. Nav gan daudz laika viņus vērot, jāpeld tālāk. Pārpeldot lūžņu čupu, kas tiek dēvēta par vraku, atrodam krokodilzivi, bet Ksenija tiek izmesta augšā. Labi, ka tas „vraks” ir 5m dziļumā un peldot virs tā safety stop 3min ir pagājušas. Vispār ar Kseniju ir nelielas problēmas – augumā neliela, tieva, bet nirst uzkārusi uz sevis 10kg. Pati saka, ka grūti esot peldēt, bet bail, ka daiva beigās neizmet laukā no ūdens... vot i stiepjot tos visus svarus... Vispār jau izskatās, ka problēma ir iekš tā, ka nonākot nelielā dziļumā Ksenija sāk satraukties par iespēju tikt izmestai, rezultātā straujāk elpot, un finālā celties augšup. Un gaisu no BCD šajā brīdī viņa izlaiž ļoti, ļoti nedaudz... Pēc daiva de-brīfingā norunājam mēģināt pamazām šo problēmu likvidēt.

Vispār pirmais daivs šodien ir kā ir – straume patraucēja aizpeldēt līdz Snake Garden, Ksenija „uzlidoja” augšā, bet tas vēl nav viss – aiz „vraka” Sergejam uzdod regulators – aiziet free flow... Tā kā līdz botam netālu un balonā gaisa pietiekoši, viņš pārgāja uz savu oktopusu un mēs visi peldējām atpakaļ uz botu. Sergejs un Pāvels daivu beidza – viens dēļ problēmām ar ekipējumu, otrs jau bija pietuvojies 50 bāru atzīmei balonā. Mēs ar Larisu, Kseniju un Dmitriju vēl pēc tam drusku papeldējām.

Otrais daivs – Gota Abu Ramada. Bots ir piešvartojies tuvu Coral Garden... Bija runāts par Haizivi... Bet boss piedāvā risinājumu šai situācijai – brīfings pat par maršrutu „Haizivs” jau ir novadīts, bet ko padarīsi, ka tajā daivsaita galā šodien visi grib nirt – tur botu pa pilnam, nav vietas kur piešvartoties. Risinājums – mums tiek piedāvāts līdz Haizivij aizbraukt ar zodiaku :) Protams, ka piekrītu. Grupai tiek izstāstīts kā nirsim – tipa, ieniršanas no zodiaka specifika. Sakāpjam zodiakā, „Sun Boat” kapteinis Ahmeds, kurš arī stūrē zodiaku, nez kāpēc izdomājis, ka mūs uz Coral Garden vajag aizvizināt :D Atliek tikai nospiegties, ka mēs tak uz Shark gribam. Apmetuši loku, lidojam Haizivs virzienā.

Zodiaks nostājas un viens-divi-trīs ar kūleni atmuguriski visi sagāžamies ūdenī. Ahmeds mūs ir „izmetis” ideālā vietā – tieši virs pašas Haizivs. Skats uz leju ir superīgs. Apmainījušies ar zīmēm „ok” un „uz leju” – ienirstam.

Apskatījām Haizivi, appeldējām abus lielos egrus, vēl nelielu loku pār turpat esošajiem koraļļiem un tad jau griezām atpakaļ bota virzienā. Zivju jau arī daudz dažādu, pat 2 jūras zvaigznes atradu – vienu sarkano ar oranžīgajiem punktiņiem, otru – sarkano ar zilajiem punktiņiem. Arī mazo, balto murēnu redzējām. Vēl jau bija arī krokodilzivs, liela murēna, lionfish utt.

Pārrunājot visu de-brīfingā, izrādās, visiem dikti paticis brauciens ar zodiaku :)

Nu bet pēc daiva šodien mēs dodamies uz „Mr.Sam”. Larisa ar Kseniju pēc pasēdēšanas coffee shop dodas šopingot pa Sheraton, bet es braucu mājās – man šovakar taebo treniņš.

Ir ceturtdienas vakars – musulmaņiem tā ir kā mums sestdiena. Visa Esplanāde pilna ar vietējo ģimenēm. Pat pēc taebo tradicionālā pasēdēšana „Karkar” coffee shop nobrūk, tur vienkārši nav vietu. Un Nastja ar izmet, ka te nu viņa šovakar negribētu sēdēt – pārāk drūmi, ļoti daudz vietējo sieviešu melnos lakatos un galabejās. Alīna ierosina doties līdz pirmajam coffee šopam, kur būs kāda brīva vieta. Jāteic, ka tās brīvās vietas atrast nemaz nav tik viegli, beigu beigās pie Esplanada Mall coffee shop „Romantica” taisni atbrīvojas viens no šūpoļu galdiņiem. Nu ir te tāda fiška – galdiņi ir ierīkoti tādās kā lielās šūpolēs, sasēsties var apkārt līdz 6 cilvēkiem. Tā nu mēs tur šūpojamies, uzpīpējam ūdenspīpi, Sada pažēlojas, ka uzsākusi kaut kādu tur datorspēli, kurā „iesprūdusi” kaut kādā posmā – netiekot uz priekšu. Finālā izpļāpājamies par datorspēlēm, tad par vēl šo un to, līdz jādodas jau mājup – vēls.

21.oktobris, 2009.

Nu ko, atkal sēžu taxi un vizinos uz daivcentru. Tiešām pat pēc šī brauciena taksī no Kawsera līdz „Frogman” biju paguvusi sailgoties.

Izrādās Jureks ar saviem poļiem ir ar „Sun Boat” devies mini safari uz Thistlegorm un Abu Nuhas vrakiem. „Rosetta” ir pilna ar krieviem, pārējiem daiveriem ir noīrēts vēl viens bots – „Blue Dolphin”. Esmu es ar lielu grupu... Nu, ja – tas nekas, ka šī būs pirmā diena Sarkanajā jūrā pēc drusku vairāk kā mēnesi ilga pārtraukuma – dabūnu uzreiz 6 cilvēkus. Daudz jau vispār. Vēl uz bota ir grupiņa latviešu– viņiem introdive. Pats boss taisīs viņiem tos intro :) Un vēl daži infro, kas nirs, laikam, ar Nigmu.

Manā grupā visi, kas ar sertifikātiem – Larisa, Ksenija, Vlads, vēl krievu ģimenīte un viens francūzis. Brauksim šodien uz Abu Ramada.

Pirmais daivs Abu Ramada S. Tā kā visiem ir AOWD līmeņa sertifikāti, tas nozīmē, ka varam uztaisīt nelielu loku dziļumā, bet dziļāk par 20m gan šoreiz ne. Peldēsim uz Snake Garden.

Uzlieku šoreiz uz jostas 10kg svina, parasti jau nirstu ar 8kg, bet kaut kā uz pirmo daivu nolemju uzlikt vairāk, tipa, lai nesanāk tā, ka varbūt pēkšņi nevaru ienirt... Jāteic, ka to 10kg bija reāli par daudz, gāju lejā kā akmens. Un uz otro daivu atgriezos pie ierastā svaru daudzuma – 8kg, vispār jau vajadzētu 7kg, bet tad tas svaru izvietojums 2+1+1+1+2 nav diez ko ērts.

Ienirām, apmetām nelielu loku 19m ap tur esošajiem ergiem un peldējām rifa stūra virzienā – uz Snake Garden pusi. Jāteic, ka tālāk par rifa stūri arī netikām – dikti spēcīga pretstraume... Nācās vien griezties atpakaļ un gar rifa sienu peldēt uz rifa otru malu. Redzējām pāris murēnas, mazu astoņkāji, kurš ļoti fiksi ieslēpās alā, mēģināju visai grupai parādīt oranži svītroto gliemi – nekas prātīgs no tā nesanāca, sākās tik bardaks ap to gliemi – visi vienlaicīgi gribēja apskatīties... tas nekas, ka brīfingā teicu, ka, ja kaut ko rādu zem ūdens, tad visi piepeld pēc kārtas – pirmais pāris apskatās, atpeld malā, tad piepeld nākamie utt. Tauta par šo lietu bija aizmirsusi un visi metās klāt gandrīz vienlaicīgi, tā ka pleznas pa gaisu, saceltas smiltis utt...

Otrais daivs – Gota Abu Ramada. Peldēsim uz Coral Garden. Mūsu grupai tiek pievienoti vēl 2 daiveri – krievu puiši no blakus esošās „Rosettas”. Nu, pārāk lielas grupas nav diez ko forši...

Tā kā bots ir nostājies apmēram pa vidu piestātnei, tad kamēr nonākam līdz rifa stūrim paiet kāds laiciņš. Toties tur jau ir ko redzēt :) Daiveriem parasti patīk te peldēt – zivis ir vienmēr un apskatāmas lielos daudzumos, arī tālāk esošie brain coralls ir smuki. Bija i stingrejas, i akmens zivis, i krokodilzivis, i lionfish utt. :)

Vlads, kurš ir salikts baddy pārī ar Kseniju, šoreiz daiva laikā fiksi notinas – un pievienojas tiem 2 krievu puišiem – peldēt grupas beigās. Nu ko, galvenais, ka es viņus visus redzu. Tomēr tuvojoties mūsu botam, atskatos un pamanu, ka Vlads ir pazudis... Bāc! Parādu grupai, lai paliek tepat un drusku papeldu atpakaļ. Nu protams, Vlads zem kāda cita bota ir atradis vēl vienu krokodilzivi un nu to pēta... Sagrabinu šeikeri un aicinu viņu peldēt šurp. Tad safety stop un kāpjam uz bota.

Diena bija forša, saulīte spīd, vēja nekāda, ūdens + 28C. Nu superīgi! :)

Pēc daiva ar Kseniju un Larisu aizgājām pasēdēt uz „El Arabi”. Kaut kā sagribējās uz turieni, un tika lauzta tradīcija – pēc daiva pasēdēt „Mr.Sam” ;)

20.oktobris, 2009.

20.oktobris sākās kaut kur pa vidu „Ledus laikmeta” dinozauru filmai. Pēc tam sekoja vēl viena filma – kaut kāda komēdija par Grieķiju, gidi, kura vada ekskursijas pa Grieķiju, nu tā bija romantiskā filma. Kā galvenā varone atrod savu īsto vīrieti :) Nu un pēc filmas beigām mēs jau drīz sākām nolaišanos. Kaira no augšas mirdzēja miljoniem gaismiņu. Tas ir skats, kas mani vienmēr aizrauj... Burvīgi!!!

Kaut arī lidmašīna nosēdās pie Terminal 1, mēs turpinājām ceļu – braucot caur visai lidostas teritorijai līdz Terminal 3. Un trakākais ir tas, ka es nopirku biļeti uz Hurgadu nezinot, ka lidmašīna no Frankfurtes nosēdīsies Terminal 3. Būtu zinājusi, mierīgi būtu pirkusi biļeti uz pirmo reisu, kas ir 5 no rīta, nevis nākamo – 7:00.

Jau lidmašīnā mums bija izdalītas imigrācijas kartiņas un arī veselības pārbaudes anketas – tipa, vai neslimojat ar cūku gripu. Tās veselības pārbaudes kartiņas ienākot lidostas ēkā savāca pirmās. Šoreiz gan nebija neliela armija baltos halātos un maskās tērptu cilvēku, bet gan pāris vīri ar medicīnas sejas maskām. Viņi arī tās anketas savāca. Pēc tam neliela rinda pie banku lodziņiem pēc vīzas, zīmogs pasē par ielidošanu un dodos pēc bagāžas.

Bagāžu gan nācās ilgi gaidīt, es pat kādu brīdi sāku domāt, ko darīt situācijā, ja bagāža nav atlidojusi... Bet tad uz slīdošās lentes parādījās mans plēvēs ietītais koferis un pēc tam tieši tāpat ietītā mugursoma. Bagāža tomēr bija atlidojusi.

Pie muitas kontroles man pajautāja kas ir somās – pateicu daivinga ekipējums un grāmatas. Muitnieks pasmaidīja, un pievērsās ķīniešiem ar ļoti piekrautiem bagāžas ratiņiem.

Tā kā jau biju Terminal 3, tad izdomāju, ka tomēr jāaiziet līdz „Egypt Air” ofisam un jāpajautā, vai nevar samainīt biļeti uz pirmo reisu. Puisis no „Egypt Air” pateica, lai ejot to jautāt pie reģistrācijas un bagāžas nodošanas. Nu, ko – atkal bagāžas drošības kontrole un devos uz „Egypt Air” reisu reģistrācijas letēm. Rinda tur bija diezgan liela, drusku pat sāku šaubīties, vai maz uz to pirmo reisu vēl būs vietas... Bez tam – mana bagāža sver gandrīz 40kg, tas ir divas reizes vairāk kā atļauts uz šo reisu. Un tā ir tikai nododamā bagāža (starpcitu, es tā arī vēl neesmu sapratusi, kas tur iekšā ir tik smags...), nu tā bagāža, kas atlidoja no Frankfurtes.

Tad arī pienāca mana rinda. Pastāstīju puisim savu situāciju – tipa man ir biļete uz reisu 7 no rīta, bet es gribētu lidot ar reisu 5:00. Vai ir iespējams apmainīt biļeti? Viņš aizgāja noskaidrot. Atgriezies paziņoja, ka varot gan, bez tam pat kaut kādu piemaksu par maiņu nepaprasīja... Nu, ko... tikt uz to reisu es varu, bet man ta vēl ir „bagāžas problēma”. Tā arī viņam pateicu – ka man ir vēl viena problēma – mana bagāža ir smagāka par atļauto normu... Puisis tik pateica, lai dodot to bagāžu šurp. 2 somas. Ok. Un nepievēršot uzmanību cipariem uz svariem, aplīmēja manas somas ar lidostas uzlīmēm, pirms tam gan noplēšot Rīgā salīmētas somu identifikācijas uzlīmes. Mana smagā bagāža bez kādām problēmām aizslīdēja pa lentu prom. Super!!! Tikai nu man bija jāpasteidzas, jo biļetē bija norādīts, ka iekāpšana sāksies 3:40 (tas nekas, ka reiss 5:00), bet pulkstenis jau rādīja 3:35. A līdz geitam iet ļoooti liels gabals... Pāris slīdošie celiņi dikti garos koridoros. Tāda pārlaimīga, ka tikusi uz šo reisu, aizslīdēju pa pāris slīdošajām lentām līdz vajadzīgajam geitam. Tautas daudz nebija. Drīz mūs sasēdināja busā un aizvizināja līdz lidmašīnai. Izrādās, pavisam ar šo agro reisu uz Hurgadu lidoja tikai kādi 20 cilvēki... Laikam tāpēc man tā paveicās ar bagāžu :)

Pagulēju drusku līdz Hurgadai, tās 2 filmas lidojumā līdz Kairai bija nogurdinājušas ;) Pamostoties, kad lidmašīna jau sāka nosēšanos, aiz iluminatora debesis bija dūmakaini rozā. Leca saule. Skaisti. Kad nolaidāmies Hurgadā, debesis jau bija oranžas.

Dikti karsts nebija, bet varēja nojaust, ka diena būs karsta.

Bagāža atnāca diezgan ātri. Taxi arī pie izejas no iekšzemes lidojumu termināla ātri dabūju. 30,-LE un būšu dzīvoklī. Piemaksāju vēl taksistam, lai manu bagāžu uzstiepj līdz 4.stāvam. Smaga ta bagāža, bet ar pāris apstāšanām viņš līdz dzīvokļa durvīm to aiznesa. :)

Dzīvoklis dikti daudz nebija pieputējis. Tikai drusku pie durvīm. Sanesu somas, ieslēdzu elektrību, norakstīju skaitītāja rādītājus (lai nevar man te nezi pa ko pēc tam likt maksāt) un... aizgāju gulēt. Apmēram 2-3 stundas pagulēju, tad iztīrīju dzīvokli, mēģināju izdzenāt skudras, kuras drusku ir parādījušās. Un tad jau braucu uz daivcentru.

Izkāpjot pie daivcentra no taxi, turpat stāvvietā no mašīnas kāpa laukā Lena. Ar kurvīti, t.i. bērnu sēdeklīti rokās. Tā nu es pirmo reizi ieraudzīju mazo Evu Mariju. Lenas un Magdi meitiņu. 5 mēneši jau viņai. Bet Magdi nemaz nav līdzīga, pirmais jau ādas krāsa krīt acīs – mazā ir balta, nevis šokolādes brūna kā tētis.

Pasēdējām ar Lenu pļāpājot daivcentrā, kamēr boti atgriezās no daiva. Bija tik superīgi satikt visus :) Boss dikti sapriecājās mani ieraugot. Rīt lai būtu darbā, tā teikt :) Un es tik priecājos :)

Pēc tam vakarā vēl ar Lenu un Larisu coffee shop pasēdējām.

Atgriezties tiešām bija labi. Kaut kā tas drusku vairāk kā mēnesis Latvijā bija pazudis. It kā nekur prom nebūtu braukusi :) Un rīt es atkal niršu Sarkanajā jūrā. Starpcitu, daivcentrā no savas ekipējuma somas izvilku veco 3mm hidru, kurai rāvējslēdzējs saplēsts, un vakarā mājās nomainīju rāvējslēdzēju pret jaunu – pāršuvu. Sausajā tērpā vēl neniršu, pārāk silts te :)