Vakar boss iedeva daivcentra krekliņu, tādu kur uz muguras uzrakstīts „Staff”. Uzreiz neuzvilku un pēcpusdienā Sems prasīja, kāpēc neesmu krekliņu uzvilkusi, pateicu, ka rīt uzvilkšu. Tātad – šodien. Lai gan, ja godīgi, pie tādiem uzrakstiem ir jāpierod. Tas jau ir kā apzīmējums, uz ielas visi uzreiz zina, ka tu te strādā... Vairums gadījumu tas, protams, ir izdevīgi, bet... nu man ne pārāk patīk tāda izrādīšanās... Tāpēc virs krekliņa es šodien uzvilku vēl arī jaciņu ;) Nu, man pie kā tāda izrādās ir jāpierod pamazām... :)
Šodien mēs dodamies jūrā ar „Sun Boat”. Kaļiņingradas Aleksejs ar savu grupu un es ar Larisu un Kseniju. Vēl uz bota ir pāris intro, Dima ar Irinu un saviem OWD studentiem un boss arī ar OWD studentu.
Pirmais daivs būs uz „El Mina” vraku – nirs kaļiņingradieši un es. Tā ka mēs jau uzreiz sākam gatavoties daivam. Ekipējums salikts, daiveri apģērbušies, vēl tik bcd, pleznas un masku uzvilkt. Brīfings par daivu. Kapteinis iedarbina dzinējus un mēs dodamies uz „El Mina”.
Šoreiz netaisam „small drift” :D kā tiek dēvēts pasākums, kad bots piebrauc tuvāk pie tauvas, kas piesieta pie vraka un daiveri tad salec ūdenī. Šodien te piešvartojies ir tikai viens bots (pagaidām) un mēs nostājamies tam blakus. Virve, kas ved uz vraku, ir pie blakus esošā bota priekšgala. Tā ka šoreiz plāns – ielekt ūdenī un aizpeldēt līdz virvei, kur sākt nolaišanos lejā. Aleksejs ar savējiem aiziet pirmie, pēc tam mēs ar Kseniju un Larisu. Ksenija ir izteikusies, ka viņai patīk vraki, pat tā kā par specializāciju par nogrimušajiem objektiem domā. Bet realitātē tas viņai būs otrais daivs uz vraku. Pirmais bijis, kad AOWD te kārtojusi.
Salecam ūdenī. Un Ksenijai sākas tāda kā neliela panika – maskā drusku ticis ūdens, gan jau arī tas, ka paskatoties zem ūdens redzi tikai zilu dzelmi piedod satraukumu. Un vēl arī tas, ka Ksenija šodien ir pārkrauta ar svariem... Viņai boss ir iedevis lielo 15l tērauda balonu, jo Ksenija visu laiku baidās tikt izmesta, nu un šis tak ir dziļais daivs. Bez tam, no jostas viņa atteicās noņemt pāris svarus nost un nirs ar tiem 10kg, kā parasti. Man jau no sākta gala šķiet, ka viņai arī bez visa 15l balona svaru ir pat daudz... Nu bet...
Tātad, ielecot ūdenī Ksenija drusku sapanikoja. Kamēr parunājāmies, nomainījām masku – atdevu savu rezerves masku no kabatas, vēl drusku parunājām un tad, nevis ienirām uz zem ūdens peldējām līdz virvei, kas ved uz „El Mina”, bet gar botu virs ūdens aizpeldējām līdz ieniršanas vietai. Ksenija tā kā bija nomierinājusies, apmainījāmies ar signāliem un sākām ieniršanu. Jā, svina Ksenijai šodien ir redzami par daudz, uz leju viņa vienkārši gāja kā akmens... Piebremzēju, sapūtām bcd gaisu un turoties pie virves laidāmies lejā. Maršruts mums bija – gar dzenskrūvēm, apkārt vrakam. Tā teikt, sākt ar dziļāko daļu un pāriet uz seklāko. Ksenijai ar peldspēju it oj-oj-oj kā... Atmiņā nāk gadījums, kad mēs ar Inci likām AOWD un bija jānirst uz „Susana” vraku, arī tepat Hurgadā. Toreiz Inārai bija līdzīga situācija – 15l smagais balons un pārāk daudz svina uz jostas. Niršana toreiz notika no nelielas laivas, tipa kā no zodiaka, un Ināra gāja lejā kā akmens, pat bcd piepūšana nelīdzēja, finālā instruktors zem ūdens viņai no jostas nost ņēma svinu, lai Ināra vispār papeldēt varētu...
Tā nu nonirušas lejā mēs apmēra ap to vietu, kur atrodas pods mēģinājām noregulēt Ksenijai vismaz kaut kā peldspēju. A to viņa pastaigāt pa gultni var, a papeldēt nevar. Lielāko daļu daiva es nopeldēju turot viņu aiz rokas, kaut kā bija bail, ka ja sapūtīs par daudz gaisa bcd – izlidos, a ja par maz – kritīs uz leju.
Appeldējām ap vraku – ierastajā vietā pie vraka priekšgala plivinājās vairākas lionfish. Tilpnēs pa pilno glase fish, bet virs paša vraka atradās mazu barakudu bars. Bija straume, bet ne pārāk stipra. Apskatījušas vraku – pat vairākas reizes dažādos dziļumos to appeldējušas, devāmies virves virzienā. Jāsāk izniršana. Safety stop un peldējiens līdz botam. Daivs bija galā. Vispār jau smuki bija, Ksenija izkāpusi uz bota ar atzina, ka bijis forši, viņai paticis, ja vien nebūtu bijis jāmokās ar to pārāk lielo svina daudzumu...
Nākamo daivu, kas bija Abu Ramada S, mēs izlaidām. Nirām pēc pusdienām un atpūtas. Mums otrais daivs bija Gota Abu Ramada. Coral garden.
Tā kā Larisa šodien noslēdz niršanu, tas sarunājām, ka peldēsim nevis ap Akvārija ergiem, bet līdz tālajam ergam, kas atrodas gandrīz rifa otrā pusē.
Ielecam, sākam ieniršanu un es dzirdu, ka man virs galvas tāda kā burbuļu skaņa. Prasu Ksenijai, vai no ventiļa iet gaiss. Viņa parāda, ka jā. Bāc! Kas cits atlika - nācās noņemt bcd un apskatīties, kas par problēmu. No balona ventiļa nāca neliela burbuļu strūkla. Ne pārāk stipra, bet regulāra... bija 2 varianti – pārtraukt daivu un nomainīt balonu (tas būtu pareizākais variants) vai peldēt tik tālāk. Izvēlējos otro variantu. Galu galā, kamēr es mainītu balonu meitenes jau būtu patērējušas kādu daļu gaisa un līdz tālajam ergam tad mums noteikti netikt... Peldēju elpojot pēc iespējas mierīgāk un lēnāk, jātaupa tak gaisa rezerves... Vispār jušana bija tāda, nu drusku nemierīga... īpaši kad paskatoties manometrā redzi, ka gaiss krājumu krītas daudz ātrāk nekā parasti... Vienīgi labi tas, ka meitenes arī labi elpo, un arī viņām vienmēr gaiss balonos paliek pāri. Bet vienalga...
Aizpeldējām mēs tiešām līdz pat tālākajam ergam. Viss kā bija plānots. Redzējām i krokodilzivis, i stingrejas, i murēnas, pat oranži strīpaino gliemi atradām. Vispār skaisti, un ja vēl saules vēl būtu bijis vairāk, tad būtu vēl skaistāk, bet tā kā diena bija drusku apmākusies, tad zem ūdens tā kā drusku trūka košuma.
Jāteic, ka ar visām manām balona problēmām nopeldējām drusku vairāk kā stundu. Atgriezos uz bota ar 50 bāriem.
Pēc daiva devāmies uzpīpēt uz „El Arabi”. Kaut kā tagad vairs obligāti neejam uz „Mr.Sam”. Nu bet pēc pasēdēšanas coffee shopā aizstaigājām vēl līdz Sherry – man tabaku ko uz LV aizsūtīt vajadzēja nopirkt, meitenes gribēja uz saldumu veikalu. Pastaigājām drusku pa Sherry, iedzērām svaigi spiestu apelsīnu sumu (4,-LE par milzīgu glāzi). Saldumu veikals gan nesanāca, jo „Zahraa” bija aizvērts uz vakara lūgšanu.
Pēc tam pavadījām Larisu gandrīz līdz viesnīcai – viņai uz „Sun and Sea”, bet man pa ceļam vajadzēja „Moon Valley” ienest uz LV vedamo tabaku. Uz mājām pagadījās dikti jautrs taksists – i papļāpājām, i izsmējāmies. Viņš gaidot vīzu uz Angliju, braukšot uz Londonu, kur jau draugs kaut kādā viesnīcā strādājot un palīdzējis viņam sameklēt bagāžas nesēja darbu. Pat savu CV man parādīja – nu karjera jau viņam „labā” vairākos hoteļos bagāžas nesējs, tagad taxi vadītājs. Bet tāds jautrs puisis bija. Kā pats teica – te viņam diez ko neveicoties, braukšot laimi meklēt uz Eiropu. Lai jau veicas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru