Rīts kā jau rīts. Kavēju. Bet tas nu jau kļuvis par tādu kā pieradumu... Lai gan – pat īsti nevar teikt, ka kavēju, vienkārši ierodos daivcentrā ap 8:50 nevis kādos 8:30. Nav jau arī jēga ierasties ātrāk, vienalga jūrā tikai pēc 9 iziesim. Piedevām taksisti Ramadana iespaidā kļuvuši mierīgāki, nenesas viņiem vairāk uz lielo pļāpāšanu, toties skaitītāju ieslēdz automātiski, šķiet, ka šobrīd Hurgadā visi taxi brauc ar ieslēgtiem skaitītājiem, piedevām, nevis ar iepriekšējos braucienos jau uzkrātām summām ekrāniņā, bet tieši ieslēdz tad, kad klients iekāpj. Un vēl – visi taxi vadītāji - musulmaņi klausās Korānu. Šorīt man patrāpījās pa ceļam noklausīties tādu īpaši skaistu lūgšanu. Nebija pat radio uz skaļāko uzslēgts – tā nedaudz, tikai fonā, bet bija skaisti, noskaņu tādu labam rītam radīja. Tas nekas, ka šoferīts šorīt nezināja, kur ir „Roma Hotel” nemaz par „Laguna Hotel” nerunājot. Nācās laiku pa laikam pagriezienos rādīt ceļu ;)
Tā kā bosam ir 2 OWD studenti, tad plānā nedziļie daivsaiti. Jureks prasa Banana Reef, Dima, kurš šodien ar Taņu un dēlu ir uz bota – Small Giftun. Šajā nelielajā strīdā tieku iesaistīta arī es, bet tā kā man ir OWD uz fun dive, bet Giftun labāk taisīt driftu, tad es arī balsoju par Banana Reef. Smuki tak tur galu galā :)
Dima nāk noklausīties manu brīfingu, jo, kā izrādās, Banana Reef viņš nezin. Bet kopumā šis ir vienkāršs daivsaits, vienīgais mīnuss – var būt stipra straume. Nu, šodien bija arī drusku slikta redzamība. Es peldu ar Nastju, OWD, bet ar pietiekami lielu niršanas pieredzi, ja jau nirt sākusi 13 gadu vecumā, bet tagad jau atbraukusi atpūsties ar vīru un meitiņu. Vīram gan šodien ir introdive, bet kā Nastja saka – gan jau es viņu pierunāšu arī kursu iziet ;)
Ienirām, nu jā – redzamība so-so. Sākumā peldējām līdz lielajam ergam, apskatījām to, apmetām loku vēl ap mazajiem ergiem un peldējām paša rifa virzienā. Pretim peld Jureks ar savu poļu – vācu kompāniju un prasa – vai kaut ko īpašu esam redzējušas. Parādu, ka neko tādu īpašu gan ne... Nav šoreiz tā laime, tā teikt.
Jāteic, ka ar Nastju pirmajā daivā es drusku nomocījos – viņa ar visām daivcentra infrodaiveru pleznām nesās uz priekšu ar TĀDU ātrumu... Šeikera grabināšana un zīme „Mierīgi, mierīgi” nelīdzēja, pēc brīža viņa atkal bija pāris metrus man priekša. Peldēju un domāju – ja tu peldi ar gidu, kurš baigā ātrumā nesas uz priekšu, vienmēr vari lēnām un mierīgi peldēt, galu galā – nav jāskrien gidam pakaļ, gidam nāksies pielāgoties grupai, bet ko darīt, ja tas daiveris nesas uz priekšu kā traks...? Vot i es mocījos ar dilemmu – regulāri grabināt šeikeri vai vēl fiksāk kustināt pleznas...
Apskatījām lielo ergu – lionfish bariņš plivinājās pie erga sienas. Skaisti!
Gaisa tā kā pietiekoši – nu tad peldam apskatīt arī kas atrodas aiz rifa otras malas. Nu, tur, protams, ir smuki. Ne jau smilšaini un patukši kā botu piestātnes pusē. Arī nelielā straume ir ar mums. Diezgan ātri gan mēs to rifa pusi paskatījām, vairāk jau vienkārši ātri peldējām... Nu Nastja savādāk laikam nevar... Un kad viņai bija balonā atlikuši 100 bāri, man radās jautājums – tagad peldēt atpakaļ, jeb tomēr labāk turpināt peldēt apkārt rifam un atgriezties pie botiem no rifa otras puses. Šoreiz izlēmu peldēt apkārt rifam. Pie stūra pagriežoties jau vairāk piestātnes virzienā – pretim straume... turpinām vicināt pleznas. Nākamais pagrieziens jau ir uz botu piestātni. Visgrūtāk bija tikt ap pašu stūri – straume reāli grūda atpakaļ. Nu bet neko – tikām galā :) Jau rifa pusē, kur tiek piešvartoti boti, peldējām gar pašu rifu, apmēram 5m – pie reizes, lai safety stop būtu ievērots. Siena diezgan neinteresanta, diezgan daudz nelielu iedobju sienā, bet nekā interesanta tur iekšā neatradām – parasti jau varētu būt cerības uz kādām jūras zvaigznēm vai gliemjiem, bet nekā.
Pēc daiva, kā ierasts – pārtraukums, pusdienas, atpūta. Sēžam mēs ar Ļubu, pļāpājām, gandrīz visi jau paēduši, te boss ieved kaut kādu meiteni, runā ar viņu franciski, saliek viņai pusdienu šķīvi... Hmmm... Man nez kāpēc šķiet, ka es to meiteni uz bota pirms tam nebiju redzējusi, prasu Ļubai – kas tā tāda? Ļuba ar nezin, piedevām, šodien uz bota neviena francūža ta nav... Kā izrādījās pēc tam – meitene (francūziete) ir no cita bota, piedevām no cita daivsaita šurp atpeldējusi. Story tāds – viņu bots stāv Torfā (nu, tas ir blakām Banana Reef, mums tur otrais daivs paredzēts), pie bota piepeldējis delfīns, visi metušies snorkelēt un fotografēt delfīnu, vot i tā meitene tā aizrāvusies peldot pakaļ delfīnam, ka aizpeldējusi dikti tālu, bet straume neļāvusi viņai atgriezties atpakaļ (nu straume, todien toč bija virzienā no Torfa uz Banana Reef...). Tā nu viņa „atnesta” līdz Banana Reef un, kā izrādījies, no trim botiem, kas te stāvēja, tikai uz mūsējā kāds (t.i. boss) runāja franciski... Tad nu meitene tika pabarota, nomierināta un tad jau arī mūsu bots devās uz Torfa. Piešvartojāmies mēs pie nākamās virves, tieši aiz franču bota, meitenei tika palīdzēts pleznas uzvilkt, masku uzlikt, pārbaudīts vai fotoaparāta aukliņa pietiekami stipri pievilkta ap roku, tad vēl – atā, atā – un meitene peldēja jau uz savu botu.
Starpcitu, delfīns nekur nebija pazudis, viņš atkal bija atgriezies šajā daivsaitā. Spēlējās ar blakus botu snorkelētājiem. Un ko tad mēs – arī fiksi ģērbāmies un devāmies nirt :)
Tātad - otrais daivs – Ben el Gebel jeb Torfa. Jāteic, ka šis tiešām bija superīgs daivs :) Ienirām – delfīns tad bija kaut kur pie blakus bota. Mēs ar Nastju peldam rifa virzienā – tur ir tāda izeja rifa otrā pusē – vienā pusē pats rifs, otrā – liels ergs, nu i pa vidu eja. Vēl nemaz nebijām tikušas līdz tai ejai, kad ieraudzījām priekšā Jureku, kurš šoreiz peldēja viens, cik varēja noprast, fotogrāfe un otrs daiveris bija devušies pafotografēt aiz lielā erga. Nu, bet Jureks jau arī nebija viens – viņš bija ar delfīnu, kurš peldēja turpat netālu, mēs viņiem pievienojāmies, delfīns izpeldējis caur eju rifa otrā pusē turpināja ar mums spēlēties – meta apkārt lokus, atdarināja mūsu parādītos vilnīšus – nu vispār tas bija dikti burvīgi. Kāda tur vēl rifa apskate, ja blakus ir delfīns, kurš i nedomā peldēt prom. Jureks aizpeldēja pie savējiem, bet mēs ar Nastju palikām ar delfīnu – peldējām vēl kādas 15 min. viņa sabiedrībā. Pat ne īpaši peldējām, drīzāk vērojām, kā viņš met lokus, tad uznirst virs ūdens un atkal ienirst atpakaļ, kā viņš uz vēdera pašļūkā pa smilšaino gultni, kā ar purnu pabaksta kādu nelielu koralli. Pēc tam atstājām delfīnu un peldējām apskatīt glasefish ergu – nu tā ir viena no smukākajām šī daivsaita vietām :) Aiz glasefish erga sākas tāda kā pļava, kur daudz, daudz mazu koraļļu un tur nu mums pretim peldēja tumši zilganu zivju bariņš. Tas bija pirmais, kam pievērsu uzmanību, ieskatoties, izrādījās, ka tam zivju bariņam pa priekšu peld elektriskā raja. Nu, kāpēc tādās reizēs, kad ir delfīni, elektriskās rajās un vēl šis tas, kāpēc tad nekad līdzi nav fotoaparāta... Nu, jā – kāpēc manam fotoaparāta boksam bija jānoplīst.... Ehhhh....
Pa to koraļļu pļavu papeldējām drusku Banana Reef virzienā, bet tā kā nekā īpaši interesanta tur nebija, griezāmies atpakaļ. Un ko? Uzskrējām virsū atkal tam pašam delfīnam :) Kādu brīdi papeldējām blakus delfīnam, nu bet tad priekšā parādījās Katja ar savējiem un Dimu, no otras puses atkal Jureks ar fotogrāfi un otru daiveri. Visi peldēja šurp, lai fotografētu delfīnu... Mēs pat maliņā nopeldējām, tā teikt, atstājot skatuvi brīvu pārējiem.
Te nedaudz atkāpe par fotogrāfiem... Nu man vismaz ir tāds uzskats, ja grupā vai nirēju bariņā, kas fotografē kaut ko zem ūdens, ir kāds ar super profesionālo aparatūru, tas vienmēr šo cilvēku palaidīšu pa priekšu un centīšos viņam kadrā nemaisīties. Galu galā – kas ir bildes ar „ziepju trauku” un kas – ar profesionālu kameru! Tad nu - fotogrāfe, kas nirst ar Jureku, fotografē Nicon 300D, bokss oriģinālais Seacam... Katjas brālis Vova, laikam, nedomā tā kā es – viņš burtiski skraidīja zem ūdens pakaļ delfīnam, šķiet tai poļu fotogrāfei labi ja pāris bildes sanāca bez Vovas kadrā... Bet delfīns tak, gluži kā modeļu skolu apmeklējis, grozījās visai daiveru grupai pa priekšu, tā, lai visi varētu nofotografēt... Nu, bet Vova to šā kā tā neņēma vērā un centās piepeldēt delfīnam pēc iespējas tuvāk, lai iebāztu savu „ziepju trauku” gandrīz vai delfīnam mutē... Pavērojušas notiekošo, devu Nastjai zīmi, ka peldam prom, manometra rādītāji jau arī liecināja par to, ka jāsāk peldēt uz bota pusi. Atceļā papētījām, kas slēpjas uz šajā lielā erga pusē (jāteic, ka nekas īpašs, jo tā galu galā ir puse, kur netālu atrodas botu piestātne), tad safery stop un iznirām. Nastja jau kāpa uz bota, kad Ibrahims man saka – Jureks zem bota spēlējas ar delfīnu. Pabāzu galvu zem ūdens – tiešām – Jureks un delfīns bija zem bota. Tā kā balonā vēl bija kādi 80 bāri, ieniru un kopā ar Jureku vēl kādu brīdi papeldējām ar delfīnu. Nu dikti superīgi tas bija!!!!
Vakarā kārtējo reizi pārbaudīju e-pastu – vai nav kāda jauna ziņa no „Aeroflot”. Galu galā, tā jaunā elektroniskā biļete, kurus viņi man atsūtīja, bija tikai līdz Maskavai... No mājām gan pāris dienas vēlāk tika atsūtīta manu reisu izdrukas kopija, ko iedevuši Rīgas „Aeroflot” birojā – tur tā kā ir viss pilns maršruts, līdz pat Rīgai... Nu, bet tomēr gribētos saņemt arī normālu elektronisko biļeti, kur viss pareizi uzrakstīts... Pagaidām nav nekā, lai gan meitene, kas zvanīja dienu pēc tam, kad no mājām bija atsūtījuši to reisu izdrukas kopiju, teica, ka atsūtīšot vēlreiz man to elektronisko biļeti, ja jau es neesot pareizo saņēmusi... Tā, ka gaidām...
